Nesen iepretim Ministru Kabinetam notika akcija, kuras dalībnieki protestēja pret valdības nodomu visas valsts un pašvaldību skolas pārvest uz apmācībām latviešu valodā. Tādā veidā valdība cenšas nostiprināt vienas valodas noziedzīgo monopolu izglītības sfērā.
 
No savas puses gribu tā paklusām atgādināt, ka krievu tautības vecāki, tieši tāpat kā latvieši, ir nodokļu maksātāji. Nu, ja nu tā, tad tieši viņiem, nevis Inas tantei vajadzētu lemt par to, kādā valodā mācīsies viņu bērni. Tātad eksperiments, kam tiks pakļauta krievu izglītība, ir neliģitīms.
 
Uz mirklīti par valdības galvu kļuvušās jaunās premjerministres izteicieni ir īpaši ciniski. Viņa izteicās, ka agri vai vēlu visas valsts skolas tiks pārvestas uz latviešu apmācības valodu. Jēdzieni „agri” vai „vēlu” ir ļoti subjektīvi. Vai krievu izglītības galīgo iznīcināšanu viņi vēlas pielāgot Latvijas Republikas 100 gadu jubilejai un uzdancot uz krievu skolas koncepcijas kauliem?
 
Taču uz šādu nodomu mēs atbildēsim: nesagaidīsiet! Krievu kopienai ir noteiktas robežas, ko nav ieteicams pārkāpt nevienam, arī ne Straujumas kundzei, kurai es ieteiktu lielāku uzmanību veltīt nozīmīgām ekonomiskajām problēmām, kas viņai tikušas mantojumā no viņas priekšgājēja, skumīgā grāmatveža, krīzes menedžera, kurš sekmīgi atkāpies ēnā un gatavojas karjerai Eiropā. Ļoti gribētu uzdot viņai likumsakarīgu jautājumu: vai viņa vēlētos, lai viņas mazbērni mācītos tikai krievu valodā? Labi, labi, pieņemsim, ka, dzirdot vārdu „krievs”, viņai sākas smaga idiosinkrāzijas lēkme, tāpēc jautāsim par angļu, vācu, franču, ķīniešu, indusu valodu, ivritu, urdu utt. Toties viņiem žēlsirdīgi tiks dota iespēja apgūt latviešu valodu, literatūru un mazliet arī kokles spēles teoriju un praksi. Man šķiet — negribētu vis, jo tas bērnus, viņas mazbērnus, novestu pie marginalizācijas un pēc tam — pie neizbēgamas asimilācijas.
 
Tas, ko piedāvā Inas tante un viņai līdzīgie, ir kliedzoša etnokrātiskā anahronisma izpausme, kas neiekļaujas civilizētā (kā mums visiem šķiet) XXI gadsimta rāmjos. Akmens laikmets. Pirmatnēja tumsonība. Taču tā tas ir tikai no vienas puses. Šajā gadījumā varam sekmīgi izmantot klasisko nenovecojošo formulu — nekā personiska, mans kungs, just business. Gudriem ierēdņiem uz galda jau labu laiku noteikti guļ precīzi un pārbaudīti statistikas dati par valstī valdošo demogrāfisko situāciju ar visām īstermiņa un ilgtermiņa prognozēm.
 
Acīmredzams ir tas, ka jaundzimušo skaits ir daudz mazāks, nekā 80. gadu beigās, kad lielā padomju valsts pārdzīvoja nebijušu demogrāfisko bumu (autors arī ir viens no tā „rezultātiem”). Saskaņā ar skarbās ekonomikas likumiem, bērnu (vidējo mācību iestāžu „klientu”) skaita samazināšanās rezultātā neizbēgami saasinās konkurence skolu pedagoģiskā sastāva starpā. Lieta tāda, ka jebkādas tautības skolēnu skaits sarūk, bet skolotāju mazāk nekļūst.


 
Uz jautājumu par to, kas vainīgs, saprotamu iemeslu dēļa negribas atbildēt ne Straujumai, ne Druvietei līdz ar viņas jauno-veco kompāniju. Kam tad gribas spoguli vainot, ja ģīmis tāds pašķībāks? Toties uz jautājumu par to, ko darīt, atbilde jau ir sniegta. Šī atbilde mūs neapmierina, jo mēs, Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji, kļūstam par upuriem, ko paredzēts bez žēlastības guldīt uz biznesa altāra. Tātad melodramatiskais skolu eksperiments-2018, manuprāt, nav nekas cits, kā vien valsts līmenī apstiprināts pirātiska uzbrukuma projekts. Tāds pats jau 2013. gadā notika igauņu ģimnāzijās, kuru direktori konjunktūras apsvērumu dēļ izlēma samierināties ar vietējās izglītības sistēmas vadības izvirzītajām prasībām — saskaņā ar tām ne mazāk kā 60% priekšmetu ir jāapgūst tikai igauņu valodā. Ar igauņu tautības pedagogu palīdzību, kuri valodu pārvalda labāk nekā viņu mazāk veiksmīgie kolēģi, kuru vienīgā nelaime ir tā, ka viņiem dzimtā ir krievu valoda. Vai vēlaties, lai Latvijā klātos tāpat?
 
Pirmajiem protesta akcijās ir jāiziet vecākiem. Pēc tam — skolotājiem. Vecākiem — tāpēc, ka Inas tantes eksperiments skar viņu bērnus, viņu nākotni. Skolotājiem — tāpēc, ka šis eksperiments skar viņu ekonomiskās intereses — vienā nejaukā brīdī šie cilvēki vienkārši tiks norakstīti un zaudēs darbu. Viņu vietas ieņems jauni, perspektīvi pedagogi, kuriem dzimtā ir latviešu valoda un kuri turklāt pareizi izprot latviešu tautas smagās un skumjās vēsturiskās reālijas. Piemēram, cilvēki, kuri piekrīt trīs (vai vairāk, ko nu tur daudz kautrēties) okupāciju teorijai un latviešu nācijas pastāvīgajai apspiešanai to procesā, sākot no Pētera Pirmā laikiem un beidzot ar labdabīgo Leonīdu Iļjiču.
 
Vai to vēlas mūsu skolotāji. Jāšaubās gan, vai viņi sapņo par tik burvīgu scenāriju.
 
Skolēnus pagaidām piesaistīt nevajadzētu, jo šādiem protestiem acumirklī sekos melīgas apsūdzības no 2003.-2005.gg. protestu kustības pieredzējušo nodevēju puses — par gatavību „slēpties aiz bērniem”, lai gūtu kaut kādas priekšrocības. Lai nu šādi izteicieni paliek uz to cilvēku sirdsapziņas, kuri tos izgudro. Atklāti sakot, es pats piedalījos protesta akcijās kopš 2001. gada, kad vēl gāju skolā, un tas bija lielisks laika periods — mācījos aizstāvēt savas fundamentālās tiesības saņemt izglītību dzimtajā valodā.
 
Atmiņas par „skolu revolūciju” ir pozitīvas. Diemžēl pašās skolās gan tolaik, gan tagad nākas saskarties ar baismīgas liekulības izpausmēm, taču Štāba darbības laikā 14 — 18 gadus vecie jaunieši ārpus skolām izjuta domu un jūtu izpausmes brīvību. Brīvību savā cīņā par taisnību. Ne jau velti skolēni, bilingvālās sistēmas ķīlnieki, šobrīd pēc 9. maija salūta sauc: „Krievija! Mēs esam ar tevi!”
 
Varu iedomāties, ar kādu riebumu jūtīgās pusaudžu dvēseles skatās uz sistemātisko vispārējo liekulību. Viņi atbild tik stingri un atklāti, ka es pat brīnos par šo kaismīgumu. Tikai 9. maijā viņi var kliegt, ieliekot šajā kliedzienā visu, ko viņi domā par situāciju, kas pacelta sistēmas līmenī. Par liekulību, kas padarīta par normu.


 
Jāņem vērā vēl kāds svarīgs aspekts. Iedomāsimies, ka noziedzīgais eksperiments-2018 tomēr tiks realizēts. Tad Latvijā, valstī, kas bagāta ar daudzu kultūru izglītības tradīcijām, pavērsies ceļš, kas nozīmē pie latviešu tautības nepiederošo valsts iedzīvotāju pilnīgu asimilāciju un marginalizāciju. Lietas ir jāsauc to īstajos vārdos, jo krievu kopienas vēsture Latvijā ir vairākus gadsimtus ilga.
 
Atsauksim atmiņā nozīmīgos faktus, kas liecina par krievu kopienas pilnvērtīgo dzīvi šajā teritorijā: publicistiskās un literārās tradīcijas (krievu avīzes, žurnāli), teātru darbība, vidējo un augstāko mācību iestāžu darbs (Sākot no Katrīnas skolas, kas 1789. gadā tika atvērta Maskavas forštatē). Mūsu valstī krievu kopienai ir izveidojušās bagātas kultūrvēsturiskas tradīcijas. Šodien tai draud pilnīga demontāža. Šīs tradīcijas izgaišana būs tikai laika jautājums pēc tam, kad stāsies spēkā liktenīgā proporcija, par kuru pagaidām vēl tikai sapņo izglītības sistēmas ierēdņi. Galu galā jaunie vecāki, kuri nevēlas, lai viņu bērni mācītos  „tikai un vienīgi” latviešu valodā, ko neapmierina Inas tantes piedāvājums — „valoda-literatūra-balalaika”, vienkārši pametīs šo valsti. Ja viņi emigrēs uz Rietumiem, tur viņiem būs grūti saglabāt savu kultūru, jo diezin vai viņiem izdosies iekārtot bērnu krievu skolā. Ja viņi dosies uz Krieviju, viņiem klāsies vieglāk. Tātad beidzot piepildīsies Gardas un viņa „meiteņu” sapņi par Latvijas „dekolonizāciju”? To, kas neizdevās odiozajam DDD izdevējam, paveiks jaukā un smaidīgā Inas tante?
 
Lai nu būtu, kā būdams, mazāk būs krievu avīžu lasītāju, mazāk — krievu valodā publicēto ziņu portālu lasītāju. Samazināsies jauko krievu teātra izrāžu skatītāju skaits. Mazāks būs skolēnu skaits, kas apmeklēs „pilnveidotās” mazākumtautību skolas. Lai nu tad „reformatori” vismaz atklāti atzīst, ka tāda notikumu attīstība viņiem ir vēlama. Nometiet maskas, kungi!
 
Saprotams, ka ar tādām reformām aizrāvušos eksperimentētāju plāni ir īsts noziegums. Nav pieļaujams tas, ko viņi vēlas izdarīt. Varu droši teikt, — krievu kopiena nepieļaus tādus slepkavīgus procesus, nepieļaus scenārija „demoralizācija — marginalizācija — akulturācija” realizāciju, par ko sapņo Inas tante un viņas daudzie domubiedri. Tā kā saprotam, ar ko mums ir darīšana, mums jādod adekvāta atbilde viņu centieniem. Mūsu rīcībā ir četri gadi. Pēc 2018. gada septembra jau būs par vēlu. To viņi ir likuši skaidri saprast.
 
 
Post scriptum: pedagogi un vecāki stāsta, ka jau aptuveni pusotru gadu mazākumtautību skolās norit intensīvas valodu pārbaudes. Trako valodas terors. Šobrīd tas turpinās un paceļas jaunā līmenī: „Krievu skolās jau ir sākušās pastiprinātas valodas pārbaudes, kuru rezultāti acīmredzot parādīs, cik skolotāji, kas slikti pārvalda latviešu valodu, ir jāatlaiž. Šonedēļ kāda māmiņa sociālajā tīklā aprakstīja, kā tas notiek: nodarbību apmeklē ministrijas pārstāvis ar diktofonu un ieraksta, cik daudz skolotājs runā latviski, cik — krieviski. Pēc tam pārbaudītājs gaitenī ķer rokā bērnus un jautā, kādā valodā viņi sarunājas nodarbībās. Bērni visu stāsta, neko ļaunu nedomādami...” (Jūlijas Aleksandrovas materiāls „Вести сегодня”)

Uz šī fona jebkādi demagoģiski izteicieni par to, ka „jāatmet malā emocijas”, par „priekšvēlēšanu kampaņas faktoru”, par to, ka „šī cīņa rit tikai vārdos”, par to, ka „pastāv citas daudz svarīgākas problēmas” paliek uz to cilvēku sirdsapziņas, kuri tos atļaujas. Jā, protams, ja vien sirdsapziņa viņiem vēl ir.