26. novembrī Latvijas ĀM savā mājas lapā izvietoja komentārus krievu valodā (!) par Pilsonības likuma grozījumiem, kas stājās spēkā 1. oktobrī. Kad šis trīs lappuses  garais dokuments ir uzmanīgi izpētīts, rodas vairāki jautājumi.

Pirmkārt, problēma, kas saistīta ar dubultās pilsonības atzīšanu latviešu ekonomiskajiem emigrantiem, kuras dēļ patiesībā tika pieņemti grozījumi, aprakstīta pašās beigās. Toties dokumenta sākums ir veltīts „vērā ņemamajam progresam naturalizācijas procesa veicināšanā,”, neskatoties uz to, ka likumā ieviestie grozījumi nekādi neietekmē šī svētīgā procesa tempus.

Nerunājot jau par iepriekš citēto „neprecizitāti”, jau pirmajā dokumenta lappusē atradu vēl dažus apgalvojumus, kuros ĀM tīši vai netīši dezinformē publiku.

Nu, bet tagad par visu pēc kārtas.

„Panākumi” naturalizācijas gaitā

ĀM pilnīgi pareizi apgalvo, ka nepilsoņu skaits, kas 1995. gadā veidoja 29% (730 000) no valsts iedzīvotāju kopējā skaita, līdz 2013. gada jūlijam ir samazinājies līdz 13,3%  (290 510). Un tūlīt pat apgalvo: kopš naturalizācijas sākuma 1995. gada 1. februārī līdz 2013. gada 30. septembrim ar Ministru Kabineta rīkojumu Latvijas pilsonību ir saņēmuši 141 165 cilvēki.

Aprēķins ir vienkāršs: nepilsoņu skaits ir samazinājies par 439 490 cilvēkiem, un naturalizācijas ieguldījums šajā procesā nesasniedz ne vienu trešdaļu. Lietderības koeficients ir sliktāks nekā lokomotīvei. Kur tad ir pazuduši pārējie nepilsoņi? 
2013. gada 1. jūlijā Latvijā dzīvoja 69 109 ārzemnieki (lielākoties tie ir bijušie nepilsoņi). Tātad vēl 370 tūkstoši cilvēku – vairāk nekā puse no sākotnējā iedzīvotāju skaita – ir aizgājuši viņpasaulē vai pametuši mūsu viesmīlīgo valsti.

No 1996. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 1. janvārim Latvijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 446 tūkstošiem cilvēku. Ņemot vērā to, ka šajā laikā ir dzimuši 352 000 bērnu, kopumā Latvijas iedzīvotāju skaits kopš 1996. gada sākuma ir samazinājies par 798 tūkstošiem (nedaudz palielināts, jo arī bērni mirst). Vienkārši aprēķini liecina par to, ka 46% no tiem veido nepilsoņi, kuri savu tiesisko statusu nav nomainījuši, neskatoties uz to, ka to daļa iedzīvotāju sastāvā visā laika periodā sastāda 21%. Šajā situācijā ir jārunā nevis par „progresu”, bet gan par neizturamu eksistences apstākļu tīšu radīšanu cilvēku grupai, kas izveidota, vadoties no viņu vecāku izcelsmes.

Īpaši dīvains šķiet „panākumu” stāsts, kad no vidējiem datiem pārejam pie ikdienas naturalizācijas tempiem.

Saskaņā ar 2013. gada pirmo deviņu mēnešu laikā apkopotajiem datiem, veidotā prognoze liecina par to, ka pilsonību saņems 1700 cilvēki, 11 (!) reizes mazāk nekā 2005. gadā, kad tika uzstādīts naturalizācijas rekords, un 6 reizes mazāk, nekā 2003. gadā, kad Eiropas Parlaments, sveikdams Latvijas gatavību iestāties ES, ieteica palielināt naturalizācijas tempu. Skaidrs, ka tādā tempā atlikušos nepilsoņus izdosies naturalizēt tikai pēc 170 gadiem, neņemot vērā emigrāciju un mirstību.

Latvijā notiekošās naturalizācijas zemajiem tempiem uzmanību pievērsa arī Eurostat, kas jau nākamajā dienā pēc ĀM komentāra parādīšanās pārpublicēja informāciju par 2011. gadā pilsonību saņēmušajiem valsts iedzīvotājiem visās ES valstīs (http://epp.eurostat.ec.europa.eu/cache/ITY_PUBLIC/3-27112013-AP/EN/3-27112013-AP-EN.PDF). Eiroierēdņi beidzot ir sapratuši, kas tie tādi ir – šie „non-citizens”, un pat paskaidroja, ka 2011. gadā starp Latvijas un Igaunijas jaunajiem pilsoņiem šie„non-citizens” veido 96% un 88%. Vidēji ES valstīs diversifikācija ir daudz augstāka, un lielāko daļu ES pilsonību saņēmušo cilvēku veidoja Marokas pilsoņi – tikai 8,2% no 780 tūkstošiem naturalizēto.

Latvija un Igaunija, valstis, kas ES uzdāvināja 70% un 22% tajās dzīvojošo cilvēku bez pilsonības, ir piešķīrušas pilsonību 12 cilvēkiem uz 10 000 iedzīvotājiem, savukārt vidējais rādītājs ES valstīs ir 16 pilsoņi. Aprēķinot rezidentu skaitu, kam nav mītnes valsts pilsonības, Latvijā šis rādītājs veido 6 iedzīvotājus no 1000 – trešā vieta no beigām pēc Čehijas un Slovākijas,  četras reizes mazāk, nekā vidēji ES valstīs. Piemēram, Zviedrijā, šis naturalizācijas rādītājs (tas attiecas nevis uz pašu valsts iedzīvotājiem, bet gan ārzemniekiem) ir desmitkārt augstāks, nekā Latvijā.

Tātad patiesībā nekādi efektīvi līdzekļi abās šajās Baltijas valstīs koncentrētās masveida nepilsonības likvidēšanai netiek likti lietā.

Naturalizācijas „atvieglošana” likuma grozījumos

ĀM apraksta trīs sasniegumus, ko nodrošina likuma jaunā redakcija. Pēc diplomātu domām, tie ievērojami atvieglo naturalizācijas procesu.

Pirmkārt, „likuma jaunajā redakcijā ir precizēti naturalizācijas procesa noteikumi – ir vienkāršotas pastāvīgās uzturēšanās termiņa prasības naturalizācijas pretendentam pastāvīgai dzīvesvietai  (atcelta norma, ka personas pastāvīgajai dzīvesvietai pirms naturalizācijas procesa uzsākšanas 5 gadus bez pārtraukuma ir jābūt Latvijai).”

Otrkārt, „atsevišķā likuma pantā precizēti valodas pārbaudes noteikumi un atbrīvojumi; no latviešu valodas prasmes unLatvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumu, valsts himnas teksta, Latvijas vēstures un kultūras pamatu zināšanas pārbaudes atbrīvota persona, kura ieguvusi pamatizglītību latviešu valodā, apgūstot tajā vairāk nekā pusi no pamatizglītības programmas.”

Un visbeidzot „Grozījumi paredz, ka bijušās PSRS militārpersonas var iegūt pilsonību naturalizācijas kārtībā, ja ir nodzīvojušas vismaz 10 gadus laulībā ar Latvijas pilsoni.”

Norma par uzturēšanās termiņu nav atcelta, tā ir tikai precizēta.

Jāņem vērā: gan vecajā, gan jaunajā likuma redakcijā ir noteikti atšķirīgi nosacījumi nepilsoņiem un īstajiem ārzemniekiem.
Ārzemniekiem 5 gadu termiņš tiek noteikts no brīža, kad saņemta pastāvīgās uzturēšanas atļauja. Nu, bet attiecībā uz nepilsoņiem likumdevēji pat kaķi nespēj nosaukt par kaķi.

Nepilsoņa uzturēšanās minimālais termiņš (tiem 60% nepilsoņu, kuri nav dzimuši šeit) izriet no viņa tiesiskā statusa: no 1992. gada 1. jūlija, vismaz 21 gads. Savukārt ārpus Latvijas dzimušo šeit dzīvojošo nepilsoņu vidējais vecums ir 46 gadi (tas ir, vairāk nekā abu neatkarīgo Latvijas Republiku kopējais pastāvēšanas laiks).

Tāpēc likuma vecajā redakcijā piecu gadu uzturēšanās termiņš bez jebkādas loģikas tika rēķināts no 1990. gada 4. maija, turklāt ne vārda tajā nebija par tā „kontinuitāti”.

Te nu naturalizācijas nodaļā ieradās V.Lindermans, kurš pēdējo piecu gadu laikā bija pamanījies pasēdēt „Matrosskaja tišina” sienās Krievijas teritorijā. Ierēdņi atteicās pieņemt viņa iesniegumu, īpaši šajā gadījumā interpretējot piecu gadu termiņu kā „uzturēšanos bez pārtraukuma” pirms naturalizācijas procesa uzsākšanas. Lindermans iesniedza prasību tiesā un uzvarēja pirmajā instancē. Taču spriedums tika pārsūdzēts, un apelācijas instancē lēmums tika pieņemts par labu atbildētājam. Pašlaik jautājums par vecās redakcijas normu interpretāciju ir „uzkāries” Augstākās tiesas Senātā.

Saskaņā ar procesa rezultātiem likumdevēji nolēma „precizēt” likumu tā, lai Vladimira Iļjiča sekotājiem nebūtu ne mazāko tiesību naturalizēties. Tagad likumā ir skaidri teikts, ka 5 gadu uzturēšanās termiņā ir pieļaujams pārtraukums, kura ilgums nevar pārsniegt gadu, un šis pārtraukums nav pieļaujams gada laikā pirms naturalizācijas procesa uzsākšanas.

Runājot par otro piemēru, jāsaka, ka ĀM ir pamanījusies divkārt dezinformēt publiku.

Pirmkārt, arī agrāk bija noteikti naturalizācijas procesa atvieglojumi, taču tos noteica nevis likums, bet gan viegli maināmie Ministru Kabineta noteikumi. Tagad tie ar nenozīmīgām izmaiņām ir pacelti likuma kārtā, un atvieglojumu izmaiņas iespējamas tikai saskaņā ar deputātu balsojumu.

Tas ir, agrāk valdībai vienkārši negribējās pildīt starptautiskos ieteikumus un vienkāršot procedūru (Latvijas Cilvēktiesību komiteja oktobrī publicēja 30 šāda veida ieteikumus: http://www.lhrc.lv/biblioteka/svod_razl_2013_rus.pdf). Tagad tā nevar tos pildīt – nepieciešama deputātu sankcija. Savukārt sankciju varam gaidīt ilgi jo ilgi, jo šis likums priekšpēdējo reizi tika mainīts pirms piecpadsmit gadiem!

Savukārt personas, kuras ieguvušas izglītību latviešu valodā, pirms grozījumu ieviešanas tika atzītas par pilsoņiem reģistrācijas kārtībā. Tagad šiem cilvēkiem nākas naturalizēties kopā ar pārējiem, tikai eksāmenus kārtot nevajag. Arī šajā gadījumā procedūra ir kļuvusi tikai sarežģītāka.

Jāpiebilst, ka krievu skolas atkal ir diskriminētas. Krievu vidusskolu absolventus, kuri izsaka vēlēšanos naturalizēties, jebkurā gadījumā spiež nokārtot Latvijas Republikas Satversmes  pamatnoteikumu un Latvijas oficiālās vēstures eksāmenu, neskatoties uz to, ka gan krievu, gan latviešu skolās mācības rit saskaņā ar Izglītības ministrijas sertificētajām programmām. Vēl vairāk, viņiem nākas kārtot arī latviešu valodas prasmes eksāmenu, ja centralizētajā eksāmenā viņi ir saņēmuši mazāk nekā 20 balles, neskatoties uz to, ka jau kopš pagājušā gada krievu un latviešu skolās tiek kārtots viens un tas pats eksāmens.

Visbeidzot, pretēji ĀM viedoklim, bijušo PSRS militārpersonu stāvoklī nekas nav mainījies.

Militārpersonām, kas tika iesauktas karadienestā Latvijas teritorijā, dienests netika uzskatīts par ierobežojumu. Uz militārpersonām, kas tika iesauktas karadienestā citviet, pēc 10 gadus ilgas laulības ar Latvijas pilsoni vairs neattiecās ierobežojumi no likuma pieņemšanas brīža 1994. gadā. Vienkārši 1998. gadā likums tika mainīts trakā steigā, tāpēc tajā bija pieļauta kļūda. Steiga radās tāpēc, ka tolaik situācija Rīgā atgādināja patreizējo Maidanu Kijevā: spiediens no rietumvalstu puses, kas pieprasīja likuma liberalizāciju, un masveida sašutums no krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju puses, kas noveda pie Ministru Kabineta bloķēšanas. Akcija noritēja dienu pēc SS leģionāru tradicionālā gājiena, un tās autors, kas atbildēja par drošību, ar lielām grūtībām pierunāja piketētājus atbrīvot Brīvības ielas braucamo daļu ēkas galvenās ieejas priekšā.

Norāde uz normu, kas atceļ ierobežojumus pilsoņu laulātajiem draugiem (13. p. 1. daļas 7. punkts), ir palikusi, bet pati norma no likuma ir dzēsta. Pēdējos grozījumos vienkārši tika labota 15 gadus vecā redakcijas kļūda.

Tas nebūt netraucēja Naturalizācijas pārvaldei arī agrāk lietot likumu tā, kā to vēlējās likumdevēji.

Protams, visas šīs apspriestās normas nekādā veidā neietekmē naturalizācijas ātrumu. ĀM ziņo, ka „šie Grozījumi tika pieņemti pēc divu gadu garām un rūpīgām diskusijām gan Saeimā, gan plašākā sabiedrībā.” Ar nožēlu jāatzīmē, ka šo divu gadu laikā neviens deputāts nav iesniedzis nevienu ieteikumu, kas patiešām būtu vērsts uz masveida nepilsonības likvidāciju. Savukārt likumprojektu par pilsonības nulles variantu, ko ar kustības „Par vienlīdzīgām tiesībām” palīdzību parakstīja 12 000 vēlētāju, bloķēja CVK, un 19. decembrī Sarversmes tiesa pasludinās lēmumu par iespēju organizēt referendumu šī likumprojekta jautājumā.

Nepilsoņu bērni 

Pēc ĀM domām, grozījumi „vienkāršo nepilsoņu un bezvalstnieku bērnu pilsonības iegūšanas procedūru – jaundzimušos bērnus var reģistrēt Latvijas pilsonībā vienlaikus ar bērna dzimšanu pēc viena vecāka gribas izteikšanas, un ir atcelts nepilsoņu vecāku īpašais apsolījums. Nepilsoņu un bezvalstnieku vecākiem ir dota izvēles brīvība, ja tam piekrīt abi vecāki, saglabāt savam bērnam attiecīgi nepilsoņa vai bezvalstnieka statusu.”

Jāatzīmē, ka iespēja jaundzimušos nepilsoņu bērnus reģistrēt Latvijas pilsonībā pēc vecāku gribas izteikšanas parādījās likuma 1998. gadā pieņemto dramatisko grozījumu un vēlākā referenduma rezultātā. Izmaiņām likumā piekrita 52,5% vēlētāju, pret nobalsoja – 44.9%, t.i. referenduma pozitīvais rezultāts tika panākts, pateicoties tam, ka „par” balsoja pie mazākumtautībām piederošie pilsoņi, jo lielākā daļa latviešu balsoja „pret”.

Tātad „izvēles brīvība” (iesniegt pieteikumu vai neiesniegt), ko ĀM piemin komentāros, patiesībā nav „sniegta” līdz ar 2013. gadā pieņemtajiem grozījumiem. Tā pastāv jau 15 gadus. Pie tam rietumvalstu eksperti vēl joprojām prasa, lai Latvija sniegtu pavisam citu „brīvību”: bērns tiek reģistrēts pilsonībā pēc dzimšanas, bet vecākiem tiek dots zināms laiks, lai atteiktos no šīs valsts veltes.

Šāda starptautisko tiesībsargājošo struktūru pozīcija ir izskaidrojama ar to, ka tās saprot, cik lielā mērā nepilsonības līmenis Latvijā neatbilst cilvēktiesību pamatprincipiem. Tāpēc tās ir spiestas ķerties pie Latvijas pamestā salmiņa – sak, nepilsoņa statuss ir īslaicīga problēma, kas pēc desmit gadiem atrisināsies pati no sevis. Nu, nesanāk nekas, negrib šī problēma risināties, tā tikai palielinās un samilzt.

ĀM ziņoja, ka pašlaik tikai 2,68% bērnu (personu, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu) ir nepilsoņi. Taču, izteikts ciparos, šis rādītājs liecina, ka 10 500 bērniem nav pilsonības, un daudzi no viņiem savu „īslaicīgo” statusu ir saņēmuši jau XXI gadsimtā. Neaizmirsīsim arī to, ka ES dzīvo tikai apmēram 36 tūkstoši cilvēku bez pilsonības, kam nav nekāda sakara ar Latviju un Igauniju. Tātad mūsu „sirdsapziņas pārmetums”, kas neļauj mierīgi gulēt inteliģentajai Eiropai, veido gandrīz 1/3 kopējā skaita.

Saeima tomēr ir spērusi vienu vienīgu pussolīti uz starptautisko prasību izpildes ceļa.

Jaundzimušā reģistrācijai tagad pietiek ar iesniegumu, ko iesniedz viens no vecākiem. Iespēja reģistrēt bērnu pilsonībā līdz ar tā dzimšanas brīdi ir parādījusies Ministru Kabineta noteikumos no 2011. gada 5. jūlija un divus gadus vēlāk vienkārši tika iekļauta likumā.

„Nepilsoņu vecāku īpašo apsolījumu” audzināt bērnu patriotiskā garā un mīlestībā pret latviešu valodu Saeima nav atcēlusi, jo šī prasība parādījās tikai grozījumu otrajā lasījumā un izgaisa pēc trešā. Tātad šī prasība nekad nav bijusi spēkā.

Ko ĀM saprātīgi noklusē 

ĀM nolēma neziņot, ka pēc grozījumiem likuma noteikumos ir parādījušies tādi jēdzieni, kā „Latvijas valsts kontinuitātes doktrīna” (lasi – 50 „okupācijas” gadi), „valsts nācija (latvieši)” un „autohtonie iedzīvotāji (līvi)”.

Pateicoties toreizējā Satversmes komisijas priekšsēdētāja Egila Levita rūpēm un ar valdošās koalīcijas atbalstu kopš 2013. gada rudens sabiedrībā ir sākusies diskusija par līdzīgu jēdzienu iekļaušanu arī Satversmes preambulā.

Tātad plānots Latvijas mazākumtautību faktisko nevienlīdzīgo stāvokli un masveida nepilsonību nostiprināt Satversmes līmenī.

Domājot par to, vai šāda preambula tiks apstiprināta parlamentā, nevajadzētu aizmirst, ka apstiprinot grozījumus Pilsonības likumā, parlamentāriešu  vairākums par to jau ir nobalsojis.