Turpinājums. Sākums te.


20 gados ir izveidojusies mūsu valsts ārpolitiskā drošība – šodien grūti iedomāties iebrukumu NATO un ES dalībvalstī Latvijā. Kāpēc tad Latvijas elites «ievērojamam» galam nezūd baiļu sajūta, kāpēc pieaug vajadzība politiski latviskot «krieviski runājošās» ekonomikas nozares?

Šajā jautājumā slēpjas kaut kas ļoti nelāgs, par ko nav pieņemts runāt atklāti. Pievērsīsim kritisku uzmanību tam, kā Latvijas elites «ievērojamais» gals uztver savas attiecības ar valsti – ko ir gatavs valsts labā uzņemties un ko pats vēlas saņemt no valsts. Skaudru ilustrāciju sniedz daži izteikumi:
 

• «Mēs jau lielākā daļa te, Rīgā, esam laucinieki. Es pārstāvu lauciniecisko ideoloģiju visā – gan saimnieciskajā politikā, gan partiju politikā. ... Nē, Rīgas stihija mani neinteresē. Es dzīvoju tādā kā izolācijā, iecistēti. Inteliģencē es vēl kaut cik apgrozos, bet fabriku cilvēki, piemēram, mani nekad nav interesējuši. Galu galā es jau tik plurāli esmu izniekojies, ka tas tik vēl trūka, lai man viss būtu jāzina. Es negribu. Ir tādas lietas, ko es negribu zināt» – dzejnieks Imants Ziedonis (intervija žurnālam Rīgas Laiks, 1995.g., Nr.4.)
   
• «Es zinu, ka viss svilst, ir jāoptimizē izmaksas, ir jālaiž vaļā cilvēki, kurus “saņēmāmies” ekonomiskā pumpja rezultātā, ir, ir. Bet es arī zinu, ka ir pienācis laiks apzināties kādu ārkārtīgi svarīgu lietu. Ļoti precīzi to vienā no intervijām nodefinēja Mārcis Bendiks – Latvija pēc definīcijas nevar būt ekonomiska valsts, tas ir ideoloģisks veidojums. Ekonomika mums ir tāpēc, lai cilvēki varētu šeit dzīvot un uzturēt dzīvu savu identitāti, kultūru, valodu. Tā ir vienīgā mūsu mazās valsts jēga – saglabāt sevi, nodot sevi nākamajām paaudzēm, izturēt. Jēga ir tikai kultūrai, identitātei. Pārējais viss ir veidots, lai mēs to varētu atļauties, lai mēs varētu atļauties sevi saglabāt» – tā uzskata rakstniece un zīmolu komunikācijas konsultante Inese Apse-Apsīte [1].
  
  «Ir skaidrs, ka katra valsts rūpējas par saviem iedzīvotājiem, to labklājību un drošību. Bet kas valstij dod tās īpašo jēgu? Kas Latvijas pastāvēšanai piešķir nozīmi? Kas Latviju atšķir no Polijas, Igaunijas, Krievijas vai Spānijas? Tas ir latviskums. Nevienas citas pasaules valsts pastāvēšanas jēgā neietilpst sargāt, saglabāt un kopt latviešu valodu un kultūru. Šī misija pieder tikai mūsu zemei ar 64 tūkstošiem kvadrātkilometru. Latvija nevar būt citāda kā latviska.» – Raivis Dzintars, Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs, («Vēstule Latvijas krieviem...» [2]).

Šajos viedokļos izpaužas pretruna Latvijas elites «ievērojamākās» daļas priekšstatos par valsti:

1. No vienas puses, tieši Latvijas elites latviskajai daļai ir unikāla vērtība, jo tieši šī elites daļa paaudzēs glabā valstiskuma apziņu un pati simboliski iemieso valstiskuma jēgu. Latviskā elites daļa uztur latvisko komunikācijas vidi, kurā sabiedrība dzīvo savu valstisko dzīvi — diskutē par valstiskām aktualitātēm, pieņem likumus un veido taisnīgas sociālās attiecības. Tāpēc latviešu valoda visiem Latvijas iedzīvotājiem kalpo kā valsts valoda.
    
2. No otras puses, konservatīvā latviskās elites daļa rūpējas galvenokārt par pašsaglabāšanos, nejūt interesi par valstiskiem ekonomikas jautājumiem, nelepojas ar «nelatvisko» nozaru sasniegumiem un ieguldījumu Latvijas attīstībā, neinteresējas par «nelatviskās» iedzīvotāju daļas darbaspēju saglabāšanu un atražošanu nākošās paaudzēs. Intereses trūkumu un atsvešinātību nemazina pat «nelatvisko» iedzīvotāju sekmes latviešu valodas apgūšanā. Iespējams, ka latviski runājošos «nelatviešus» konservatīvā latviskās elites daļa uztver kā sev nevēlamus konkurentus Latvijas valstiskuma jēgas iemiesošanā. Kā traucēkli savas «pareizās valstiskās jēgas» diktēšanā konservatīvā elites daļa uztver arī «krieviskotos» latviešus, kuri strādā «krieviskajās» nozarēs. Atlīdzībā par savu unikālo valstisko vērtīgumu konservatīvā elites daļa kundziski prasa politiski prestižus un labi atalgotus valsts amatus, kuros pati nespēj pieņemt valstiskus lēmumus.
    
3. Nav saprotams – kurš riskēs valsts valodā atklāti un konstruktīvi runāt par objektīvām interešu pretrunām Latvijas kapitālismā? Kurš un kādā veidā valstiski apvienos atšķirīgās un atsvešinātās interešu grupas – valstiskuma apziņas glabātājus un šiem apziņas glabātājiem «nevajadzīgo» ekonomiski aktīvo valsts iedzīvotāju vairākumu? Kādā veidā stihisku emociju virzītas attiecības radīs ekonomisko labklājību Latvijas iedzīvotājiem?

Valstiskās idejas simbolizētājiem šis ir liels, bet grūti risināms izaicinājums, kuru labi apzinās Nacionālās apvienības VL-TB/LNNK Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle: «Objektīvi nacionālā apvienība pēc apvienošanās ar VL pašlaik sabiedrībā vairāk asociējas ar valodas jautājuma risināšanu. Pats par sevi tas nav nekas slikts, bet ar to vien nepietiek. Tāpēc te ir ļoti svarīgs jautājums – kā Nacionālā apvienība attīstīsies nākotnē, vai tā paliks kā vienas pazīmes partija, vai arī spēs dot savu piedāvājumu arī citos jautājumos, tostarp ekonomiskajā un sociālajā politikā [3].
 
Ir acīmredzami, ka «vienas pazīmes» partija ir palaidusi garām valsts pastāvēšanas 20 gadus un likumsakarīgu, nevis nejaušu iemeslu dēļ nespēs piedāvāt Latvijas sabiedrībai valsts attīstības redzējumu. Daudzie nacionāli konservatīvās Latvijas «gribētāji» nekļūs par valsts veidotājiem, jo uzskata, ka nevis latviskajai elitei jāatbild par savu Latviju – NATO un ES dalībvalsti, bet krieviem pateicībā par dzīvošanu Latvijā jārūpējas par latviskās elites labklājību, līdzīgi kā Krievijas valstij ir pienākums rūpēties par vepsiem, ingriem, meri, eskimosiem, čudiem, ziemeļu piemariem u.c. (skat. Screenshot attēlā šo viedokli kādā komentārā laikraksta «Diena» diskusijā [4] par valsts valodu, kur zīmīgs ir dominējošais šāda viedokļa atbalstītāju skaits).



Pacietīgā atturībā ilgi gruzdējušais interešu konflkts starp Latvijas intelektuālās elites «ievērības cienīgo» galu un «pārējiem arī izglītotajiem» ir kļuvis publisks un skaļš. Pasaules ekonomiskā krīze nobriedināja Latvijas iekšpolitisko krīzi. Aizgājušajā 2011. gadā atšķirīgās protesta formās – gan balsošanā par 10. Saeimas atlaišanu, gan parakstu vākšanā par krievu valodas nozīmīguma atzīšanu – izpaudās mūsu kopīgā pārliecība, ka krīzes apstākļos dubultstandarti nav pieņemami – «ievērojamajai» elites daļai vairs nepienākas lielākā valsts varas daļa, nepienākas pateicīga godināšana un prestiža labklājība par nepadarītu valsts veidošanas darbu.

Izmantojot uzstājīgi pamācošu un pārmetoši prasīgu komunikācijas toni, Latvijas «ievērojamās» aprindas cerēja vēl ilgi dzīvot kā «manīgais un bagātais brālis», kurš savās interesēs izrīko «stipro un prasmīgo brāli». Bet šādas attiecības mēdz būt tikai pasakās. Dzīvē ir grūti kundziskā tonī ilgi komunicēt ar stipru kaimiņu. Drošāks pamats ilgtermiņa attiecībām ir savstarpēja cieņa, līdzvērtības sajūta un līdzatbildība par Latvijas valsti.
 
Atbildības, sapratnes un savstarpējas cieņas stiprināšana sīkmanīgajiem «valstiskuma ideologiem» līdz šim ir šķitusi apgrūtinoša, privāti neizdevīga un nevajadzīga nodarbe – 20 gadus tieši «ievērojamo» aprindu līderi ir skandinājuši, ka «latvieši ir labēji», bet «krievi ir kreisi», ka katram jābalso «par savējiem», ka ir nepiedienīgi būt kopā ar «svešajiem». «Latviešu» partijas nav mērķtiecīgi konkurējušas par latvijiešu balsīm, bet ir baidījušas savus vēlētājus ar to, ka «krievi nāk» politikā. Savukārt, kareivīgais sauklis «krievi nāk!» īslaicīgi palīdzēja mobilizēt krievu vēlētājus, bet ilgtermiņā kavēja sapratnes, cieņas un valstiskas atbildības veidošanos. Jāņa Raiņa popularizētais un Rīgas mēra Nila Ušakova lietotais apzīmējums «latvijieši» ir neierasts un izsauc vīpsnāšanu elites «ievērojamā» galā. Valstiskās jēgas veidotājiem daudz iederīgāks šķiet distancējoši noraidošais apzīmējums «nelatvieši», kas asociējas ar labo īpašību iztrūkumu, līdzīgi kā «nelieši», «nelabie», «necilvēki» u.tml.
 
Latvijas valsts iedzīvotāju labklājībai un nākotnei bīstamās attiecības ir jāmaina. Acīmredzami, ka attīstības noteicēji un saimnieki Latvijā būs tie, kuri veidos drošas attiecības sabiedrībā. Kādas ir politisko spēku rīcības iespējas attiecību viedošanā – par to noslēguma rakstā.

Atsauces:
[1] http://www.diena.lv/svilst-bl-646826
[2] http://www.diena.lv/latvija/zinas/raivja-dzintara-vestule-latvijas-krieviem-baltkrieviem-un-ukrainiem-13915752
[3] http://www.delfi.lv/news/national/politics/zile-na-pec-apvienosanas-asociejas-ar-valodas-jautajumu-turpmakai-partijas-attistibai-ar-to-bus-par-maz.d?id=41991942
[4] http://www.diena.lv/latvija/politika/parakstu-vaksana-par-krievu-valodu-piedalijusies-183-000-veletaji-13918223?cp=1