Agrākais PSRS VDK atbildīgais darbinieks, padomju pretizlūkošanas dienesta priekšnieka vietnieks ģenerālmajors Vjačeslavs Široņins savā grāmatā „Под колпаком контрразведки. Тайная подоплека перестройки” („Pretizlūkošanas dienestu uzmanības centrā. Perestroikas slepenais pamats”, Maskava, 1996.gads) raksta, ka „pamatojoties uz ticamiem materiāliem, VDK savlaicīgi informēja vadību par to, ka Rietumi Baltijas valstīm piešķīruši savdabīga detonatora lomu Padomju Savienības sagraušanai. Mēs ziņojām arī par operatīvo situāciju šajās republikās, piemēram, par ASV CIP un Vācijas Federālā izlūkdienesta (Bundesnachrichtendienst, BND), kā arī vairāku citu ārvalstu specdienestu plaša mēroga darbību — aģentu vervēšanu, rezidentu „šūniņu” organizāciju vietējo nacionālistu, opozicionāru un pret padomju varu naidīgi noskaņotu cilvēku vidū. Informējām priekšniecību arī par to, ka Baltijas valstīs rit bruņotas pagrīdes organizācijas izveide. Īpaši uzvērām, ka vienu no Baltijas valstīm amerikāņu izlūki gatavojas pasludināt par tā saucamo ASV „būtisko interešu zonu”.
 
Kādā citā savā grāmatā — „КГБ — ЦРУ. Секретные пружины перестройки” („VDK — CIP. Perestroikas slepenās sviras”, Maskava, 1997. gads) V.Široņins raksta, ka „Baltijas valstīm bija paredzēta īpaša loma. Eiropas Savienības ietvaros Austrumeiropas un Baltijas valstīm bija sagatavota īpaša programma ar koda nosaukumu „Fare”. Tai bija savas īpatnības un īpašs finansējuma avots.”
 
Jau 1990. gadā CIP rezidents sapulcēja Polijā Melnās jūras un Baltijas jūras zonās esošo republiku Tautas fronšu vadību un apsprieda jautājumus par iespējamu Melnās un Baltijas jūru konfederācijas izveidi pēc Padomju Savienības iziršanas. Tajā pašā laikā — 1990. gadā Lietuvā nelegāli ieradās Rīgā dzimušais ASV pilsonis Valdis Pavlovskis. Bija zināms, ka viņš ir militāri sagatavots amerikāņu „zaļo berešu” nodaļā. Pēc Vjetnamas un Afganistānas viņš kļuva par Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšēdētāju. Organizācija bija radīta 1955. gadā, un kopš tā laika to kontrolēja ārvalstu specdienesti. 1991. gada janvārī Pavlovskis Rīgā organizēja parlamenta ēkas aizsardzību.
 
Ar ārvalstu izlūkdienestiem sadarbojās arī citi latviešu emigrācijas pārstāvji, piemēram, E.Levits, J.Ritenis un I.Embrekts.
 
Egils Levits, nākamais Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis, un pēc sava satura atklāti totalitārās Latvijas Satversmes preambulas autors, kopā ar ģimeni emigrēja uz Vāciju 1972. gadā. Beidzis Hamburgas universitātes Juridisko fakultāti, pēc tam strādāja par pasniedzēju. 1990. gadā LR AP uzaicināja viņu ieņemt konsultanta aamatu.
 
Jānis Ritenis organizēja LTF darbinieku I.Godmaņa un J.Jurkāna braucienu uz Angliju. Londonā nākamais premjerministrs un ārlietu ministrs kopā ar J.Riteni piedalījās PBLA vadības apspriedē.
 
Tūlīt pēc savas iecelšanas ārlietu ministra postenī 1990. gadā J. Jurkāns sanāksmē Ārlietu ministrijā paziņoja, ka J.Ritenis šajā iestādē ieņem īpašu statusu. Patiešām, šis Austrālijas pilsonis, kura pastāvīgā dzīvesvieta bija VFR, ik dienas iepazinās ar visu ĀM korespondenci, t.sk. slepeno. Kad Rīgā notika Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ārlietu ministru apspriede, viņš pārstāvēja Latviju kopā ar J.Jurkānu un M.Vulfsonu.
 
Latvijas ĀM strādāja arī 1966. gadā dzimušais ASV pilsonis Ivars Embrekts, politologs no Minsteres (VFR). Arī viņam bija piekļuve slepenajai informācijai, ieskaitot no PSRS ĀM pienākošo.
 
Pēc prettiesiskās darbības Latvijā dokumentāla apstiprinājuma E.Levitam, J.Ritenim un I.Embrektam tika uz trim gadiem liegta iespēja šķērsot PSRS robežu. Taču pēc 1991.gada augusta šis liegums vairs nebija spēkā.
 
Daudzus gadus ar ASV militāro izlūkdienestu sadarbojās arī Gunārs Meierovics, pazīstams latviešu emigrācijas darbinieks, Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dēls, kurš vairāk nekā pusi gadsimta tika uzskatīts par latviešu diasporas ASV „lokomotīvi”. G.Meierovics kļuva par vienu no Amerikas latviešu apvienības (ALA) dibinātājiem, pēc viņa iniciatīvas tika radīta Apvienoto baltiešu komiteja ASV, kas turpināja savu darbību arī pēc 1991. gada.
 
1993. gadā Meierovics tika ievēlēts 5. Saeimā no „Latvijas Ceļa” saraksta, viņa kandidatūra tika izvirzīta valsts prezidenta postenim. 1993.-1994. gadā Valda Birkava valdībā Meierovics ieņēma Baltijas valstu un ziemeļvalstu valsts ministra posteni Ārlietu ministrijā.
 
Gandrīz 10 gadus ASV Aizsardzības ministrijā strādāja Jānis Arvīds Trapāns. Pēc tam viņš uzņēmās radio „Brīvā Eiropa” — ASV CIP filiāles — latviešu redakcijas vadību. Par pirmo ASV vēstnieku Latvijā pēc neatkarības atzīšanas arī kļuva CIP kadru darbinieks Ints Siliņš.
 
Ar ārvalstu izlūkdienestiem sadarbojās arī „Daugavas vanagi”, 1945. gadā Beļģijā dibinātās latviešu organizācijas locekļi. Šīs organizācijas dibinātāji un locekļi bija bijušie latviešu SS leģionāri. Organizācijas priekšsēdētāja posteni ieņēma Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektora štāba priekšnieks oberfīrers Artūrs Silgailis, starp tās aktīvistiem bija Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektors grupenfīrers Rūdolfs Bangerskis, 280. policijas bataljona komandieris SS štandartenfīrers Kārlis Lobe, Latviešu SS brīvprātīgo leģiona 15. divīzijas 33. pulka komandieris štandartenfīrers Vilis Jānums, plaši pazīstamā latviešu rakstniece, F.Dostojevska radošās darbības pētniece, filozofe un tulkotāja Zenta Mauriņa.
 
Noslēgumā jāpiemin arī Vides Aizsardzības klubs, kas tāpat aktīvi sadarbojās ar ārvalstu izlūkdienestiem. Vides Aizsardzības kluba darbības izmeklēšanas gaitā izdevās konstatēt, ka VAK pagrīdes struktūras bija izveidotas ne vien Rīgā, bet arī Rēzeknē, Valmierā, Liepājā un Bauskā.