Kopš 90. gadu sākuma Latvijas valdība realizē atklātu un slēptu etnodemogrāfisko diskrimināciju attiecībā uz nelatviešiem. Tagad es to pierādīšu.

Krievu valodā domājošo Latvijas iedzīvotāju kopienas stāvokļa monitorings ir būtiskākais nosacījums tā uzlabošanai, vai vismaz saprātīgai pretestībai, saskaroties ar daudzajiem mēģinājumiem šo stāvokli pasliktināt. Latvijas cilvēktiesību komiteja (LCK) jau vairāk nekā 20 gadus organizē šo monitoringu un periodiski publicē informāciju par to, ieskaitot monogrāfijas.

Šīs programmas ietvaros un ar Krievijas Tautiešu tiesību aizsardzības fonda atbalstu pagājušā gada martā dienas gaismu ieraudzīja mana grāmata „Правовое положение русскоговорящего меньшинства в Латвии” (Latvijas krievvalodīgo mazākumtautības tiesiskais stāvoklis). Pašlaik tā pēc nepieciešamās faktu un notikumu modernizācijas tiek intensīvi tulkota angļu un franču valodās, neskatoties uz to, ka lielākā daļa tajā apkopoto secinājumu nav nonākusi pat līdz latviešu sabiedrības acīm. Vienā rakstā atstāstīt grāmatu, kuras apjoms ir 500 tūkstoši zīmju, ir visai nepateicīgs uzdevums, taču ceru, ka šis mēģinājums pamudinās lasītāju iepazīties ar pašu grāmatu jebkurā bibliotēkā Latvijā vai internetā.
 
Raksts veltīts tikai vienai grāmatas nodaļai — „Salīdzinošā demogrāfija”.
 

Autors ar sievu un trīs bērniem (demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās nav vainīgs).


Kāpēc agrāk mūsu skaits bija tik liels?

Varas pārstāvji plaši izmanto demogrāfiju, lai pamatotu atklāto diskrimināciju, kam tiek pakļautas mazākumtautības. Piemēram, pievērsīsimies no jauna aktualitāti atguvušā Satversmes tiesas sprieduma fantastiskajai secinājumu daļai, kas tika pasludināts pirms desmit gadiem mūsu lietā pret „skolu reformu”: „...visupirms jāņem vērā tas, ka šo lietu nevar izskatīt atrauti no padomju okupācijas rezultātā izveidojušās sarežģītās etnodemogrāfiskās situācijas un... PSRS mērķtiecīgā genocīda pret Latvijas tautu... Tā rezultātā samazinājās latviešu, bet būtiski pieauga cittautiešu [...] skaits [un] tika izveidots uz segregācijas principu balstīts atsevišķs paralēls „krievvalodīgo” skolu tīkls.”

Tas, kāda šī „etnodemogrāfiskā situācija” ir patiesībā, attainots zīmējumā, ko esmu izveidojis, balstoties uz 10 tautas skaitīšanu rezultātiem un autoritatīviem ekspertu vērtējumiem.



Varas pārstāvji cenšas mūs pārliecināt par to, ka iedzīvotāju (ieskaitot latviešus) skaita straujais pieaugums impērijas valdības periodos (1897. — 1914. un 1946. — 1989.) ir uzskatāms par „genocīdu”, savukārt mūsdienās, kad demogrāfiskos zaudējumus itin labi varam salīdzināt ar abiem pasaules kariem, šeit valda paradīze zemes virsū.

Fakti liecina par to, ka padomju periodā netika veiktas nekādas mērķtiecīgas etnodemogrāfiskās izmaiņas. Gluži otrādi, tika mērķtiecīgi bremzēts dabiskais demogrāfiskais spiediens no vairāku vienotās valsts reģionu puses, kuros dzimstības līmenis bija augstāks.

Pirmkārt, iedzīvotāju skaita pieauguma tempi Latvijā laika periodā no 1897. līdz 1914. gadam bija divkārt augstāki nekā padomju laikā — atbilstoši atšķirīgajam dzimstības līmenim.

Otrkārt, dzimstības līmenis Baltijas republikās bija zemāks, nekā pie kaimiņiem — Baltkrievijā un Krievijā. Līmeņa relatīvā krituma ziņā republiku secība bija sekojoša: Lietuva, Igaunija, Latvija. Tātad 1959. — 1989. gg. mazākumtautību daļa Lietuvas iedzīvotāju starpā saglabājās 20% līmenī, Igaunijā pieauga no 25% līdz 38%, bet Latvijā — no 38% līdz 48%.

Laikā no 1979. gada līdz 1989. gadam Latvijas iedzīvotāju skaits palielinājās par 6% (ieskaitot 4% — uz atbraucēju rēķina), bet PSRS iedzīvotāju skaits — par 9%. Iedzīvotāju skaits Rīgā pieauga par 10% — zemākais rādītājs padomju republiku galvaspilsētu vidū. Pie tam analoģiska izmēra pilsētu iedzīvotāju skaita pieaugums vidēji sastādīja 18%.

„Okupanta” portrets izriet no 1989. gadā noritējušās tautas skaitīšanas datiem, kas tika publicēti jau 1992. gadā (tā bija pēdējā divās valodās izdotā brošūra Latvijā). Starp nelatviešiem, kuru skaits sastādīja 48% no visiem republikas iedzīvotājiem, bija 60% rūpniecības darbinieku, 57% — personas ar augstāko izglītību, 57% — kopmītņu iemītnieki, 23% — pašvaldību vadītāji, 20% — Latvijas komunistiskās partijas CK sekretāri un 17% — ministri un valsts komiteju vadītāji.

„Okupantu” ieguldījums, piemēram, dzīvojamo namu celtniecībā izriet no 2011. gada tautas skaitīšanas datiem. Izrādās, 68% iedzīvotāju dzīvo padomju laikā celtajos namos, 9% dzīvojamo ēku celtas vēl cara laikā, bet 12% un 11% — Pirmās un Otrās Latvijas Republikas laikā.

 
Kāpēc mūsu skaits ir sarucis?

Labi zināms, ka laika posmā starp 1989. gada un 2011. gada tautas skaitīšanām Latvijas iedzīvotāju skaits saruka par 596 tūkstošiem cilvēku — par 22,4%. Taču gandrīz nevienam nav zināms tas, ka pēc šī bēdīgā rādītāja Latvija ieņem PIRMO vietu pasaulē! Līderu vietas šajā sarakstā ieņem arī Lietuva (18,3%) un Rumānija (17,9%). Rezultātu patiešām iespējams salīdzināt ar Otrā pasaules kara sekām (PSRS — 14%, Latvija — 20,3%).

Mūsdienās Latvijas iedzīvotāju (tās galvenā bagātība, ņemot vērā dabas resursu trūkumu) skaits atbilst 1957. gada līmenim vai 1900. gada līmenim — kā nu jums labāk patīk. Turklāt latviešu skaits mūsu “nacionālajā” valstī ir pat mazāks nekā šeit bija 1897. gadā!

Diemžēl neviens nepievērš uzmanību tam, ka latviešu tautības cilvēki veido tikai 17% no kopējā demogrāfiskā zaudējuma. Nelatviešu skaits ir samazinājies par 37%. Nelatviešu skaita samazināšanās relatīvais temps visā laika periodā ir pieckārt augstāks nekā latviešu vidū, bet laikā līdz 2000. gadam tas pat 18 reizes pārsniedz rādītājus latviešu tautības iedzīvotāju vidū!

Šī fenomena pamatā ir ne tikai masveida emigrācija. Kopš 1991. gada iedzīvotāju dabisko pieaugumu ir nomainījusi katastrofiska emigrācija. Pie tam latviešu un mazākumtautību pārstāvju demogrāfiskais raksturojums, kas 1991. gadā bija identisks, tagad būtiski atšķiras. Jāpiebilst, ka nelatviešu demogrāfiskais raksturojums ir daudz sliktāks, nekā šo cilvēku etniskās izcelsmes valstīs.

Nelatviešu dzimstības līmenis ir daudz zemāks: 20 gadu laikā tas vidēji ir krities par 26%. Sākot no 2000. gada nelatviešu mirstības līmenis vidēji par 18% pārsniedz rādītājus latviešu vidū. Rezultātā nelatviešu skaita dabiskā sarukuma ātrums XXI gadsimta pirmo 12 gadu laikā trīskārt pārsniedz rādītājus latviešu vidū un divkārt — Krievijas iedzīvotāju rādītājus.

Līdz 2008. gadam latvieši (dzimstības līmenis atbilst 2007. gada prognozēm), bet krievi — līdz 2012. gadam ir praktiski atrisinājuši iedzīvotāju vienkāršas atražošanas problēmu (skaita samazināšanās koeficients atbilstoši sastāda -0,79 un — 0). Par Latvijā dzīvojošajām mazākumtautībām to apgalvot nav iespējams — viņu skaita samazināšanās koeficients 2012. gadā ir gandrīz pieckārt lielāks nekā latviešu vidū.

Diemžēl demogrāfiskos rādītājus iespaidoja arī krīze, un Latvijas iedzīvotāju skaita dabiskais sarukums 2011. gadā par 42% pārsniedza 2008. gada rādītājus. 2012. gadā abas iedzīvotāju grupas reaģēja uz ekonomiskās situācijas uzlabošanos — dzimstība pieauga. Diemžēl, ņemot vērā mirstības līmeņa pieaugumu, nelatviešu skaita sarukums 2012. gadā (-8,67) uzrādīja otro skumjo rekordu pēc 1994. gada (-9,12).
 
Grafiks (par 2005. gadu, bez Krievijas) tika publicēts 2007. gadā avīzē „Latvijas vēstnesis” kā deputāta jautājums A. Kalvītim, kurš tolaik ieņēma premjerministra posteni. No divu ministriju saskaņotās atbildes izrietēja, ka starpību rada dažādu etnisko grupu vecuma atšķirības. Taču autoram izdevās pierādīt, ka valstī dzīvojošās krievu kopienas novecošana, kas patiešām tika novērota perspektīvākā vecuma personu emigrācijas rezultātā, nespēj šo efektu pamatot pat par 50%. Situāciju nav iespējams skaidrot arī ar krievu ģeogrāfisko dzīvesvietu — 65% dzīvo Latvijas demogrāfiski labvēlīgākajos reģionos.

Ja latvieši pasaules valstu demogrāfiskajā skalā, kas sakārtota atbilstoši dabiskā sarukuma līmenim, atrodas starp Rumāniju un Baltkrieviju, tad nelatviešu situācijai līdzīga nav atrodama visā pasaulē. Viņi visu Latviju velk uz kaunpilno pēdējo vietu.

Pieņemot, ka runa ir par atklātu un slēptu etnisko diskrimināciju, savā alternatīvajā atskaitē ANO Cilvēktiesību komitejai, ko nosūtījām februārī, demogrāfiskos datus iekļāvām vienā no pirmajām pozīcijām (trešais ziņojums no 14). Spriežot pēc martā saņemtajām ārkārtīgi stingrajām rekomendācijām attiecībā uz Latviju, ko „Latvijas avīze” nodēvēja par [latviešu] diplomātijas kapitulāciju, mums ir izdevies aizkļūt līdz ANO ekspertu apziņai.

Ceram, ka arī Latvijā gūtie secinājumi tiks novērtēti adekvāti.

Protams, grāmatā publicēti ne tikai šeit sniegtie materiāli. Tajā ir arī citi, tikpat interesanti pētījumi.

Piemēram, pateicoties 2011. gadā notikušās tautas skaitīšanas rezultātiem, autoram ir izdevies izvērtēt latgaļu — Latvijas neatzītā un nereģistrētā etnosa — skaitu (sk. tabulu).
 
Lielākās Latgalē dzīvojošās tautības
 

Nacionālā grupa	Oficiālie dati	Cilvēki, kuri latgaļu valodu izmanto ģimenē	Koriģētie dati
Latvieši	139941	76947	62994
Krievi	118170	20372	97798
Latgaļi	-	-	97590
Poļi	20806	150	20656
Baltkrievi	15046	6	15040

 
Latgalē lielāko daļu iedzīvotāju sastāda krievi, bet oficiālais vairākums — latvieši — ieņem tikai trešo vietu. Šis fakts izskaidro, kāpēc Latgalē lielākā daļa 2012. gada 18. februāra referenduma dalībnieku atbalstīja ideju piešķirt krievu valodai valsts valodas statusu.

Šos datus autors publicēja portālā IMHOklubs dažas dienas pēc tam, kad Drošības policija ierosināja krimināllietu pret partiju „Par dzimto valodu” separātisma lietā, un publikāciju veltīja DP priekšniekam ģenerālim Reinikam.