Sabiedrības mācība

03.03.2014

Eduards Gončarovs
Латвия

Эдуард Гончаров

Железнодорожник

Kam ir vajadzīgs „Pērkonkrusts”

Pilna mēroga konfliktam pietrūkst divu komponenšu

Kam ir vajadzīgs „Pērkonkrusts”
  • Diskusijas dalībnieki:

    24
    78
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Pagājušā gada decembrī brīvībā, ar tīru sirdsapziņu, atgriezās, laikam vispazīstamākais Latvijas nacionālais radikālis — Igors Šiškins. Bijušais fašistiski-teroristiskās organizācijas „Pērkonkrusts” līderis, pašlaik skursteņslauķis, un ļoti pat legālas organizācijas „Gustava Celmiņa centrs” dibinātājs.
 
Aresta laikā, pie agrāk sodītā un vairākkārtīgi aizturētā par masu nekārtību organizēšanas centieniem, Šiškina tika atrastas sprāgstvielas, detonatori, šautenes, pistole, pusotra tūkstoša patronu utt. Policija tika uzskatījusi, ka šis ieroču arsenāls tika glabāts akciju veikšanai pret Eiropas geju parādi 2015. gadā, un pret Cēsīs dzīvojošajiem Ķīnas pilsoņiem. Spriedums — pusotrs gads. Nosacīti.

 
Jautājuma priekšvēsture
 
Gadījumā, ja kāds neatceras, Gustavs Celmiņš — latviešu-fašistiskās kustības dibinātājs. Pirmais tika paudis lozungu „Latviju — latviešiem!”. 1934. gadā K. Ulmanis viņu tika arestējis. Izskatās, ka mazajai valstiņai divu latviskās Latvijas cēlāju bija par daudz. Pārcēlās uz Trešo reihu un jau atgriezās Rīgā vermahta tankā. Drīzumā nonāca koncentrācijas nometnē, gluži tāpat kā daudzi Latvijas, Lietuvas un Ukrainas kolaboracionisti, kuri naivi ticēja, ka fīrers viņu valstis aplaimos ar neatkarību. Mūsdienu Celmiņa sekotāji — pastāvīgi militāri — patriotisko jaunatnes nometņu dalībnieki un piedaloši ikgadējā maršā pie Mildas, Hitlera Rīgas okupācijas gadadienā.
 
Atšķirībā no vairuma vietējo politiķu, kuri izmanto nacistisko lozungus tikai priekšvēlēšanu cīņā, Šiškins — idejisks cīnītājs, ar lielu „revolucionāro” stāžu. 90. gadu sākumā nacionāli-radikālās organizācijas „Aizsargi” biedrs. Pēc viņa izdzīšanas, viņa krieviskā uzvārda sakarā,  tika organizējis „Pērkonkrustu”, kura aktīvā ir spridzināšanas, tanī skaitā mūsu atbrīvotāju pieminekļa spridzināšana, rasistisku, nenonacistisku un pretvalstisku lapiņu izplatīšana. Fiziskās izrēķināšanās ar oponentiem. Visumā, aktīvs, uz darbību vērsts cilvēks.
 
Katrs no mums viegli atcerēsies tās krimināllietas, kad visnotaļ respektējami cilvēki, par gāzes pistoli vai patronu paciņu tika saņēmuši reālus cietumsodus. Jevgēnijs Osipovs tika nosēdējis 9 mēnešu par uzstāšanos nesankcionētā mītiņā, attiecībā par krievu skolu aizstāvību. „Ļimonovieši”, kuri tika „ieņēmuši” Pētera torni ar koka granātu, tika notiesāti par terorismu. Bet te cilvēks, kurš objektīvi apdraud sabiedrību, tiek vaļā ar vieglu izbīli.
 
Dīvaini? Nu ne pārāk, ja apskatām līdzīga rakstura krimināli — politiskos procesus, kas notika LR kopš 1991. gada.


Noziegumi bez soda
 
Visatpazīstamākā šai ierindā kļuva A. Jordāna krimināllieta. Ieradies uz antifašistisko diskusiju, neonacisma ideoloģijas piekritējs, uzreiz apstulbināja klātesošos ar paziņojumu, ka „žīdi un čigāni — tie nav cilvēki”. Gan jau 1941. gadā, viņš mestos cīņā ar šo gangrēnu, izmantojot pārbaudītas metodes. Nu un tālāk jau tanī pat garā.
 
Novest Jordāna krimināllietu līdz tiesai izdevās tikai iejaucoties ANO komisāram Dudu Djenam. Cīnītājs „ar žīdiem un čigāniem” saņēma pusotru gadu, taču viņu attaisnoja Latvijas Augstākā tiesa. Tika saņēmis naudas kompensāciju, kā nevainīgi cietušais.
 
Bija vēl tāds Uldis Freimanis. Pastāvīgs, Čečenijas atbalstam vērstu pasākumu, dalībnieks, daudzējādu pronacistisku akciju organizētājs, A. Mamikina programmā „Bez cenzūras”, 2013. gada 16. martā, izcēlās ar aicinājumiem kārt žīdus, bet antifašistus — šaut nost.
 
Par to viņš nesaņēma nekādu sodu. Par ziepju operu tika pārvērsti daudzgadējie centieni saukt pie atbildības Aivaru Gardu. Daudzie izteicieni viņa izdodamajā avīzē — „okupanti — vēža audzējs Latvijas ķermenī”, „jānomet uz Rīgas atombumba, lai tikai tajā nebūtu krievu” utt. — nav uzskatāmi par starpnacionālā naida kurināšanu.
 
Pēdējā šausminošā Saeimas deputātu aptauja, attiecībā par tēmu „kad tiks padzīti žīdi Cilevičs, Ždanoka un Pliners” — arī nav pretrunā ar vietējo demokrātiju.
 

Kādēļ Šiškins ir brīvībā
 
„Pērkonkrusta” tiesvedība arī izsauca daudz jautājumu. Pēdas veda uz Zemessardzes 12. bataljonu, kurā tika dienējuši daži no apcietinātajiem un sprādziena laikā bojāgājušajiem kaujiniekiem. Taču lietas virzība tika bremzēta. Dzīvi palikušie līderi nogāja dziļā pagrīdē. Rīgas centrā tika nogalināts aizsargu organizācijas vadītājs J. Rība, kurš personiski pazina „Pērkonkrusta” vadību. Tiesā visu novēla uz sprādziena laikā bojāgājušiem Valdi Raupu un Aivaru Vīksniņu. Ko gan paņemsi no mirušā?
 
Izmeklēšanas gaitā, Šiškins sniedza liecības, attiecībā par savu dalību Rīgas sinagogas spridzināšanas gadījumā. Taču līdz tiesai šī epizode neaizgāja. Gala beigās, 9 organizācijas biedri tika notiesāti. No pusotra gada nosacīti, līdz 3 gadiem cietumā.
 
Tikai notiesāti ne par fašismu, ne arī par terorismu. Par svešas mantas iznīcināšanu. Bet senās lietas par sprādzieniem Rīgas sinagogā 1995. un 1998. gados, par sprādzienu pie Rumbulas fašistu 30 000 nošauto cilvēku pieminekļa, kā arī slimnīcas „Bikur-Holim” mīnēšana, tā arī tika aizmirsti uz visiem laikiem, tāpat kā padomju karavīru kapu vandālisma simtiem gadījumu.
 
Pie kam, nebūt nevar teikt, ka policija neko nedara. Tika notiesāts NSS līderis V. Birze, kurš tika nonācis ASV valsts departamenta īpašajā ziņojumā, attiecībā par neonacisma problēmām. Pēc uzbrukuma ASV vēstniecības darbiniekam un rabīnam regulāri tiek „presēti” skinhedi. Tika notiesāti apsūdzētie ebreju kapu Šmerlī izdemolēšanā. Reālus cietumsodus saņem komentētāji Interneta vietnēs, kuri strīdus laikā tika pateikuši kaut ko nelāgu.
 
Taču neonacisma ideologi, un tie, kuri pēctecīgi nodarbojas ar neonacisma kustības strukturēšanu, ik reizi izvairās no atbildības un paliek ēnā.
 
Pats Šiškins uzskata, ka viņu „noņēma no distances” par centieniem cīnīties pret eiro ieviešanu. Visdrīzāk, viņam arī ir taisnība. Cīnīties pret žīdiem, ķīniešiem un okupantiem par latvisku Latviju — to var darīt tik cik uziet. Taču traucēt latviešu elitei saņemt un sadalīt Eiropas naudu — neapšaubāmi ir noziegums. Puišiem tika parādīta viņu vieta. Taču ne uz ilgu laiku. Kā tikai tika ieviests eiro, idejiskais cīnītājs bija uz brīvām kājām.
 

Kam ir izdevīgi nacisti
 
Starpetniskie konflikti dod visātrākos rezultātus etniskās mobilizācijas apstākļos. Jau LTF aktīvi tika izmantojusi kaut ko no šī arsenāla. Atcerieties, vienmēr piedzērušies krievi tika atņēmuši strādīgajiem latviešiem desu un tika ieņēmuši viņu dzīvokļus? Taču, kopumā, astoņdesmito gadu beigās, krāsainajās revolūcijas, cilvēki iestājās par diezgan demokrātiskiem lozungiem. Piemēra, par vispārējām vēlētāju tiesībām, nācijas tiesībām uz pašnoteikšanos, un izglītības iegūšanu dzimtajā valodā. Fašismu propagandējošie pienapuikas, Atmodas laika un Krievijas „perestroikas” režisoriem tolaik tikai traucēja.
 
Pēc 1993. gadā notikušās parlamenta apšaudes Maskavā, Dienvidslāvijas bombardēšanas, Irākas okupācijas, it kā lai iznīcinātu neeksistējošus ķīmiskos ieročus, situācija sāka mainīties. Tādu naivu krievu pamuļķu, kuri tic rietumu demokrātiskām vērtībām, gandrīz vairs nav.
 
Lielākā daļa no Baltijas valstu iedzīvotājiem, arī ir apzinājušies, ka no solītām brīvībām un perspektīvām, ir palikusi tikai pederastijas brīvība un rietumvalstu kompāniju tirgus brīvība. Ielikties mazo tautu attīstībā, Eiropas Savienība, atšķirībā no Padomju Savienības, nebūt neplāno. Ir sākuši parādīties vietējie politiķi un biznesmeņi, kas ir sākuši apzināties to, ka nacionālās Latvijas iznīcināšana nāk no Rietumiem, un kas nevēlas konfliktēt ar KF mītiskas okupācijas iemesla dēļ.
 
Tālākai Krievijas ekonomiskās ietekmes un krievu izspiešanai no postpadomju telpas bija vajadzīgi jauni spēki.
 

Minska — Bolotnaja — Maidans
 
Laikā, kad liberāļu pilnīgās neveiksmes Baltkrievijā, Ukrainā un Krievijā parlamentārajā cīņā kļuva acīmredzamas, tika pielietotas „oranžās” tehnoloģijas Nr. 2. To īpatnība — rusofobija, neonacistu, futbola līdzjutēju un citu „ultru” izmantošana. „Ultru” uzdevums — uzbrukt policijai, un piespiest to stingrie rīcības pasākumiem. Ir nepieciešamas asinis. Pēc tam emocionālā uztvere gūst virsroku pār saprātu. Nostrādā bara efekts. Upuri ir neizbēgami. Un Interneta laikmetā, atainot specnaza ļaundarības — tikai tehniskas dabas jautājums.
 
Baltkrievijā 2006. gada aprīlī fašisti netika atrasti. Ar rusofobiju arī pašvaki. Tika izmantots „revolūcijas eksports”, UNA-UNSO cīnītāju veidolā.
 
Taču ar Batjku joki ir mazi. Minskas omonieši veikli padzina banderoviešus un piegrieza skābekli projektam vēl tā īsti nemaz nesākušam.
 
Skats uz Bolotnuju bija gan smieklīgs, gan arī bailīgs. Uz tribīnes pēc korumpētā režīma nomaiņas pret demokrātiju pieprasa bijušie Jeļcina vicepremjeri, kuri šo korumpētību arī tika izveidojuši. Tribīnes priekšā „Sieg heil” kliedz brūnie, kas tīri principiāli neganti neieredz visus demokrātus. No ārpuses to visu piepūderē glamūrīgā Sobčaka.
 
Ja runājam nopietni, tad „purva” līderiem misējās ar to, ka viņi nespēja piesaistīt nevienu kaut cik ievērojamu labējo spārna līderi. Savukārt, brūnie kareivji, kuri tika ieradušies Bolotnajā, principiāli bija nevadāmi. X stundas cīņai ar policiju nebija neviena. Scenāristiem nostatīt cilvēkus zem policijas stekiem vēl tika izdevies. Tomēr cienīgu skatu — tādu, lai ar asinīm un „Molotova kokteiļiem”, radīt nesanāca.
 
Savukārt, Ukrainā visas šīs sprādzienam nepieciešamās komponentes jau sen bija gatavas. Smagā ekonomiskā situācija. Bezgribas, caurcaurēm korumpētā valdība. Rusofobija. Profašistiskā partija Radā. Un neonacistu vienības, kam bija kara pieredze vēl kopš pirmā Čečenijas kara laikiem. Kādā momentā izveidojās pata situācija. Opozīcijas nespēja ieņemt galvenos valsts objektus, un policija nespēja attīrīt Maidanu. Tika uzsāktas pārrunas. Pēc visa spriežot, tas scenārijā netika paredzēts.
 
Un tika iesaistīts vēl viens pārbaudīts resurss — nezināmi snaiperi, kuri tika šāvuši uz abām pusēm. Pārbaudīta metode, kopš parlamenta apšaudes Maskavā, 1993. gada oktobrī. Atstrādāta gan Lībijā, gan arī Sīrijā, un noslīpēta neseno dienu laikā Kijevā.
 
Visu Kijevas traģēdijas scenāriju mēs sapratīsim ne tik ātri. Tomēr, par tā atkārtošanās lieciniekiem, baidos, ka kļūsim vēl ne vienu reizi vien.
 
 
Pie kaimiņiem
 
Pirmais veiksmīgais oranži-brūnais projekts Baltija — tās ir krievu-igauņu sadursmes Tallinā, kas notika 2007. gadā. Ja notikušo skatām no konfliktoloģijas pozīcijas, tad mēs redzam, kā ar šķietami maza skaita marginālu radikāļu pūlēm tika izveidots starptautisks konflikts. Pie Bronzas Aļošas pieminekļa, vietējie neonacisti sāka veikt regulāras provokācijas, kas ātri pārauga sadursmēs ar tā aizstāvjiem. Iesēdinot par huligānismu dažus dauzoņus, varēja viegli problēmu novērst. Taču policija neko neuzsāka.
 
Pēc tam sākās pieminekļu graušana visā Igaunijā. Pie kam, ne tikai mūsu kritušo zaldātu pieminekļi tika sagrauti, bet arī esesiešu pieminekļi. Parādās paniskas publikācijas, ka aiz tā visa stāv igauņu jaunatne un labi apmaksātās krievu ekstrēmistu organizācijas. Politiķi pārbiedēti sāk spiegt par drīzu konflikta iziešanu ārpus kontroles. Tālākā gaitā tiek izmantoti murgaini raksti par to, ka apbedījumos pie Aļošas ir aprakti marodieri un suņu kauli, bet krievi, kas iestājās savas vēstures aizstāvībai — valsts ienaidnieki, kuri no sirds ienīst mazo, bet lepno valsti.
 
Konflikts pāriet emocionālā līmenī. Saprātīgi argumenti vairs neiedarbojas. Igaunijas iedzīvotāji pieprasa nepieļaut agresijas eskalāciju. Visi saprātīgi domājošie eksperti, tostarp arī policijas un specdienestu pārstāvji paziņo, ka kapus ir jāliek mierā. Valdība rīkojas gluži pretēji. 2007. gada naktī no 26. uz 27. aprīli, policisti piekauj „Nočnoj dozor” aktīvistus, nojauc pieminekli un izrok kapus. No rīta sašutuma pilnie pilsētas krievi sarīko stihisku mītiņu. Atmosfēra nokaitējas, taču policija nerīkojas.
 
Jebkurš, kurš ir nodarbojies ar masu pasākumu apsardzi, zina, ka gadījumā, ja no pūļa neizskauž provokatorus, tad ir augsta iespējamība zaudēt kontroli pār situāciju. Nostrādās, tā sauktais, pūļa efekts. Visas dienas garumā provokatori un vienkārši radikāli noskaņotā jaunatne rada cilvēkos spriedzi. Policijas nerīkojas. Vakarpusē saniknotais pūlis uzsāk demolēt veikalus un gāzt apkārt mašīnas. Policijas nerīkojas. Vēl vairāk, policisti neielaiž nekārtības zonā privātos apsargus. Sākas kautiņi starp igauņu un krievu jauniešiem. Tikai pēc dažām stundām, ka visi videokanāli ir pārpilni ar piedzērušiem vandāļiem, policija sāk kaut ko darīt lietas labā. Starp citu, turpat 40% no aizturētajiem, izrādījās etniskie igauņi.
 
Centieni uzdot par nekārtību organizētājiem „Nočnoj dozor” aktīvistus, tiesā ar blīkšķi izgāzās. 7 gadu laikā, igauņu specdienestiem tā arī neizdevās atrast nedz „Bronzas nakts” aktīvistus, nedz arī Dmitrija Gaņina slepkavas, nedz arī grautiņu organizatorus. Laikam jau ir visnotaļ grūti meklēt pašiem sevi.
 
Nācijas populista A. Ansipa līderos izvešanas scenārijs, pretstatus tiem politiķiem, kuri bija tendēti uz Igaunijas-Krievijas attiecību attīstību, un Krievijas biznesa izspiešana no Tallinas pilnībā tika izdevusies. Un kurš gan tagad atcerēsies, ka šī konflikta detonators bija dažu fašistu rīcība.
 
Neonacistu nogalinātais Dmitrijs Gaņins, simtiem sakropļoti un daudzmiljonu zaudējumu Igaunijas ekonomikai, scenāristiem nav būtiski. Arābu revolūcijās, piemēram, bojāgājušo tūkstoši, pilnīgu atsaldeņu nonākšana pie varas, un Eiropas kompāniju zaudējumi miljardu apmērā, nebūt nav šķērslis lai priecātos par demokrātijas uzvaru. Ģeopolitiskajos karos šādi zaudējumi netiek ņemti vērā.

 
Atgriezīsimies pie mūsu auniem
 
Kopumā, dažādas atsaldētības pakāpes nacistu nonākšana pie varas Baltijas valstīs ir neizbēgama. Precizēšu: nevis nacionālistu, bet gan nacistu. Latvijas šodien — tā ir „Titāniks”, kas pilnās burās trauc pretim katastrofai. Jautājums ir tikai, pret kādu: ekonomisku, demogrāfisku vai sociālu aisbergu tas uzšķērdīs savu vēderu? Piedāvājumu, kādā veidā izvairīties no likumsakarīgā gala, nav nevienai no partijām. Atliek tikai uzkurināt pronacistisku nosakņojumu, un meklēt ārējo ienaidnieku. Tas viss līdz kādam laikam, ļauj novirzīt elektorāta uzmanību no esošajām problēmām, un pie varas atved arvien izteiktākus radikālos politiķus.
 
Sauklis „nacisms Latvijā nebūs” izraisa tikai smīnu. Nacismam Latvijā nevajag arī nekur izrauties. Tas cēli cildens sēž savā nodabā gan Saeimā, gan arī ministrijās. Tā kā, viena oranži-brūnās revolūcijas komponente Latvijā jau ir. Otra komponente — rusofobija jau sen ir kļuvusi par valsts ideoloģiju. Par Boriss Cilevičs nesaskata atšķirību „Visu Latvijai” un „Vienotība” starpā, attiecībā par attieksmi pret krieviem.
 
Kaut pastāv taktiska atšķirība. „Vienotības” eirodeputāts Krišjānis Kariņš ir nospraudis mērķi: mums ir nepieciešams, lai šeit augošie krievi, izaugtu par latviešiem. Mūsu mērķis — viņu bērnu asimilēšana.
 
„Visu Latvijai” negrasās tik ilgi gaidīt. Tie pieprasa, lai „Bronzas naktij” līdzīgie notikumi, atkārtoti pie mums, nāktu par labu LR. Iespējams, saprotams, ka visi šie paziņojumi ir ne vairāk, kā priekšvēlēšanu pīāra elements. Tomēr, ar tādām iniciatīvām, kā krievu skolu slēgšana vai 9. maija svinību aizliegšana, šī partija ir spējīga izprovocēt šādus notikumus.
 
Pilna mēroga konfliktam pietrūkst divu komponenšu.
 
Pirmā: ir maz īstu kaušļu. Visi brauc prom. Tostarp arī neofašisti.
 
Otra, daudz būtiskāka: viņiem pagaidām nav struktūras. Nav kam uzsākt asins izliešanu, un izprovocēt policiju uz stingru rīcību.
 
Neapšaubāmi, kā stabilizējošs faktors, no Krievu skolu aizstāvības štāba laikiem — krievu organizācijas aktīvistu un policijas spēja tikt galā ar ielu konfliktiem. 16. martā un 9. maijā visi ekscesi aprobežojas ar sīkām sadursmēm.
 
Pagaidām aprobežojas.
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Aleksandrs Gapoņenko
Латвия

Александр Гапоненко

Доктор экономических наук

Quo vadis, Latvija?

Ziedi standartenfīrerim

Jurijs Aleksejevs
Латвия

Юрий Алексеев

Отец-основатель

Vecīt, tu esi mēslos

Vēstule Jurijam Ševčukam

Sergejs Vasiļjevs
Латвия

Сергей Васильев

Бизнесмен, кризисный управляющий

Nacisms ir īsts hemoroīds

Lai cik labs būtu ārsts, šo slimību viņam nāksies ārstēt no pēcpuses

Aleksandrs Filejs
Латвия

Александр Филей

Латвийский русский филолог

Postnacistiskās Baltijas valstis

Slēptā un redzamā vēsture

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.