Savs bizness
13.02.2014
Антон Царфин
Руководитель фирмы Volente Deo
Invalīdi karaoke
Šodien tu esi zirgā, bet rīt?
-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
Vladimir Novikov,
Андрей (хуторянин),
Владимир Бычковский,
Aleksandrs Ļitevskis,
Артём Губерман,
Юр-юр Noname,
Ludmila Gulbe,
Старик Древний,
Ольга  Шапаровская,
Галина Лебедева,
Геннадий Климято,
Светлана Штонда,
Борис Ярнов,
Natalja Sosnere,
Antons Carfins,
тина баракова
Antons Carfins mēdz teikt: “Veselais slimnieku nekad nesapratīs.” Taču reiz viņam ienāca prātā kāds serviss, un izrādījās, ka tas ir ļoti nepieciešams: transporta pakalpojumi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Acīmredzot pēc tam izpratne kļuva dziļāka, un tagad ir parādījušās divas jaunas grandiozas idejas. Atlicis tikai atrast partnerus un (vai) investorus. Varbūt šeit, IMHOklubā?
Stāsta Antons Carfins:
— Neko ar ko īpašu nodarbojies neesmu. Kad atgriezos no Izraēlas (sk.zemāk „Īsumā par sevi”), sēdēju apsardzē. Pēc tam iekārtojos darbā organizācijā, kas nodarbojās ar invalīdu pārvadāšanu. Šī organizācija eksistē vēl joprojām. Tā ir žēlsirdības organizācija, Sarkanā Krusta analogs. Līdztekus citiem pakalpojumiem (zupas virtuve nabadzīgajiem utt.), viņi jau 17 gadus pārvadā invalīdus Latvijā. Taču tā kā tā nav komerciāla organizācija, droši vien, viņi nav īpaši noskaņoti paplašināt savus pakalpojumus. Piemēram, viņi pat nevar nopirkt tādas mašīnas, ka viņiem gribētos — nākas apmierināties ar dāvinātajām.
Tā nu sagadījās, ka šajā laikā mana vecmāmiņa pārcieta insultu. Tam sekoja vēl viens. Nācās vest viņu uz reabilitācijas centru Vaivari un slimnīcu „Bikur-Holim”. Godīgi sakot, nebiju sajūsmā par to, kā mani kolēģi šajā žēlsirdības organizācijā pildīja savus pienākumus. Sapratu, ka varu izdarīt labāk.
Mani vecāki dzīvo Vācijā, tāpēc aizbraucu uz turieni paskatīties, kā tur darbojas līdzīgs dienests (Vācijā tā ir valsts organizācija). Pēc tam sāku vākt informāciju šeit: apmeklēju invalīdu biedrības, sociālos dienestus. Runājos, centos noskaidrot, vai šādi pakalpojumi ir pieprasīti. Visi stāstīja, ka šajā tirgū jau viena organizācija ir, taču, ja tai parādītos konkurents, darbs viņam atrastos.
Tā nu ar šīs informācijas bagāžu devos uz kādu banku Latvijā lūgt naudu savas kompānijas atvēršanai. Liels paldies — palīdzēja noformēt dokumentus, sastādīt biznesa plānu un piešķīra kredītu kā „jaunajam uzņēmējam”. Par šo naudu nopirku pirmo mašīnu.
Pārvadājam „sociālos” klientus
Godīgi sakot, nebiju domājis, ka pieprasījums būs tik liels. Piecus mēnešus vēlāk iegādājos vēl vienu mašīnu. Arī šoreiz nācās izmantot bankas palīdzību. Pēc trim mēnešiem — vēl vienu. Aprīlī apritēs trīs gadi, kopš strādā mūsu firma, un tagad mums jau ir piecas mašīnas. Tās vienmēr ir aizņemtas.
Izmantojam Mercedes „mikriņus” ar pacēlāju, nestuvju un riteņkrēslu stiprinājumiem un rampām. Tāda mašīna ar visām iekārtām vidēji maksā 8 — 9 tūkstošus eiro (vienas nestuves izmaksāja 1,5 tūkstošus latu). Mašīnā iespējams izvietot 3 — 4 riteņkrēslus vai vienu riteņkrēslu un četrus pavadoņus. Mašīnā ir spilveni un pledi, ir pat pretsāpju līdzekļu injekcijas.
Esam noslēguši līgumu ar Rīgas domi, pārvadājam „sociālos” klientus. Apkalpojam Paralimpisko komiteju, dialīzes centrus: slimniekiem jādodas turp uz procedūrām trīs reizes nedēļā visu mūžu. Vadājam bērnus ar novirzēm attīstībā. Palīdzam Ātrās palīdzības dienestam: viņi nogādā slimnīcā, bet mēs vedam no slimnīcas uz mājām. Aptuveni 30% braucienu apmaksā sociālie dienesti. Pārējo cilvēki maksā paši.
Vadājam cilvēkus uz poliklīniku, banku vai pastu. Strādājam arī naktīs un brīvdienās — nevajag uzskatīt, ka visi invalīdi ir noslēgti cilvēki un no mājām ārā neiziet. Mēs vedam klientus gan uz hokeja mačiem, gan karaoke klubiem vai nakts bāriem. Gadās, ka deviņos vai desmitos paņemam klientu un divos vai trijos naktī atvedam atpakaļ.
Projekts Nr. 1: paratūrisms Rīgā
Pēdējā laikā daudz domāju par divām lielām idejām. Viena no tām ir paratūrisma attīstība. Aicināt ierasties pie mums invalīdus no Vācijas, Izraēlas un Krievijas. Organizēt aģitāciju šajās valstīs un vest šurp.
Līdzīgus pasūtījumus jau esam saņēmuši: pirms diviem gadiem apkalpojām kādu Nobela prēmijas laureātu no Zviedrijas. Citu reizi ieradās invalīdu grupa no Dānijas. Viņi braukāja pa bērnu namiem, dāvināja rotaļlaietas.
Pašlaik invalīdu biedrība no Norvēģijas ir rezervējusi mūsu pakalpojumus augustā — galu galā, šogad Rīga tomēr ir Eiropas kultūras galvaspilsēta. Esam saņēmuši pieprasījumus no Krievijas un Ukrainas — cilvēki interesējās par „Jauno vilni”.
Vispār jāsaka, ka pieprasījums ir liels, taču informācijas nepietiek. Tāpēc mēs pašlaik izstrādājam mājaslapu, kurā būs gan jaunākās ziņas un sludinājumu dēlis, gan forums un veikals, kurā būs pieejami riteņkrēsli un citas iekārtas.
Dažkārt nākas aizvietot „speciālo reisu”. Reiz nācās cilvēku vest šurp no Vācijas, citu reizi — no Čehijas. Esam braukuši arī uz Baltkrieviju. Klientiem tā iznāk daudz lētāk: tādu slimnieku transportēt lidmašīnā maksā, piemēram, 15 tūkstošus eiro (no Vācijas), autobusā — 1,5 tūkstošus eiro.
Divas reizes esmu griezies pie Rīgas domes ierēdņa, kurāš atbild par projektu Live Riga. Stāstīju, ka cilvēki interesējas par paratūrismu. Invalīdi jau ierodas paši! Bet man atbildēja, ka Vācija pirms dažiem gadiem jau piedāvāja Rīgai uzņem lielus, labi iekārtotus autobusus ar tūristiem-invalīdiem (Vācijā valsts vairākas reizes gadā piešķir līdzekļus invalīdiem tūrisma braucieniem). Taču vajag ne tikai uzņemt tādus autobusus, pilsētā ir jārada atbilstoši apstākļi. Uzraksti Braila šriftā akliem cilvēkiem, rampas riteņkrēsliem un tā tālāk.
Vecrīga vispār nav piemērota cilvēkiem, kas pārvietojas riteņkrēslos. Tāpēc cilvēki bez pavadoņa palīdzības vispār nespēj nekur izbraukt un kaut ko apskatīt. Protams, pilsēta jau ir daudz paveikusi šajā virzienā, un daudzas sabiedriskās vietas ir iekārtotas atbilstoši invalīdu vajadzībām. Tas priecē.
Toreiz Rīgas dome parēķināja: lai uzņemtu invalīdus no Vācijas, pilsētas iekārtošanā nāksies ieguldīt 10 miljonus latu! Sak, tas nav rentabli. Tāpēc mums piedāvāja pagaidām strādāt vieniem pašiem.
Esmu jau izplānojis, kā būtu iespējams attīstīt šo pakalpojumu. Kādas mašīnas un cik daudz ir jānopērk. Lieta tāda, ka tūristiem būtu vajadzīgi citi autobusi — lieli, ar kondicionētājiem. Protams, pilsētai vajadzētu būt labāk iekārtotai invalīdu vajadzībām.
Mēs piedāvājam izveidot interaktīvu karti, kurā būtu norādīti restorāni, kafejnīcas un muzeji, kas ir piemēroti invalīdu uzņemšanai. Lai ārzemnieks jau pirms brauciena varētu sastādīt maršrutu, nepieciešamības gadījumā rezervēt galdiņu restorānā utt. Domāju, šāda informācija būtu izdevīga arī mūsu uzņēmējiem. Galu galā, pandusa vai rampas iekārtošana neizmaksā nemaz tik dārgi, toties prestižs un jauni klienti ir garantēti. Bieži taču gadās, ka trūkst kaut kādu sīkumu: visur var izbraukt, bet uz tualeti ved divi pakāpieni, un tos pārvarēt nav iespējams, kaut vai traks var palikt!
Projekts Nr. 2: paliatīvās aprūpes nodaļa Rīgā
Ir man vēl viens, vēl grandiozāks plāns: uzbūvēt Rīgā vai Jūrmalā nodaļu hroniskajiem pacientiem, kam nepieciešama ilgstoša paliatīvā aprūpe. Tas ir, cilvēkiem ar diagnosticētām neizārstējamām slimībām.
Pašlaik ir vairākas iestādes, kurās ir izveidotas paliatīvās aprūpes nodaļas, taču mūsu novecojošajai sabiedrībai ar to ir par maz... Jāpiebilst, ka man nesaprotamu iemeslu dēļ šīs iestādes neiegulda naudu ne telpu remontā, ne aprīkojumā, ne arī personālā. Tas ir, vienā vietā var atrast labu remontu, taču personāla attieksme var būt briesmīga. Citā — pavisam otrādi.
Esmu pilnīgi pārliecināts: ja Rīgā vai tās apkaimē parādītos ērta paliatīvās aprūpes nodaļa, kur tiktu nodrošināta kvalitatīva aprūpe, 60% mūsu klientu tūlīt dotos uz turieni.
Šobrīd ir parādījušies jauni pansionāti — Saulkrastos (tā īpašnieks Latvijā ieradās no Krievijas, nopirka un iekārtoja viesnīcas; pašlaik 80% vietu ir aizņemtas), un nesen tika atklāts jauns — francūži tur jau ir ieguldījuši vairākus miljonus. Taču pansionāti ir un paliek tikai pansionāti. Vienā nav medicīniskās aprūpes un dežurējošā terapeita, galu galā, nav arī dežurējošā kapelāna. Kādam taču ir jāaprunājas gan ar pašu slimnieku, gan viņa radiniekiem, jāsagatavo tam, ka agri vai vēlu cilvēks aizies viņsaulē.
Ja cilvēks guļ nestuvēs, viņam pakaļ, protams, brauc divi cilvēki, tāpat kā gadījumā, ja klienta svars ir liels. Pārējos gadījumos vadītājs tiek galā viens pats. Mūsu šoferi ir iemācījušies transportēt riteņkrēslā sēdošu cilvēku, nekaitējot savai veselībai. Gan uz ceturto, gan arī septīto stāvu. Viegli varam vienatnē transportēt klientus, kuru svars nepārsniedz 90 kilogramus. Arī es pats ar to nodarbojos — gan vadāju, gan transportēju.
Meklējam partnerus!
Jau ir redzams, ka mūsu pakalpojumi — invalīdu aprūpe — ir pieprasīti. Kāpēc līdz pat šim laikam neviens cits nav mēģinājis sākt darbu šajā tirgū? Man šķiet, ka te nu darbojas formula: veselais slimo nekad nesapratīs! Iespējams, mūsu bagātnieki nekad nav saskārušies ar rindām poliklīnikā, nekad nav „ķemmējuši” mūsu slimnīcu korpusus no augšas līdz lejai un no labā spārna līdz kreisajam vienkārši tāpēc, ka nepieciešams izraksts.
Cilvēki vienmēr cenšas abstrahēties no svešām problēmām. Tā ir psiholoģija! Arī es pats nekad agrāk nedomāju par šo dzīves aspektu.
Tāpēc pašlaik mēs cenšamies atrast partnerus vai vienkārši investorus. Esmu aprēķinājis budžetu un izstrādājis darbības plānu abiem lielajiem projektiem: paratūrisma attīstībai Latvijā un paliatīvās aprūpes centram Rīgā. Skaidrs, ka aprūpes centra budžets sniedzas miljonos, taču varam sākt ar mazāko, piemēram, ar mūsu pakalpojumu attīstību.
Pasūtījumu patiešām ir tik daudz, ka netiekam ar visu galā, it īpaši nedēļas sākumā un beigās. Pašlaik par dispečeru strādā mana sieva, tāpēc viņa nevis vienkārši pieņem pasūtījumus, bet cenšas kombinēt: reizēm mēs pat lūdzam ārstus pārnest pacientu pieņemšanas laiku. Labi, ka mums ir izveidojušies plaši sakari šajā sfērā.
Protams, nāksies iegādāties mašīnas un paplašināt štatu. Piemēram, domājam par iespēju sniegt pakalpojumus Daugavpilī — tur pašlaik pa visu pilsētu ar invalīdu transportu nodarbojas tikai viena mašīna. Taču mums pietrūkst apgrozījuma līdzekļu. Pašlaik no piecām mūsu mašīnām pilnībā esam norēķinājušies tikai par vienu. Ar banku vairs negribam strādāt — pārāk ilgi. Kad pēdējo reizi noformējām kredītu mašīnas iegādei, process ilga astoņus mēnešus.
Mums jau bija projekts, bija klienti, vajadzēja steigšus ņemt mašīnu. Nācās aizņemties no privātpersonas, jo banka stiepa garumā līdz pēdējam: slēdza filiāles, atlaida speciālistus, mūsu lietu nodeva citiem speciālistiem, kuri savukārt to veiksmīgi pazaudēja. Nācās tikai ik pēc trim mēnešiem nest uz banku jaunu operatīvo bilanci. Gandrīz jau sākām tiesāties ar privātpersonu, no kā aizņēmāmies naudu...
Kas šajā dzīvē ir viegli, kas — smagi
Jūs jautāsiet, vai šajā sfērā strādāt ir viegli? Vai tad kāds darbs vispār ir viegls? Mēdzu teikt, ka nav viegli pat sēdēt mājās ar alus pudeli rokā un pārslēgt televizora kanālus, ja nākas ar to nodarboties astoņas stundas dienā. Darbs — tā ir kustība.
Strādājot šajā sfērā, esmu sapratis, cik īsa ir dzīve. Šodien tu esi zirgā, bet kā būs rīt? Kas zina, kas var atgadīties ar tevi vai taviem radiniekiem? Jau kopš dzimšanas brīža mēs visi ejam uz vienu pusi. Gribētos tikai atstāt aiz sevis kaut mazas, tomēr labas pēdas.
Pat pazīstamākie cilvēki ar laiku tiek aizmirsti. Bet ja nu pēc manis paliks šis uzņēmums?! Ja šī te mana dienesta darbinieki kādreiz, kad būšu 70 gadus vecs, mani kaut kur aizvedīs...
Kristīne un Antons Carfini — servisa Volente Deo vadītāji. Tikai Kristīne dispečera pienākumus apvieno arī ar savu pamata darbu.
Īsumā par sevi
Kad man bija 17 gadi, māte programmas ietvaros „aizsūtīja” mani dzīvot uz Izraēlu. Visi mani vectētiņi un vecmāmiņas ir ebreji. Aizbraucu, sāku mācīties valodu. Pēc pusgada iekārtojos darbā. Gadu vēlāk sākās dienests armijā. Pēc dienesta (2,5 gadi) sapratu, ka tas viss nav man piemērots. Patiešām, tādiem, kā man, perspektīvu nav daudz: celtniecības un lauksaimniecības sfēras ir ieņēmuši arābi, bet paši Izraēlas iedzīvotāji jaunos repatriantus ne īpaši vēlas ielaist citās sfērās. Tāpēc viņi pēc dienesta armijā parasti paliek strādāt armijā vai sāk darbu policijā. Es to nevēlējos. Turklāt augstā iedzīvotāju blīvuma dēļ dzīvokļi jau tolaik bija ļoti dārgi: pirms 12 gadiem par divistabu dzīvokli prasīja 200 tūkstošus dolāru (Latvijā — 7 tūkstošus dolāru).
Vārdu sakot, paskatījos un atgriezos Latvijā. Tagad esmu precējies, audzinu divas meitas.
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai
Ieva Tolmane
C hepatīta ārstēšana Latvijā
Tikai turīgo privilēģija?
Петерис Апинис
Врач
Kurš cirvi visu dienu pa pagalmu nēsā?
Lielais notikums tuvojas pārlieku klusi
Liene Cipule
Tabakas likums slīkst
Juridiskajās finesēs
Евгения Зайцева
Экономист, эксперт-аналитик
Kas notiek medicīnā
Jeb kāpēc reformatori Circeni ir atstādinājuši viņas pašas partijas biedri...