Privātā sociālās aprūpes dienesta «Amalja» īpašniece «pati uz savas ādas» ir izjutusi atšķirību starp «biznesu» un sirdslietu. Tagad viņa cenšas ar  tā palīdzību pelnīt. 


Prasme savienot cilvēkus

Ilgu laiku, aptuveni septiņus gadus, strādāju pavisam citā jomā – nodarbojos ar plastmasas logu ražošanu. Taču pēc tam sākās krīze. Īpaši smagi tā skāra celtniecības sfēru. Nācās kļūt par algotu darbinieku. Kāda labdarības organizācija rīkoja konkursu uz pensionāru aprūpes nodaļas vadītāja vietu. Godīgi sakot, nekad agrāk par šo sfēru nebiju interesējusies, taču konkursā es uzvarēju un trīs gadus vadīju patronāžas dienestu šajā organizācijā. Tagad man par to ir milzīgs prieks – izdevās iegūt plašu pieredzi. Pēc tam prātā ienāca doma radīt savu uzņēmumu... 

— Jūs taču pati sakāt, ka strādājāt labdarības dienestā. Pilsētā ir vairāki šādi dienesti. Bez tam dažu kategoriju cilvēkiem pienākas kopēji «no valsts». Kāpēc būtu jāgriežas pie privāta uzņēmuma?

— Negribu nevienu aizvainot, taču reizēm gadās tā, ka valsts dienesta sniegtās palīdzības līmenis nav tāds, kādam tam būtu jābūt. Ne tik profesionāls un kvalitatīvs. Reizēm pie mums vēršas pēc palīdzības, — nepieciešama papildu palīdzība paralēli sociālā dienesta aprūpei. Reizēm, ja šo cienījama vecuma cilvēku bērni atrodas ārzemēs (starp mūsu klientiem šī kategorija veido apmēram pusi), un pensionārs ir vientuļš, klienti lūdz, lai mēs vismaz elementāri kontrolētu «valsts» darbiniekus.

Kā noprotu, valsts aprūpes dienests nepienākas visiem: vajadzīga ārsta izziņa un dokuments, kas apliecina, ka ienākumi šajā ģimenē nesasniedz 200 latus uz vienu cilvēku. Tātad pārējās ģimenes ir mūsu potenciālie klienti. Parasti pie mums vēršas pēc kāda ārkārtas gadījuma. Piemēram, ja kāda veca dāma vienmēr patstāvīgi ir gājusi uz veikalu, taču reiz nokritusi pēc galvas reiboņa, bērni saprot, ka viņai ir vajadzīga palīdzība.

— Ar ko jūs sākāt?

— No nulles. Man bija pats galvenais – pieredze. Un vēl bija cilvēki, kas bija gatavi man sekot.

— Pārvilinājāt no iepriekšējās darba vietas?

— Nē, es necentos nevienu pārvilināt. Manās acīs tā ir principa lieta. Taču viņi paši mani atrada un atnāca.

Viens no minimālās programmas punktiem bija lapa internetā, jo es sapratu, ka mūsu klienti ir pensionāru bērni, kuri bieži vien atrodas ārzemēs. Jebkurā gadījumā viņi prot apieties ar modernajām tehnoloģijām un internetu. Tā kā finansiālās bāzes praktiski nebija, izmantoju visus bezmaksas resursus, lai pastāstītu par mūsu pakalpojumiem. Izvietojām sludinājumus, piemēram, ss.lv, zip.lv, reklama.lv. Arī pašlaik mūsu reklāma tur stāv. 

— Kāpēc cilvēki izvēlējās iespēju strādāt pie jums? Piedāvājāt viņiem lielāku apmaksu?

— Protams, es piedāvāju darbiniekiem mazliet vairāk – par 25% vairāk, nekā vidēji šajā sfērā. Turklāt es esmu demokrātisks vadītājs. Piemēram, ja cilvēks nevēlas aprūpēt kādu noteiktu klientu, piespiest es viņu nepiespiedīšu. Vai nu mazums iemeslu var būt: varbūt tālu jābrauc, iespējams, kontakts ar pensionāru nav izveidojies. Ja piespiest, nebūs nekādas jēgas. Es uzskatu, ka tādā gadījumā var ciest pakalpojumu kvalitāte – runa taču ir par cilvēku attiecībām. Attiecībām starp klientu un darbinieku ir jābūt labām.

Jāsaka gan, ka vissarežģītākā problēma manā darbā ir klienta un personāla savienošana. Pat pavisam banālā jautājumā – pēc saziņas valodas. Šajā ziņā man klājas grūti – nez kāpēc ir grūti sameklēt latvietes – sociālās aprūpes darbiniekus. Pašreiz no 15 darbiniecēm tikai vienai dzimtā ir valsts valoda.


Sociālās aprūpes darbinieku kursos

Dvēseles prasība

— Vai sociālās aprūpes darbiniekiem ir nepieciešama vismaz sākotnējā medicīniskā izglītība?

— Neuzņemamies nekādas medicīniskas procedūras: injekcijas vai pārsiešanas – tas nav mūsu darbs. Ja man pašai būtu medicīniskā izglītība, par to vēl varētu padomāt. Taču, tā kā profesionālas medicīniskās izglītības man nav, negribu riskēt ar tādu atbildību. Tikai higiēna! Gadījumā, ja nākas mainīt pamperus un apgriezt cilvēku, mēs apmācām, kā to izdarīt, lai nesastieptu sev muguru un nekaitētu cilvēkam.

— Kur jūs vispār ņemat kopējas?

— Visas manas darbinieces ir ieradušās pēc rekomendācijas (labi, ka man ir plašs paziņu loks). Lieta tāda, ka es nevaru pieņemt cilvēku «no ielas». Nevaru atvērt ss.lv un parādīt ar pirkstu uz kādu sludinājumu (neskatoties uz to, ka tur ir saraksts uz veselām divām lapām ar tiem, kas gatavi strādāt šajā sfērā). Pirmkārt, kopēja ierodas pie cilvēka mājās, tātad ir jāizslēdz (jācenšas izslēgt) zādzības. Otrkārt, no viņas pūlēm, apzinīguma un kārtīguma ir atkarīga lielākā vai mazākā mērā bezpalīdzīga cilvēka dzīve. Kopējai ir jājūt līdzi cilvēkam, kuram viņa palīdz. Protams, rekomendācijas vēl nenozīmē, ka viss ir kārtībā. Taču, ja cilvēks kādu ir ieteicis, morālu atbildību zināmā mērā nes arī viņš. Tā man ir mierīgāk ap sirdi.

Vēl vienu kadru avotu veido mūsu organizētie sociālās aprūpes darbinieku kursi. Apmācām pareizi kopt padzīvojušus cilvēkus. Starp citu, daži ieradās uz šiem kursiem, tā sakot, «savām vajadzībām» – viņi neplāno sākt darbu šajā sfērā – iegūtās zināšanas viņi vēlas pielietot, kopjot savus radiniekus. Taču lielākā daļa plāno doties strādāt uz ārzemēm. Jā, jā, sievietes vecumā no 50 gadiem. Tāds ir kopēju vidējais vecums. Sievietes, kam bērni jau ir izauguši, un šeit vairs nekas viņas netur. Kursus viņas uzskata par iespēju iepazīt darbu tuvāk. TUR šajā sfērā strādājošie saņem pavisam citādu algu. Protams, arī es kursu laikā vēroju savas «skolnieces». Dažām piedāvāju iespēju tālāk strādāt pie mums.

Man šķiet, kopēju kadru atlasē ir jāsaprot, ka ir liela atšķirība starp tādu cilvēku, kam ir vienalga, kur strādāt: tirgot mandarīnus vai pensionārus apkopt, un tādu, kurš  iet strādāt sociālās aprūpes dienestā un jūt, ka viņš ir nepieciešams. Katram ir sava vieta. Ir tādi cilvēki, kam patiešām patīk kopt citus, rūpēties par kādu. Tas ir viņu aicinājums.

Tāda kopēja jau divu mēnešu laikā atrod kopīgu valodu ar savu aizbilstamo. Protams, darbiniecēm ir ļoti smagi, kad klients aiziet. Pie mums štatā ir arī psihologs. Nepieciešamības gadījumā sūtu darbinieces pie viņa aprunāties. Redzu, ka tas palīdz. Viņas no  jauna atgriežas ierindā.

Meklēt karotes kopā

— Vai pašlaik jums ir plašs klientu loks?

— Stabila klientu skaita nav, tie tomēr ir cienījama vecuma cilvēki: kādam kļūst slikti, viņš nokļūst slimīcā, cits diemžēl aiziet, dažiem bērni sameklē vietu pansionātā. Lieta tāda, ka, slimībai progresējot,  var rasties nepieciešamība pēc kopēja visu diennakti. Pašlaik mums ir aptuveni trīsdesmit klienti.

Ir tādi cilvēki, kam aprūpe nepieciešama katru dienu, pat divas reizes dienā, citiem pietiek, ja kopēja ierodas reizi nedēļā uz pusstundu un atved produktus. Pie dažiem nākas doties reizi nedēļā uz trim stundām: aiziet uz veikalu, uzkopt dzīvokli un pagatavot ēdienu.

Pirms noslēgt līgumu, mēs klientu apciemojam. Es pati vai mana palīdze braucam pie viņa kopā ar plānoto darbinieku – iepazīties. Pirms tam telefona sarunā noskaidrojam, kādas ir vajadzības: pirmkārt, saziņas valoda, otrkārt – palīdzības veids. Pastāv divu veidu aprūpe: individuālā, personiskā (tā ir saistīta ar personisko higiēnu) un instrumentālā – telpu uzkopšana, produktu iegāde utt. Starp citu, daudzi uzskata, ka pēc palīdzības pie sociālās aprūpes darbiniekiem ir jāgriežas tikai tad, ja vecam cilvēkam vajadzīga palīdzība personiskās higiēnas jautājumos. Tā nebūt nav. Daudzos gadījumos veciem cilvēkiem ir grūti veikt kādus mājas darbus, nest produktu somas utt.

Un cik daudzas traumas un kritienus būtu iespējams novērst, vienkārši laikus griežoties pēc sociālās aprūpes darbinieka pakalpojumiem!

Jau iepriekš telefona sarunā noskaidrojam arī kādu citu jautājumu: cilvēka interešu sfēru. Vienkāršāk sakot, uzzinām, ko viņam būs interesanti apspriest ar kopēju: dārzkopības jautājumus vai budisma nianses?

— Kādas pie jums ir cenas?

— Cenas ir dažādas, tās atbilst pie klienta veicamā darba apjomam. Vidēji – no diviem līdz trim latiem stundā. Piemēram, 8 stundas dienā pie klienta maksā 18 latus, divas stundas dienā – 6 latus. Starp citu, izcenojumi un mūsu pakalpojumi ir norādīti mūsu mājas lapā: www.amalja.lv. 

— Kā jūs nodrošināties gadījumā, ja kopēja nolemj tieši vienoties ar klientu?

— Neko nedaru. Tā ir katra sirdsapziņas lieta. Pagaidām gan tādas situācijas nav radušās. Man šķiet, šajā ziņā palīdz tas, ka darbinieces saprot: viņām ir darīšana ar veciem cilvēkiem un nav zināms, cik ilgi nāksies ar viņu strādāt. Pēc tam būs jāmeklē jauni klienti, taču tas nav viegli, jo paši klienti (viņu bērni) parasti meklē kopējas starp kaimiņiem-radiniekiem-paziņām un tikai pēc tam vēršas firmā. Tā ir zināma garantija. Viņas lieliski saprot, ka pēc tam es viņas vairs darbā nepieņemšu.

— Kā ir ar konfliktiem? Apsūdzībām par pazudušām karotēm vai tamlīdzīgām lietām? Reizēm ar padzīvojušiem cilvēkiem tomēr nav viegli.

— Es ļoti labi saprotu, ka tādas apsūdzības var atskanēt jebkurā brīdī. Ko darīt? Runāt. Kopā meklēt tās karotes. Meklēt vienu, ja vajag – arī divas dienas. Bieži vien tādas situācijas rodas nevis tāpēc, ka cilvēks ir kašķīgs, bet gan tāpēc, ka vecums ir iespaidojis atmiņu. Pats kaut kur nolicis tās karotes un aizmirsis. Reizēm gadās saskarties ar provokācijām. Piemēram, ja vecmāmiņai ir apnikusi konkrētā kopēja. Viņa vēlas kādu citu, bet pateikt to tieši negrib. Tad jāmaina kopēja.

Tas nevar būt bizness

— Kā firma jūtas no finansiālā viedokļa?

— Vienmēr jau gribas vairāk. Iespējams, reiz (pašlaik es tam vēl neesmu gatava) es pacentīšos saņemt Rīgas domes pasūtījumu. Pašlaik to savā starpā dala četras lielas kompānijas, kas nodrošina sociālās aprūpes darbiniekus. Šobrīd aptuveni 80% firmas ienākumu aiziet algu un nodokļu nomaksai. Un algas līmeni es samazināt nevaru, jo tas arī pašlaik nav īpaši augsts. Strādājot pilnu 40 stundu darba nedēļu, kopēja saņem aptuveni 300 latus pēc nodokļu nomaksas. Arī pakalpojumu cenas paaugstināt nevaru, jo tad tie daudziem nebūs pa kabatai. Tā nu ikmēneša peļņa sastāda... Nu, laikam jau to var salīdzināt ar algu.

Es uzskatu, ka šajā sfērā bizness nav iespējams. Varu teikt, ka tas ir mēģinājums pelnīt naudu sfērā, kas man patīk. Plastmasas logi bija bizness, nekas vairāk. Šeit ir kaut kas cits. Šeit ir dvēsele! Man ir svarīgs gandarījums par to, ka esmu kādam palīdzējusi, un neslēpšu, ka pateicības vārdi no klientiem man ir ļoti svarīgi. 

— Kādā virzienā domājat attīstīties?

— Gribu paplašināt pakalpojumu klāstu. Pašlaik jau esam noslēguši līgumus, piemēram, ar frizieriem un ārstnieciskā pedikīra speciālistiem (viņi sniedz savus pakalpojumus mājās pie klienta). Ārstnieciskā pedikīra meistari izmanto īpašus preparātus cukura diabēta slimniekiem (80% vecu cilvēku cieš no cukura diabēta). Esam vienojušies arī ar kompāniju, kurai ir ātrās palīdzības transportam līdzīgas mašīnas, gadījumam, ja cilvēks jānogādā slimnīcā vai mājās no slimnīcas. Tagad domāju, ko vēl varētu iesākt, kādus pakalpojumus var piedāvāt veciem cilvēkiem?

— Romānos, kuros aprakstīti agrākie laiki, bieži vien figurē kompanjones – sievietes, kuras nevis veic kopējas darbus, bet gan vienkārši palīdz pavadīt laiku?

— Man ir kāda kliente – ļoti izglītota sieviete ar milzīgu gribasspēku. Viņai jau ir pāri 90 gadiem. Un ir skaidrs: ja viņa lūdz pavadīt uz veikalu, tas ir tikai iemels. Patiesībā ir skaidrs, ka viņai vajadzīgi nevis produkti, bet gan kāds, ar ko vienkārši aprunāties. Mūsu pensionāriem tā ir milzīga problēma – viņi ir ļoti vientuļi.

Protams, būtu jau labi, ja izdotos atrisināt vecu cilvēku vientulības problēmu. Zinu, ka, piemēram, Amerikā tiek organizēts kaut kas līdzīgs pensionāru bērnudārzam – katru dienu (izņemot brīvdienas) autobuss apbraukā visus un nogādā tur, kur viņi var kopā pavadīt laiku. Dzert tēju, spēlēt šahu utt. Pēc tam viņi tiek aizvesti uz mājām. Varbūt arī pie mums varētu organizēt kaut ko līdzīgu klubam? Tajā varētu ierasties arī brīvprātīgie, ko interesē iespēja aprunāties ar cienījama vecuma cilvēkiem. Viņi var pastāstīt daudz interesanta!

Jāsaka, šis darbs man ir licis daudz ko pārdomāt. Par gaidāmajām vecumdienām. Kādas tās būs? Tas atkarīgs tikai no tā, kā tu esi nodzīvojis mūžu – kā audzināti bērni, vai izdevies saglabāt draugus. Un arī par to, ka īsts pārbaudījums ir nevis mūžu nodzīvot, bet gan pavadīt pēdējos gadus...