Katrs domājošs cilvēks, kāda dzīves etapā aizdomājas par to, ko viņš izdarījis šajā dzīvē. Kas tic dievam, vai kādām augstākām spēkam, nāk pie slēdziena, ka pēc aiziešanas no šīs dzīves, viņam tiks uzdots jautājums: „Ko tu izdarīji labu sava dzīvē? Kā tu izmantoji savus talantus, ar kuriem apveltījām?” Ja nav ko atbildēt, tad es domāju tev būs neērti atbildēt banāli, un būs kauns pret Rādītāju.

Bērnībā, mani pārsteidza dialogs Kristovskogo, no filmas „Sannikova zeme”. Viņš jautāja, pirms viņa nāves : "Saki, Ilyin, un ne velti, ja es dzīvoju savu dzīvi?" Un , atbildot uz nomierinošu frāzi Ilyin teica: " Nē, Ilyin, ja tiksi uz kontinentu, un nāksi atpakaļ ar glābšanas ekspedīciju pie Onkiloniem, tikai tad es zināšu, ka nodzīvoju savu dzīve veltīgi."
 
Es bieži domāju par kādu no mūsu politiķiem — vai viņiem negadās šādas domas  — vai viņi dzen nost tās domas, kā kaitinošu mušu, domājot tikai par savu personīgu kabatu? Ja mēs atceramies lielāko vēsturisko skaitli — Aleksandrs Lielais, kurš pirms nāves lika uzcelt viņam zārku un uztaisīt caurumus rokām, tādējādi parādot — šeit, redziet, es iekaroja pusi no pasaules un eju no tās ar tukšām rokām... kā viņi reaģēs uz to pašu jautājumu: "Vai nav veltīgi nodzīvojis savu dzīvi?"
 
Tikai pirms pusotra gadsimta anglis Lists formulējis pamata stratēģiju Rietumu pasaulei — dot vietējiem nažus un krelles apmaiņā pret resursiem un nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut to veidošanos ražošanai. Nekas nav mainījies — viņi stingri ievēro šo stratēģiju tagad.
 
Un kā vietējo lomā ir arī mazās valstis, kuras nespēj aizstāvēt sevi, pie kuram pieder arī Latvija.
 
Mērķtiecīgi tiek iznīcināti jebkuri ražošanas uzņēmumi. Dažādas metodes — no pirkšanas un tālāk likvidācija līdz piespiediem no valsts aģentūras, kas tiek kontrolētas no ārpuses. Birokrātu bankas konti taču ir Rietumu bankās. Soli pa labi, pa kreisi, var sekmēt zaudējumus.
 
Ja nav ražošanas un lauksaimniecības — darbu vienkārši nav. It īpaši lauku rajonos, kur ir neliels amatpersonu procents. Pat tad, ja cilvēki nevēlas — ir spiesti pamest valsti, lai strādātu ārzemēs.
 
Statistiku nekaunīgi melo un manipulē ar faktiem. Reāli Latvija 20 gadu laikā zaudēja aptuveni puse iedzīvotāju.
 
Paliek tikai bērni un vecāka gadagājuma cilvēki. Un tie, kuri, neskatoties uz ne ko, negrib pamest valsti. Nu, tie, protams, paliek, kurš ir iestrēdzis ar valsts aparātu vai ar to saistītās nozarēs. Pabalsts tiek izmaksāts tikai 6-9 mēnešus pēc tam, iet tur atzīmēties nav nekādas jēgas.

Tie, kuri ir bez darba ilgāku laika, uz tiem statistika neattiecas. Pastāvīgi stingrāki kritēriji, lai saņemtu citus pabalstus. Tā rezultātā, tos maksā mazāk, un šķiet ka dzīve paliek labāka.
 
Pēc 90 mēs dzīvojam svešā valstī, nozare brīvprātīgi iznīcināja kādu iemeslu dēļ — ar nopirka politiķiem zem nacionālistu saukļiem. Valda etnokrātija — valsts pārdotas burtiski — meži, pļavas, aramzeme, minerālu resursi vairs nav mūsējie.
 
Desmitiem rokām vienlaicīgi velk tesmeni, visi vēlas pienu, bet piens ir mazāk un mazāk, govs sākas, badās, spārdās, tāpēc daži cilvēki ir jau ar bojātām galvām un citām svarīgām ķermeņa daļām.
 
Zemnieki maksā, lai nestrādātu, viņi nedzemdē bērnus, nedalās ar pieredzi un zemes nozares nav kā šķiras ienaidnieka. Dažas nepieciešamās monopoljas, kuri nobrāzt iedzīvotājus, milzīgs amatpersonu algota vietu skaits. Valsts valūta ir noslepkavota.
 
Aktuālākajām problēmu vietā vairākums politiķu un vēlētāju slimo ar prizmu, preambulu, latviskumu.
 
Reāli domāt , meklēt ne personīgu, bet kopējo labumu, — nevienam nav vajadzīgs. Izdzīvojiet paši, viņi saka, zaudētāji, paliekot šeit, kā jūs varat ... Vai šādu valsts mēs gribam?
 
Kā cilvēki nevar sastāvēt no personām un egoistiem , tā arī valsts nevar sastāvēt no atsevišķām teritorijām. Ja cilvēki — cilvēku apvienība, pamatojoties uz kopīgu kultūru, morāli un cilvēcisku, nevis valsts likumu, tad ar valstīm ir tas pats — tā ir savienība, kurā kopīgās vērtības ir virs personīgajām interesēm. Individuālisms nav spējīgs uz šādu principu.
 
Personīgi, es, tāpat kā miljoni citu labu cilvēku vēlētos dzīvot bez nacisma, nacionālisma, kapitālisma, cilvēku sadalīšana pēc valodas, etniskām, sociālām un citām īpašībām.
 
Mūžīgi skaudīgi un ļauni skati, pastāvīga cīņa par izdzīvošanu caur darbu, darbu un darbu no jauna, bet pie tam uztraukums par augstajām cenām, nodokļiem, nodevām un citām lietām.
 
Tajā pašā laikā — " nekādi " medicīnas, izglītības un citas iestādes, kur tagad valda rupjība, neziņas un kopējā neapmierinātība ar darba samaksu, kā rezultātā kļūst nievājoša attieksmi pret pacientiem, studentiem, klientiem un tā tālāk.
 
Gribētos dzīvot neatkarīgā un brīvā valstī, nevis leļļu teritoriālās vienībā, kurai patiešām nav savu domu, un arī nevar būt.
 
Apnicis.
 
Varbūt tas ir tikai mana viltus sajūta, bet daudziem cilvēkiem doma, ka viss paliks kā iepriekš, šķiet, ir vairāk šausminoša nekā visas visvairāk biedējošas pārmaiņās.