Etniskā kopiena — cilvēku kopiena, kuri apzinās, pauž un aizsargā savas intereses ar nevardarbīgām metodēm. Jebkuras attīstītas kopienas īpatnība ir tās rīcībā esošie sociālie institūti (skolas, universitātes, teātri un muzeji) un spēja radīt dažādus sabiedriskās apziņas veidošanai nepieciešamos artefaktus — grāmatas, gleznas, skulptūras, muzeju ekspozīcijas un filmas.

Latvijas Krievu kopiena veidojās cīņā ar tā saucamo krievu skolu reformu 2003. — 2004. gg. Tas bija masveida protests pret latviešu varasvīru centieniem aizliegt valsts skolās mācību priekšmetu pasniegšanu krievu valodā. Galu galā, tas izvērtās par protestu pret krievu iedzīvotāju vardarbīgu asimilāciju.

Šīs kustības gaitā izveidojās tāda organizācija, kā Krievu skolu aizsardzības štābs, kas koordinēja protestu dalībnieku darbību un pauda viņu prasības. Pateicoties Štāba un partijas „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, kas nodrošināja atbalstu Štābam, krievu skolas valstī saglabājās.

Krievu kopiena novilka „sarkano svītru” savu sociālo institūtu priekšā, un neļāva to pārkāpt.

Tomēr latviešu nacionālisti īsti labi neizprata 2004. gadā notikušo pārmaiņu jēgu, un 2010. gadā iecerēja referendumu jautājumā par to, vai aizliegt krievu bērniem mācīties skolās dzimtajā valodā.

Atbildei viņi 2012. gada sākumā saņēma referendumu par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Šo referendumu organizēja biedrība „Dzimtā valoda”. Savas pašidentificēšanās tiesības referendumā aizstāvēja visi tiesībspējīgie krievu tautības iedzīvotāji, un viņus atbalstīja trīssimt tūkstoši krievu, kam latviešu nacionālisti ir atņēmuši pilsonību.

2014. gadā saskārāmies ar jaunu valdošo latviešu nacionālistu mēģinājumu likvidēt krievu skolas. Tam sekoja jaunas protesta akcijas, ko tagad jau organizē Nepārstāvēto parlaments un Nepilsoņu kongress.

Galu galā varam apgalvot, ka 2004. gada 1. septembrī izveidojās Latvijas Krievu kopiena, un šogad varam atzīmēt tās 10. gadskārtu.

 
Par godu šai jubilejai esmu sagatavojis dokumentālo filmu „Krievu skolām būt!” («Русским школам быть!»). Tajā izmantoti videomateriāli, kas tika uzņemti cīņā ar „krievu skolu reformu”.

Vēlējos  palīdzēt kopienas locekļiem labāk izprast to, kas notika pirms desmit gadiem, apzināties šo notikumu jēgu un izjust savu piederību plašajai Krievu pasaulei.

Autors nebūt neapgalvo, ka pilnībā un absolūti objektīvi tēlo masveida krievu protestu kustību, kas notika pirms desmit gadiem, jo pats tai pievienojās tikai 2004. gada maijā un nebija arī Štāba loceklis. Filmā atainots tikai autora skatījums uz šiem notikumiem. Prezentācijā, kas pirms divām nedēļām notika vienā no Rīgas kinoteātriem, „štābisti” izteica vairākas piezīmes un apsvērumus par filmas saturu. Autors piekrīt vairumam šo piezīmju.

Aleksandra Gapoņenko filma „Krievu skolām jābūt!”
 

Lai desmit gadus senie notikumi būtu atainoti pēc iespējas objektīvāk, autors aicināja izteikties vienu no aktīvākajiem tālaika tribūniem — Aleksandru Kazakovu, kurš 2004. gada septembrī tika nelikumīgi izraidīts no valsts — lasītāji droši vien atceras šos notikumus.

ALEKSANDRS KAZAKOVS: ir jāorganizē tāds spiediens uz valsts varu, ka tai būs izdevīgāk piekāpties, nevis turpināt pretošanos

Sarunas fragmenti

Šogad nelaimīgā 04. gada skolu izglītības reforma atzīmē savu desmit gadu jubileju. Pašlaik pie apvāršņa jau ir parādījušās jaunas izmaiņas, kas vēl vairāk mazina krievu bērnu iespējas mācīties Latvijā savā dzimtajā valodā. Šo problēmu kontekstā ārkārtīgi aktuāla kļūst nepieciešamība pārdomāt cīņu par Latvijā dzīvojošo krievu interešu aizsardzību.

 
Mēs aprunājāmies ar Aleksandru KAZAKOVU, vienu no krievu skolu aizsardzības kustības līderiem, kurš tika deportēts no Latvijas 2004. gadā.

— Saša, vai krievu skolu aizsardzības kustība bija stihiska? Tā bija tautas kustība, vai tomēr to kāds vadīja?

— Viss sākās no pieticīgas profesionāļu kustības — masveidā iekustējās skolotāju vide. Es runāju ar šiem skolotājiem. Tiklīdz viņi izprata, kas tā būs par reformu, viņi aptvēra, ka pazaudēs nevis darbu, bet gan skolēnus.

Tomēr Latvijas krievu kopienas aktīvais mazākums visai ātri nonāca pie viedokļa, ka patiesībā visai šai reformai nav nekādu pozitīvu mērķu. Reformas iekšējie uzdevumi bija negatīvi — nevis panākt kaut ko labu Latvijai, bet gan nodarīt kaut ko ļaunu krievu kopienai.

Vecāki, skolotāji un krievu kopienas aktīvisti ieraudzīja, ka reforma nodrošina noteiktu handikapu latviešu bērniem un atbilstošajai nākamajai elitei. Tātad tā tāda vivisekcija vien ir.

 
— Kā tu viņiem pievienojies?

— Es taču biju žurnālists. Man bija skaidrs, ka šī ir etnokrātiska valsts, un viņi turpinās soli pa solim apspiest krievus. Īpašu pārsteigumu man tas nesagādāja. Kad cilvēki izgāja ielās, es devos paskatīties, kaut arī tolaik akcijās piedalījās tikai nedaudzi cilvēki.

Pirmo reizi aizgāju uz Raiņa parku. Ar to man arī pietika. Piecu minūšu laikā es no novērotāja pārvērtos par dalībnieku. Tā nebija atklāsme no augšas — es izjutu cilvēku enerģiju un sapratu, ka viņi ir sapulcējušies ar patiesu vēlmi pretoties varai.

Desmit gadu laikā, ko līdz šim biju nostrādājis Latvijas žurnālistikas sfērā, apzināti un atklāti deklarēju atteikšanos rakstīt par iekšpolitikas tēmām. Šīs tēmas mani neinteresēja. Nespēju saskatīt iekšpolitiku Latvijā. Neredzu to vēl joprojām.

Ir ekonomiskā politika, ārpolitika... Taču iekšpolitikas Latvijā nav. Ir tikai pirms ilga laika radies mēģinājums nodrošināt vienai kopienai priekšrocības pār otru. Tā taču nav politika, tas ir diktāts. Vienas valdības laikā tas ir pielaidīgāks, otras valdības laikā — stingrāks.

Bet te es pēkšņi pirmo reizi ieraudzīju šo politiku, izjutu to. Lieta tāda, ka es sapratu — šiem cilvēkiem ir, varbūt ne verbāli, taču emocionāli izveidojies pieprasījums valdībai, prasība.

— Pēdējā Latvijā dzīvojošo krievu tautiešu konferencē no jauna atskanēja doma par to, ka krievu skolu saglabāšanas cīņas periodā netika veltīta pietiekami liela vērība dialogam ar latviešiem, un tagad mums vajadzētu no jauna padomāt par šo dialogu.

— Ļoti labi atceros pēdējo interviju, ko pirms deportācijas sniedzu izdevumam „Latvijas Avīze”. Tā iznāca latviešu valodā. Puse intervijas bija veltīta tam, ka jāizveidojas krievu kopienai, un tai ir jāpanāk vienošanās ar latviešu kopienu. Varētu teikt, ka šo domu esmu sasniedzis caur ciešanām.

Taču tā ir viena jautājuma daļa. Es uzskatu, ka tolaik tas netika paveikts un netiek darīts līdz pat šim laikam. Kādā pilsētā, ja nekļūdos, Ventspilī tikāmies ar vietējo Štāba atbalsta grupu. Pēc šīs sapulces aprunājāmies ar diviem latviešu skolotājiem, kuri bija ieradušies uz Štāba pasākumu. Viņi izteica domu, ka patiesībā vajadzētu apvienoties, jo mēs pazaudēsim nevis krievu skolas, bet gan visu izglītību kopumā.

Toreizējā latviešu skolotāja pozīcija bija tāda: „Mūsu Izglītības ministrija cīnās pret krievu skolām, nevis darbojas izglītības jomā.” Arī tā bija augsne solidārai rīcībai. Vajag nevis pārveidot krievu skolas, bet gan izstrādāt jaunu izglītības sistēmu. Šajā līmenī dialogs jau būtu iespējams.
 
— Saša, pastāv arī tāds viedoklis, ka krievu skolu aizsardzības kustības sakāve bija neizbēgama. Vai tā patiešam bija sakāve? Ja tā, tad kas to noteica?

— Jautājumā par „sakāvi” ātri un īsi pastāstīšu par kādu notikumu pirms četriem gadiem. Maskavā svinēja Meteņus. Vakarā pēc apaļā galda diskusijas izgājām uz ielas nelielā kompānijā, kurā bija arī Kirils Frolovs — mūsu pazīstamais pareizticīgais kazaks ar zobenu, kā viņu šeit mēdz saukāt. Viņš ieteicās: „Ienāciet paciemoties, dzīvojam netālu, paēdīsim pankūkas. Galu galā, ir taču Meteņi, sieva pankūkas sacepusi.”

Devāmies ciemos. Četratā vai piecatā. Mazs dzīvoklītis, bariņš bērnu, simpātiska sieva. Viņa pienāk pie manis un saka: „Jūs esat tas Aleksandrs Kazakovs, kurš no Rīgas atbrauca? Vai drīkstu ar jums nofotografēties?” — „Kāpēc vajadzētu ar mani fotografēties? Vai tad es kāds piemineklis esmu, vai?” — „Lieta tāda, — viņa saka, — ka mana mamma strādā krievu skolā Latvijā, un viņi līdz pat šim laikam Jaunajā gadā pēc tosta „Laimīgu Jauno gadu!” uzsauc tostu par Krievu skolu aizsardzības štābu un jums personīgi.” — „Kāpēc tā?” — „Tāpēc, ka viņi vēl līdz šim māca bērnus krievu valodā, bet visi inspektori izliekās to nemanām, lai tikai vēl viens Štābs neuzrastos.”

Kad es to izdzirdēju, sapratu, ka nekas nav bijis velti. Vēl vairāk — no saviem paziņām dzirdu, ka visas mūsu skolas vēl joprojām ir krievu skolas. Tās apzinās, ka ir krievu skolas. Neviens viņus nav pārtaisījis.

Un tas, ka skolas nav pārtaisītas, nospiestas un piebeigtas, ir Krievu skolu aizsardzības štāba nopelns. Tātad mēs neesam cietuši sakāvi. Mēs esam uzvarējuši.

P.S. Ceru, ka IMHOkluba diskusiju panelī paustie viedokļi dos iespēju vēl lielākā mērā precizēt to, kā tapa Latvijas Krievu kopiena.