28. Saeimas locekli ne par balsošanu, 
ne par amatu izpildot izteiktām domām 
nevar saukt pie atbildības ne tiesas, 
ne administratīvā, ne disciplinārā ceļā.

Latvijas Republikas Satversme
 

Lasot Latvijas Republikas Satversmi, gribot negribot prātā nāk jautājumi: par ko tad īsti ir atbildīgs Latvijas pilsoņu ievēlētais Saeimas deputāts?

Kādu atbildību viņš nes par viņa paša pieņemto lēmumu sekām? Kādā veidā viņš atbild par pieņemtajiem likumiem, kuru rezultātā kaut kas ir noticis, nodarīts reāls kaitējums pilsoņu dzīvībai un veselībai, valsts ekonomika ir cietusi zaudējumus utt.?

Atbildes uz šo jautājumu ir pavisam vienkāršas: deputāts nekādā mērā nav atbildīgs par viņa pieņemto lēmumu sekām, ne arī par viņa pieņemto likumu darba rezultātiem. Ja nu vienīgi kaut kāda amorfa politiska atbildība, ko var uzņemties vai neuzņemties, — no tā nekas nemainīsies.

Skaidrs, ka deputāti nav nekādi maniaki, un Saeimas locekli var saukt pie tiesas atbildības, ja viņš, kaut arī amatu izpildot, izplata:

1) godu aizskarošas ziņas, zinādams, ka tās nepatiesas, vai
2) godu aizskarošas ziņas par privātu vai ģimenes dzīvi. (28.pants)

Taču vienlaikus  Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanas, ne citādi aprobežot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima (29. pants), Pret Saeimas locekli nevar uzsākt kriminālvajāšanu vai uzlikt viņam administratīvu sodu bez Saeimas piekrišanas (30. pants), noteiktos gadījumos Saeimas loceklim ir tiesība atteikties no liecības došanas (31. pants), Par Saeimas un komisiju sēžu atreferējumiem, ja tie saskan ar patiesību, nevienu nevar saukt pie atbildības (34. pants).

Tātad likums aizsargā deputātus, taču nenosaka viņu atbildības pakāpi par viņu pieņemtajiem lēmumiem. Vai tas nav dīvaini?

Jā, skaidrs, ka vēlētāji deleģē savas pilnvaras deputātam, lai viņš realizētu tos likumus, kuri nāktu par labu viņa pārstāvēto vēlētāju grupai. Protams, uzticība ir laba lieta, taču pilnvarotā persona nekādā mērā nenes atbildību par saviem lēmumiem. Maksimālais sods – pēc četriem gadiem šis cilvēks vairs netiks ievēlēts Saeimā. Tas arī ir viss!

Dīvaini, vai ne? Cilvēks ir kļuvis par likuma pieņemšanas līdzzinātāju, kura darbība ir novedusi pie cilvēku bojāejas, vai  balsojis par likumu, kas nodarījis valstij milzīgus zaudējumus, taču nekādu atbildību par to šis cilvēks nenes. Vēl vairāk: cilvēks paliek savā postenī – tajā pašā Saeimas krēslā, un turpina pieņemt lēmumus, turpina balsot par likumiem, ievēl valdību un turpina savu darbu valsts dienestā par to pašu nodokļu maksātāju naudu. Absurds?

Nē, vienkārši tāda ir kārtība, tāda ir likumdošanas sistēma, kurā mēs dzīvojam un ko uzskatām par normālu.

No otras puses, mēs esam pieraduši pie tā, ka dažādu uzņēmumu vadītāji ir atbildīgi par savu darbību. Vadītāju var saukt pie kriminālatbildības. Krimināllikumā norādīti dažnedažādi noziegumi – kaut kādu pieņemtu noteikumu pārkāpumi, kas saistīti ar ievērojamiem zaudējumiem pilsoņiem, ekonomikai, valstij vai šādu zaudējumu risku. Saskaņā ar likumdošanu juridiska persona nav kriminālatbildības subjekts: tai nav iespējams piespriest brīvības atņemšanu vai labošanas darbus. Šajā gadījumā atbildību nes organizācijā strādājošās amatpersonas – tās vadība.

Tātad gadījumā, ja kompānija pārkāpj likumu, nopietnu sodu par to var saņemt tās vadītājs. Par administratīviem pārkāpumiem, kas saistīti ar amata pienākumu neizpildīšanu vai to pienācīgu nepildīšanu vadītājs nes administratīvu atbildību. Bieži gadās dzirdēt, ka vadītājiem tiek piespriesta reāla brīvības atņemšana, naudas sods vai pat mantas konfiskācija. Arī to mēs uzskatām par normālu situāciju.

Ar ko tad pēc būtības atšķiras uzņēmuma vadība no valsts vadības?

Principā, nekādas lielas atšķirības nav. Valsts vadība, tāpat kā uzņēmumu vadītāji, sastāda iekšējās kārtības noteikumus likumus (Saeima) un veic saimniecisko darbību (Ministru Kabinets), tikai ne Saeima, ne arī Ministru Kabinets nenes tādu atbildību, kā uzņēmumu vadītāji.

Nākamais jautājums: vai ir iespējams lauzt šo apburto loku un iekļaut Latvijas Republikas Satversmē punktus, kas pilsoņu ievēlētajiem Saeimas deputātiem uzliks par pienākumu nest kriminālo, administratīvo un mantisko atbildību par pieņemtajiem lēmumiem? Tas taču būtu loģiski. Tikai tad tautas pārstāvji sāks kārtīgi domāt par to, ko viņi dara. Tikai tad atbildības Damokla zobens liks tautas pārstāvjiem ne vienu  reizi vien konsultēties ar speciālistiem pieņemamo lēmumu jautājumos, rūpīgi apsvērt savu lēmumu sekas, kuru rezultātā viņi var nokļūt cietuma kamerā vai zaudēt visu savu mantu. Tikai tādā gadījumā politikā strādās atbildīgi cilvēki, nevis plānā galdiņa urbēji, kuri „izbrauc” uz vēlētāju emocionālās neapmierinātības rēķina. Neapšaubāmi, atbildības līmenis tādā gadījumā attaisnotu lielās algas.

Mehānisms būtu itin taisnīgs: ja tu balso par likumu, kura izpilde ir novedusi pie cilvēku bojāejas, — saņem cietumsodu un savu mantu atdod cietušajiem; ja tu nobalso par likumu, kurš novedis pie reāliem ekonomiskiem zaudējumiem valsts mērogā, — atdod savu īpašumu zaudējumu kompensācijai valsts īpašniekam – tautai un visu mūžu daļu algas atdod zaudējumu segšanai, bet, ja konstatēts noziegums ar iepriekšēju nodomu, saņem arī reālu cietumsodu. Kā jums patīk šāda aina?

Tas ir mūsu spēkos – piespiest mūsu valsti pieņemt šādus grozījumus Satversmē. Tāda iespēja likumā ir paredzēta, un mēs visi to labi zinām.

Jāiesniedz tikai vēlēšanu komisijā pareizi sastādīts Satversmes grozījumu projekts un jāuzsāk parakstu vākšana par referendumu šajā jautājumā.

Pašlaik ir vajadzīgs tikai augsti kvalificēts jurists, kurš spēj pareizi sastādīt Satversmes grozījumu projektu, vai šāda jurista pakalpojumu apmaksa. Šādus izdevumus var atļauties cilvēku grupa, kurai nav vienaldzīga Latvijas nākotne.

Nesen mēs redzējām referendumu, kurā piedalījās Latvijas pilsoņu absolūtais vairākums. Tolaik vienaldzīgo bija maz, tolaik balsot centās visi, lai arī jautājumā par otro valsts valodu domstarpības bija milzīgas. Cilvēki balsoja gan par, gan pret, taču referenduma dalībnieku skaits bija visai liels. Tāpēc varam cerēt, ka arī jautājumā par valsts vadītāju atbildību par saviem lēmumiem vienaldzīgo nebūs.

Ja nu aktivitāte nebūs liela, tāda tauta patiešām ir pelnījusi to, kas pašlaik notiek mūsu valstī. Tādai tautai atliek tikai vērot, kā to pazemo, aplaupa un nogalina.