Paralēlā realitāte

31.10.2013

Sergejs Vasiļjevs
Латвия

Сергей Васильев

Бизнесмен, кризисный управляющий

Atbildības deficīts

Divi radikāli paņēmieni tā pārvarēšanai

Atbildības deficīts
  • Diskusijas dalībnieki:

    21
    77
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

«Bezatbildība – nenopietna attieksme pret darbu vai kāda cilvēka likteni; 
nespēja kontrolēt savu uzvedību un izpildīt darbu,

 līdz sasniegts nepieciešamais rezultāts.»

Valsts pārvaldes mitekļos un ofisos ir ieperinājies kaut kāds briesmīgs vīruss, kas bez mazākās žēlastības gāž no kājām sociāli aktīvos pieaugušos valsts iedzīvotājus un rada tādas komplikācijas, kā saslimušo labprātīgu un apzinātu atteikšanos no savām likumīgajām tiesībām pieņemt lēmumus un svētā pienākuma nest atbildību par rezultātu.

Triumfē darba dalīšana: teorētiķiem ir tīras rokas, savukārt izpildītājiem – tīra sirdsapziņa. Uz jautājumu «Kurš pašuvis uzvalku?» dzirdama tikai klasiskā atbilde «Es šuvu klāt pogas, vai par pogām ir kādas pretenzijas?» Skaidrs, ka autoru atrast neizdosies. Bezatbildības epidēmija strauji pārvēršas par pandēmiju.

Pirms ķerties pie epikrīzes, pamēģināsim tomēr vienoties par to, kā mēs definēsim vārdu «atbildība». Piedāvāju šodien pievērsties sekojošai definīcijas daļai: «Atbildība ir gatavība sastapties ar negatīvām sekām...» Negatīvas sekas ir maksa par iespēju pieņemt patstāvīgus lēmumus. Tieši gatavība sastapties ar negatīvām sekām mūsdienās veido milzīgu deficītu. Savukārt globālais atbildības deficīts ir kļuvis par šīs globālās krīzes iemeslu.

No Heopsa līdz pat Širakam ierēdņi ir valdījuši kāda cita vārdā, pēc kāda cita pavēles. Tātad viņiem nācās atzīt kāda cita cilvēka autoritāti. Savukārt autoritāte, gluži kā zibeņnovedējs, uzņēmās atbildību par rezultātu. Taču XX gs. beigās – XXI gs. sākumā sākās «svētki». Tika noliegtas jebkādas par totalitārām atzītās ideoloģijas. Visas autoritātes tikai atraidītas. Nav neviena, «kā vārdā» vai «kā labā» ir jāpārvalda, nav nekādas vajadzības ņemt vērā personības un dogmas.

Pirmo reizi cilvēces vēsturē tiesības valdīt elektorāta vārdā ieguva mehāniskā birokrātija. «Nu, beidzot, — elektorāts atviegloti nopūtās, — izdosies paveikt visu, ko neļāva izdarīt augstprātīgie suverēni un sīkstās ideoloģijas. Neierobežota vara nozīmē neierobežotas iespējas sasniegt ideālus (demokrātiskos), kuru dēļ tik ilgu laiku nācās attīrīt debesis virs galvas, kurās bija papilnam visdažādāko autoritāšu.»

Te nu tika pieļauta totāla kļūme. Vislielāko problēmu radīja tieši ideāli. Precīzāk sakot, nevis ideāli, bet gan to iemiesojums, vai pat procesa vadītāju ideālu iemiesojums.  Tas ir, vadītāji gan ir gatavi vadīt, taču kategoriski atsakās nest atbildību. Rezultāts ir gluži kā anekdotē par automašīnas novietošanas procesu: «Pa kreisi, pa kreisi. Tagad pa labi... vēl mazliet pa labi. Nu, bet tagad ej un paskaties, ko esi sastrādājis.» Darba dalījums ir sasniedzis virsotnes – no nepieciešamības ievērot jebkādas ideoloģiskās vai hierarhiskās pieklājības robežas atbrīvotie ierēdņi ierasti sadalīja visu brālīgi: tautai – atbildību, visu pārējo – sev.

Tā nu šobrīd politkorektā un tolerantā postindustriālā birokrātija vispār vairs nestrādā. STRĀDĀ CITI, bet viņi vada. Un (kā gan es to varēju aizmirst!) nes politisko atbildību. Ak, šī burvīgā «politiskā atbildība», mūsdienu valdošās elites izgudrojums... Tā līdzinās neklātienes dzemdībām televīzijas programmā «Veselība». Piedevām elite principiāli atsakās atzīt jebkādu citu atbildību, pat pašu šādas atbildības esamības iespēju.

Tātad, liberālā demokrātija – tā ir situācija, kurā atbildību par savām kļūdām un noziegumiem valsts vara dala ar tautu. Bet politiskā atbildība, viens no ciniskākajiem bezatbildības paveidiem, ir atskaites punkts, pēc kura (kā teikts pazīstamajā anekdotē) ierēdņiem «...sāk nākt kārtis».  Tā nu valsts pārvaldē aizņemtie vīri un sievas, ko nemoka nekādas ētiskas pārmērības un morāles atliekas, ik dienas apstiprina, cik gan patiesa ir piezīme par to, ka mūsdienās sarkt spēj tikai hipertoniķi un alkoholiķi.

«Pie tam mūsdienu elites pārstāvji, kuru pagātnē lielākoties meklējami marodieru gājieni, jau sen savus aktīvus, nekustamo īpašumu, pēctečus un politisko lojalitāti ir aizgādājuši prom – uz ārzemēm, tāpēc viņi ne ar ko neriskē. Nav iespējams gāzt varu, ja patiesībā tā eksistē nevis kā vara, bet gan kā iezemiešu pārvaldes sistēma, kuras suverenitāte pieder ārējam saimniekam.» (Ļeontjevs)

Vērojot šādus «tautas kalpu prieciņus», pilsoniskā sabiedrība nez kāpēc ir sākusi bojāties un nelabi smirdēt. Tas ir, viņi rīkojas tieši tāpat kā ierēdņi. Acīmredzot birokrātija vēl nav sapratusi, kas notiek, no kurienes radusies tāda vienaldzība un nihilisms, un cenšas cīnīties ar vecajiem, totālajiem pirmsrevolūcijas paņēmieniem, liekot lietā represijas un apelējot pie pilsonu sirdsapziņas. Varen aizkustinoši ir vērot, kā ierēdņi cenšas piespiest pilsoņus būt tādiem, kādi viņi paši nekad nav bijuši un pat nedomā būt – uzņēmīgiem un atbildīgiem.

Kā vienmēr, problēma ir parādījusies no tās puses, kur tika gaidīta vismazāk. Kad rūpniecība un rūpnieciskā opozīcija bija sagrauta līdz pamatiem, kad «brīvās inteliģences» opozīcija bija apspiesta un pakļauta, birokrātija iznīcināja arī to pilsoniskās sabiedrības daļu, ar ko bija iespējams vienoties, kurai vēl varēja kaut ko atņemt.

Industriālās sabiedrības drupās izaugušo pilsonisko sabiedrību pareizāk būtu dēvēt par interneta publiku. Viena no interneta publikas īpatnībām ir tā, ka to var itin viegli manipulēt, ja vien pareizi izraudzīts īstais brīdis un tēma. Taču vadīt gan to nav iespējams. Brīdī, kad interneta publikai rodas aizdomas par to, ka tā tiek vadīta, tā acumirklī izgaist.

Savukārt piesavināt interneta publikas darba rezultātus ierēdņi nekādi nevar divu iemeslu dēļ – nav neviena, kā rezultātus varētu piesavināties, turklāt virtuālais pilsonis ir gandrīz pilnīgi neatkarīgs no reālās birokrātijas. Nodokļu inspektoru centieni noķert frīlanserus atgādina odu ķeršanu ar lauzni rokās. Ļoti efektīgi, taču pilnīgi neefektīvi.

Jaunākās iedzīvotāju aptaujas rezultāti par to, kāda ir viņu attieksme pret valdību:
- sūtīt uz ............. 46%
- sūtīt pie  ............. 29%
- sūtīt pēc  ............. 14%
- nav izlēmuši, uz kurieni sūtīt... 11%


Visbēdīgāk jaunajai varai klājas ar jauniešiem. Lūk, kur pilnā mērā saskatāma «atdeve». Lūk, kur ierēdņi var droši skatīties – gluži kā spogulī. Par valsts pārvaldes izmesto bezatbildības bumerangu, ko met atpakaļ augoša paaudze ļoti dzīvi raksta Рыська (Lūsīte).

«Ko jaunieši iesāks pēc skolas-koledžas-universitātes beigšanas? Kas viņiem būs vajadzīgs? Nē, formulēsim citādi: kādi cilvēki būs nepieciešami nākotnē? Kāda pie mums pašlaik ir nākotnes vīzija? Jūs sakāt – nekādas? Plāna nav, bet vīzija tomēr ir. Kā to saprast? Par to iespējams spriest pēc patreizējās uzvedības, it īpaši pēc jauniešu uzvedības...»

Mūsdienu izglītību un tās attīstības tendences spilgti raksturo prātos izveidotais nākotnes tēls. Tas ir sekojošs: STRĀDĀS CITI.  Kādi citi? Velns viņu zina... kaut kadi tadžiki vai ārzemju investori... taču ne MĒS... Bet ko tad darīs dārgie MĒS? Mēs sacerēsim nanotehnoloģijas un sniegsim viens otram konsultācijas globālā mārketinga tiesiskajos jautājumos. Neviens vairs nesapņo par inženiera-elektriķa, zootehniķa vai atslēdznieka profesiju. Nu, tas tā, tā varētu būt tāda piespiedu nosēšanās. Tās domātas tikai lūzeriem. 
Veiksminieki šobrīd iegūst nepiespiestu humanitāro izglītību. Nu, augstākais, — medicīnisko (taču vislabāk kādā estētiskās medicīnas sfērā. Kaut ko līdzīgu «kosmetologam-vizāžistam»). Viņi kļūst par sekmīgiem advokātiem, moderniem žurnālistiem vai pat par plaša profila VIPiem. Viena glamūrīga žurnālistīte tieši tā nosauca savu grāmatu – «Слава богу, я ВИП» („Paldies dievam, es esmu VIP”).

Lūk, par ko šodien sapņo jaunieši, lūk, kas šodien ir «kosmonauti». Vēlreiz atkārtošu: neviens to pašlaik nav skaidri formulējis, taču tāda ir pašlaik sabiedrībā valdošā atmosfēra, ko elpo bērni un jaunieši. Skola pilda sabiedrības prasības. Mācīti tiek nevis speciālisti, bet gan cilvēki ar noteiktu prāta ievirzi. Agrāk tika pieprasīti strādnieki, tagad – izmanīgi pļāpas.

Lielākā daļa cenšas iegūt izsmalcinātu izglītību. Runa pat nav par konkrētu profilu, nosaukumi ir visdažādākie: ekonomika, psiholoģija, finanses, starptautiskās tiesības, valsts vai municipālā pārvalde vai vēl kaut kāda tur lingvistika. Viņus visus apvieno tas, ka STRĀDĀS CITI. Citi sadarbosies ar strādniekiem jaunbūvē, citi vazāsies karstumā pa laukiem un domās, kā iznīcināt kaitēkļus, kamēr tie vēl nav iznīcinājuši ražu, citi domās par transformatoru tinumu un glabātuvju būvi. To visu darīs KĀDS CITS. Melnstrādnieki, pabiras, āksti un lūzeri. Lūk, tāds ir mūsdienu priekšstats par dzīvi...”
  
- Doktor, vai es izdzīvošu? — Bet kāda tam jēga?

Tāda atbildība, par kādu tiek rakstīts vārdnīcās, ir vienīgais civilizācijas progresa instruments. Ja tas pazudīs, sāksies degradācija – gan personiskā, gan sabiedriskā! Un te nu mūs, kā vienmēr, gaida divi jaunumi:

1. Mūsdienu elite un tās radītie sabiedriskās dzīves apstākļi neatstāj ne mazāko iespēju ražošanas un visu pārējo attiecību attīstībai, jo nav paredzēta ne mazākā atbildība no to cilvēku puses, kam piešķirtas tiesības pieņemt lēmumus.

2. Evolūciju apturēt nav iespējams un gadījumā, ja patreizējā elite neko neuzsāks, visticamākais – mūs gaida visai emocionāla tās nomaiņa pret saprātīgāku un pragmatiskāku personu loku (tiesa, nez vai viņi būs humānāki), kam tik un tā nāksies ķerties pie pārvaldes procesu pārveides un organizēt vairāk vai mazāk saprātīgas ražošanas attiecības.

NORMĀLĀ ATBILDĪGĀ valsts pārvaldē, sabiedrībā, uzņēmumā jābūt sekojošiem elementiem (pašlaik to trūkums ir visvairāk jūtams): 

1. Pilnīgi dabiska izpratne par to, ka «gadījumā, ja Menedžerim nav precīzu instrukciju savu pienākumu pildīšanai, kā arī gadījumā, ja situācija ir izkļuvusi ārpus formālo procedūru ietvara, Menedžera pienākums ir rīkoties tā, lai viņa darbības rezultātā pēc iespējas samazinātos Menedžera apkalpotā objekta (kolektīva, sabiedrības vai teritorijas) izdevumi un palielinātos ienākumi un pieaugtu drošība.»

2. Atbildības matricā horizontālie posteņi šķērsos kādas vadītājiem pašlaik nezināmas vertikālās «naglas»:

a) Gala patērētāja sociālais pasūtījums (Izpildītāja misija)
b) Gala patērētāja prasības attiecībā uz izpildītāja darba kvalitāti
c) Izpildītāja darba kvalitātes izmērāmie rādītāji
d) Izpildītāja darba kvalitātes rādītāju mērījumi un verifikācija


3. Birokrātu amata instrukcijās parādīsies tādi ķecerīgi punkti, kā «Izpildītājs ir pilnā mērā materiāli atbildīgs par kvalitatīvu un savlaicīgu viņam uzticēto pienākumu izpildi, kas novērtēti saskaņā ar (atbilstošajā) atbildības matricā norādītajām procedūrām.»

4. Agri vai vēlu politiskās atbildības vietā stāsties materiālā (kā valstij un konkrētiem tās pilsoņiem nodarīto zaudējumu kompensācija), administratīvā (kā aizliegums strādāt politiskajā sfērā) un kriminālā atbildība (pēc tam, kad par krāpšanos tiks atzīta priekšvēlēšanu solījumu nepildīšana).

5.  Tieši tāpat nekur neizdosies noslēpties no radikālām izmaiņām vēlētāja atbildības sfērā un ēteriskās kolektīvās atbildības aizstāšanas ar konkrētu personisko – solidāru materiālo atbildību par izvēlētā kandidāta darbībām. Sīkāks apraksts atrodams šeit.

Gandrīz aizmirsu… Gribas izpauduma noslēpums… Tieši šis noslēpums līdz ar politiķu politisko atbildību (tas ir, pilnīgu tās trūkumu) un vēlētāju kolektīvo atbildību (tātad, nekādu) veido bezatbildības bermudu trijstūri, no kura dzimst patreizējie slepenās bezatbildīgu politiķu un bezatbildīga elektorāta savstarpējās garantijas briesmoņi. Nē, kungi, atbildība kļūst par atbildību tikai tajā gadījumā, ja tā ir personīga un materiāla! Viss pārējais ir tikai fikcija, iemesls sacerēt anekdotes, progresa bremze un iemesls līksmot jebkāda ranga un līmeņa neliešiem un krāpniekiem.

Saimniekojošo objektu problēmas, kas itin vienkārši kļūst par visu iedzīvotāju kopējām problēmām, ir apaugušas ar tādām pašām bezatbildības dzimumzīmēm, kas raksturīgas politiskajiem procesiem. Uzdrošinos apgalvot, ka bezatbildības režīmu privātajam biznesam uzspiež valsts, mākslīgi radot neizturamus apstākļus godīgiem uzņēmējiem. Pastāv tāds jēdziens, kā “upura uzvedība”. Atbildības ierobežojumi komerciālajā sfērā – tā ir sabiedrības «upura uzvedība», kas galvenokārt provocē krāpniekus. Vēl vairāk: atbildības ierobežošana komerciālajā sfērā – tā jau pati par sevi ir krāpšanās. 
Krāpniekiem, kas slēpjas aiz nekompetentu pārvaldnieku maskas, tāpat kā nekompetentiem pārvaldniekiem ir jānes materiālā atbildība par savas darbības rezultātu. Citādi taču tā ir īsta anekdote! Menedžeris, kurš palaidis vējā miljonus, par sodu tiek atlaists no darba... Atņemiet taču viņam vēl «Čili picas» atlaižu karti! Tad gan viņš noteikti apzināsies savu vainu. Protams, šādu komerciālā sfērā nedabisku bezatbildību tauta izlabo pēc sava prāta – rezultātā sabiedrībā krasi pasliktinās kriminogēnā situācija un samazinās atklāto pret personību izdarīto noziegumu skaits. 
Atkārtošu vēlreiz – katram gadījumam: līdz ar menedžmenta lēmumu negatīvo rezultātu autoru atbildība jānes arī tam cilvēkam, kurš viņu šajā amatā iecēlis. Akcionāriem jānes atbildība līdz ar direktoru, vēlētājiem – līdz ar deputātu. Tad viss būs godīgi. Bez muļķošanās un lielām acīm tādā stilā, kā «Ai, man pat prātā nenāca, viņš taču ir tik jauks jauns cilvēks» (variants – «tik solīds cienījama vecuma džentlmenis»).

Starp citu, runājot par negatīvajām sekām, tas ir, par sodu.

Nesaprotams sods par acīmredzamu kaitējumu ļoti atgādina mūsu pašu nodokļu sistēmu, kas absolūtos un saprotamos skaitļos izteiktus konkrētus izdevumus sedz ar nevienam nezināma uzņēmumu skaita nesaprotamās peļņas daļu.

Arī šeit uz jautājumu «Kāpēc par šo noziegumu piespriesti seši gadi brīvības atņemšanas, nevis piecarpus vai septiņi?» augsti izglītoti vīri izbož acis un sāk bezjēdzīgi īdēt, tikai paši atjautīgākie piesardzīgi taujā: «Bet kāpēc jūs par to interesējaties?»...

Pamēģināšu atbildēt viņu vietā: «Izdomātiem sodiem par kriminālnoziegumiem (tāpat kā  no pirksta izzīstiem nodokļu tarifiem) nav nekāda saprātīga pamatojuma likumdevēju vispārējās bezatbildības dēļ. Personiskās atbildības trūkums neļauj birokrātiem vismaz zināmā mērā pamatot iejaukšanos valsts līmenī, jo šis pamatojums neizbēgami tiks attiecināts uz viņu pašu eksistenci. Rezultāts ir acīmredzams.»

Rezultātu nenākas ilgi gaidīt – bezatbildīga valsts samaitā pati savus iedzīvotājus un iepotē (uzspiež) viņiem bezatbildību. Savukārt tauta, kam uzspiesta bezatbildība, iznīcina bāzi, uz kuras parazitē bezatbildīgā valsts. Pie tam ne viens, ne otrs neievēro, ka šīs fantastiskās attiecības ir pretrunā tādiem pamatinstinktiem, kā pašsaglabāšanās un vairošanās instinkts, vēl vairāk – tās ir pretrunā visai civilizācijas evolūcijai kopumā. Čūska kož pati savā astē, taču tās kodienu jūt ikviens saprātīgi domājošs cilvēks.

Ko darīt?

Pretrunu risinājumam iespējams izmantot divus radikālus paņēmienus.

1. Ar tehnoloģisku izrāvienu virzienā, kur personības atkarība no valsts (tātad – no birokrātiem) krasi samazināsies, pateicoties personiskās autonomijas pieaugumam, bet ierēdņi būs spiesti galvenokārt vadīt viens otru. Šai jaunajai kārtībai raksturīgi tādi aspekti, kā sabiedriskās dzīvies virtualizācija ar vienlaicīgu tehnoloģisko modernizāciju – lēti enerģijas avoti, gaidāmā augstā kodoltermiskā sintēze, 3D printeri, automatizētas agrotehnoloģijas, neatkarīgi komunikāciju līdzekļi.
2. Izmantojot vecu, pārbaudītu paņēmienu – ierēdņu sociālo saistību un valsts parādu anulēšana, kā arī neražojošo iedzīvotāju utilizācija ar globāla konflikta palīdzību. (Mans onkulis stāstīja, ka karā dīvainas apstākļu sakritības rezultātā bezatbildīgus komandierus lode atrada ātrāk, nekā tos, kas pret pārvaldes objektu izturējās saudzīgi un rūpīgi.)
Es pats personīgi atbalstu pirmo variantu, tāpēc savu iespēju robežās daru visu iespējamo, lai frāzē «nākotnes tehnoloģijas» vārdu «nākotnes» būtu iespējams nomainīt pret «tagadnes». Protams, es saprotu, ka to realizācija vienkārši nav iespējama, ja nav atrisināta problēma, kuras pamatā ir valsts un pilsoņa savstarpēji atbildīga attieksme pret darbu, ģimeni un sabiedrību. Taču, «ja jūs netiecaties īstenot savu sapni, kāds cits jūs noteikti piespiedīs īstenot savējo.»

Bet pagaidām...

«Mūsu valstī bezatbildība netiek sodīta, toties par atbildības uzņemšanos tiek noteiktas reālas sankcijas vai vismaz izteiktas aizvainojošas piezīmes. Tāpēc vīrietim spēku pilnbriedā pret savu valsti, savu ģimeni, pat pašam pret sevi ir jāizturas bezatbildīgi, jo kaut kas nav kārtībā, ja cilvēks grib un var uzņemties atbildību.»
(Aldis Gobzems)
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Krievija ir pārliecināta par sevi un netiecas krāpties

Dainis Lemešonoks
Латвия

Дайнис Лемешонок

Бомж от журналистики

Cik daudz tautas vajadzīgs valstij?

Mums nav tautvaldība, bet ir "valdībtauta"

Pēteris Apinis
Латвия

Петерис Апинис

Врач

Stradiņa slimnīcas liktenis

Pavērsieni gaidāmi šonedēļ

Jānis Urbanovičš
Латвия

Янис Урбанович

Политик, лидер партии "Согласие"

16.marts – valdības divas bezizejas

Atliek sakost zobus un cerēt

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.