Sestdien uzstājos Krievu tautiešu organizāciju konferencē Maskavas namā Rīgā. Savā runā pieminēju mācības, kādas esam guvuši krievu skolu aizsardzības darbā. Par to pastāstīšu arī savā rakstā.

Ko īsti mēs centāmies panākt, kad pretojāmies krievu skolu pārejai uz latviešu apmācības valodu? Krievu izglītības saglabāšanu un attīstību Latvijā. Citiem vārdiem sakot, — iespējas iegūt izglītību ģimenes valodā un saglabāt no padomju Latvijas mantotās krievu mācībvalodas skolas.

Vai mums ir izdevies sasniegt šo mērķi? Es uzskatu, ka ne. Daudzi uzskata, ka likumā iekļautā iespēja 40% mācību priekšmetu vidusskolā apgūt dzimtajā valodā ir uzvara, ka tas ir kompromiss, ko pieļāva valdība protesta akciju rezultātā. Taču tā nav.

Vidējās izglītības programmas parauga projekts, kas pieļāva līdz 40% priekšmetu apgūšanu krievu valodā, tika izstrādāts jau 2002. gada decembrī, ilgu laiku pirms ielu protesta akcijām un pirmās manifestācijas, kas noritēja 2003. gada 23. maijā Esplanādē. Izglītības ministrijas darbinieki ļoti labi saprata, ka viņiem neizdosies mācīt „tikai” latviešu valodā, tāpēc jau 2001. gadā, ministra Greiškalna vadībā tika sākts darbs pie jaunās mazākumtautību izglītības sistēmas.

Izglītības ministrs Šadurskis, kurš darbu sāka 2002. gada novembrī, jau saņēma vidējās izglītības programmas paraugu. Četrdesmit procenti mazākumtautības valodā, pārējais — latviešu valodā. Tāds bija viņa piedāvājums, ko viņš popularizēja līdz 2004. gada martam, kad pameta posteni.

Patiesībā sabiedriskajai kustībai izdevās panākt ko citu: pievērst sabiedrības uzmanību skolu latviskošanas faktam un mobilizēt krievu mācībvalodas piekritējus.

Kāpēc netika sasniegti mērķi?

Pirmā mācība — neizdevās gūt latviešu iedzīvotāju atbalstu. Vēl vairāk, neizdevās pat panākt pozitīvu reakciju no lielākās daļas latviešu iedzīvotāju puses.

Uzskatu, ka šī neveiksme ir saistīta ar to, ka daudzi krievu kustības aktīvisti un vadītāji necentās konsekventi paskaidrot latviešiem, par ko viņi cīnās un kāda iemesla dēļ tas notiek. Viņi pat neapzinājās, ka tas būtu nepieciešams, un neizjuta vajadzību ar to nodarboties. Visa organizētās kustības enerģija bija vērsta tikai uz protestu, uz kustības spēka demonstrāciju un spiedienu, kas tika izdarīts uz valdību.

Viņi nesaprata, ka pastāv atšķirība starp politiķiem, kuri pieņēma lēmumu par latviešu mācībvalodas ieviešanu skolās, un vēlētājiem, kuri ievēlējuši šos politiķus. Lielākā daļa krievu kustības līderu atteicās atzīt ikvienam latvietim acīmredzamo faktu: atjaunotā Latvijas Republika ir uzvarējušās revolūcijas valsts, kuras virzītājspēks bija augošā latviešu nacionālā pašapziņa. Latvieši šo valsti uzskata par savu personīgo sasniegumu, viņi identificē sevi ar valsti, tāpēc uzbrukumus valstij vienmēr uztver ar aizdomām — kā mēģinājumu uzbrukt visdārgākajam, kas viņiem pieder.

Tāpēc bija nepieciešams dialogs — ne tikdaudz ar valsts iestādēm, cik saruna ar latviešu pilsonisko sabiedrību. Ja tāds notika, tad tā bija tikai darba epizode un prasīja milzu pūles.

Kā vienu no šāda darba piemēriem varu minēt LAŠOR organizēto latviešu inteliģences pārstāvju valdībai adresēto vēstuli 2004. gada jūnijā. Tās autori ieteica atteikties no valodu proporcijām un dāvāt skolām lielāku brīvību latviešu valodas apgūšanas metožu izvēles jomā, uzliekot tām lielāku atbildību par galarezultātu — latviešu valodas prasmi skolas absolventu vidū.

Otrā mācība — nepieļaujama prasību politizācija. Krievu skolu aizstāvju kongresa izvirzītās prasības par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai un nulles pilsonības prasības mazināja galvenās prasības — izglītība krievu valodā — nozīmi.

Protams, arī abas politiskās prasības ir taisnīgas, arī tās ir jāizvirza. Taču daudzu Latvijas iedzīvotāju acīs latviešu valodai piederošais vienīgās valsts valodas statuss ir īsts neatkarības sinonīms. Tāpēc steigšus izvirzītās prasības pilnībā pārliecināja vienkāršos latviešus par to, ka krievu skolu aizstāvji ir viņu pretinieki, jo nekāda dialoga ar pilsonisko sabiedrību nebija.

Trešā mācība: gadījumā, ja kaut ko noraidām, kaut kas ir jāpiedāvā vietā. Lozungs, ar kuru daudzi lepojas vēl šobaltdien: „Reformai — nē!”, bija kļūdains. Šķiet, tas ir vienkāršs un saprotams. Taču šajos vārdos ir milzīga slēpta jēga. Ar šiem diviem vārdiem mēs likām saprast, ka iebilstam pret reformām un izmaiņām, ka mēs esam antireformatori. Tātad mēs esam pret attīstību, pret virzību uz priekšu.

Vēl vairāk, pat mūsu pašu vadība šo skaļo lozungu uztvēra tieši. Kādā krievu skolu aizsardzības štāba sēdē vel joprojām autoritatīvs politiķis piezīmēja: „Mēs iemācīsimies viņu valodu, bet mūsu skolas lai liek mierā.”

Taču pēcpadomju Latvijā, kas nošķīrās no Krievijas izglītības sistēmas, reformas patiešām bija vitāli nepieciešamas, tikai citādas. Bija vajadzīgi citādi lozungi — mums ir vajadzīga nevis šī reforma, bet gan cita; mēs esam par citu reformu!

Tolaik patiešām tika izdarīti ieteikumi par citām reformām. Tie ir spēkā vēl joprojām.

Ceturtā mācība: sasteigta protestu kustība dažkārt var būt kaitīga. Straujš protests ir iedarbīgs tikai tad, ja tas aptver visus. Radikāls protests, kura pamatā nav plaša sabiedrības atbalsta, ir nolemts izolācijai.

Uzvara vispirms ir jāsagatavo, taču krievu skolu aizstāvji gribēja visu izdarīt tūlīt uz vietas — pusgada vai gada laikā.

Šo centienu pamatā bija izpratnes trūkums par to, cik dziļas ir valstī notiekošās izmaiņas, kas balstīja latviešu mācībvalodas ieviešanu mazākumtautību skolās, neizpratne par to, cik spēcīgs ir šo izmaiņu saņemtais sociālais atbalsts, pat tad, ja tās bija netaisnīgas un nedemokrātiskas.

Balstoties uz latviešu vidē izplatīto ksenofobiju, latvijas valsts elite pieņēma lēmumu par latviešu valodas ieviešanu skolās ar krievu mācību valodu. Lai to pārvarētu, vispirms ir jānovērš vēl joprojām plaši izplatīto aizdomu un aizspriedumu iemesli, ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir jāpalīdz izprast vienkārša lieta: krievi vēlas to pašu, ko latvieši — mācīt bērnus ģimenes valodā. Šāda vēlme nevienu neapdraud.

Mēs, Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji, esam daļa Latvijas. Šī ir mūsu valsts. Tajā ir mūsu bērnu un mazbērnu nākotne. Pie tam mums var būt arī divas dzimtenes: Latvija un Krievija, Latvija un Ukraina, Latvija un Izraēla. Šo uzskaitījumu varam turpināt vēl ilgi.

Ar latviešiem uzsāktā dialoga panākumi ir atkarīgi no tā, kādas ir mūsu pretenzijas pret Latvijas valsti. Jā, tā ir pagrimstoša. Krievu valodas lietošana tiek ierobežota valstī, kurā krieviski runā 36 procenti tās iedzīvotāju. Šī valsts neļauj nokļūt pie varas gandrīz trīssimt tūkstošiem nepilsoņu. Šī valsts realizē neoliberālu ekonomisko politiku, kas novedusi cilvēkus līdz nabadzībai, depresijai un emigrācijai. Šīs politikas dēļ mūsu valsts ieņem trešo vietu Eiropas Savienībā pašnāvību skaita ziņā uz simt tūkstošiem iedzīvotāju. Neskatoties uz visu šo kaunu, Latvija ir brīva un demokrātiska valsts, nevis fašisma perēklis.

Citāda attieksme pret valsti neizbēgami liks latviešiem attālināties no mums un izolēs visus krievu skolu aizstāvjus, kā arī ļaus nostiprināt ietekmi politiķiem, kuri cenšas iznīdēt krievu skolas. Lūk, tā ir galvenā mācība.