Ķerties pie rakstīšanas mani pamudināja Nacionālās apvienības izvirzītās tieslietu ministres Baibas Brokas bēdīgais liktenis. Viņa tika atbrīvota no ieņemamā posteņa Valsts noslēpuma pielaides nepiešķiršanas dēļ.

Tiesa, bez darba jau Baiba nav palikusi, un tagad no tieslietu vadības ir pārgājusi pie aviācijas kontroles. Taču nacionāļu koalīcijas partneriem, kas kontrolē SAB, ar to vien vēl nepietieka. Vietējais VDK analogs līdz pēdējam novilka likumā paredzēto pusgadu ilgo pielaides atļaujas iesnieguma izskatīšanai paredzēto laiku un galu galā izteica šaubas par otra NA izvirzītā ministra, Romāna Naudiņa piemērotību amatam. Te nu pat Gaidis Bērziņš, kurš ieņema tieslietu ministra posteni Brokas vietā, sāka runāt viņam neierastas lietas par cilvēka tiesībām.

Es jūtu zināmu vainu par notikušo, jo mehānisms, saskaņā ar kuru augstākā valsts amatpersona zaudē piekļuvi valsts noslēpumam, pirmo reizi tika izmēģināts uz manas ādas jau 2007. gadā. No otras puses, aktīvā un agresīvā tieksme aizstāvēt manas tiesības zināt visu par šo valsti, ievērojami bremzēja procesu: īpašie dienesti šo ieroci attiecībā pret citiem deputātiem izlēma izmantot tikai 2012. gadā, savukārt ministru kārta pienāca tikai 2014. gadā.

Viss sākās ar nepilsoņiem
 

Specdienestu pilnvaras — bez jebkādiem paskaidrojumiem izlemt, kuri tautas ievēlētie varas pārstāvji drīkst pilnvērtīgi pildīt viņiem deleģētās funkcijas, ir norādītas likumā „Par valsts noslēpumu”. Tas ir stājies spēkā 1997. gada 1. janvārī un līdz pat šim laikam saglabājis vairākas nepatīkamas īpatnības.

Likums papildināja mūsu kolekciju, kurā esam iekļāvuši pilsoņu un nepilsoņu tiesību atšķirības. Jebkāda veida valsts noslēpumiem (ieskaitot arī vulgāro ierobežotas lietošanas informāciju) nav pielaisti nepilsoņi, kā arī citi teroristi, aktīvie komunisti un specdienestu darbinieki (izņemot NATO un ES valstu specdienestus — viņi drīkst darīt, ko vien vēlas).

Manā nepilsoņu kolektīvā — Valsts ģeoloģijas dienestā, kurā esmu nostrādājis 30 gadus (šajā laikā iestāde ir nomainījusi vairākus nosaukumus), acumirklī iestājās ārkārtas stāvoklis. Kur lai mēs ņemam pilsoņus, ja Latvijas universitātē Ģeoloģijas fakultātes nebija, un vietējo ģeologu pulks lielākoties tika papildināts uz Ļeņingradas Kalnu institūta rēķina?

Lieta tāda, ka padomju laikā topogrāfijas pamati tika zināmā mērā izkropļoti (lai ienaidnieks nevarētu precīzi notēmēt raķeti). Taču pēc 1991. gada mēs ar lielāko prieku sākām lietot Ģenerālštāba kartes, kurās nebija nekādu kļūdu, toties tiltiem bija ikviena krieva dvēseli priecējošās atzīmes — tankiem piemērots. Nu, uz šīm padomju kartēm jau pašā sākumā attiecās republikas pastāvēšanas sestajā gadā izsludinātais slēgtās informācijas statuss, un mēs zaudējām tiesības ne vien strādāt, bet pat lasīt paši savas atskaites.

Toreizējā dienesta direktore Rudīte Aņikejeva, protams, nespēja atcelt likumu, taču pēc saspringtām debatēm ministrijā viņai izdevās ievērojami samazināt ģeoloģiskās informācijas klāstu (ieskaitot kartes), uz ko tika attiecināti ierobežojumi.

Piedāvājums, no kura nav iespējams atteikties

Mūsu specdienestu darbu regulē likums par nacionālo drošību. Saskaņā ar to specdienestu darbu kontrolē Saeimas Nacionālās drošības komisija. Likuma sākotnējā redakcijā tika noteikts, ka katra frakcija deleģē darbam komisijā vienu pārstāvi. Taču reiz izrādījās, ka opozīcijas frakciju ir vairāk, nekā valdošās koalīcijas frakciju, un šī norma no likuma tika izsvītrota.

Frakcija PCTVL aktīvi aizstāvēja šo normu un izpelnījās Saeimas Prezidija vēstuli, kurā tika izteikts piedāvājums deleģēt darbam komisijā savu pārstāvi.

Frakcijas priekšsēdētājs Jakovs Pliners sapulcināja mūs uz kārtējo sēdi un draudīgi noprasīja: vai brīvprātīgie ir? Pēc pailga klusuma brīža viņš apjautājās: kam vispār ienāca prātā doma izdarīt likumā grozījumus? Kolēģu skatieni pievērsās man, un es piespiedu kārtā ķēros pie specdienestu kontroles, kam tolaik jau bija plaša pieredze saziņā ar mani — profilaktiskās sarunas, uzmācīga ārējā novērošana un pat noklausīšanās iekārtas uzstādīšana manā tiesībsarga ofisā.

Istabiņa ar slīpu jumtu

Tolaik komisijas sēdes notika nelielā telpā kādas Saeimas ēkas augšējā stūrī — jumta dēļ tai bija slīpi griesti. Piemēram, toreiz, kad SAB priekšnieks Jānis Kažociņš ieradās, lai nodemonstrētu, cik skopi ir viņa rīcībā esošie aizdomīgo personu novērošanas līdzekļi, savu klēpjdatoru viņš bija spiests novietot man klēpī. Pielaide tolaik vēl nebija piešķirta visiem, tāpēc bijām spiesti parakstīt veselas trīs visvisādu draudu pilnas saistības par to, ka nevienam neko par šiem līdzekļiem nestāstīsim.

Pamazām vien mani kolēģi saņēma pielaidi, taču mana iesnieguma izskatīšana ievilkās uz pusgadu — visu likumā pieļaujamo laiku. Tāpēc, kad komisija apsprieda daļu jautājumu, mani pieklājīgi lūdza pagaidīt aiz durvīm. Tieši tāpat kā nelaimīgo Baibu Broku un viņas kolēģi no Nacionālās apvienības un Ministru Kabinetas Romānu Naudiņu — viņi bija spiesti izlaist valdības sēžu slepenās daļas.

Tiesa, dienas kārtībā bija arī papilnam neslepenu jautājumu. Toreizējais premjerministrs Aigars Kalvītis nodeva Saeimai izskatīšanai likumprojektu paketi, kuru pamatā bija ideja pakļaut visus specdienestus viņam. No komisijām, kam likumprojekti tika nodoti izskatīšanai, mūsējā bija galvenā, un man, kā jau opozīcijas pārstāvim nācās visiem spēkiem likt šķēršļus valdības „vilciena” ceļā. Interesanti, ka šādus piedāvājumus lielākoties nācās aizstāvēt vienam pašam — abu pārējo opozīcijas frakciju pārstāvjiem negribējās strīdēties ar priekšniecību, tāpēc viņi vienkārši „pareizi” nobalsoja — pēc manas prasības.

Pēc tam, kad premjerministra uzbrukums bija atsists, reformu iniciatīvu uzņēmās komisijas vadītājs, toreizējais Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis. Viņš gribēja nodrošināt parlamenta kontroli pār specdienestu darbību, tāpēc ar Saeimas juridiskā dienesta starpniecību viņš organizēja attiecīgās ārzemju pieredzes izpēti. Esmu pārliecināts, ka tieši viņa „pateicīgie” aizbilstamie organizēja viņam provokāciju ar portfeli ar 10 000 dolāriem, ko viņš bija aizmirsis Ministru Kabineta ēkā. Šī starpgadījuma dēļ viens no talantīgākajiem un enerģiskākajiem valstvīriem bija spiests pamest politiku.

Tā nu Kāravs ir palicis bez uzraudzības un kontroles

Kad iesnieguma par pielaidi izskatīšanai atvēlētais pusgads gāja uz beigām, SAB mani pagodināja ar individuālu sarunu. Divi izmeklētāji pāris stundas pēc kārtas uzrādīja man internetā sameklētās ziņas par visiem manis organizētajiem mītiņiem un manu agrāko darbību Interfrontes rindās, par ko pēc zināma datuma man varēja atņemt ne tikai deputāta mandātu, bet arī naturalizācijas ceļā saņemto pilsonību.

Pieklājīgi skaidroju, ka 1989. gadā, kad pirmo reizi kļuvu par deputātu, Rīgas pilsētas padomē balotējos nevis no Interfrontes, bet gan no Demokrātiskās iniciatīvas centra saraksta — atšķirībā no citām tālaika krievu organizācijām tā netika aizliegta ar vienkāršu balsojumu parlamentā.

Pilnīgi slepenās sarunas rezultātus es, kā jau parasti, uzzināju no specdienestiem tuvām latviešu avīzēm — sak, viņš ir protestu organizators, un visi noslēpumi, kas viņam būs pieejami, rīt tiks publicēti vietējās krievu avīzēs, bet parīt jau būs zināmi Maskavā. Latviešu valsts drošības žurnālisti pat komentēja visus manus frakcijas biedrus un apsprieda, kāpēc tādam un tādam valsts noslēpumu var uzticēt tikai kādu laiku pēc viņa aiziešanas viņsaulē.

Nu, attiecībā uz maniem kolēģiem presei nebija taisnība — to man pastāstīja pats Kažociņš. Mēs ar viņu tikāmies par godu Uzvaras dienai organizētajā pasākumā Krievijas vēstniecībā. Piegāju pie vientuļi stāvoša britu brigādes ģenerāļa, kurš latviski runāja ar manāmu akcentu, un piedāvāju iedzert par padomju un britu ieroču kopīgo uzvaru. Ģenerālis tostu uzņēma ar sajūsmu. Un pretizlūkošanas dienesta vadītājs teica, ka viņiem ir pretenzijas tikai pret Buzajeva kungu. Lai tagad kāds cits no jūsējiem pamēģina, — viņš izteicās.

Diemžēl manā rīcībā nav nekādas informācijas par to, ko esmu nogrēkojies valsts acīs, — tikai informācija presē. Pielaides atteikums tiek pārsūdzēts SAB direktoram, kam nav jāsniedz paskaidrojumi par savu lēmumu — tās pašas slepenības apsvērumu dēļ. Tā nu paskaidrojumus viņš nesniedza, un Kažociņa parakstītā vēstule aizņēma vienu rindkopu.

SAB direktora lēmumu iespējams pārsūdzēt Ģenerālprokuroram. Viņa lēmums (arī tas aizņēma vienu rindkopu) ir galīgs un nav pārsūdzams.

2012. gadā pa šo pašu skumjo ceļu devās trīs Saskaņas centra deputāti ar frakcijas priekšsēdētāju Jāni Urbanoviču priekšgalā. Jānim „iegrieza” viņa vēlme strādāt tajā pašā komisijā. Prese paziņoja, ka tas esot par to, ka SC priekšvēlēšanu kampaņu vadīja konsultanti no Maskavas.

Paklausīgais SC šajās vēlēšanās viņu pat neizvirzīja premjerministra postenim — Urbanovičs tika nomainīts pret Nilu Ušakovu, kuram patreizējā postenī nekāda pielaide nav vajadzīga.

Savukārt Baibas Brokas nelaimes preses pārstāvji skaidro ar to, ka Nacionālā apvienība ir pilnībā atkarīga no saviem sponsoriem. Tiek nosaukts arī viens no viņas personīgajiem sponsoriem. Paradoksāla situācija: valdības ietvaros SAB uzrauga tieši Tieslietu ministrija.

Ei, es neesmu tāds, kā citi

To, ka Latvija, kas deleģē specdienestiem tiesības lemt deputātu un ministru likteņus, ir šajā ziņā unikāla valsts, es uzzināju, pateicoties Emsim. Kopā ar lielu mūsu komisijas delegāciju devāmies komandējumā. Tas bija interesantākais no abiem maniem komandējumiem. Mēs dzīvojām Berlinē, Unter den Linden ielā un tikāmies gandrīz ar visu vācu specdienestu vadītājiem. Pats par sevi saprotams, viņu noslēpumus es acumirklī izpaudu savās ceļa piezīmēs.

Citu tikšanos starpā bija arī saruna ar līdzīgas Bundestāga komisijas deputātiem. Kad apjautājos par to, vai Nacionālās drošības komitejā ir pārstāvētas visas parlamenta frakcijas, viņi pastāstīja, ka Vācijā tā ir parasta prakse. Tiesa, komisijas sekretārs atcerējās, ka reiz, pirms piecpadsmit gadiem, esot bijis gadījums, kad komisijā neesot bijis vietas nelielās zaļo frakcijas pārstāvim, un visa Vācija toreiz satraukti apspriedusi situāciju.

Mūsu delegācijas gados jaunākie dalībnieki, dažādu Latvijas iestāžu pārstāvji, viņu apbēra ar jautājumiem par nelojāliem deputātiem, kuri varot izpaust visus NATO noslēpumus. Viņš ilgi nespēja saprast mūsu sistēmu, saskaņā ar kuru specdienesti pielaiž valsts noslēpumam deputātus, ministrus un pat prezidentu. Ar dziļu gandarījumu es uzzināju, ka nekas tamlīdzīgs Vācijā nekad nav noticis — nav NEVIENA noslēpumu izpaušanas gadījuma. Pēc tieša jautājuma par to, kas notiks ar tādu deputātu, vācietis ilgi klusēja, līdz mulsi atbildēja: nu mēs droši vienvērsīsimies ētikas komisijā.

Varat sūdzēties

Protams, es izgāju cauri visiem minētajiem lietas pārsūdzēšanas posmiem saistībā ar piekļuves atteikumu. Savu vēstuli SAB direktoram pat publicēju partijas mājas lapā.

Iesniedzām vairākus likuma grozījumus, ar kuru palīdzību cerējām izslēgt no tā visizcilākās muļķības.

Piemēram, es piedāvāju nodrošināt iespēju pārsūdzēt attiecīgu amatpersonu atteikumus administratīvajā tiesā. Tolaik partiju konfliktā cieta kārtējais korupcijas apkarošanas biroja ierēdnis — viņam tika atņemta pielaide. Tas bija viens no raundiem cīņā par KNAB vadību, kas turpinās vēl šobaltdien, — Streļčonoka un Strīķes apšaude vēl nav beigusies.

Aizstāvot grozījumus, es atzīmēju, ka pūlos nevis atvieglot savu likteni, bet gan „izstrādāt godīgus Latvijas politikas haizivju rīcības noteikumus mūsu trauslajā akvārijā.”

Publiski pieejama arī diskusija, kas izcēlās mūsu izstrādāto plašāku grozījumu jautājumā. Pirms diskusijām plenārsēdē tie tika iesniegti izskatīšanai atbildīgajai aizsardzības un iekšlietu komisijai.

Mūsu deputāta komisijā nebija, tāpēc man nācās tur aizstāvēt frakcijas izstrādātos grozījumus. Lielākoties tie bija sapulču likumam izstrādātie grozījumi, kas arī atradās šīs komisijas ziņā. Neskatoties uz mūsu centieniem, pēc „skolu revolūcijas” likums kļuva daudz stingrāks — līdz pat Dienvidrietumāzijas līmenim. Tikai 2006. gadā mums izdevās panākt atgriešanos sākotnējās pozīcijās, kad izcīnījām uzvaru Satversmes tiesā.

Tolaik komisiju vadīja no padomju seržanta līdz nacionālo bruņoto spēku vadītāja postenim izaugušais Juris Dalbiņš, kurš augsto amatu zaudēja pēc tam, kad bija stājies leģionāru gājiena priekšgalā 1998. gada 16. martā. 2013. gadā viņš strādāja Rīgas domes aparātā — pieticīgajā ostas policijas nodaļas priekšnieka amatā.

Pēc uzvaras Satversmes tiesā Dalbiņš sāka mani cienīt un pieņēma lēmumu nevis ar vienkārša balsojuma palīdzību noraidīt mūsu daudzos likuma par valsts noslēpumu grozījumus, bet gan nosūtīt tos dažādu struktūru ekspertīzei. Atbilde pienāca pat no toreizējā premjerministra Ivara Godmaņa, mana vienaudža un studiju biedra specializētajā matemātikas skolā un LU Fizikas un matemātikas fakultātē. Ar elektronisko parakstu apstiprinātā dokumenta pārsūtīšanas datums liecināja, ka premjerministrs ir rakstījis to vēlu naktī. Protams, viņš pilnībā atbalstīja specdienestu tiesības lemt deputātu un ministru likteni.

Pastāv iespēja ne vien iesniegt Satversmes tiesā 20 deputātu parakstītus iesniegumus, bet arī iesniegt individuālu konstitucionālu sūdzību — personai, kas šajā lietā izgājusi cauri visām iekšējām instancēm. Acīmredzot, tas, ka neizmantoju šo iespēju pilnā mērā, bija vienīgā nepilnība, ko pieļāvu savā cīņā par specdienestu pilnvaru samazināšanu.

Centos tikt skaidrībā samudžinātajā neatliekamo darbu grafikā un pēkšņi sapratu, ka pēc divām dienām beidzas veseli divi termiņi: manā lietā pieņemtā Ģenerālprokurota lēmuma pārsūdzēšanai atvēlētais laiks, kā arī Valsts valodas centra direktora lēmuma pārsūdzēšanas termiņš attiecībā uz kādu invalīdu, kurš vērsās pie manis pēc palīdzības.

Nācās izvēlēties vienu no diviem „klases” ienaidniekiem — SAB vai VVC. Droši izvēlējos VVC. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem invalīds bija atbrīvots no valodas eksāmeniem, taču VVC inspektors izlēma, ka eksāmenu viņam tomēr nāksies nokārtot. Pāris gadus vēlāk apelācijas instancē es izcīnīju uzvaru šī invalīda lietā.

Savukārt Satversmes tiesai adresētās sūdzības jautājumā (tā tika uzrakstīta pēdējā naktī) lēmums bija negatīvs. Sūdzība bija ļoti lakoniska, tai klātpievienoto Kažociņa un Maizīša vēstījumu garā — tā ietilpa vienā pašā lapā. Pats teksts saturēja vienīgi saikļus un Satversmes pantus, kas tiek pārkāpti, nododot specdienestiem tiesības lemt par deputāta piemērotību arodam.

Cēzara stils uz tiesu neatstāja nekādu iespaidu, un šī sūdzība pagaidām ir vienīgā manā praksē, ko Satversmes tiesa ir noraidījusi un atteikusies ierosināt lietu.

Tāpēc bumba ir Brokas laukuma pusē — viņa publiski paziņoja, ka strīds kļūs atklāts — viņa vēlas pārsūdzēt ģenerālprokurora noraidījumu Eiropas Cilvēka tiesību tiesā.

Jāsaka gan, ka Baiba laužas atvērtās durvīs — jūlijā valdība pieņēma lēmumu nepārsūdzēt zaudēto ECT lēmumu analoģiskā lietā. Lietā pret Latviju uzvarēja robežsardzes virsnieks, kuram bija atņemta darbam nepieciešamā pielaide valsts noslēpumam.

ECT lēmumā teikts, ka Latvijā pieņemtā divpakāpju pielaides atteikuma sistēma nevar aizvietot pilnvērtīgu tiesu. Es ticu, ka ar to pietiktu grozījumiem likumdošanā. To esmu jau reizes desmit paziņojis kolēģiem no parlamenta tribīnes.

Ir tāda profesija — aizstāvēt Dzimteni

Iepriekš jau stāstīju, cik dīvaini manā biogrāfijā ir savijušies sapulču brīvības jautājumi un pielaide valsts noslēpumam. Jāatzīmē, ka specdienesti arī pašlaik aktīvi izmanto slēgtu informāciju sapulču brīvības ierobežošanai.

Pēc mūsu uzvaras Satversmes tiesā atļauju izsniegšanu ielu pasākumu norisei nomainīja informācijas sniegšana par tiem. Agrāk neviens mītiņš vai gājiens nebija iespējams bez papīra ar tās pašvaldības atļauju, kuras teritorijā ieplānota akcijas norise. Savukārt tagad pasākuma organizatori vienkārši iesniedz pašvaldībā pieteikumu. Pie tam pašvaldībai ir tiesības šo pieteikumu neapstiprināt.

Parasti (kā izņēmumu varu minēt pēc mēra personiskās iniciatīvas aizliegto Dudajeva ielas pārdēvēšanas atbalstam organizēto piketu), šāda vēlme pašvaldības amatpersonām parādās pēc tam, kad Drošības policija ir nosūtījusi vēstuli, kas tiek klasificēta kā ierobežotas pielaides informācija; šajā vēstulē tiek norādīta pieteikuma autoru agresijas pakāpe un informācija par to, kā viņi apdraud sabiedriskās drošības intereses.

Ar šo fenomenu man nācās saskarties jau 2007. gadā, kad Osipova partijai un biedrībai „Dzimtene” tikai aizliegts „krievu maršs”. Šajā procesā uzvaru guvām tikai 2010. gadā — apelācijas instancē.

Pēdējais gadījums pagaidām ir tās pašas „Dzimtenes” pieteiktais pasākums — 2014. gada 9. maijā tika iecerēts gājiens no Rātslaukuma līdz Uzvaras piemineklim — pāri Akmens tiltam. Pie Dzimtenes aizstāvības ķērās gados jaunāks jurists — Aleksandrs Kuzmins. Arī viņš cieta neveiksmi pirmajā tūrē un iesniedza kasāciju Senātā.

Taču ar to vien Aleksandra neveiksmes nebeidzās. Drošības policija identificēja cilvēku, kurš pārstāvēja organizāciju šajā konkrētajā jautājumā, ar pašu organizāciju un izsauca viņu uz nopratināšanu „aiz barjeras”. Tiesa, tas gan nav pašas DP izgudrojums — tādā veidā apieties ar juristu. Valsts Valodas centrs piesprieda naudas sodu tam pašam Kuzminam — viņš aizstāvēja „Dzimteni” lietā par 9. maijā izplatītajām skrejlapām, kas bija izdotas krievu valodā. Tas nekas, ka latviešu valodu viņš pārvalda tikpat labi, kā Kursīša kungs, valodas inspektoru vadītājs.

Pateicoties savai sekmīgajai divkaujai ar Latvijas tiesībsargu Ženēvā, kas noslēdzās ar satriecošām ANO Cilvēka tiesību komitejas rekomendācijām attiecībā uz Latviju, Aleksandrs ir pamanījies pievērst organizācijai arī nopietnāka pretinieka — Satversmes aizsardzības biroja — uzmanību.

Starp visiem šī gada aizliegumiem lielāko sašutumu radīja aprīlī izteiktais aizliegums Nepilsoņu kongresam organizēt koncertu, kura mērķis bija aizsargāt izglītību dzimtajā valodā. Rīgas dome pieņemtā lēmuma pamatā bija Drošības policijas vēstule Nr. 21/359 „Par š.g. 25. aprīlī ieplānoto pasākumu”.

Minēšu dažus citātus no šīs vēstules:
 

3) pasākuma forma … pēc būtības neatbilst tā slēptajiem mērķiem, t.i. vairot protesta noskaņojumu un neapmierinātības sajūtu ar valdības īstenoto politiku Latvijas krieviski runājošajā sabiedrības daļā. Jānorāda, ka plānotais pasākums ir uzskatāms par zināmu turpinājumu līdz šim jau notikušajām četrām protesta akcijām pret valdības plāniem no 2018.gada 1.septembra… mazākumtautību izglītības iestādēs pāriet uz apmācību valsts valodā.

5) ... informācija liecina, ka runās [pasākumā] .. var būt izaicinoši uzsaukumi, lai radītu emocionālu fonu un pacēlumu krievvalodīgo iedzīvotāju saliedēšanai cīņā par nepilsoņu tiesībām un izglītības iespējām krievu valodā.

8) …[pasākums] tiks izmantots politiskās partijas „Latvijas Krievu savienība” un citu politisko organizāciju deputātu kandidātu reklāmai pirms plānotajam Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Pagaidām Nepilsoņu kongresam nav izdevies organizēt pašu koncertu, taču uzvara tiesā pret Rīgas domi ir izcīnīta. Iesniegts jauns pieteikums — organizācija plāno mītiņu koncertu dzimtajā valodā iegūstamās izglītības atbalstam — 4. septembrī, pulksten 18.00 pie Kongresu nama.

Pasākuma pieteicēji — Krievu skolu aizsardzības štāba koordinators Jakovs Pliners un Kongresa pārstāvji, sabiedriskais tiesībsargs Jeļena Bačinska un Latvijas goda nepilsonis Jurijs Petropavlovskis.