Latvijas pieredzi ekonomiskās krīzes pārvarēšanā varētu pārņemt vairākas pasaules valstis, tā intervijai aģentūrai LETA izteicies Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ģenerālsekretārs Anhels Gurija. Latvijas piemērs gan rāda, ka taupības režīms samazina makroekonomiskās problēmas, bet par dārgu cenu — nākamās nodokļu maksātāju paaudzes skaita strauju samazināšanos, izceļojot ģimenēm ar bērniem, tādejādi padziļinot jau tā saasināto demogrāfisko krīzi.

Šī Latvijas veiksmes stāsta ēnas puse reti tiek apspriesta, jo diskusijas par migrāciju parasti koncentrējas uz pieaugušo darbspējīgo iedzīvotāju izceļošanu.

Kā redzams attēlā, no Latvijas uz pastāvīgu dzīvi citās valstīs aizbrauc ne tikai pieaugušie. Ekonomiskās krīzes periodos strauji pieaug to ģimeņu ar bērniem skaits, kas nolemj emigrēt; ekonomiskās izaugsmes laikā emigrācija strauji krītas. Savukārt imigrāciju ekonomiskās situācijas maiņa ietekmē salīdzinoši maz. Šīs svārstības norāda, ka emigrācija ir daudz plašāku ekonomisku problēmu sekas.

Īpaši daudz bērnu un jauniešu uz pastāvīgu dzīvi ārpus Latvijas pārcēlušies tieši pēdējās ekonomiskās krīzes laikā, kad emigrantu skaits trīskāršojās: pirmskrīzes periodā 2007.gadā emigrēja tikai 0,6% jeb 3132, bet 2010.gadā jau 1,9% ( jeb 8327) bērni un jaunieši.

Kopā kopš 2008.gada Latvija emigrācijas rezultātā zaudēja 4,1% jeb 19 775 bērnus. Lielākā daļa Latvijā atpakaļ vismaz pagaidām nav atgriezušies — uz pastāvīgu dzīvi Latvijā katru gadu pārceļas vidēji tikai 1116 bērni un jaunieši.

Pēdējo trīs gadu laikā emigrācija ir strauji kritusies, lai gan pirmskrīzes līmenis vēl nav sasniegts: 2013.gadā emigrēja 1% jeb 3985, bet imigrēja tikai 1399 bērni un jaunieši. Pirmskrīzes emigrācijas līmenis gan vēl nav sasniegts.

Viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc ekonomiskās situācijas pasliktināšanās tik spēcīgi ietekmē bērnu un jauniešu emigrāciju, bet ne imigrāciju, ir konsekventi zemais ģimeņu un bērnu dzīves kvalitātes līmenis Latvijā. Šis līmenis vēl vairāk kritās tieši pēdējās ekonomiskās krīzes un taupības režīma rezultātā.

Pēc Eurostat datiem, 2011.gadā 44% Latvijā dzīvojošo bērnu vecumā zem 18 gadiem dzīvoja nabadzībā — mājsaimniecībās, kurās ienākumi bija zem nabadzības līmeņa vai kurās kāds no pieaugušajiem bija bez darba.

Vēl augstāks bērnu nabadzības līmenis Eiropā bija tikai Rumānijā un Bulgārijā.

Pastāvīgi ļoti zemā bērnu dzīves kvalitāte ir sekas ilgstošajai sociālajai un demogrāfiskajai politikai, kas koncentrējas tikai uz dzimstības paaugstināšanu, nevis bērnu un ģimeņu dzīves kvalitātes uzlabošanu un sociālās nevienlīdzības samazināšanu.

Taupības programma krīzes novēršanai pasliktināja ģimeņu ar bērniem situāciju, jo tajā netika iestrādāts drošības tīkls tai trešajai daļai bērnu, kas jau pirms krīzes dzīvoja nabadzībā.

Sākoties krīzei un, taupības programmas rezultātā pieaugot bezdarbam, bet, turpinoties atbalsta trūkumam no valsts, nabadzībā nokļuva arī tās ģimenes, kas līdz krīzei dzīvoja nedaudz virs nabadzības robežas.

Ekonomiskās krīzes laikā bērnu nabadzības risks Latvijā strauji pieauga par 10 procentpunktiem, turklāt šis pieaugums bija otrais augstākais Eiropas Savienībā. Rezultātā, kā redzams attēlā, strauji pieauga to ģimeņu ar bērniem skaits, kas nolēma emigrēt.

Ko darīt?

Ja no pagātnes datiem varam izdarīt prognozes par nākotni, ekonomiskais uzplaukums tāpat vien aizbraukušos atpakaļ neatgriezīs.

Līdzšinējā pieredze rāda, ka ekonomiskās krīzes laikā bērnu emigrācija strauji pieaug, bet ekonomiskā uzplaukuma laikā atpakaļ imigrācija būtiski nepalielinās.

Ģimenēm ar bērniem Latvijā ir viens no augstākajiem nabadzības riskiem Eiropā, tāpēc, ekonomisku apsvērumu vadītas, daudzas ģimenes izvēlas dzīvot citur.

Latvijā nesamazinoties nabadzības riskam, atgriešanās vilni varam gaidīt tikai tad, ja viņu pašreizējās mītnes zemēs ļoti strauji pasliktināsies ģimeņu un bērnu dzīves kvalitāte, kas patlaban ir maz ticams.

Kā redzams attēlā, visvairāk bērnu un jauniešu skaita samazināšanos ietekmē straujš emigrācijas pieaugums krīzes laikos, kā arī pastāvīgs emigrācijas pārsvars pār imigrāciju. Tāpēc galvenajam valsts migrācijas politikas mērķim ir jābūt samazināt ģimeņu ar bērniem izceļošanu, jo īpaši ekonomisko krīžu periodos.

Vienlaikus jāuzsver, ka būtībā ģimeņu ar bērniem emigrācija ir daudz plašākas problēmas — bērnu nabadzības un sociālās atstumtības — simptoms, tāpēc tā vietā, lai tikai šauri orientētos uz emigrācijas samazināšanu un/vai atpakaļmigrācijas veicināšanu, galvenā uzmanība būtu jāvelta bērnu nabadzības un sociālās atstumtības riska samazināšanai Latvijā, piemērojot tādus instrumentus un pasākumus kā progresīvais nodoklis, nodokļu atlaides par apgādājamajiem, minimālās darba algas paaugstināšana, sociālās mājas, valsts apmaksāti vai daļēji apmaksāti bērnudārzi, ēdienreizes skolā un mācību piederumi.

Bērnu labklājības uzlabošana Latvijā ne tikai samazinātu emigrāciju, bet sniegtu arī divus papildus ieguvumus. Pirmkārt, neraugoties uz emigrācijas vilni, Latvijā krīzes laikā palika 96% bērnu un jauniešu. Viņu dzīves kvalitātes uzlabošana ir vitāli nepieciešama, lai nodrošinātu pietiekami lielu, veselu un sociāli iesaistītu jauno nodokļu maksātāju paaudzi.

Otrkārt, uzlabojoties bērnu dzīves kvalitātei, Latvija var kļūt pievilcīgāka arī imigrantiem — gan tiem, kas no Latvijas savulaik izbraukuši, gan ģimenēm un bērniem no citām valstīm. Tad Latvijas pieredze varētu patiesi kalpot kā paraugs arī citām valstīm.

Raksts tapis ESF projekta "Latvijas emigrantu kopienas: nacionālā identitāte, transnacionālās attiecības un diasporas politika" Nr. 2013/0055/1DP/1.1.1.2.0/13/APIA/VIAA/040 ietvaros

Ir.lv