Ārpus saprāta robežām

29.10.2014

Kurš pārvalda pasauli

Atskats uz vēstures notikumiem caur sazvērestības teoriju

Kurš pārvalda pasauli
  • Diskusijas dalībnieki:

    34
    153
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Gandrīz puse Krievijas tic slepenai pasaules valdībai. Precīzāk — 45%. Tādi ir nesen veiktā Viskrievijas sabiedriskās domas pētījuma centra aptaujas dati. Interesanti, ka ticības līmenis visvarenām, slepenām organizācijām palielinās iedzīvotāju vidū ar augstāku izglītības līmeni. Tiesa gan viedokļi par pašu slepeno organizāciju, kas pārvalda pasauli, stipri atšķiras.

Vieni uzskata, ka planētu pārvalda oligarhi, citi norāda uz amerikāņiem, vēl citi uz masoniem, ebrejiem, vārdos nenosauktiem politiķiem vai arī nosaucot konkrēti — Obama, Džordžs Bušs un Lielbritānijas karaliene Elizabete II. Šāda dažādība ir saprotama, jo šī pasaules valdība taču ir slepena. Par to, kurš tad patiesībā valda pār pasauli http://www.kp.ru sarunājas ar slaveno sociologu, vēsturnieku un slepeno organizāciju pētnieku Andreju Fursovu.


Andrejs Fursovs: Šiem 45% mūsu līdzpilsoņu pēc būtības ir taisnība, bet viņi kļūdās šīs slepenās varas formas noteikšanā. Tādas formas kā „slepens vispasaules” nav, savukārt slēgtas pārnacionālas saskaņošanas un vadības struktūras gan reāli eksistē. Šīs struktūras bieži uzspiež valdībām savu gribu, tomēr tās nekādā gadījumā nav kāds vienots pasaules elites augstāko slāņu orgāns.


— Kas ir šis pasaules elites augstākais slānis?


Andrejs Fursovs: Pasaules elites augstākais slānis sastāv no daļas monarhu ģimeņu (ne visu, protams), vecās eiropiešu aristokrātijas, baņķieriem un lielrūpniekiem. Viņi visi savā starpā ir cieši saistīti ar darījumu, ģimenes un okultām saitēm, organizēti slēgtās ložās, klubos, komisijās utt. Tas ir tāds sava veida ģimenes — biznesa zirnekļutīkls, kurš pašreizējā veidolā eksistē jau apmēram 150-200 gadus.


Lielbritānijas karaliskā ģimene.

Vai Lielbritānijas karaliene ietilpst šai veidojumā?


Andrejs Fursovs: Protams. Tāpatās kā Nīderlandes karaliskā ģimene, kā arī virkne Itālijas, Vācijas, Austrijas hercogu un grāfu ģimenes. Šīs nebūt nav dekoratīvas figūras un viduslaiku relikti, kā viņus nereti attēlo plašai publikai, bet gan viens no to aprindu segmentiem, ko britu premjers Bendžamins Dizraeli (1804-1881) nosauca par „vēstures saimniekiem”, bet rakstnieks O.Markejevs par „pasaules spēles saimniekiem”.


Bet Obama?


Andrejs Fursovs: Nu beidziet! Ja jau pat Klintons saka, ka vienīgais, kam derīgs Obama, ir pienest viņam ar sievu kafiju gultā [Obama savulaik, līdzīgi kā vairums Amerikas plebeju, strādāja par oficiantu], tad attiecībā pret pasaules elites augstāko slāni Baraka loma ir naktspodiņu iznešana. Kas vispār Rietumvalstīs ir prezidenti un premjerministri? Augsti stāvoši klerki, kurus pasaules elites augstākais slānis ir noalgojis savu interešu aizstāvēšanai un iesēdinājis augstā krēslā. Pie tam visbiežāk šos klerkus uzrauga kāds šo aprindu specpārstāvis. Kā piemēru var minēt pulkvedi Edvardu Hausu (1854-1938) blakām ASV prezidentam Vudro Vilsonam (1856-1924) un britu premjerministra Loida-Džordža (1836-1945) palīgu Lotianu. Reāli šis prezidents un premjerministrs bija savu „palīgu” štatā.

Rets izņēmums ir Bušs vecākais (1924) un viņa neizaugušais dēlēns (1946) kā ASV prezidenti. Buši ir daļa no pasaules elites augšējā slāņa, viņi ir atāli Lielbritānijas karalienes radinieki, vada Jēlā biedrību „Galvaskauss un kauli”, kas ir viens no Iluminātu atzariem. Bet tas ir izņēmums. Parasti prezidenti un premjeri ir cēlušies no vidusšķiras un tāpēc pasaules elites augšējais slānis skatās uz viņiem „kā no augšas”, jo īpaši anglosakšu valstīs.

Te kaut vai var atcerēties gadījumu ar Margareti Tečeri (1925-2013), kura publiski nosauca „Kembridžas piecinieka” (augsti stāvoši angļi — Padomju aģenti) piektā dalībnieka Antoni Blanta (1907-1983) vārdu, kurš pēc visa spriežot ir Georga V ārlaulības dēls un attiecīgi arī pašreizējās karalienes tēvocis. Vindzori Tečerei to nepiedeva. Plebejiete (kā viņu toreiz raksturoja cits Maskavā dzīvojušais „džentalmeņu klases” pārstāvis) bija spiesta atkāpties, tai skaitā arī dēļ šāda „uzbrauciena” saimniekiem.

Kamerons, Obama.

Bet Bils Geits, viens no Forbs lielbagātnoieku topa līderiem, vai viņš ietilpst pasaules elites augšējā slānī?


Andrejs Fursovs: Protams, ka nē, tāpatās kā citi „jaunās naudas” pārstāvji, ieskaitot arī krievvalodīgos oligarhus.


Bet kāpēc tad tik noturīgs ir mīts par pasaules valdību?


Andrejs Fursovs: Šīs mīts nav radies uz līdzenas vietas. Par nepieciešamību radīt pasaules valdību vēl XVIII gadsimtā runāja šveiciešu un ebreju baņķieri, kā arī ilumināti. XX gadsimtā par to kā par konkrētu uzdevumu paziņoja tādi pasaules elites augšgala pārstāvji kā Varburgs, N.Rokfellers, mondiālisma ideologs Žaks Atali un daudzi citi. Un, lai gan pasaules valdība nav izveidota, šīs aprindas ir pavirzījušās šajā virzienā.


Vai viņiem tas izdosies?


Andrejs Fursovs: Domāju, ka nē. Pasaule ir pārāk liela un sarežģīta, lai to varētu pārvaldīt tikai no viena centra. Tas ir pirmkārt. Otrkārt pasaules elites augšgals nav vienots. Klani konkurē viens ar otru un ir jau skaidrs ka postkapitālistiskajā pasaulē visiem līdzšinējajiem klaniem vietas nebūs. Protams, pirmā desmita Ģimenes gan jau ka vienosies. Tomēr pasaules valdības izveidošanai ar to vien nepietiek. Pie tam, viņi sev kā uzdevumu stāda arī ko citu: planētas iedzīvotāju skaita samazināšanu no 7 uz 2 miljardiem [tas ir — 5 miljardu cilvēku slepkavību]; planētas atbrīvošanu ar karu, epidēmiju un bada palīdzību; lielāko daļu atlikušo iedzīvotāju čipizāciju; standartizēt un nonivilēt nacionālās kultūras; iznīcināt esošo izglītības sistēmu un visu veidu identitātes — nacionālo, ģimenes, rasu, dzimuma un pat cilvēku kā sugas (ar pēdējo nodarbojas transhumānisti).

Rietumvalstīs identitātes iznīcināšana norit pilnā sparā. Bet ir jau vēl arī Krievija, Ķīna, Indija, Islāma pasaule, Latīņamerika, kur visas šīs lietiņas neies cauri un kur šāda civilizācijas pašnāvība Rietumvalstu garā, kas ar ASV priekšgalā strauji traucas pretī Vēstures bezdibenim, nav iespējama. Šai ziņā ir jāatzīmē, ka aiz pašreizējā Krievijas un ASV-Ukrainas konflikta bez daudz kā cita stāv arī divas nākotnes ainas, divi Projekti, divas pasaules kārtības: cilvēciska un anticilvēciska. Jo tieši Krievijas Federācija ar savu kodolpotenciālu joprojām nodrošina pasaulē noteiktu Līdzsvaru, kas kalpo kā BRIKS valstu militārais vairogs. Bet tā ir atsevišķa tēma.


Un kā paliek ar t.s. ''zelta miljardu''?


Andrejs Fursovs: Gadus 30-40 tpakaļ bija doma, ka Ziemeļu (ASV, Rietumeiropas) iedzīvotāji ieslēgsies sava veida cietoksnī „Ziemeļi” (abās okeāna pusēs) un no turienes valdīs pār pasauli. Tomēr neoliberālā kontrrevolūcija 1980.-2000-ajos gados ar savu maniakālo dzīšanos pēc maksimālas peļņas uzlika treknu krustu uz „zelta miljarda” koncepciju tā sākotnējajā iecerē. Dolārs aptumšoja prātu un uz Ziemeļiem, nolūkā iegūt visrspeļņu no lētā darbaspēka ekspluatācijas, palaida Dienvidu ļaužu masas: latīņamerikāņus ASV, afrikāņus, arābus, turkus Rietumeiropā.

Pašreiz Dienvidi ir spēcīgi iesakņojušies Ziemeļos, kur tādēļ radās visasākās pretrunas, kas var novest līdz sociālam „sprādzienam”. No vienas puses Rietumos ir novecojusi, ne nebaga, skaitliski mazumā ejoša, dekristianizēta iedzīvotāju grupa, kuras ievērojama daļa ir pagrimusi izvirtībās (narkomānija, homoseksuālisms). No otras puses — jauna, nabadzīga, sociāli saniknota, orientēta uz ģimeniskām vērtībām musulmaņu (Ziemeļamerikā — latīņamerikāņi — katoļi) iedzīvotāju grupa. Agri vai vēlu starp šiem diviem „blokiem” radīsies ļeņiniskais jautājums „kurš kuru” un sāksies „lielās medības”. Un tad no „zelta miljarda” pāri paliks tikai „zelta miljoni”, kuri centīsies dzīvot vai nu nepieejamos peldošos cietokšņos vai nu kalnu cietokšņos vai arī kaut kur citur. „Zelta miljards” kā pasaules elites augstāko slāņu stratēģija jau ir pagātne.


Citi konspirologi visus pēdējo laiku pasaules notikumus, līdz pat pilsoņu karam Ukrainā, izskaidro ar Rotšildu un Rokfelleru klanu savstarpējo cīņu. Kurš uzvarēšot, tas it kā valdīšot pār pasauli!


Andrejs Fursovs: Tik tiešām pēdējā laikā aktīvi tiek izplatīta „Rotšildu — Rokfelleru” konkurences līnija. Šāda konkurence tik tiešām eksistē un tai bija ļoti liela nozīme XX gadsimtā, kad tā kā sarkans diedziņš caurvija nozīmīgākos notikumus, tai skaitā abus pasaules karus, kuros „uzvarēja” Rokfelleri. Interesanti, ka šī konkurence šādā formā radās Krievijas impērijā — Baku naftas atradnēs. Tur Rokfelleri „sponsorēja” strādnieku streikus Rotšildu ietekmes „zonā”. Bet organizēja šos streikus Ivana Fioļetova (1884-1918) boļševiku grupa, kuras aktīvs dalībnieks bija Koba — Staļins. Krievijas impērija ar tās Baku naftu, precīzāk sakot tās rietumu īpašnieki, XX gadsimta sākumā bija galvenais konkurents Rokfelleru „Standart Oil”. 1917.gada revolūcijas rezultātā „Standart Oil” (jeb precīzāk korporāciju klāsteris, kurās to formāli sadalīja) kļuva par absolūtu līderi. Rotšildi „ienāca” PSRS tikai pēc Staļina nāves, lai gan ar kompānijām, kuras ir cieši saistītas ar tiem (piemēram, Opengeimeru „De Beers”), PSRS uzturēja kontaktus. Ar Rokfelleriem 1930-o gadu pirmajā pusē PSRS strādāja visai aktīvi, tomēr pēc Džona Rokfellera vecākā (1839-1937) nāves šīs sadarbības intensitāte samazinājās. Nopietna otrreizēja Rokfelleru atnākšana uz PSRS (kopā ar Varburgiem) notika 1973.gadā un gandrīz sakrita ar Jurija Andopova (1914-1984) kļūšanu par Politbiroja locekli.

Interesanti! Bet kā ir ar šodienas Rotšildu un Rokfelleru cīņu?


Andrejs Fursovs: Te viss ir sarežģītāk. Pirmkārt, bez cīņas, eksistē arī sadarbība: šie abi klani ir pārstāvēti gandrīz visās puslīdz nopietnās slēgtajās struktūrās, lai gan, kas attiecas uz jautājumu par vispasaules valūtu, tad šī pretruna viņu starpā uz doto brīdi ir nesamierināma. Otrkārt, pasaules elites augšējais slānis neaprobežojas tikai ar Rotšildiem un Rokfelleriem, ir taču arī Londonas Sitija, Vatikāns, arābu un austrumāzijas „nami”, nerunājot nemaz par klanu, lielvalstu un korporāciju simbiozi, kas ievērojami sarežģīj kopainu. Visbeidzot treškārt, kaut kas man liek domāt, ka līdzīgi kā ar „labējajiem” un „kreisajiem” manipulēja vienas un tās pašas grupas, arī pāris „Rotšildi — Rokfelleri” ir no tās pašas sērijas.

Rokfelleri. Tēvs un dēls.

Varbūt to dara kāds, kurš ir bagātāks par viņiem?


Andrejs Fursovs: Šis kāds vai kādi ne obligāti ir bagātāki. Nauda ir tikai varas funkcija, kuras pamatā ir kāda ideju sistēma — vai nu laicīgu, vai, visbiežāk, okultu. Informācija un enerģija ir nozīmīgāka par lietām, un metafizika par fiziku. Sapienti sat [Gudrajam pietiek].


Daudzi uzskata, ka pasauli pārvalda masoni. Tie ir viņi, kuri it kā nogalināja Pēteri III, organizēja Oktobra revolūciju un pēc tam sagrāva PSRS. Viņi it kā pārvalda pasauli.


Andrejs Fursovs: Nu, ko, masoniem tik tiešām bija nozīmīga loma, jo īpaši XVIII — XIX gadsimtos. „Brīvie mūrnieki” izaudzināja to cilvēcisko materiālu, kuram bija izšķirošā loma revolūciju laikmetā Rietumos 1789. — 1848.gados un kurš nokļuva pie varas. Tomēr masonu valstiskošanās radīja virkni problēmu. Sākot ar XIX gadsimta beigām radās nepieciešamība pēc jaunām pārnacionālo slēgto struktūru formām, kuras ir adekvātas un atbilst jaunā laikmetavispasaules cīņām par varu, informāciju un resursiem. Runa ir par „Grupu” (jeb biedrību „Mēs”), kuru radīja Sesils Rods (1853-1902), bet attīstīja Alfrēds Milners (1854-1925), kā arī citām struktūrām.

Masonus neviens neatcēla, viņi turpināja spēlēt nozīmīgu un brīžiem pat izšķirošo lomu, bet viņi pārstāja būt par vienīgo un dominējošo konspiratīvo struktūru. Tā, piemēram, krievu revolūcijas laikā masonu loža „Lielie Francijas Austrumi” darbojās ļoti aktīvi (caur Krievijas pagaidu valdības vadītāju Aleksandru Kerenski (1884-1970), kurš dažu mēnešu laikā pilnībā sagrāva valsti un tās armiju, atstājot saviem pēcnācējiem (boļševikiem) pilnībā sasistu sili), tomēr bija arī citi spēki, kuri bija saistīti ar Lielbritānijas izlūkdienestu, Rokfelleriem, amerikāņiem, Vācijas ģenerālštābu un, protams arī Krievijas impērijas pretizlūkošanas struktūrām, kuras ”lika” uz impēriski noskaņotajiem boļševikiem.

Vidējais šo spēku darbības rezultāts ir Oktobra revolūcija Krievijā 1917.gadā. Pēc Otrā pasaules kara radās nepieciešamība jaunā slēgtu struktūru „paaudzē” un tā radās: Martina Bormana (1900-1945) „Ceturtais reihs”, Bilderbergas klubs, Romas klubs, Trīspusējā komisija… Daudzi šo struktūru biedri palika arī masoni, ilumināti, bnaibritieši utt., bet šīs struktūras bija principiāli jaunas, kuras bija orientētas uz jaunajiem uzdevumiem.



Krievu revolūcijas laikā masonu loža „Lielie Francijas Austrumi” darbojās ļoti aktīvi caur Krievijas pagaidu valdības vadītāju Aleksandru Kerenski (bildes centrā), kurš dažu mēnešu laikā pilnībā sagrāva valsti un tās armiju.

 Bet kā ir ar vispasaules ebreju sazvērastību, kam tic pietiekami daudz cilvēku?


Andrejs Fursovs: Leģendas par „vispasaules ebreju sazvērestību” pamatā (šīs leģendas attīstībā liela nozīme bija skotu rituāla masoniem) ir fakts, ka XIX gadsimta vidū ebreji bija ļoti aktīvi finansu sfērā, masu saziņas līdzekļos, zinātnē un lielā mērā ieņēma šajās jomās vadošās pozīcijas. Pat vairāk, tieši ebreju kapitāls XIX — XX gadsimta robežā savienoja Lielbritāniju un ASV, kuras pirms tam simts gadus savā starpā naidojās. Ebreju vispasaules diaspora tik tiešām ir nopietns spēks, bet ne vienīgais. Katram nopietnam spēkam ir savi ilgtermiņa plāni. Šos plānus mēdz saukt par sazvērestību, bet man labāk patīk termins „Projekts”. Pasaules vēsture ir Projektu cīņa, to vidējais rādītājs. Diemžēl Krievijai, izņemot staļinlaikus, nebija sava Projekta.


 Bet slavenais Kominterns? [Komunistiskā internacionāle — starptautiska komunistu organizācija, kuras mērķis bija apvienot strādniekus uz proletāriskā internacionālisma principiem balstītai revolucionārai cīņai par buržuāzijas gāšanu un sociālistiskas sabiedriskas iekārtas nodibināšanu]


Andrejs Fursovs: Kominterns, kuru it kā izformēja 1943.gadā (kopš 1936.gada Staļins uz to virzīja lietas, pārņemot kontroli pār šīs organizācijas aktīviem), nav krievu projekts. Vispār jāsaka, ka „Projektā PSRS” kopš pašiem tā pirmsākumiem tika iemontēti ne mazums sveštautu elementu, kuri realizēja dažādu citu lielvaru un struktūru (vispirmām kārtām slēgtā tipa) intereses. Kā parādīja vēsture, Staļinam izdevās tikai uz laiku apspiest šos elementus, bet pēc viņa nāves tie pakāpeniski reģenerējās. Kopā ar deģenerējušās Padomju nomenklatūras faktoru, tam bija liela nozīme PSRS Projekta likvidācijā (precīzāk sakot Projektu kopuma, kuri tā arī nekļuva par vienotu sistēmu).


 Bet ko Jūs varat pateikt par „reptiļiem”? Šī tēma pašreiz Amerikā ir ļoti populāra, kaut arī pa Krieviju tā arī klīst. Divi nopietni zinātņu doktori mani pilnā nopietnībā gribēja pārliecināt, ka varu uz mūsu planētas ir sagrābuši citplanētieši no planētas Draka vai Nibiru, kuri ir pieņēmuši cilvēcisku veidolu. Visi Rietumu prezidenti esot šādi „reptiļi”. Bet viņus it kā varot atpazīt pēc kaut kādām īpašām pazīmēm. Internets ir pārpildīts ar video par šādiem „reptiļiem” Baltajā namā u.c.


Andrejs Fursovs: Man patīk zinātniskā fantastika un fentezi. Tomēr versiju, ko ir „palaidis” amerikāņu rakstnieks Deivids von Aiks (1952), komentēt es negribu. Domāju, ka šādas versijas tiek izplatītas apzināti, lai novērstu uzmanību no reālām slepenām vadības struktūrām, kā arī lai sakompromitētu pašu slēpto vēsturisko procesu mehānismu meklēšanas procesu kopumā, ieskaitot vissenāko vēsturi un cilvēka rašanos.


 Tad parunāsim par pilnīgi reālām struktūrām, piemēram, Bildenbergas klubu. Daudzi tieši to sauc par reālo pasaules valdību. Reizi gadā augstu stāvošie šī kluba locekļi sanāk kopā kādā no Rokfellera vai Rotšilda viesnīcām un aiz slēgtām durvīm apspriež cilvēces problēmas un pieņem kaut kādus lēmumus.


Andrejs Fursovs: Reālā vara ir slepena vara. Bet Bildenberga klubs ir visu acu priekšā, viņiem tagad pat sava interneta mājas lapa ir parādījusies. Bildenbergas klubs ir pasaules elites augstāko slāņu fasādorganizācija. Klubs tika izveidots 1954.gadā ar mērķi samierināt vecās Eiropas elites: gan to, kura atbalstīja Hitleru („gibelīnu līnija”), gan arī to, kura cīnījas pret hitleriešiem („gvelfu līnija”) kopā ar anglosakšiem. Mērķis — integrēt šos elementus jaunajā Eiropas Savienības Projektā. Šodien „bildenbergi” apspriež tos jautājumus, kuri tiek formulēti reāli slēgtā, bieži neformālā režīmā.


 Decembrī ir gaidāma bēdīga gadskārta: 25 gadi kopš „vēsturiskās” Buša un Gorbačova tikšanās Maltā. Formāli tā kļuva par „aukstā kara” beigām. Faktiski Gorbačovs un viņa komanda pilnībā nodeva Rietumiem PSRS un visu sociālistisko bloku. Pēc tam sabruka PSRS. Nodevības vieta visdrīzāk nebija izvēlēta nejauši: sala, kura bija varenā Maltas ordeņa mītnesvieta. Uz miglainām aizdomām vedina arī divi galvenie XXI gadsimta sākuma bestselleri, kurus vispasaules mērogā ir izreklamējuši pietiekami ietekmīgi spēki. Dena Brauna „Da Viņči kods” stāsta par templiešu ordeni un „Opus Dei”. Džoanas Rolingsas sāga par Hariju Poteru atklāti reklamē hospitāliešu ordeni [Maltas ordenis, pilnā nosaukumā — Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis, dibināts 1080.gadā Jeruzālemē; vairākus gadsimtus bāzējās Maltas salā no kuras, līdzīgi kā no lielākās daļas Eiropas tika Napaleona padzīts]. Ir tāds uzskats, ka tieši ordeņi, kuri ir dibināti vairākus gadsimtus atpakaļ, slepeni nosaka pasaules attīstību.


Andrejs Fursovs: Nevis virza, bet gan cenšas virzīt. Pie tam, gan konfliktā viens ar otru, gan arī cīņā ar anglosakšiem. Jaunā Romas pāvesta-jezuīta pieņemtais vārds „Francisks” ir sava veida simbolisks samierinošs gājiens starp izseniem pretiniekiem (jezuītu un franciskāņu ordeņiem) jaunu briesmu (anglosakšu) priekšā. Šo abu ordeņu sabiedrotais ir Maltas ordenis, kura izsena specializācija ir būt par starpnieku starp Vatikānu no vienas puses un anglosakšu specdienestiem (CIP, MI6) no otras puses. Maltas ordenis ir sistēmas „Vatikāns” sastāvdaļa. Jā, sociālistiskās nometnes un PSRS nodošana amerikāņiem un pārnacionālām struktūrām Buša vecākā personā notika Maltā, bet atlidoja Gorbačovs uz Maltu pēc tikšanās ar Romas pāvestu Jāni Pāvilu II, kurš jau bija svētījis šo nodevību. Hierarhija te ir acīmredzama.



PSRS un ASV prezidentu Maltas tikšanās 1989.gadā.
 

Mēģinājumi pārliecināt cilvēkus, ka tikai kāda viena slēgtā struktūra — „bildenbergi”, maltieši, masoni, rotšildrokfelleri utt. vieni paši pārvalda pasauli, ved prom no reālo pasaules pārvaldes mehānismu sapratnes. Tādā veidā kopējais vadības Tīkls tiek nomainīts ar kādu vienu tā elementu.


Vēl viens piemērs, veselu struktūru (korporāciju, banku) noslēpšana aiz konkrētām personām vai partijām. Tā nacionāl-sociālismu mums pasniedz kā NSDAP un Hitlera & Co veidojumu. Patiesībā nacionāl-sociālisma un Projekta „Trešais reihs” radītāji bija pirmām kārtām anglo-amerikāņu baņķieri un rūpnieki, „I.G. FarbenindustrieAG” tipa korporācijas. Sīkāk par to kā šīs struktūras radīja pirmo Eiropas Savienības formu var izlasīt interesantā Dmitrija Peretolčina grāmatā „Pasaules kari un pasaules elites” (Дмитрий Перетолчин. Мировые войны и мировые элиты).


 Ko Jūs vēl ieteiktu par šīm tēmām izlasīt?


Andrejs Fursovs: Aleksandra Ševjakina (Александр Шевякин) darbus par to, kā tika sagrauta PSRS, Aleksandru Ostrovski par Staļinu (Александр Островский “Кто стоял за спиной Сталина?”) un Vladimiru Pavļenko (Владимир Павленко) par Romas klubu. Šie trīs autori ir lieliski. Vēl ļoti iesaku Oļega Markejeva (Олег Маркеев) un Aleksandra Geras (Александр Гера) romānus, kuri paplašina redzesloku un noskaidro pasaules kopainu. Starp citu gan Markejevs, gan Gera gāja bojā visai mīklainos apstākļos…


 Visbeidzot pēdējais jautājums: Kas mūs sagaida? Vai pasaules valdības organizētāji uzvarēs?


Andrejs Fursovs: Diez vai. Ir klanu, etnocivilizācijas un joprojām arī valstu intereses, kuras ir grūti salāgot. Lai ķīnieši vai musulmaņi piekristu pasaules valdībai?! Un krievi arī patiesībā nepiekritīs. Reāla ir slēgto pārnacionālo struktūru skaita samazināšana, katra no kurām kontrolēs savu makroreģionālo bloku. Bet tas ir visai tālu no reālas pasaules valdības. Pie tam apstākļos, kad „pasaule brūk” (un kapitālistiskā pasaule patiešām brūk) glābjas, lai gan ne pa vienam, tomēr baros. Mūs sagaida dažādu šāda veida „baru” savstarpējās cīņas. Gan vecu, pavisam vecu, gan arī salīdzinoši pavisam jaunu.

Slepenās organizācijas, reiz radušās, parasti nepazūd, bet gan transformējas. Tas attiecas arī uz veco Tuvo Austrumu priesteru organizācijām, Triādām, templiešiem, masoniem, iluminātiem, anglosakšu klubiem, Kominternu, Ceturto reihu un daudzām citām.

Viela (cilvēki), enerģija (nauda) un informācija (idejas) apvienojušās iegūst pārcilvēcisku, pārsociālu kvalitāti un sāk eksistēt pašas par sevi, rūpīgi sargājot sevi, savas robežas un pārliecinot pārējo pasauli, ka viņi kā organizācija patiesībā nepastāv. Cita lieta, ka ar laiku tās transformējas un iegūst jaunas formas („čūska” nomet veco ādu un kož sev astē), veido dīvainas attiecības viena ar otru un ar fasādorganiozācijām.

Tomēr pienāk diena, kad krīzes apstākļos tuvojas izšķirošā kauja par Rītdienu, un slēgtās struktūras parādās atklātībā vai arī ļauj sevi manīt. Domāju ar to ir saistīts straujais informācijas pieaugums par slepenām organizācijām. Rītdiena nāk un uzvarēs tas, kurš „paņems” pēc iespējas vairāk „trumpju”.

 



Īsa Andreja Fursova biogrāfija

Dzimis 1951.gadā Maskavas apgabalā karavīra ģimenē. 1973.gadā pabeidza Maskavas Valsts universitātes Āzijas un Āfrikas valstu institūta vēstures un filozofijas fakultāti. 1997.-2006.gadā vadīja paša izveidoto Krievijas valsts humanitāro universitāti, kā arī „Krievu vēsturisko žurnālu”. Pašreiz ir Maskavas humanitārās universitātes krievu centra pētnieks un Sistēmstratēģiskās analīzes institūta direktors. 2009.gadā tika izvēlēts par Austrijas Starptautiskās zinātņu akadēmijas locekli un kļuva par starptautiskā analītiskā žurnāla „Ģeopolitika” ekspertu padomes locekli. 2010.gadā ir uzņemts Krievijas rakstnieku savienībā, bet kopš 2012.gada ir Izborskas kluba loceklis. Fursovs ir vairāk kā 400 zinātnisko publikāciju, tai skaitā 11 monogrāfiju, autors un viņš ir lasījis lekcijas ASV, Kanādas, Vācijas, Ungārijas, Indijas, Ķīnas un Japānas universitātēs.

Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Arturs  Priedītis
Латвия

Arturs Priedītis

Доктор филологии

Debilitāte + nelietība = debilā nelietība

Jaunās sociālās sintēzes produkts

Arturs  Priedītis
Латвия

Arturs Priedītis

Доктор филологии

Multikulturālisma un kompromisa enerģija

Kā cilvēces garīgās evolūcijas rezultāts

Aleksandrs Gapoņenko
Латвия

Александр Гапоненко

Доктор экономических наук

Latvija, kuru esam zaudējuši

Klajā nākusi Aleksandra Gapoņenko jaunā filma

Rita Eva Našeniece
Латвия

Рита Эва Нашениеце

Публицист

Mannerheimisms

Latvijai noderētu somu pieredze

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.