No visiem propagandas veidiem un tehnoloģijām var izdalīt krievu, vācu nacistu un amerikāņu (angloamerikāņu, Rietumu) propagandu. Izdalīšanas vērta noteikti vēl ir arī ķīniešu propaganda (populārajam vārdu salikumam “smadzeņu skalošana” ir ķīniska izcelsme), ko neapskatu, jo minimāli esmu saskāries ar tās propagandas produktiem. Tomēr šoreiz pieversīsim uzmanību amerikāņu propagandai, jo tai ir ļoti stipras pozīcijas Latvijā.

Amerikāņi ir daļēji vācu nacistu propagandas mantinieki. Pēc Vācijas sagrāves 2.pasaules karā, nacistu intelektuālā elite, tai skaitā psihologi un polittehnologi, pārvācās uz ASV un sāka strādāt amerikāņu labā (specdienestu, biznesa, akadēmisko aprindu).

Amerikāņi pilnveidoja vācu nacistu propagandiskās metodes, iekļaujot tajā fantāzijas un fentezi elementus, kā arī pilnveidojot metodes, kas ziņojumu padara ticamāku. ASV propagandas un vispār darba organizācijas pamatā ir postmodernistu filozofu atziņa, ka patiesība īstenībā neeksistē, bet eksistē tikai sava veida ilozori-informatīvi veidojumi, ko ļaudis pieņem par patiesību. No tā izriet, ka nav jārēķinās ar realitāti, bet ir jārēķinās ar to, kā cilvēki (mērķauditorija) uztvers informatīvos kairinājumus.

Amerikāņu propagandistu ieskatā ir jākoncentrējas nevis uz patiesību, bet gan uz metožu apgūšanu, kas palīdz radīt vislabākos „patiesības redzējumus” un visplašāk tos izplatīt. Tātad nav būtiski, kas notiek īstenībā, bet būtiski, kas un kā tiek paziņots/parādīts.

Izšķirošais ir spēja radīt un maksimāli plaši izplatīt tādu materiālu, kuram cilvēki notic un kurš var arī pilnībā neatbilst patiesībai. Tā kā tādu materiālu radīt nav nemaz tik vienkārši, tad visdrošākais veids, kā plaši izmantot šo pieeju, ir likvidēt vai ievērojami ierobežot informācijas avotus, kas runā pretī vajadzīgajai „ patiesības” versijai, vai arī padarīt cilvēkus par nespējīgiem atšķirt patiesību no izdomājumiem un meliem. Šī citu viedokļu un redzējumu slāpēšana Rietumvalstīs tiek maskēta ar daudzu ārēji šķietami neatkarīgu mediakompāniju esamību, kuras praktiski ziņo vienu un to pašu mazliet pamainītos formātos (katrs pats var pamonitorēt kaut vai lielākos Latvijas ziņu portālus, avīzes un TV un konstatēt, ka ziņots tiek viens un tas pats ar dažiem maznozīmīgiem izņēmumiem).

Propaganda mūsdienu Latvijā

Latvijas teritorijā jau vairāk kā divdesmit gadus tiek propagandēts antikrieviskums, antipadomisms, anitisociālisms, egocentrisms, ambiciozitāte, visa un visu pērkamība (biznesorientētība), alkatība un izvirtība. Un tas viss tiek pasniegts pseidolatviskuma un pseidonaciālisma ietērpā. Citiem vārdiem sakot, Latvijā tiek propagandētas amerikāņu vērtības mazliet pieskaņotas latviskai mentalitātei. Šī propaganda ir maldīga, melīga un amorāla, par ko var pārliecināties katrs, novērtējot sausus faktus.

Šodien ir 2014.gads. PSRS tika sagrauta un Latvija ieguva „neatkarību” 1991.gadā. Ir pagājuši 23 gadi. Kādi ir reāli, taustāmi un neapstrīdami šī laika sasniegumi? Salīdzinājumam, piemēram, pēc Pirmā pasaules kara Latvija bija pilnībā nopostīta, jo Latvijas teritorijā noritēja intensīva karadarbība. Pirmā Latvijas kapitālistiskā republika pietiekami augstā līmenī atjaunoja Latviju un tās rūpniecību 10-20 gadu laikā. Protams nepilnīgi, protams varēja izdarīt daudz vairāk, protams bija daudz netaisnību, bet rūpnīcas reāli tika atjaunotas, radītas jaunas, tika celtas mājas utt. Tas bija taustāms, visiem redzams un neapstrīdams rezultāts.

Pēc otrā pasaules kara Latvijas PSR, kura atkal bija karā izpostīta, ne tikai tika atjaunota 10-20 gadu laikā, bet tika ļoti ievērojami pārsniegts pirmskara rūpnieciskais un infrastruktūras līmenis (vairums mūsdienu skolu un slimnīcu, kuras mūslaiku „brīvā” Latvijā slēdz, tika uzceltas Padomju laikā). Par sociālo nodrošinātību nemaz nerunāsim. Arī tas ir fakts, lai kā tas nepatiktu antipadomistiem. Ar šo faktu var iepazīties katrs, kaut vai paskatoties uz dzīvojamajām ēkām un infrastruktūras objektiem, kuri stāv un kalpo sabiedrībai vēl joprojām.

Kādi ir otrās kapitālistiskās Latvijas neapstrīdamie sasniegumi?! Gaismas pils, Dienvidu tilts, Saulkrastu apvedceļš un… Nu jā, visdrīzāk arī viss, ja neskaita vēl dažas ofisēkas, pārsvarā zemas kvalitātes dzīvojamās ēkas, kā arī „kartona” privātmājas un lielveikalus.

Ja Padomju laikā cēla droši un pamatīgi, tā lai ēku nesošā konstrukcija spētu izturēt pat kodoltriecienu, tad mūsdienu Latvijā vairums ēkas tika celtas taupot un halturējot. Tām ātri vajag remontus, tajās plaisā sienas, iebrūk jumti un, kā izrādās, tās pilnībā arī pašas sabrūk. Par to, ka otrajā kapitālistiskajā Latvijā jaunuzceltajām ēkām ir divu gadu garantija (tagad iespējams jau piecu), varētu pasmieties, ja vien tas nebūtu tik traģiski un tik uzskatāmi neliecinātu par dramatisku Latvijas degradāciju, salīdzinājumā ar „drausmīgo”, „totalitāro” un „okupēto” Latvijas PSR.

Cits neapstrīdams fakts: Latvijas PSR rūpniecības lielākā daļa ir nopostīta. Rīga cariskajā Krievijā bija trešā lielākā pilsēta pēc rūpniecības apmēriem visā impērijā. Līdzīgs stāvoklis bija Latvijas PSR Padomju Savienībā. Kāda ir situācija tagad? Nekāda.

Latvijā gandrīz rūpniecības vairs vispār nav. Un pat to, kas brīnumainā kārtā saglabājās, cītīgi mēģina likvidēt. Pēdējie piemēri — Rīgas vagonu rūpnīca un Liepājas Metalurgs.

Zinātne. PSRS laikā Latvijas zinātne bija trešā attīstītākā visā Savienībā (aiz Krievijas un Ukrainas). Šodien no zinātnes Latvijā gandrīz nekas pāri nav palicis.

Latvijas zinātnieki paši atdeva jaunajiem saimniekiem visas Padomju iestrādnes un daudzi aizbrauca strādāt uz Rietumvalstīm. Bet palikušie nožēlojami veģetē, pārsvarā nodarbojas ar zinātniskā darba imitāciju, kā arī finansējuma meklēšanu un „izsišanu”. Ja Latvijas PSR bija daudz laboratoriju un zinātniski pētniecisko centru, tad „brīvajā” Latvijā šīs „padomju atliekas” likvidēja. Un kā gan var pastāvēt zinātne, ja nav ne laboratoriju, ne zinātniski — pētniecisko centru, ne arī ražošanas, kurā gala beigās ir jāiedzīvina jaunākie zinātniskie sasniegumi?!

Vēl cits fakts: ir iznīcināti Latvijas lauki (tie paši, kuri ir latviskuma pamats un nācijas spēka avots).

Ja Padomju Latvijā bija kolhozi un sovhozi, kuri apsaimniekoja visas Latvijas lauksaimniecības zemes (tai skaitā ierīkoja un uzturēja meliorācijas sistēmas), deva darbu lauciniekiem, uzturēja lauku dzīves tradīciju un laukos kūsāja dzīvība, tad mūsdienu Latvijā lauki ir izmiruši. Daudzas zemes netiek apstrādātas, meliorācijas sistēmas ir nolaistas, meži pārņem lauksaimniecības zemes, bet cilvēki nīkuļo, nodzeras un brauc prom.

Un kas pēdējos 20 gados ir noticis ar Latvijas mežiem? Pareizi, tie ir masveidā izcirsti.

Tas, kas Padomju laikā tika rūpīgi kopts, ir izcirsts. Tam ir arī citas, tālejošākas sekas. Tā kā Latvijā ir daudz skujukoku, tad tas rada labvēlīgus klimatiskus apstākļus (vēja ierobežojums un labāks gaiss visu gadu). Izcērtot skujukokus un neatjaunojot tos, šie apstākļi mainās, kā viena no sekām ir gaisa kvalitātes pasliktināšanās. Zviedriem un angļiem, protams, uz to ir nospļauties. Ja stulbie latvieši ļauj izcirst savus mežus, tad kāpēc gan ne.

Ja par mežiem runā, tad pirmajā kapitālistiskā Latvijā bija stingri noliegts iet privātos mežos un par to pienācās bargi sodi. Tieši Padomju Latvija praktiski iedzīvināja vēl joprojām sabiedrības apziņā mītošo ideju, ka mežs pieder visiem un ka katrs var brīvi izmanto tā labumus (sēnes un ogas). Mūsdienu Latvijas kapitālisti, protams, arī šo „padomju atlieku” ļoti labprāt likvidētu, bet cilvēki ir pārāk pie tā pieraduši.

Skolas. „Neatkarīgā” Latvijā skolas slēdz. Padomju laikā skolas cēla, pie tam ļoti labas un plašas.

Kurš netic, var aizbraukt un apskatīties, šīs ēkas stāv vēl joprojām. Pie tam skolās tik tiešām centās kaut ko iemācīt. Viss bija orientēts uz to, lai iemācītu. Padomju izglītības sistēma bija labākā pasaulē un daudzus no tās elementiem savās elitārās skolās ieviesa arī amerikāņi. Amerikāņu propaganda, protams saka ka tā nebija. Kā to var noteikt? Ļoti vienkārši. Salīdzinot pagātnes skolniekus ar mūsdienu skolniekiem un novērtējot tendenci (citiem vārdiem sakot, ir jānovērtē dažādu paaudžu cilvēku intelekta, zināšanu un veselā saprāta līmenis). Šī tendence nav iepriecinoša, lai neteiktu vairāk.

Ja ir vairāk informācijas, tad var mēģināt paanalizēt tos izglītības sistēmas elementus, kuri vēl šodien ir salīdzinoši veiksmīgi. Ja to izdarītu godīgi, tad tiktu konstatēts, ka vairumā šādu vietu lielā mērā ir saglabāta Padomju prakse un tradīcijas.

Vēl katrs var sameklēt Padomju laiku mācību grāmatas un salīdzināt tās ar mūsdienu mācību materiāliem, un aiz šausmām saķert galvu, cik dramatisks ir izglītības kvalitātes kritums. Par mikroklimatu skolās nemaz nerunāsim. Ja Padomju laikā audzināšana bija obligāts skolas un skolotāju uzdevums, tad „brīvās” Latvijas stulbeņi to izmeta no skolotāju pienākumiem un skolotāju apmācības programmām. Tagad skolotājs pat nedrīkst nodarboties ar audzināšanu, tas formāli ir noliegts, kas ir viens no iemesliem, kādēļ skolās ir tāds mikroklimats kāds ir.

Par grāmatām runājot, var salīdzināt kādas grāmatas tika izdotas un izplatīts Padomju laikā un kādas drazas mūslaikos (tālu nav jāiet, tik līdz tuvākai grāmatnīcai).

Padomju laikā bija veselības aizsardzība. Tā bija pārdomāta sistēma, kura maksimāli centās rūpēties par visu pilsoņu veselības uzturēšanu. Arī šī sistēma skaitījās viena no labākajām pasaulē.

Tagad veselības aizsardzības sistēmas Latvijā nav, bet ir medicīnas industrija, kurā var saņemt „medicīnas pakalpojumus”. Šī industrija ir saglabājusi atsevišķus Padomju sistēmas elementus, bet kopumā tā ir vērsta uz vienu — ienākumu gūšanu. Veselības aizsardzības sistēmā galvenais ir, lai cilvēki būtu veseli. Kas ir galvenais medicīnas industrijā? Pareizi, lai medicīnas industrijai būtu darbs un lai ar to varētu maksimāli nopelnīt. Kas tādēļ ir nepieciešams? Pareizi, maksātspējīgi slimnieki vai slimnieki, par kuriem kāds ir spējīgs samaksāt (valsts, piemēram). Citiem vārdiem sakot, veselības aizsardzības sistēma cenšas radīt veselus cilvēkus, bet medicīnas industrijai ir nepieciešami slimnieki.

Pseidopatriotu ļoti iemīļots un iecienīts temats ir valoda. Esot jāaizsargā latviešu valoda. Labi. Kādas valodas mūziku pārsvarā klausās Latvijas jaunieši? Pareizi, tā nav latviska mūzika.

Kādā valodā Latvijas ierēdņi sarakstās ar ES institūcijām? Varētu latviski, jo latviešu valoda ir oficiāla ES valoda. Bet nē — viņi to dara citās valodās (ātrāk, ērtāk, pieglaimīgāk). Un jaunie ES dokumenti arī pārsvarā ir citvalodās, lai gan daļa no tiem tiek tulkoti. Vienkārši tulkošana prasa laiku, tulkotais saturs daudz ko pazaudē no oriģināla, dokumentu ikdienā ir tik daudz, ka tos visus ir stipri apgrūtinoši iztulkot, visbeidzot iztulkotais vēl ir jāspēj atrast. Tādējādi ir izveidojusies tāda savdabīga proantilatviska valodas kultūra (ārišķīgi prolatviska, pēc būtības un darbībā antilatviska), kas ieviešas arī iekšējās pašpārvaldes un citās sabiedriskās dzīves sfērās.

Kā latviešu jauniešiem ir ar latviešu valodas pareizrakstību un latviešu literatūras zināšanām? Un kāds ir šis līmenis, salīdzinājumā ar Padomju laiku? Pareizi, šis līmenis ir drausmīgi zems. „Okupantu” laikā latviešu valodas pareizrakstību iedresēja un tāpēc bija rezultāti, bet šodien tā ir katra personiskā darīšana un beigās izrādās, ka nevienam tas nav vajadzīgs, arī tiem, kas dēvē sevi par nacionālistiem.

Rietumos ir daudz visādu teoriju. Tā kā latviešvalodīgie savā vairākumā, jo īpaši elite, ir apmāti ar Rietumiem, viņi kāri ņem pretī visu, kas nāk no turienes. Bet tie materiāli nav latviski. Tam nevajadzētu būt šķērslim, iepazīstamies, saprotam, pārtulkojam un izmantojam, kāpēc ne?! Nē! Tas ir grūti, ilgi, sarežģīti. Tad ir patiešām jāstrādā! Ja ir materiāls angliski, tad visi taču to saprot, vai ne?! Kāpēc gan lai viņu vēl speciāli tulkotu?! Daudzi privātie lektori šādām muļķībām savu ļoti dārgo personisko laiku vairs netērē. Un šī iemesla dēļ latviešvalodīgās akadēmiskās aprindas gudro, kā lai ievieš Latvijas augstskolās apmācības angļu valodā. Vienkārši paši vairs nespēj un pat negrib radīt latviešvalodīgus materiālus. Vieglāk ir paņemt jau sagatavotus angļu materiālus un aicināt uz šejieni lētākos angliski runājošos lektorus. Šī iemesla dēļ ļoti daudzi rakstiski materiāli un instrukcijas gan ikdienā, gan korporatīvā līmenī netiek tulkoti.

Tādējādi reāli angļu valoda izspiež latviešu valodu gan no sadzīves, gan no valsts pārvaldes un korporatīvās vides, gan no izglītības sfēras.

Tas vēl ir procesā, bet tendence ir skaidri redzama un perspektīvas latviešu valodai ir vairāk kā bēdīgas (un tieši dēļ angļu valodas ekspansijas, nevis krievu, kā melīgā amerikāņu propaganda nepārtraukti liek noprast). Galvenais tā cēlonis, protams, ir pašu latviešu vājums, aprobežotība un bezprincipialitāte.

Visbeidzot cits neapstrīdams fakts: 1991.gadā Latvijā dzīvoja apmēram 2,7 miljoni iedzīvotāju, bet 2012.gadā pēc oficiozās statistikas datiem 2 miljoni. Iedzīvotāju skaita samazinājums par ceturtdaļu pēdējo 20 gadu laikā!

Bet, ja ņemam vērā apstākli, ka oficiozā statistika dod tādus rādītājus, kādus tai prasa un ka visdrīzāk iedzīvotāju skaits ir vēl mazāks (manuprāt, apmēram 1,5 miljons vai mazāk; samazinājums par 44%), tad aina kļūst pavisam bēdīga. Pie šī fakta var minēt arī masveida iedzīvotāju, galvenokārt latviešu, aizceļošanu no „savas Latvijas” un to, ka vairākus gadus Latvija bija pirmajās vietās pašnāvību skaita ziņā, kur joprojām ir „topā”.

Ļoti uzskatāmi visas sabiedrības stāvokli raksturo arī jaundzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem ((jaundzimušie / iedzīvotāju skaitu)*1000). Ja 1990.gadā tas bija 14,2 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem (37918 jaundzimušie), tad turpmāk „brīvās” Latvijas laikā šis rādītājs tikai samazinājās, neskatoties uz iedzīvotāju skaita samazināšos un latviešu īpatsvara pieaugumu. 1998.gadā tas nokritās līdz 7,8 bērniem uz 1000 iedzīvotājiem (18410 jaundzimušie), bet 2012.gadā tas bija 9,73 (19897 jaundzimušie) ; 2013.gadā — 10,18 (20596 jaundzimušie).

Un vēl: Latvija iedzīvotāju vecuma ziņā ir viena no visvecākajām pasaules valstīm, kurā ir vislielākais vecu cilvēku un vismazākais bērnu un jauniešu īpatsvars.

Tātad cilvēkiem „brīvajā”, kapitālistiskajā Latvijā klājas tik „labi”, ka viņi masveidā taisa pašnāvības, brauc prom un negrib radīt bērnus. Par ko tas liecina?!

Tie ir neapstrīdami fakti. Ir vēl daudzi citi, mazāk neapstrīdami, sīkāka mēroga utt., bet tendence ir skaidri redzama. Un ko par to saka latviešvalodīgā amerikāņu propaganda?! Pareizi, tā maldina un melo, mēģinot iestāstīt, ka viss ir kārtībā un ka viss ir labi, nekas cits tai arī neatliek, jo realitāte tai nav labvēlīga.

 

Kā radās amerikanizētie Latvijas propagandas līdzekļi?

Ļoti nozīmīga loma latviešvalodīgās amerikāņu propagandas institūtu radīšanā ir ar homoseksuālismu slimajam latviešu izcelsmes amerikānim Kārlim Streipam, kurš ir pietiekami cieši saistīts ar ASV specaprindām.

Streips 1990-ajos gados radīja topošo privāto TV ziņu dienestu (kas vēlāk pārtapa par LNT ziņu dienestu), viņš strādāja un strādā augstskolā par žurnālistikas pasniedzēju (un ir skaidrs kādus “žurnālistus” viņš gatavo), viņa ietekmē radās Latvijas Radio ziņu dienests, viņam bija un ir tieša ietekme uz Latvijas Radio un Latvijas TV notiekošajiem procesiem kā vienam no raidījumu veidotājiem un, visdrīzāk, pēdējo laiku Latvijas TV ziņu dienesta pārvērtības (tā glamurizācija) ir saistītas ar Streipa aktivitātēm.

Ne mazsvarīga nozīme Streipa kaitnieciskā darbībā ir viņa homoseksuālisma slimībai. Pirmkārt tāpēc, ka angloamerikāņu specaprindu tradīcijā homoseksuālistiem ir īpaša un noteicoša loma (tādēļ arī viņi visiem uzspiež homoseksuālisma normalizācijas normas). Bet otrs, ne mazāk būtisks faktors ir apstāklis, ka jau Padomju Latvijas beigu posmā homoseksuālistu — pedofīlu aprindām bija ievērojama teikšana un daudzi šo aprindu pārstāvji bija žurnālisti.

Diemžēl palama, ka Latvija ir “pidarastu un idiotu valsts” nav tikai nikna aizvainojuma auglis un tam ir pamats, tāpat kā ir pamats dziesmai “Vienmēr zili” un tam, kādēļ tā ir neatņemama Dziesmusvētku sastāvdaļa.

Streips dēļ savas slimības un savām aprindām raksturīgā specifiskā hedonisma dzīvesveida atrada kopēju valodu ar Padomju Latvijas homoseksuālistiem, kas deva viņam ļoti plašas iespējas ieviest Latvijā Amerikas žurnālistikas un propagandas praksi (aiz Streipa, protams, stāvēja un stāv ASV struktūras, bet bez viņa tās nebūtu guvušas tik grandiozus panākumus). Papildus to veicināja toreizējā latviešu apmātība, pacilātība un idiotiska ticība visam un visiem, kas nāk no Rietumiem. Streips to visu pilnā mērā izmantoja un latviešu mēdijus pārtaisīja par amerikāņu, bet pašus latviešus sāka debilizēt līdzīgā kārtā, kā tiek debilizēti amerikāņi.

Veselais saprāts, loģika un paškritika

Var pietiekami sīki aprakstīt propagandas veidus un metodes, bet, ja cilvēkam nav veselā saprāta, tad pat šāds apraksts viņam nepalīdzēs un pat to varēs izmantot cilvēku muļķošanai. Piemēram, noteikti atradīsies kāds gudrinieks, kurš par šo aprakstu pateiks, ka tajā ir kāda laba un noderīga doma, tikai žēl, ka autoram „kremļa propaganda” ir „izskalojusi smadzenes” vai pats autors ir „kremļa propagandists”.

Autors nav Kremļa propagandists, bet krievu, Padomju un sociālisma propagandists gan. Proamerikāņiem un antikrieviem, protams, tas viss ir vienalga un viņi sarakstīs gan primitīvas atsauksmes, gan daudzi no viņiem nespēs visu izlasīt līdz galam. Bet tas nav būtiski, jo nelieši vienmēr darīs savu, bet savu muļķību neredzošajiem palīdzēt nav iespējams.

Izšķirošā nozīme ir cilvēku spējai loģiski domāt, saskatīt realitāti un augsts veselā saprāta līmenis. Ja tas ir, tad pastāv gan iespējas izrauties no maldinoši manipulatīvas propagandas valgiem, gan neiekrist jaunos.

Ja nav, tad ir pavisam bēdīgi…