Bērnība var izrādīties vienīgais cilvēka pieredzes lauks, uz kuru bez šaubīšanās var attiecināt apzīmējumu "pirmais". Tik daudz pirmo lietu, cik ar mums notiek dzīves pirmajā desmitgadē un vēl neilgi pēc tam, nez vai ieplānots visas dzīves garumā. Tieši bērnībā iegūtā saziņas, sevis pieņemšanas un citu saprašanas pieredze izrādās izšķirošā, veidojoties mūsu personībai.

Uz to kā uz aksiomu vēlāk atsaucas draugi un tuvinieki, lai izskaidrotu mūsu izdošanās un pilnīgas izgāšanās; to piesauc zinātnieki, publiskās diskusijās aizstāvot ikviena leģitīmās tiesības iznēsāt to vai citu bērnības traumu. Mērījumus, cik postošu vai veicinošu ietekmi uz personības attīstību rada bērnībā iegūtā socializācijas pieredze, iespējams veikt tikai post factum. Taču sarunās par šīs pieredzes nozīmi cilvēka dzīves trajektorijas veidošanā nereti tiek ignorēts fakts, ka mums katram ir dota iespēja parūpēties, lai agrīno dienu socializēšanās būtu atcerēšanās vērta un mazāk traumatiska. Jo mēs paši izvēlamies savus brīvā laika "pudeles brāļus" — draugus un paziņas, ar kuriem kopā ir vislabāk, ar kuriem mums visvairāk kopēju interešu un kuri labprāt iesaistās mūsu avantūrās, īpaši tāpēc, ka tās šķiet tik neglābjami neiespējamas.

Ja var ticēt rakstniekam Milanam Kunderam, cilvēces lielākās problēmas rodas no katra atsevišķa indivīda vēlmes savu esamības pieredzi salīdzināt ar plašākā sabiedrībā pieņemto dzīves modeli [1]. Tāpēc ir tikai loģiski, ka ikviens mūsu dzīves izmisuma, prieka, pārsteiguma un vilšanās brīdis izrādās tieši atkarīgs no tā, ar ko mēs salīdzinām sevi un ar ko mūs salīdzina citi. Uzdrīkstos apgalvot, ka arī bērnība ir salīdzināms lielums, īpaši laikā, kad tik uzkrītoši iezīmējas atšķirības starp tiem socializācijas paņēmieniem, kādus izmantoja deviņdesmitajos gados augušie jaunieši, un tiem, ko lieto un ikdienā patērē vidusmēra jaunietis mūsdienās. Lai gan nav pareizas vai nepareizas bērnības, ir izteikti atšķirīgas socializācijas pieredzes, ko salīdzināmā kārtā ir vērts apgūt un izmantot par atskaites punktu, lai pārliecinātos, vai mūsdienu jaunieši izmanto visas viņiem pieejamās (ap)bružāšanās iespējas.

Ikdienā tiekoties ar dažāda vecuma jauniešiem, esmu pārliecinājies, ka pieaugušajiem nav tiesību viņiem pārmest pasauli, kādā mēs šobrīd dzīvojam. Digitālais laikmets ar no tā izrietošajām sociālās mijiedarbības un pašapliecināšanās blaknēm nav viņu tieša atbildība, drīzāk mūsējā. Tāpēc vēl jo riskantāk šķiet izteikt prognozes, kādi būtu/nebūtu izauguši mēs, jaunieši, kuri savu bērnības perimetru izzīmēja pirms turpat divdesmit gadiem, ja vien mums būtu iespēja izdarīt apzinātu izvēli starp aktīvu līdzdalību un pasīvu vērošanu no malas. Bieži vien tas ir attiecīgā laikmeta un sabiedriskā pieņēmuma diktāts, nevis katra indivīda apzināts, neatkarīgs lēmums, kāds būs viņa izvēlētais vērtību, izturēšanās un attieksmes modelis. Tāpēc mazāku satraukumu rada fakts, ka jauniešu socializēšanās arī mūsdienās notiek tikpat intensīvi, tikai citās (pieaugušajiem ne vienmēr saprotamās) formās un laiktelpā. Tas, par ko mums būtu vērts satraukties, — vai nav kādas svarīgas savstarpējās mijiedarbības formas, ko mūsdienu jaunieši savas ierobežotās dzīves pieredzes dēļ palaiž garām un priekšlaicīgi noraksta kā nederīgas.

Daugavas rakšanas darbi

Tā gada vasarā māsa uzņēmās vadīt baseina rakšanas darbus un pārliecinoši koordinēja pagalma bērnus kopējā labuma vārdā. Diemžēl nav saglabājušās precīzas norādes, kuram no mūsu draugiem radās ideja daudzdzīvokļu namu ieskautā pagalmā ierīkot atpūtas kompleksu ar baseinu visam pa vidu. Taču idejas vārdā baseina rakšanas darbos iesaistījās visa pagalma jauniešu brigāde — neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai etniskās piederības. Par spīti tālaika sabiedrībā mākslīgi kultivētiem aizspriedumiem (latvieši ir tādi, krievi it kā arī ir tādi, tikai citādāki), mēs bijām cieši integrēta, multikulturāla jauniešu kompānija, kur par savējiem tika saukti gan latvieši, gan krievi, gan pilngadību sasnieguši jaunieši un tādi, kuri tikai nesen pabeiguši sākumskolu. Tāpēc, raugoties no mūsdienu perspektīvas, grūti nākas izskaidrot, kas bija kopīgo interešu platforma, kas darīja iespējamu tik dažādu jauniešu kopāturēšanos. Taču baseina rakšanas kampaņa ir uzskatāms apliecinājums tam, cik sabiedrības saliedēšanas kontekstā ir svarīgs kopīgs mērķis un kolektīva izpratne par šāda mērķa sasniegšanas vajadzību.

Ziņas par to, ka pagalmā notiek baseina rakšanas darbi, mani sasniedza slimnīcā — neveiksmīga kritiena rezultātā daļu no vasaras brīvdienām biju spiests pavadīt mediķu uzraudzībā. Taču par spīti ārstu noteiktajam miega un atpūtas režīmam, slimnīcā pavadīto laiku atminos kā urdoša nemiera pilnu, jo visiem saprotamu, taču man pašam gaužām mazsvarīgu iemeslu dēļ biju vienīgais, kuram nebija ļauts piedalīties pagalma Daugavas rakšanas darbos. Slimnīcā pavadītais laiks pirmo reizi tā pa īstam iezīmēja manas informācijas uztveres īpatnības — klausoties lielās talkas stāstus no būvdarbos tieši iesaistītajiem, vaļējām acīm spēju iztēloties, kā mani pagalma biedri, nosmērētām, sasvīdušām mugurām, no iecerētā baseina bedres ceļ laukā smagus smilšu spaiņus, ik pa laikam atvelkot elpu, lai iemalkotu aukstu limonādi un saņemtos spēkus turpināt iesākto. Vēlāk, ievācot mutvārdu liecības no rakšanas darbos tieši iesaistītajiem, izrādījās, ka manas vizualizācijas bijušas visai precīzas — dienu no dienas iecerētā baseina krastos tikuši celti un izkrauti smilšu kalni, kamēr racēju brigāde ik pa brīdim pieprasījusi elpas atvilkšanas pauzi.

Vairāk par baseina rakšanas idejas šķietami absurdo raksturu mani nebeidz pārsteigt pieaugušo reakcija, kas bija ne vien saprotoša, bet arī aktīvu, mērķtiecīgu darbību stimulējoša. Mamma, regulāri ciemojoties slimnīcā, ar degsmi acīs stāstīja, cik daudz jau ir paveikts un kas vēl ir iecerēts pagalma labiekārtošanas darbos. Droši vien arī vecākiem, tāpat kā mums pašiem toreiz, svarīgāk par sasniedzamo rezultātu bija izbaudīt procesu, kādā notika šī kolektīvā virzība uz nospraustā mērķa sasniegšanu. Tāpēc ir pats par sevi saprotams, ka tie nebija vecāki vai ar mums tieši pazīstami pieaugušie, kas pārvilka svītru mūsu iecerētā atpūtas kompleksa idejai. Tā bija vietējā namu pārvalde, kas nekādi nespēja pieņemt domu, ka pārejas periodā augošiem jauniešiem varētu būt svarīgi sevi apliecināt brīvprātīgā darbībā un viņu ideja — pašu spēkiem izraktu baseinu piepildīt ar ūdeni — nav tikai utopiska iecere uz papīra. Pirmā publiskā atteikuma priekšā baseina rakšanas darbi tika apturēti, kamēr nākamais noraidījums izsauca vispārēju protestu un noslēdzās ar kolektīvu Daugavas aizbēršanas kampaņu.

Pilnīgas nodarbinātības likums

Īpaši spilgti no bērnības atminos pilnīgas nodarbinātības laiku, kad līdz ar dienas gaismu metāmies laukā no mājām un viens otru zem logiem saucām tik ilgi, kamēr izdevās sasaukt kaut vienu sabiedroto tās dienas iecerētajiem piedzīvojumiem. Visu cieņu kaimiņiem, kuri sevi bija apbruņojuši ar lielu daudzumu iecietības un cilvēkmīlestības vai klajas vienaldzības un neuzskatīja par vajadzīgu mūs apsaukt vai kā citādāk norādīt uz pārāk skaļu, nepiedienīgu uzvedību tik agrā rīta stundā. Taču reizēm gadījās melnās dienas, kad līdz pat pusdienu laikam tā arī nebija nākusi atklāsme, kā mums sevi nodarbināt. Bijām pieraduši arī pie vecāku nespējas piedāvāt izskatīšanas vērtas atbildes uz mūsu izmisuma pilnajiem "ko mums darīt?" jautājumiem, tāpēc viņu ieteiktās alternatīvas — "stāviet uz galvas" vai "dauziet dibenu pret zemi" — vienprātīgi atzinām par cilvēka cieņu aizskarošām.

Reizēm gan melno dienu izmisumu negaidīti izdevās pārvērst radošās aktivitātēs, un tās turpat uz vietas idejas rašanās brīdī tika izmēģinātas pašiem uz savas ādas. Skaidra lieta, ka nevienam no mums toreiz prātā neienāca doma kaut cik kritiski izvērtēt savas rīcības iespējamās sekas, apjaust vismaz varbūtējās finansiālās un laika patēriņa izmaksas, ko no mums prasīs katras spontānās idejas īstenošana dzīvē. Taču svarīgāk par izmaksu aprēķinu bija atgūt fizisko un emocionālo labsajūtu, ka mēs esam nodarbināti un tas ir noticis nevis piespiedu kārtā, bet no mūsu brīvas gribas. Ideja veidot pašiem savu pagalma avīzi radās kā likumsakarīga nejaušība, un līdzīgā kārtā tā arī turpinājās. Taču droši var apgalvot, ka mūsu pagalms ir vienīgais Rīgas mikrorajonu pastāvēšanas vēsturē, kur vienlaicīgi tikušas izdotas vairākas jauniešu veidotas avīzes.

"Hitburgers" bija popmūzikai veltīts preses izdevums, kurā tika (pār)publicēti aktuālākie jaunumi no Latvijas un pasaules mēroga slavenību dzīves. Tādi jauniešu auditorijā iecienīti žurnāli kā "Laba" un "Mana" bija lielisks izejmateriāls, no kura vajadzības gadījumā pasmelties iedvesmu un tik ļoti nepieciešamās slavenību tenkas "Hitburgera" izdošanai. "Hitburgera" trumpis izrādījās iespēja avīzes veidošanā izmantot ne tikai latviešu, bet arī angļu valodā iznākošos popmūzikas žurnālus ("Bravo", "Popcorn" u.c.), kuru lappusēs tika uzieta latviski lasošajai auditorijai līdz tam vēl nepieejama informācija. Tāpēc "Hitburgera" slejās īpaša uzmanība tika pievērsta tālaika pirmā līmeņa slavenību — grupas "Spice Girls" un "Backstreet Boys" — dzīvei un daiļradei, atbilstoši avīzes redaktora tā brīža muzikālajai gaumei. Mūsdienu žurnālistikas kontekstā "Hitburgers" droši vien izrādītos gana inteliģenta un pārdomas rosinoša lasāmviela, kas radītu nopietnu konkurenci ne vienam vien Latvijā iecienītam dzeltenās preses izdevumam.

"Vējš Vītolos" bija cita kalibra preses izdevums — tā uzdevums bija informēt lasītājus par aktuālajiem notikumiem pagalma dzīvē, vienlaikus rūpējoties, lai arī vides entuziasti, popmūzikas un lētu joku cienītāji gūtu sev nepieciešamo apmierinājumu. Ja var ticēt grāmatvedības uzskaites žurnāla ierakstiem, par žurnāla nosaukuma "Vējš Vītolos" izdomāšanu tika izmaksāta arī pirmā prēmija žurnāla pastāvēšanas vēsturē (20 santīmu), kas tālaika ekonomiskajos apstākļos bija visai pieklājīga autoratlīdzība, īpaši ņemot vērā faktu, ka žurnālam bija tikai dažu eksemplāru tirāža. Par žurnāla redakcijas atrašanās vietu tika izvēlēts mūsu dzīvoklis, kam nebija tieša racionāla skaidrojuma, ja nu vienīgi tas, ka viesistabā uz svinību galda kādu laiku pirms redakcijas ierīkošanas tika novietots pirmais pagalma jauniešiem pieejamais dators. Žurnāla veidošanā tas gan netika izmantots, jo nevienam no mums vēl nebija vajadzīgo zināšanu un prasmju, lai ar tādu rīkotos. Taču datora atrašanās redakcijas telpās vien piešķīra vajadzīgo nopietnības auru visam pasākumam.

Savas neilgās, trīs vai četru numuru, pastāvēšanas laikā "Vējam vītolos" radās savs pastāvīgo lasītāju loks, kas cītīgi sekoja līdzi žurnāla izaugsmei un kam katrs jaunākais numurs tika piegādāts tieši līdz namdurvīm. Rutas tante no piektā stāva (kā mēs viņu toreiz dēvējām) vienmēr ar sapratni un ieinteresētību izturējās pret pagalma jauniešu radošajiem centieniem, un tieši viņa kļuva par "Vējš vītolos" pirmo abonenti, ja neskaita mūsu vecākus. Viņas rokai pieder arī pirmā un, jāsaka godīgi, arī vienīgā vēstule, ko redakcija jebkad saņēmusi no žurnāla lasītājiem: "Labdien! Nosūtu Jums atbildes uz iepriekšējā žurnāla numurā publicēto krustvārdu mīklu. Vēlētos arī noskaidrot, cik liela ir žurnāla tirāža, varbūt to varētu norādīt žurnālā! Paldies!" Un, ticiet man, arī toreiz ar roku rakstītas vēstules saņemšana bija īpašs notikums, par kuru žurnāla redakcijā runājām un domājām vēl ilgi pēc tam, kad apjautām — mums diemžēl nav līdzekļu, lai Rutas tantei piešķirtu godīgi nopelnīto balvu par uzvaru krustvārdu mīklu konkursā.

Zem asfalta ir pludmale

Pagalmā iedibinātā darba ritu kārtība laika gaitā izvērtās stipri vien līdzīga tai, ko tālā senatnē piekopa mūsu senči, produktīvā rosībā aizvadītu darba cēlienu regulāri nomainot ar gatavošanos svētkiem un atpūtai. Līgo svētki pagalmā vienmēr tika gaidīti kā īpašs un neaizmirstams piedzīvojums. Taču ne tāpēc, ka mēs ar varu censtos izrauties no Rīgas un doties prom uz laukiem, lai svētkus pavadītu pie dabas. Līgo svētki pagalma bērniem bija īpašs notikums, jo apzināti tika iedarbināts mums labi zināmais "tu pats sev esi režisors" mehānisms, un svētku organizēšana tika īstenota turpat uz vietas, daudzstāvu namu ieskautā pagalmā Rīgas mikrorajonā. Iespējams, tieši mana bērnības dienu pieredze ir tā, kas ietekmējusi manu pieauguša cilvēka nevēlēšanos svētku laikā par katru cenu meklēt izeju no Rīgas. Tieši pretēji — man patīk uzkavēties iespējami ilgāk uz pilsētas bruģa, lai pārliecinātos, vai manis reiz piedzīvotie Līgo svētki vēl ir iespējami.

Līgo dienas rītā (pašā vasaras pilnbriedā!) modinātājs mūsmājās vienmēr atskanēja vēl pirms saullēkta. Kopā ar draugiem devāmies uz pļavu lasīt Jāņu zāles, ko vēlāk sējām pušķos un sapinām vainagos, un vietējā veikala pakājē pārdevām garām skrienošiem pilsētniekiem. Jāņu zāļu tirgošanas kampaņa manā atmiņā palikusi kā vienīgais mazā biznesa projekts, kura izpildē esmu bijis iesaistīts no idejas rašanās brīža līdz tās sekmīgai realizācijai. Atceros, ka lielākos panākumus (publisko pieprasījumu) mūsu tirgošanās biznesā nodrošināja ozollapu vainagi, kuru veidošanai tika izmantotas turpat māju priekšā augošās ozolu jaunaudzes. Reizi pa reizei gan mūsu virzienā tika raidīti draudīgi protesta saucieni un izteiktas skarbas norādes, ka veicam pretvalstisku, tātad — sodāmu darbību, taču varbūtējās peļņas vārdā bijām gatavi riskēt. Tirdzniecībā iegūtie līdzekļi vēlāk tika izmantoti, lai sagādātu nepieciešamos produktus iecerētajām Līgo svētku svinībām.

Noslēdzoties Jāņu zāļu tirgošanas akcijai, pagalmā sanāca svētku plānošanas orgkomiteja, kas katram iedalīja uzdevumu, no kura sekmīgas izpildes tiešā veidā kļuva atkarīga labāko iespējamo Līgo svētku izdošanās. Viena jauniešu grupa devās uz Centrāltirgu pēc lētākiem pārtikas produktiem, cita — organizēja malkas vākšanas kampaņu Jāņu ugunskuram, kamēr vēl cita — plānoja mūzikas atskaņošanas iespējas svētku vakarā. Bijām vienojušies par noteiktu laiku, kad visiem darbiem ir jābūt paveiktiem. Tikai retos izņēmuma gadījumos kāds no mums atļāvās ziņot par nesekmīgu uzdevuma izpildi, ko nekavējoties savā pārziņā pārņēma citi, un vēlamais rezultāts tika sasniegts. Līdz ar krēslas iestāšanās brīdi visam bija jābūt sagatavotam viesu uzņemšanai: malkas grēdai sakrāmētai, svētku galdiem saklātiem, mūzikai uzskaņotai jau nedaudz skaļāk.

Pie iekurtā ugunskura pulcējās daudzi tuvējo māju iedzīvotāji, kuri labprāt pievienojās mūsu organizētajām svinībām — kopā ar mums dziedāja dziesmas, lēca pāri ugunskuram un kopīgiem spēkiem centās apklusināt tos, kuriem šāda izrīcība šķita nepieņemama. Lai gan pašvaldības policisti izlikās mūs nemanām, ne visi kaimiņi bija noskaņoti labvēlīgi, un bieži vien iznāca asa, nepatīkama vārdu pārmaiņa. Taču man tā arī nav kļuvis skaidrs, kas bija tas ļaunu vēstošais, nervus tirdošais elements viņu balsīs, kas Līgo svētku svinētājiem lika piedraudēt ar tūlītēju ziņošanu policijai par miera un sabiedriskās kārtības traucēšanu. Varbūt pie vainas bija vientulība pūlī, sajūta, kas nepavisam nebija sveša blokmāju dzīvokļu sienās ieslodzītiem ļaudīm, kuri paši pret savu gribu ir spiesti sekot līdzi citu cilvēku izmisīgiem pūliņiem apliecināt savu esamību?

Arī Lieldienu svinības pagalmā uz bruģa vēl arvien kalpo par apliecinājumu tam, ka viss ir iespējams, ja vien vēlamā rīcība tiek skaidri formulēta un tiek meklēti risinājumi iecerētā stāvokļa sasniegšanai. Lieldienas mūsu pagalma bērniem nebija baznīcā došanās vai reliģisku pārdomu laiks, drīzāk gan pagānisko rituālu atjaunināšanas un kopābūšanas laiks. Lieldienu rītā mēs pulcējāmies pagalmā, lai kārtu šūpoles un iesaistītos olu kaujās. Gados vecākie bērni jau laikus bija sarūpējuši izturīgu virvi, kamēr jaunākie — atraduši piemērotu dēli, un šūpoles tika piekārtas. Tajās varējā šūpoties godīgas rindas kārtībā, pret gaidāmās vasaras odu kodumiem nodrošināties varēja ikviens interesents, un toreiz tādu bija bez sava skaita. Pēc olu cīņām turpat uz vietas tika uzklāts svētku brokastu galds, kur kaujās smagi un ne tik smagi ievainotās Lieldienu olas tika notiesātas.

Kristīgo un pagānisko rituālu sistemātiska piekopšana nebija vienīgais dzīves svinēšanas mēģinājums pagalmā. Var jau būt, ka Jūrmālā notiekošo konkursu "Jaunais vilnis" var uzskatīt par labāko "POPielu", kāda Latvijā jebkad ir piedzīvota, vismaz par dārgāko — pavisam droši. Taču arī mēs, skolas laika tradīciju iedvesmoti, pagalmā rīkojām paši savas mēmās dziedāšanas sacensības. Vairākas nedēļas pirms izraudzītās konkursa norises dienas oficāli tika reģistrētas popmūzikas grupas un solisti, kuri piedalīsies "POPielā". Līdz ar dalības pieteikšanu sākās intensīvi repertuāra apgūšanas mēģinājumi, spoguļa priekšā atdarinot mākslinieku iecienītākās kustības un cenšoties izkustināt lūpas ne vienmēr saprotamā dziesmu tekstā tik ātri, cik to pieprasa muzikālais pavadījums. "Boney M", "ABBA" un "Spice Girls" bija tikai dažas no tālaika pirmā līmeņa zvaigznēm, kuras mūs pagodināja ar savu klātbūtni. Kā ikvienā nopietnā konkursā, mums bija sava kompetenta, pašmāju cilvēku veidota žūrija, kas pasākuma laikā izvērtēja dalībnieku sniegumu un pieņēma lēmumu par "POPielas" uzvarētāju. Un pārsteigums (lai neteiktu — šoks) mums bija milzīgs, kad uznāciena brīdī ieraudzījām, cik daudzi tuvējo māju iedzīvotāji ir sapulcējušies pagalmā, lai noskatītos mūsu muzikālos priekšnesumus.

Kāpņutelpu sociālais tīkls

Lielu daļu no mums atvēlētā laika mēs apzināti pavadījām kopā, mērķtiecīgi meklējām cits cita sabiedrību, lai, kolektīva impulsa vadīti, rīkotos un uzņemtos atbildību, sarunātos un vienkārši būtu blakus. "Īsta draudzība sākas tur, kur klusums divu cilvēku starpā vairs neizraisa neveiklību." Pieņemot šo apgalvojumu par patiesas draudzības aksiomu, kļūst skaidrs, ka attiecības pagalma bērnu starpā izvērtās tieši tādas — pirmā draudzība pa īstam. Tieši sarunas un laiks, kas tika pavadīts, citam citu uzklausot, tagad izrādās vērtīgākais, ko es no tālaika draugiem esmu mācījies. Varbūt tāpēc, ka mana divus gadus vecākā māsa vēl krietnu brīdi pirms manis bija sapratusi, ko nozīmē sarunāties un ka katrai labai sarunai arī tuvu pazīstamu cilvēku starpā vienmēr ir vajadzīgas vismaz divas fāzes — runas brīdis un klausīšanās pauze.

Pavisam negaidīti par mūsu galveno pulcēšanās un sociālās tīklošanās vietu kļuva daudzstāvu namu kāpņutelpas. Noteiktos diennakts laikos tajās pulcējās dažāda vecuma un tautību jaunieši, kuriem katram bija pavisam citi motīvi un skaidrojumi, kāpēc tā notiek. Vieni kāpņutelpas izmantoja kā aizsegu, lai kaut uz brīdi paglābtos no vecāku uzraudzības, kamēr citi tajās atrada intīmu, "es nevienam neesmu parādā" atmosfēru, lai savestu kārtībā savas personīgās dzīves lietas. Droši vien liela daļa no kāpņutelpās reiz notikušajām sarunām būtu iespējamas arī tad, ja norisinātos dzīvoklī, malkojot tēju vai vienkārši skatoties laukā pa logu, taču tikai retajam no mums vecāki bija devuši atļauju aicināt pie sevis ciemiņus, apzināti izvairoties no ģimenes dzīves apstākļu izstādīšanas publiskai apskatei. Tāpēc arī mums pašiem drošāk šķita sarunas risināt pienācīgā attālumā no savas mītnes vietas, vienlaikus paturot prātā domu, ka aiz kādām no daudzo dzīvokļu durvīm ausis pavisam noteikti spicē kāds okšķeris.

Tikai retos izņēmuma gadījumos kāpņutelpās notikušās sarunas netika iemūžinātas un saglabātas piemiņai. Kaut uz brīdi apskatiet padomju laikos celto blokmāju kāpņutelpu sienas, tās pašas, kas naudas, iedvesmas vai kādu citu trūkumu dēļ vēl nav tikušas pakļautas remontam! Tajās melns uz balta ir izlasāmi un bieži vien arī vizuāli ieraugāmi veselas paaudzes dzīvesstāstu fragmenti. Droši var apgalvot, ka iespējas, kādas mūsdienu jauniešiem ir pavērušas modernās tīklošanās platformas (facebook, twitter, instagram u.c.) deviņdesmitajos gados auguši jaunieši ir izmantojuši, vēl pirms Latvijā tika atzīmēta pirmā virtuālā sociālā tīkla dzimšanas diena. "Alla + Dima = LOVE"; "Diāna mīl Edgaru!!!"; "Zane ir pilnīga stulbene!" Šādus un līdzīga satura ierakstus mūsu pagalma kāpņutelpu sienas ir uzglabājušas līdz pat šodienai. Izdoma, ar kādu šie ieraksti ir veidoti, sagādātu gana daudz pārsteigumu jauniešiem, kuri mūsdienās cenšas atstāt iespējami vairāk virtuālo pēdu nospiedumu par savu eksistenci.

Atkārtot nevar, atkārtot

Vakaros, kad mazie brāļi un māsas tika iesaukti mājās, lai nenokavētu par rituālu kļuvušo raidījuma "Miedziņš nāk" skatīšanos, mēs vēl ilgi uzkavējāmies pagalmā. Grūti izskaidrot, no kurienes nācis, bet mums vienmēr atradās kāds jauns vai uz laiku piemirsts sarunas pavediens, kuru pārcilāt un kopīgiem spēkiem meklēt risinājumu iedomātajām pasaules un mūsu pašu pirmās steidzamības problēmām. Tieši tāpēc sajūta par vasaras beigu tuvošanos mūsu acīs vienmēr bija nolasāma kā trauksmes signāls un izmisuma pilna priekšnojauta. No vienas puses, mēs centāmies savā pieredzes laukā atstāt nepārprotamas liecības par to, cik vērtīgas un atmiņā paliekošas bijušas kopā pavadītās dienas. Kamēr, no otras puses, kāvāmies ar neziņu par nākotni, vai kādreiz vēl būs tik labi kā tagad.

Lai gan bērnību nevar atkārtot, līdz pat šodienai pāri ir palicis prieks par visām tām iespējām, kas nav palaistas garām un reiz ir liktas lietā, lai iegūtu svarīgu (iz)dzīvošanas pieredzi.

Pagalmā piedzīvotā bērnība man ir izvērtusies kā nenovērtējams pasaules iepazīšanas un sevis apzināšanās laiks, kur vienīgie kompromisi ir bijuši tikai tie, ko es pats esmu gatavs akceptēt. Par spīti laikmeta noteiktām līdzībām vienas paaudzes bērnībā, katra cilvēka bērnības stāsts ir unikāls pieredzējums neatkarīgi no tā, vai šīs pieredzes galvenais komponents bijis prieks vai izmisums. Lai gan Hēraklīts jau labu laiku iepriekš ir zinājis, ka mēs nekad nevarēsim iekāpt vienā un tajā pašā upē atkārtoti, nav tāda aizlieguma, kas ierobežotu vai novērstu mūsu kavēšanos atmiņās. Tāpēc vēl jo svarīgāk ir laikus vienam par otru parūpēties, lai bērnības dienu atmiņu telpa, kurā vecumdienās uzkavēsimies diezgan bieži, izrādītos ne tikai atcerēšanās, bet arī atkārtojuma vērta.
 

[1] Kundera, M. "Nepanesamais esības vieglums". Rīga: Zvaigzne ABC, 2003.
 

Oskars Kaulēns
satori.lv