Rīgas domes nule pieņemtais lēmums pārdot izsolē vairāk nekā 100 hektārus zemes Lucavsalā, lai it kā veicinātu šīs teritorijas attīstību, ir amorāls un nepieņemams, jo faktiskais iemesls — nekustamā īpašuma atsavināšana, lai aizlāpītu jau esošos un nākotnē plānotos caurumus pilsētas budžetā un varētu turpināt šķērdēt Rīgas budžeta līdzekļus, ir redzams pat Rīgas domes saimnieciskajai darbībai līdzi nesekojošām personām.

Ja turpināsies līdzšinējā saimniekošana, rīdzinieki var palikt ne tikai bez Lucavsalas, bet arī citiem vērtīgiem īpašumiem, piemēram, Mežaparka vai citām rīdzinieku iecienītām atpūtas vietām, tāpēc šādas iniciatīvas ir nekavējoties jāpārtrauc, bet pilsētai jānogaida, līdz vietējie uzņēmēji atgūsies un spēs saviem spēkiem attīstīt Lucavsalu, gan radot jaunas darba vietas tiem, kas vēlas atgriezties Latvijā no ārzemēm, gan radot šajā salā nākamajām paaudzēm paliekošas vērtības, kas peļņas kārajiem ārvalstu investoriem liksies finansiāli neizdevīgas.

Lai gan publiski domes sēdē tika nosaukta potenciālā pārdošanas summa — vismaz 20 miljoni eiro, uzskatu, ka vismaz patlaban šo īpašumu nebūs iespēja pārdot par adekvātu cenu, taču pēc gadiem pieciem vai septiņiem tā varētu būt vairākkārt augstāka par jau pieminētajiem 20 miljoniem. Ticamāk, ka izsolē šos zemes īpašumus nopirks ārvalstu spekulanti, lai pēc gadiem, kad nekustamo īpašumu tirgus būs atdzīvojies, tos pārdotu atpakaļ vietējiem uzņēmējiem.

Kāpēc mani šie jautājumi uztrauc? Es kā būvnieks un nekustamo īpašumu projektu attīstītājs savulaik esmu bijis uzņēmuma, kas pētīja Lucavsalas attīstības jautājumus, īpašnieks un man ir labi zināma situācija tirgū, un vismaz patlaban Lucavsalas attīstīšana ir pāragra, jo ir citi projekti, kuru dēļ tirgus var tikt pārsātināts.

Jāatgādina, ka savulaik bija plāni par līdzīgiem attīstības projektiem Andrejsalā, taču arī šie uzņēmēji patlaban nevar atļauties tos realizēt, lai gan zeme aptuveni 40 hektāru platībā jau ir iegūta īpašumā. Turklāt no stratēģiskā viedokļa Andrejsala ir ievērojami izdevīgākā vietā — tuvāk pilsētas centram, tuvāk Vecrīgai, arī infrastruktūra tur ir nodrošināta, kamēr Lucavsalā tā ir vēl ir jāizbūvē.

Līdz ar to, visticamāk, Andrejsala attīstīsies visupirms, bet Lucavsala tā arī paliks kā nesakārtots kāda ārvalstu investora privātīpašums vēl vismaz turpmākos piecus gadus.

Uzskatu, ka patlaban, ja ir vēlme attīstīt šo zemes gabalu, pilsētai pašai vajadzētu ieguldīt savus līdzekļus, lai radītu jaunas darba vietas. Es piekristu Lucavsalas pārdošanai, ja būtu skaidra pilsētas vīzija — ko tā vēlas redzēt Lucavsalā, ka tas radītu jaunas darba vietas, un tā būtu iespēja mūsu tautiešiem atgriezties atpakaļ dzimtenē un saņemt atbilstošu atalgojumu, strādājot daudz atbilstošāku darbu (nevis kā ārzemēs, kur mūsu viesstrādnieki visbiežāk strādā kvalifikācijai neatbilstošus darbus). Latvijai vajag stiprus vīrus un mums ir jāizdara viss, lai atgrieztu mājās darba un iztikas meklējumos aizbraukušos tautiešus.

Kamēr nav skaidra vīzija, kā attīstīt šo zemes gabalu, kā attīstīt tautsaimniecību, šajā konkrētajā vietā, skaidra vīzija, kā tiks radītas jaunas darba vietas, šis darījums vairāk izskatās pēc kārtējās spekulācijas, kur daži domes darbinieki saņems atbilstošu pateicību par attiecīgā pircēja lobēšanu.

Domāju, visiem ir skaidrs — šajā brīdī pārdot izsolē pilsētas īpašumu būtu absolūts neprāts — pilsēta ne tikai neiegūtu Lucavsalas zemju vērtībai adekvātus līdzekļus, bet arī zaudētu īpašumu, ko nākotnē vietējiem uzņēmējiem vai pat pašai pilsētai šodienas tuvredzīgās finanšu politikas dēļ nāktos atpirkt no “ārvalstu investoriem”. Jo ir jāsaprot — ko paliekošu un vērtīgu Latvijā var radīt tikai vietējie uzņēmēji ar saviem spēkiem.

Mums ir jāceļ nācijas pašapziņa — mēs varam, bet varbūt vēl nav īstais brīdis. Jo cerēt uz ārvalstu kapitālu, kas nāks un ieguldīs Latvijā naudu un necerēs uz ātru peļņu, ir veltīgi, un tikai mēs paši varam radīt ko Latvijai paliekošu, projektus, kurā peļņai būtu sekundāra vērtība, bet uzbūvētais, līdzīgi kā Nacionālā bibliotēka, paliktu nākamajām paaudzēm.