Par vienlīdzīgām tiesībām

28.07.2014

Miroslavs Mitrofanovs
Латвия

Мирослав Митрофанов

Политик, депутат Европарламента

Latvijas krievu ceļš

No cilvēka tiesībām – pie interešu līdzsvara

Latvijas krievu ceļš
  • Diskusijas dalībnieki:

    28
    152
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Intervija tika gatavota šī gada pavasarī publikācijai kādā Krievijas portālā. Materiāls tur netika publicēts. Man paziņoja, ka nav īstais laiks runāt par Baltijas valstīm — tolaik plašumā gāja notikumi Ukrainā. Ar materiāla autores Annas Širšovas laipnu atļauju publicēsim šo interviju IMHOklubā.


Miroslav, Latvijā jūs esat pazīstams kā viens no partijas vadītājiem, kas jau ilgus gadus ir pozicionējusi sevi kā tiesībsargs. Pat nosaukums bija “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”. Taču gada sākumā jūs mainījāt nosaukumu un kļuvāt par “Latvijas krievu savienību”. Vai tas nozīmē, ka esat nomainījuši kursu?


Gan jā, gan ne. Ceļā zem jaunā karoga mēs ņemam līdzi PCTVL vēsturisko bagāžu. Tāpat kā iepriekš, mūsu sirdīs kā zvans skan ANO Vispārējās deklarācijas vārdi: „Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās.” Mēs turpinām darbu saskaņā ar šo vārdu garu, tāpat kā esam strādājuši pēdējos 15 gadus, ar parlamentāro procedūru vai ar tiesas lēmumu palīdzību cenšoties panākt uzlabojumu visdažādākajās sfērās — no sapulču brīvības līdz vēlēšanu tiesībām, no pensionāru tiesībām līdz dzīvokļu īrnieku interesēm. Tāpat kā agrāk, mēs atbalstīsim sabiedriskās tiesībsargājošās organizācijas, piemēram, Latvijas cilvēka tiesību komiteju un Nepilsoņu kongresu.


Vienlaikus nosaukuma maiņa patiešām nozīmē kursa korekciju. Partija vairs nepiedāvā cilvēka tiesības kā kopējo platformu, kuras ietvaros iespējams atrisināt latviešu vairākuma un krievu mazākumtautības starpā radušās pretrunas. Šodien cilvēka tiesības vairs netiek liktas sabiedriskā izlīguma pamatā.


Informācija lasītājiem no Krievijas: aptuveni 27 procenti Latvijas iedzīvotāju ir etniskie krievi. Līdz ar dažādas izcelsmes cilvēkiem, kuriem dzimtā vai ģimenes saziņas valoda ir krievu valoda, etniskie krievi veido Latvijas krievvalodīgo kopienu. Tās īpatsvars valsts iedzīvotāju starpā ir apmēram 38%. Taču valsts pilsoņu vidū krievvalodīgo skaits ir daudz mazāks — aptuveni ceturtā daļa. Starpību — 13% — veido „nepilsoņi” — Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, kam nav nevienas pasaules valsts pilsonības. Tie ir padomju laika imigranti un viņu bērni, kam 90. gadu sākumā tika atņemta iespēja automātiski saņemt Latvijas pilsonību. Pašlaik viņiem ir tiesības naturalizēties, taču vairāku iemeslu dēļ šis process pašlaik ir praktiski apstājies.

 

Krievijā pat pieņēmums par tiesībsargajošās platformas lomu izlīguma panākšanai izskatās nereāls, ņemot vērā sabiedrībā valdošo negatīvo viedokli par cilvēka tiesībām — Rietumu uzspiesto problemātiku. Vai Latvijas iedzīvotāju starpā šis viedoklis atšķiras?


Krievu sabiedrība Latvijā 90. gadu sākumā izdarīja likmi uz tiesību aizsardzību. Droši vien jūs piekritīsiet tam, ka tolaik arī Krievijā attieksme pret cilvēka tiesībām bija labāka, nekā pašlaik. Tolaik Latvijā „Tautas fronte” un uz tās bāzes nodibinātās partijas apstiprināja vēlmi nodrošināt cilvēka tiesību aizsardzību — šis mantojums bija saglabājies kopš demokrātijas cīņas laikiem. Krievu tiesībsargu loģika bija sekojoša: ja jau latviešu politiķi principā tiecas aizsargāt cilvēka tiesības, ja jau eksistē starptautiskie likumi un standarti, kuros noteiktas vairākuma un mazākuma attiecības, kā arī tiek garantētas vienlīdzīgas tiesības neatkarīgi no izcelsmes, tad jau mums ir jācenšas nodrošināt šo normu realizāciju Latvijā. Tolaik mēs patiešām ticējām, ka pastāv civilizētās pasaules taisnīgie likumi, kas liks latviešu valstij pieņemt krievu mazākumtautībai labvēlīgus likumus


Ko jūs gribējāt panākt, balstoties uz cilvēka tiesībām? Kā krieviem pietrūkst mūsdienu Latvijā? Es apskatījos — starptautiskajos reitingos jūsu valsts ieņem relatīvi augstu vietu demokrātijas un preses brīvības ziņā. Jums ir deputāti — krievi, par Rīgas mērs ir krievs! Krievu opozicionārus cietumā nesēdina un nespīdzina. Daudzas postpadomju valstis par to var tikai sapņot.


Tā ir, neviens netiek spīdzināts. Arī runāt var brīvi. Taču divdesmit gadu laikā izmiršanas un emigrācijas iespaidā krievu skaits ir samazinājies par trešo daļu. Krievu kopiena sarūk ātrāk nekā valsts iedzīvotāju skaits kopumā. Divdesmit gadu laikā Latvijā radītie apstākļi ir nelabvēlīgi lielākajai daļai iedzīvotāju, taču īpaši negatīvi tie iespaido krievu mazākumtautību. Esmu pārliecināts: ja krievi varētu adekvāti līdzdarboties valsts pārvaldē, situācija nebūtu tik bēdīga. Lai nu kā, vismaz daļu rūpniecības būtu izdevies glābt — apmēram tāpat kā Čehijā, un nodrošināt darbu pilsētu iedzīvotājiem. Man šķiet bezdarba, depresijas un augstās mirstības saikne ir acīmredzama.


Bet kā tad tas ir saistīts ar cilvēka tiesībām? Ekonomiskās problēmas ir noteiktas ekonomiskās politikas sekas, nevis pilsoņu tiesību un brīvību pārkāpums. Vai tad pie jums Latvijā ir kā citādi?


90. gadu sākumā trešā daļa krievu saņēma nepilsoņa statusu un zaudēja tiesības iespaidot politiku. Latvijas parlamentam un valdībai izdevās pieņemt ekonomiskos lēmumus, kas cita starpā noveda pie industrijas sabrukuma. Pie tam netika ņemtas vērā krievu tautības iedzīvotāju intereses — viņi lielākoties dzīvo pilsētās un bija nodarbināti rūpniecībā. Starptautiskie tiesību aizsardzības standarti neparedz apatrīdu statusa iesaldēšanu uz ilgiem gadiem. Ja kāda cilvēku grupa zaudē tiesisko saikni ar savu izcelsmes valsti, tad valstij, kurā viņi dzīvo, ir pēc iespējas ātrāk jācenšas normalizēt pie šīs grupas piederošo personu statusu. Pie mums masveida naturalizācija sākās tikai 90. gadu beigās, turklāt procedūra nebija pietiekami efektīva un orientēta uz ātru problēmas risinājumu.


Pie mums izveidojusies arī nopietna problēma ar diskrimināciju nodarbinātības un izglītības jomās. Krievu pilsoņi veido neproporcionāli niecīgu daļu valsts ierēdņu, augstskolu prestižāko fakultāšu studentu un profesionālās elites vidū. Valsts ārkārtīgi negribīgi atzīst, ka situācija nav normāla, taču tās risinājumam netiek sperti nekādi soļi. Rezultātā krievu jaunieši gūst papildu motīvu emigrācijai — atšķirībā no latvešu jauniešiem viņiem ir daudz mazākas iespējas kāpt pa karjeras kāpnēm dzimtenē. Aptuveni 80% vecāko klašu skolēnu krievu skolās stāsta, ka plāno pamest valsti.


Nākamā problēma, ko cenšamies risināt no tiesību aizsardzības pozīcijām, ir saistīta ar mazākumtautības kolektīvajām tiesībām. Mēs esam pavērojuši, kā dzīvo mazākumtautību kopienas Eiropā un piedāvājām ieviest līdzīgus standartus arī Latvijā. Dāņi Vācijā un vācieši Dānijā, ungāri Slovākijā un ungāri Rumānijā, tirolieši Itālijā un zviedri Somijā... Visām šīm mazākumtautībām ir skolas, kurās apmācības norisinās atbilstošā nacionālajā valodā, un šīm valodām ir piešķirts oficiāls statuss. Ja Eiropas standarti tiktu pieņemti Latvijā, mūsu valstij būtu jāpiešķir oficiāls statuss krievu valodai vairākās pilsētās, kā arī jānodrošina krievu skolu sistēmas saglabāšana un attīstība.


Vai patiešām situācija ir tik slikta? Kāpēc neizdevās tiesību aizsardzības standartus ieviest Latvijā?


Divdesmit gadu laikā esam guvuši arī panākumus. Pirms desmit gadiem izdevās atcelt gandrīz visus aizliegumus krievu valodas izmantošanai privātajā sfērā. Tagad mēs varam krievu valodā vadīt sapulces privātajos uzņēmumos un nevalstiskajās organizācijās, kā arī dublēt krievu valodā vizuālo reklāmu. 2002. gadā tika atcelti valodu ierobežojumi privātajiem televīzijas un radio kanāliem. 2004. gadā tika panākts kompromiss jautājumā par krievu skolu likteni — tika saglabāta apmācība krievu valodā lielai daļai priekšmetu. Taču kopumā likumdošanas ietvaros krievu valoda ir tikai viena no svešvalodām. Latvijā pastāv vienīgā valodu policija Eiropā. Tā uzliek sodu ne tikai veikalu pārdevējiem par latviešu valodas neizmantošanu saziņā ar pircējiem, bet arī tiem valsts ierēdņiem, kuri, ņemot vērā normālu loģiku, centās informēt iedzīvotājus izplatot rakstisko informāciju — vēstules vai bukletus — divās valodās. Šogad atkal ir atsākt uzbrukums krievu skolām — publiskoti jauni krievu valodas izmantojuma ierobežošanas plāni.


Jautājumam, kāpēc mums nav izdevies sasniegt labākus rezultātus tiesībsargāšanas sfērā, ir tikai viena atbilde — rietumu pasaule vairs nav mūsu sabiedrotais. Šāda atbilde gan nav pilnīga, taču tā ir patiesa. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā centieni ietekmēt Latviju tika pārtraukti. Eiropas Savienība ir rietumvalstu politiskās elites „klubs”. Tā biedru kritika netiek pieļauta. Eiropas Parlamentā pat nav komitejas, kas izskatītu tiesību aizsardzības jomā radušās problēmas ES valstīs. Valda uzskats, ka pasaules paraugvalstīs šādas problēmas neeksistē. Toties komiteja, kas kritizē trešās valstis par tām pašām tiesību aizsardzības problēmām, gan ir izveidota. Piemēram, viens no rietumvalstu kritikas objektiem ir Krievija. Situācija ļoti atgādina Aukstā kara laikus, kad cilvēka tiesības tika izmantotas kā ģeopolitiskais ierocis, un bija „savējie draņķīši”, kurus Rietumi nekritizēja.


Pēdējo desmit gadu laikā Rietumi ir vairākkārt demonstrējuši ciniskus dubultstandartus attiecībā uz krieviem, arī attiecībā uz Baltijas valstu iedzīvotājiem — krieviem. Šajā laikā esam pieredzējuši abu Kijevas „maidanu” kaismīgo atbalstu. „Proeiropeisko” protestu dalībniekiem Kijevā tika labsirdīgi piedoti grautiņi un sadursmes ar policiju. Tie paši eiropieši viennozīmīgi nosodīja krievus — protestu dalībniekus Tallinā „Bronzas naktī” un augstprātīgi ignorēja miermīlīgos protestus Rīgā, kuru dalībnieki centās aizsargāt krievu skolas. Pasliktinoties attiecībām Krievijas un Rietumu starpā, ES dzīvojošajiem krieviem nav īpašu cerību uz zināmu līdzjūtību un aizsardzību no rietumvalstu puses nākotnē. Viņi pat necenšas uzskatīt mūs par potenciālajiem partneriem. Mūs uzskata tikai par potenciāliem draudiem.


Taču tādā gadījumā Baltijas valstīs dzīvojošie krievi var gaidīt atbalstu no Krievijas puses. Arī Krievijas valdība pastāvīgi uzsver, ka ir gatava palīdzēt tautiešiem ārzemēs. Vai Krievijai izdosies atrisināt krievu problēmas Baltijas valstīs?


Tādas iespējas Krievijai nav. Mēs esam ļoti pateicīgi par tautiešu atbalsta programmām no sabiedrības un Krievijas fondu puses, taču diezin vai izdosies pārcirst Gordija mezglu. Vienošanās ar Latviju bija jāpanāk 90. gadu sākumā, kad Baltijas valstīm bija nepieciešama neatkarības atzīšana un Krievijas karaspēka izvešana. Tolaik bija iespējams „paketes princips” — valstu statusa normalizācija apmaiņā pret neatkarīgajās Baltijas valstīs dzīvojošo bijušo PSRS pilsoņu statusa normalizēšanu. Pašlaik Krievija neko nevar piedāvāt apmaiņai pret krievu jautājuma risināšanu. Tāpēc, neskatoties uz cieņu, ko jūtu pret savu vēsturisko dzimteni, ir jāatzīst, ka mūsu problēmu risinājums Latvijā pašlaik atliek tikai latviešu vairākuma krievu mazākumtautības ziņā.


Pievērsu uzmanību jūsu viedoklim par to, ka Rietumiem ir bijusi liela nozīme agrākā tiesību aizsardzības perioda panākumos un neveiksmēs. Kāda ir bijusi pašu Latvijas iedzīvotāju loma? Ar ko jūs rēķināties patreizējos apstākļos, kad Rietumi nevēlas palīdzēt, bet Krievija to nevar?


Pēc sociālistiskās sistēmas sabrukuma Rietumi mūs mācīja dzīvot un uzņēmās tiesību un brīvību garanta lomu. Tā ātri vien nogurdināja, un Rietumi pameta postpadomju valstu reformēšanu pusceļā. Tagad mums ir tirgus ekonomika, taču sabiedrība vēl joprojām ir arhaiska, liberālās demokrātijas apstākļiem nepiemērota. Liberālā demokrātija cilvēkam nodrošina tikai brīvību no valsts rūpēm un tiesības cīnīties par savām interesēm. Tauta vēl joprojām cer uz valsti, demonstrējot zemu pašorganizācijas līmeni.


Protams, salīdzinājuma labad jāsaka, ka Maskavā pašorganizācijas līmenis ir vēl zemāks. Jūsu opozīcija bija stāvā sajūsmā, kad protestu augstākajā punktā pilsētā ar desmit miljoniem iedzīvotāju izdevās izvest ielās 30 tūkstošus protesta gājiena dalībnieku. Rīgā dzīvo aptuveni 600 tūkstoši cilvēku, taču mītiņa dalībnieku skaits pie mums sasniedza 60 tūkstošus cilvēku. Taču tie bija īslaicīgi panākumi.


Kas tagad mainīsies? — Zināmu laiku latviešu elite dzīvos apstākļos, kuros nav jūtams ārējais spiediens. Eiropa nevēlas prasīt, lai Latvijas valstsvīri spertu kādu soli pretī valsts krievu tautības iedzīvotājiem, savukārt Krievijai nav iespēju to pieprasīt. Taču mēs turpināsim cīņu par krievu mazākumtautības interesēm. Šī cīņa turpināsies gadu desmitiem. Es neticu ne „tautu draudzībai”, ne starpnacionālajai vienprātībai. Cīņa var novest tikai pie dinamiska interešu līdzsvara. Tagad mēs mazāk diskutēsim par starptautiskajām tiesībām un Eiropas standartiem, toties vairāk — par latviešu nācijas un krievu mazākumtautības interesēm.  

Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Raivis Dzintars
Латвия

Райвис Дзинтарс

Сопредседатель объединения Nacionālā apvienība

Jāmēģina saprast krievus

Ja vēlamies viņus redzēt kā savējos

Vladimirs Buzajevs
Латвия

Владимир Бузаев

Математик, физик, политик

Saikne starp demogrāfiju un vēsturisko atmiņu

To var pieradīt ar statistiku

Aleksandrs Šamrovs
Латвия

Александр Шамров

Журналист

Kā būtu, ja mēs pamēģinātu aizsargāt goblinus?!!

Kādreizējā štāba darbinieka un žurnālista pārdomas jubilejas priekšvakarā

Ainars Komarovskis
Латвия

Айнарс Комаровскис

Консультант по еврофондам

Par Krievijas guberņu

Un šodienas Latviju

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.