Ārsti un medicīnas māsas strādā. Latvijas iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums pagarinājies vairāk nekā visās apkārtējās valstīs. Zīdaiņu mirstība samazinājusies. Veselīgi pavadītie mūža gadi pieaug, mirstība ar sirds asinsvadu slimībām samazinas. Un tas viss par spīti valdības neieinteresētībai veselības problēmu risināšanā 25 gadu garunā, par spīti nepietiekamam finansējumam.

Rietumeiropas jaunieši medicīnu vēlas studēt Rīgā, mūsu ārsti un māsas ir pieprasīti pasaulē — tātad arī medicīnas izglītības līmenim nav ne vainas. Latvieša dabā ir sūkstīties, tādēļ mēs pasaulei parasti sniedzam datus, ka mums ir augstākā mirstība no sirds asinsvadu, visa veida onkoloģiskām, kā arī plaušu, gremošanas trakta, uroģenitālām un psihiskām slimībām, traumām, pašnāvībām un slīkšanas. Citi mūsu medicīnas līmeni apskauž, mēs apskaužam visus.
 

Medicīna ar tādiem pašiem panākumiem darbotos tālāk ar vai bez veselības ministra.

Par to, ka veselības ministre vēl joprojām atrodas savā amatā un slimo, Latvija uzzin vidēji reizi nedēļā, kad kāda ļaužu grupa vai nevalstiska organizācija viņai kārtējo reizi izsaka neuzticību. Pēdējā mēneša laikā vienīgā tēma, kas saistās ar Veselības ministri nav zāļu cenas, mākslīgā apaugļošana, neatliekamās palīdzības mašīnas, vakcinācija, sirds transplantācija, asins pārliešana vai vismaz kārtējās lentītes pārgriešana.

Pēdējā laikā vienīgā tēma ir — vai Ingrīda Circene demisionēs? Parasti šīs būtiskās tēmas apspriešanas karstumā ministres preses sekretāre Aija Bukova — Žideļūna bargi paziņo, ka Ingrīda Circene nemisionēs, atgriezīsies darbā un brangi strādās Tēvijas veselībai. Es tiešām sekoju visiem ministrijas paziņojumiem, un šie divi paziņojumi pēdējā mēneša laikā ir ministres preses sekretāres vienīgais veikums, strādājot pilnu darba slodzi.
 

No mana viedokļa vislabāk būtu, ja veselības ministres pienākumus turpinātu pildīt Laimdota Straujuma. Atšķirībā no Ingrīdas Circenes viņa sarunu biedrus uzklausa, teiktajā iedziļinās un saprot, viegli atsijā būtisko no nebūtiskā, pēc stundas sarunas dažādu mediķu sabiedribā ir pierakstījusi lapaspusi, un pierakstītos jautājumus arī risina. Vēl man radies iespaids, ka Laimdota Straujuma ir visai imūna pret lišķību un atklātu pielīšanu. Tomēr šķiet, ka Ministru prezidentei veselības informācijas tiek tik daudz, un viņa labprāt to deleģētu kādam citam, un no Vienotības dzīlēm nāk ziņa — gaidāms jauns ministrs.

Tātad Latvijai būs jauns veselības ministrs. Valsts prezidents solīja rūpīgi izvērtētu veselības ministru, kas tiks ieclts uz ilgiem gadiem, bet man tomēr šķiet, ka ielikts tiks tāds, kas gadīsies. Un ielikts tiks labi sagludināts, sašlipšots, glīts, piemīlīgs, kas neteiks skarbus vārdus un pienesīs Vienotībai vēl 24 vēlētāju balsis — no savas ģimenes un saviem draugiem. Diezgan droši, ka jaunais ministrs nebūs ārsts. Sarežģīti būs atlaist Ingrīdu Circeni — viņa par demisiju, atbilstoši savai kompetencei, prasīs Lattelekom vai vismaz Pasažieru vilciena valdes locekļa vietu. Pretējā gadījumā Laimdotai Straujumai nāksies atsaukt slimu cilvēku, kas cieš pēcoperāciju sāpes — nu to taču Latvijas tautai (bet īpaši pārējām pozīcijas un opozīcijas partijām) būs grūti saprast.

Jautājums ir kāpēc jauns ministrs uz trīs mēnešiem? Politiķi sūkstās, ka šajos trijos mēnešos neko nepaspēšot. Šķiet tikai tādēļ ministrs arī nebūs politiķis, bet par tādu kļūs tūlīt pēc iecelšanas. Pasaulē ir pietiekami daudz godprāšu, kas tic, ka viņiem pienākas ministra amats kaut vai uz divām dienām.

Šādā priekšvēlēšanu situācijā jauns ministrs nav paredzēts kā ministrs pacientiem- kā jau teicu- ārsti un māsas turpinās ārstēt iepriekšējā finansējuma un iespēju apjomā. Jauns ministrs realitātē nevar izmainīt nevienu likumu, pat, ja viņš zinātu ģeniālu likuma pantu veselības pakalpojuma pieejamības nodrošināšanai un ārstniecības kvalitātes uzlabošanai. Kā jau iepriekš redzēts, vadošos medicīnas amatos Vienotība vēlas redzēt cilvēkus no Big Pharma jeb tos — no farmācijas jomas nākušos. Medicīnas nauda koncentrējas farmācijas biznesā — piebildīšu, es šeit domāju vairumtirgotavas ar aptieku ķēdēm, piepirktām poliklīnikām un veselības centriem, laboratorijām un pat slimnīcām. Un šis bizness, iespējams, būtu gatavs atbalstīt grūto priekšvēlēšanu laiku.

Otrs jautājums, protams, ir celtniecība. Un Eiropas struktūrfondos nākamajam periodam spalvainas rokas ļoti vēlas ierakstīt jaunas slimnīcas ēkas celtniecību, kaut ko tādam Dienvidu tiltam rada.

Līdz šim man bija radies iespaids, ka Vienotība drīzāk neies nākamajā valdībā, kā vēlreiz ņems savā pārraudzībā veselības jomu. Šobrīd izskatās savadāk — Vienotība tiešām grasas nākamajā valdībā atkal pastiepties pēc premjera, finanšu un veselības ministru amatiem kā tāda džentelmeņa komplektiņa. Nu nebūsim tik naivi — tāpat vien tas nenotiek — tātad ir interešu grupas, kas gatavas par veselības ministra amatu maksāt. Vislielākā interese joprojām par zālēm un celtniecību, bet raugoties ietekmīgā Vienotības deputāta Reira kunga draudzīgajā sadancī ar tabakas izplatītājiem, rodas iespaids, ka intereses ir arī nozarēm „ka tik kaut kas nenotiek.” Piemēram, ka tik nemēģinātu celt tabakai akcīzi, atradināt no smēķēšanas, neļaut bērniem mācīt smēķēšanu. Ka tik nemēģiņātu celt akcīzi alkoholam, pārsālītiem ēdieniem vai transtaukiem, kas ir būtisks iemesls cilvēku pāragriem insultiem un infarktiem.

Un te jau dzirdu savu kolēģu balsis, kas saka — visa šī jezga ap jaunu ministru ir tikai tālab, lai Rīgas Stradiņa universitātei pievienotu Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu un Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Nebūs taisnība.

Šādu darbību esmu veicis kā veselības ministrs tālajā 1995. gadā, bet pēc kāda laika ministrs Vladimirs Makarovs panāca, ka slimnīcas atkal kļūst neatkarīgas no toreizējās Medicīnas akadēmijas (tagad RSU). Esmu pārliecināts, ka toreiz šis pasākums bija jāveic, un ka tam tā vajadzēja būt. Tagad Latvijā ir citi laiki — medicīnu māca gan RSU, gan LU. No mazas nenozīmīgas fakultātes Latvijas Universitātes fakultāte izaugusi par nopietnu mācību iestādi, kurā izaugusi jauna talantīgu un populāru profesoru paaudze — lai minam Andreju Ērgli, Valdi Pīrāgu, Daini Krieviņu, Ugu Dumpi, Gustavu Latkovski, kas visi strādā... Stradiņa slimnīcā. Latvijas Universitātei abas šīs slimnīcas ir ļoti vajadzigas, jo gandrīz visi ārzemju studenti LU studē tieši Medicīnas fakultātē. Jauno Medicīnas fakultāti LU būvē Torņakalnā — vietā, kur docētājiem un studentiem uz abām slimnīcām kājām veicams ceļš.

Klīniskajām universitātes slimnīcām vajag citu statusu, citu finansējumu, citas iespējas pedagoģijai un zinātnei, taču nekādi neredzu šo iespēju panākt, šobrīd vienkārši atdodot slimnīcas vienai no universitātēm.

Pat ieceļot izcilu universitāšu klīniku pievienošanas fanu par veselības ministru, trijos mēnešos viņš šo apvienošanu nepaveiks. Drīzāk jau otrādi — panāks Latvijas Universitātes aktīvu pretdarbību, akcijas, negatīvu publicitāti. Un tieši tas Vienotībai nudien nav vajadzīgs.

Tātad — kas notiek Veselības aprūpes jomā? Ārsti un medicīnas māsas strādā. Naudas nepietiek. Nule studijas beigušie latviešu jaunie ārsti pošas doties uz ārzemēm, baltkrievu un ukraiņu kolēģi lauztin laužas pie mums strādāt.