Krievu valodā domājošo Latvijas iedzīvotāju kopienas stāvokļa monitorings ir būtiskākais nosacījums tā uzlabošanai, vai vismaz saprātīgai pretestībai, saskaroties ar daudzajiem mēģinājumiem šo stāvokli pasliktināt. Latvijas Cilvēktiesību komiteja (LCK) jau vairāk nekā 20 gadus organizē šo monitoringu. Grāmata „Правовое положение русскоговорящего меньшинства в Латвии” (Latvijas krievvalodīgo mazākumtautības tiesiskais stāvoklis) ir šī monitoringa elements. Tā pieejama jebkurā bibliotēkā, kā arī internetā.

Šajā rakstā izskatīta viena grāmatas nodaļa: „Sociāli ekonomiskā situācija”.

Laikā, kad tika gatavota šī raksta publikācija, ievērojami paplašinātais grāmatas variants angļu valodā pamazām vien no tipogrāfijas pārvietojās pie Latvijas cilvēktiesību komitejas pieņemšanas telpas sienām. Tagad grāmatu kaudzes nedaudz aizēnos šajās telpās atklātās Lielajam Tēvijas karam veltītās izstādes eksponātus.

Smagās brošūru pakas staipījām divatā — kopā ar IMHO kluba pastāvīgo biedru Aleksandru Giļmanu, pret kuru jau divas reizes ir ierosinātas krimināllietas par viņa publikācijām. Piemēram, par viņa izteikumiem par Latviju kā absolūtu ļaunumu, kas izdarīti komentāros man piederošajā Krievu skolu aizsardzības štāba mājaslapā. Savukārt es necenšos uzspiest lasītājiem savu viedokli, un viņi paši var izlemt, vai mūsu valsts patiešām ir absolūts ļaunums, vai tikai relatīvs.

Līdz kam esam nonākuši?

Latvija bija viens no plaukstošākajiem stūrīšiem — gan PSRS, gan arī (jo īpaši) Krievijas impērijā.

Impērijas periodā Latvija pārspēja pārējo Krieviju. Trīskārt — uz vienu iedzīvotāju saražotās rūpnieciskās produkcijas ziņā, četrkārt — preču apgrozījuma un peļņas ziņā. Vairāk nekā ¼ Krievijas ārējās tirdzniecības gāja cauri Latvijas ostām.

Latvijas PSR tautas patēriņa produkcijas ziņā uz vienu iedzīvotāju divkārt pārspēja visu pārējo PSRS un ieņēma līdera pozīcijas pēc tāda rādītāja, kā iedzīvotāju skaits, kuru ikmēneša ienākumi pārsniedz 200 rubļus.

Ķeizara karaspēka iebrukums Latvijā un pilsoņu karš nodarīja lielu postu novada ekonomikai. Laikā, kad Latvija izstājās no PSRS sastāva, nekas tamlīdzīgs nenotika, taču, spriežot pēc mūsu ekonomiskajiem un demogrāfiskajiem „panākumiem”, tam ir pagrūti noticēt.

2013. gadā otrā Latvijas Republika atzīmēja jau 22. pastāvēšanas gadadienu — tieši tikpat ilgi pastāvēja pirmā. Pat salīdzinājums ar ne īpaši sekmīgo Pirmo republiku ļauj raksturot tās reinkarnāciju kā īstu izgāšanos (sk. tabulu).

Pirmās un Otrās Latvijas Republikas ekonomiskie panākumi (gala periods salīdzinājumā ar sākumu)

Autors ne tikai ar riebumu sekoja par nodokļu maksātāju līdzekļiem finansētās valdības komisijas darbībai, kuras mērķis bija „okupācijas” nodarīto zaudējumu novērtējums, bet arī veica alternatīvus pēdījumus, kas bija veltīti PSRS sabrukuma 20. gadadienai.

Valdības komisija „zaudējumus” aprēķināja, vadoties no pieņēmuma, ka pēc 1940. gada Latvija būtu attīstījusies vadošajām kapitālistiskajām valstīm raksturīgā ātrumā (kas patiesībā nekad nav noticis). Ņemot vērā valdības metodiku, autors pieņēma, ka Latvijas PSR ir dzīva un attīstās pēdējās padomju piecgades pieticīgajā ātrumā. Tika izraudzīti divi Latvijas PSR attīstības modeļi — ekstensīvā attīstība (IKP pieaugums saglabāts LPSR līmenī, bet iedzīvotāju skaits turpina pieaugt migrācijas rezultātā) un intensīvā attīstība (saglabāts IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju padomju līmenī, bet iedzīvotāju skaits palielināts tikai dabiskā ceļā padomju laika tempā).

Izrādījās, ka divas reizes esam pārsnieguši 1991. gada IKP līmeni: pirms krīzes — 2006. gadā un 2012. gadā. Ja pieņemsim, ka 22 gadus Latvijas PSR ir stāvējusi uz vietas, nesaņemtais IKP sastāda 68 miljardus latu — 2010. gada cenās.

Pie tam mūsu neatkarīgo valdību — no Godmaņa līdz Dombrovskim — darbības radītie zaudējumi sastāda jau 263 miljardus latu (salīdzinājumam jāpiemin tie 232 miljardi latu, ko komisija aprēķināja par divtik ilgāko periodu no Staļina līdz Gorbačovam).

Ņemot vērā sabiedrisko patēriņa fondu izmaksas, 1990. gadā vidējā pensija sastādīja 196 latus (2010. gada latus), bet vidējā alga neto — 383 latus. 2010. gadā saskaņā ar dažādiem attīstības modeļiem vidējā pensija sastādītu 314 — 337 latus, vidējā alga veidotu 613 — 659 latus. Faktiskie rādītāji 2010. gadā: vidējā pensija — 173 lati, vidējā alga — 316 lati.

Šos ciparus vajadzētu atkārtot ik reizi, kad valdība piemin „okupāciju”.

Rietumvalstis, kas bija spiestas konkurēt ar PSRS iedzīvotāju sociālās aizsardzības jautājumā, ievērojami uzlaboja klasisko Marksa kapitālisma modeli, savukārt Latvija atjaunoja sākotnējo modeli ar visām tā pretīgākajām īpatnībām. Valsts bagāto un nabago iedzīvotāju ienākumu noslāņošanās indekss Latvijā ir augstākais starp 32 ES dalībvalstīm un kandidātēm kopš 2005. gada. Toties saskaņā ar sociālajai aizsardzībai veltīto izdevumu līmeni attiecībā pret IKP Latvija jau kopš 2007. gada stabili ieņem pēdējo vietu.

Saskaņā ar datiem par absolūto izdevumu līmeni uz vienu iedzīvotāju (2011. gada dati), Latvija ir ieņēmusi trešo vietu no beigām — 1478 eiro, apsteidzot Bulgāriju (927) un Rumāniju (1062). Taču no līderes — Luksemburgas — Latvija atpaliek 12 reizes, savukārt no vidējā eirozonas rādītāja — gandrīz 6 reizes.

Kā mēs glābjamies?

Arī padomju laikā darba tirgū pastāvēja etniskā segregācija, kad profesijas izvēle, vismaz krievvalodīgo iedzīvotāju vidū bija daudz brīvāka, nekā „ekonomikas liberalizācijas” laikos. Tolaik vēl nepastāvēja ne profesiju liegumi nepilsoņiem, gandrīz visas sabiedriskajā sektorā iekļautās profesijas (un 1/3 daļa profesiju privātajā sfērā) nebija nodrošinātas ar valodas un etniskajām prasībām. Par īstu izdzīvošanas pārbaudi kļuva arī ekonomikas struktūras maiņa — no reālas ražošanas valsts ekonomika pārgāja pie pakalpojumu sfēras.

Latvieši bija spiesti ierasto darbu laukos un jūrā nomainīt pret pakalpojumu sfēru, turklāt 1/3 izdevās atrast sev vietu valsts nodrošināto nekomerciālo pakalpojumu sfērā. Savukārt nelatvieši vēl joprojām neatstāj rūpniecību un celtniecību, kas tagad gan ievērojami sarukusi un pārvērtusies par privāto sfēru. Nekomerciālo pakalpojumu sfērā (nodokļu dienestam vai valodu inspekcijai līdzīgās iestādes) nelatvieši pārstāvēti vāji, toties privātā biznesa sniegto komerciālo pakalpojumu sfērā viņu skaits ir ievērojami lielāks.

Labi ir tur, kur mūsu nav

Dažādi pētījumi liecina, ka ministriju aparātā aptuveni 8% vietu ieņem nelatvieši, starp tiesnešiem un advokātiem — apmēram 10 — 12%, neskatoties uz to, ka viņi sastāda apmēram 40% valsts iedzīvotāju un 28% — starp cilvēkiem, uz ko neattiecas formālie liegumi ieņemt pilsoņu profesijas. Līdz ar to mazākumtautības sastāda 56% no ieslodzīto kontingenta.

Interesants fakts: par pirmajiem tāda veida pētījumiem (2002.) mums jāpateicas provinciālajam sociologam Atim Pabrikam, kurš tolaik vēl nebija ne ministrs, ne Eiropas Parlamenta deputāts.

2008. gadā autors vizuāli izvērtēja tiesnešu sarakstu. No 396 tiesnešiem tikai 47 (12%) bija nelatvisks vārds un uzvārds. Pēc tās pašas shēmas analizējot prokuratūru vadītāju sarakstu, no 63 cilvēkiem izdevās atrast tikai četrus iespējamos nelatviešus (6%). Pētījumu rezultāti saskaņā ar protokolu tika nolasīti no Saeimas tribīnes.

Jubilejas izdevumā (Latvijas advokatūra: 1944-2010. Biogrāfiska vārdnīca. Latvijas Zvērinātu advokātu padome, Rīga, 2011, 797.lpp) tika apkopotas 1883 Latvijas advokātu biogrāfijas, norādīta viņu etniskā piederība un darba periods Latvijas PSR un Latvijas Republikā¹. Tā deva iespēju autoram izvērtēt šīs nepilsoņiem nepieejamās profesijas etnisko sastāvu un pārstāvjus.

No biogrāfiskajā vārdnīcā minētajiem advokātiem 1309 ir praktizējuši Latvijas Republikā, un 87,2% no viņiem ir bijuši latvieši. Neskatoties uz to, ka gandrīz ikvienā vārdnīcas lappusē, dažkārt pat vairākas reizes ir minēts vārds „okupācija”, no 883 advokātiem, kuru prakse noritēja padomju periodā, 63,4% bija latvieši. Pie tam jau 1959. gadā veiktās tautas skaitīšanas dati liecina, ka no latvieši sastādīja tikai 62,4% no kopējā iedzīvotāju skaita, bet 1989. gadā — 52%. Abu režīmu laikā izdevās pastrādāt 310 advokātiem, no kuriem 80,6% bija latvieši. Tātad no tiem 36,2% mazākumtautību pārstāvju, kuri praktizēja padomju laikā, profesijai izvirzīto prasību maiņu (tā ir ne tikai pilsonība, bet arī valsts valodas zināšanas atbilstoši augstākajai no 6 kategorijām personām, kas nav absolvējušas latviešu skolu), pārciest izdevās aptuveni pusei (19,4%).

Interesantus datus par etnisko nevienlīdzību darba tirgū iespējams atrast 2010. gadā publicētajā monogrāfijā, kuras redaktors ir patreizējais Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks.

Augsti kvalificētu speciālistu vietas pārsvarā ieņem latvieši, savukārt pie mazākumtautībām piederošās personas pārsvarā ir zemas kvalifikācijas darbinieki, strādnieki ar kvalifikāciju vai bez tās.

Bezdarbnieku līmenis nelatviešu vidū ir augstāks nekā to daļa darbspējīgo iedzīvotāju vidū, piemēram, hronisko bezdarbnieku vidū — apmēram par 20%. Taču bezdarbnieku pārkvalificēšana tiek veikta tikai un vienīgi valsts valodā. Nav pieprasīta nelatviešu inteliģence: nodarbinātības līmenis augstāko izglītību ieguvušo nelatviešu vidū 2008. gadā sastādīja 75%, latviešu vidū — 87%.

Pētījumi liecina, ka mazākumtautību pārstāvju darba alga veido apmēram 90% no darba algas, ko saņem pamatnācijas pārstāvji (2009. gads), bet sabiedriskajā sektorā strādājošo sieviešu vidū — 79% (2007. gads). Saskaņā ar 2012. gadā veikto SKDS aptauju, 35% aptaujāto latviešu un 41% — nelatviešu vērtēja, ka viņu ienākumi ir zemāki par vidējiem.

Viens no iedzīvotāju izdzīvošanas paņēmieniem ir ekonomiskā emigrācija. Fragmentārie dati par emigrantu etnisko sastāvu liecina par to, ka emigrantu vidū pārsvarā ir nelatvieši. Piemēram, Dublinas balsošanas iecirknī par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai balsoja 37% Latvijas pilsoņu, bet visā valstī kopumā — 25%.