Tā dēvētā "nolikto atslēgu principa" pamatā ir taisnīgums. Taisnīgums, no kura izriet visu pušu līdzatbildība par sekām, kuras izraisīja krīze un nekustamo īpašumu "burbuļa" plīšana. Diemžēl visi līdzšinējie centieni nodibināt šādu taisnīgumu ir cietuši neveiksmi un minētā iecere par „nolikto atslēgu principa" iestrādi tiesību aktos ir "iestrēgusi" Maksātnespējas likuma grozījumu jūklī Saeimas Tautsaimniecības komisijā.
 
Vienlaikus, kamēr Saeimā it kā tiek meklēts dažādu interešu kompromiss, atbildības nasta pilnā mērā gulstas uz tiem līdzcilvēkiem, kas ir nonākuši finansiālās grūtībās un joprojām ir spiesti bargi maksāt, lai gan kredītā ņemtais dzīvoklis jau zaudēts. Nereti šie parādnieki, kas jau zaudējuši mājokļus, milzīgo piedzenamo summu dēļ vēl zaudē arī krietnu daļu savu ienākumu, jo bankas atsavinātais dzīvoklis izsolē pārdots tik lēti, ka guvums sedz vien niecīgu daļu no kredīta, kas ņemts tā paša mājokļa iegādei. Turklāt šādi tiek novārdzināta arī valsts, jo parādu sloga dēļ tās iedzīvotāji ir spiesti doties labākas dzīves meklējumos ārvalstīs vai arī pieprasīt darba devējam maksāt algu aploksnē, slēpjot ienākumus no tiesu izpildītājiem.
 
No Latvijas Bankas kredītreģistra datiem izriet, ka Latvijā ir aptuveni 990 000 fizisko personu, kuras ir aizņēmušās lielākajās kredītiestādēs un no kurām apmēram 18% tiem pienākošos maksājumus neveic ilgāk par 60 dienām. Savukārt maksātnespējas process ir pasludināts 4500 fiziskajām personām jeb vidēji 120 personām mēnesī pēdējo divu gadu laikā. Līdz ar to maksātnespējas procesu teorētiski vajadzētu iziet aptuveni 100 000 cilvēku.
 
Kā redzams, sirgst pilnīgi visi. Cilvēki, valsts, ekonomika, tikai ne bankas. Bankas, kuras neuzskatīja par savu pienākumu rēķināties ar aizņēmēju ienākumu stabilitāti, kuras neuzskata, ka jebkādā veidā būtu līdzatbildīgas par krīzes cēloni un sekām.
 
Tādēļ bankas arī tagad aktīvi iebilst pret "nolikto atslēgu principa" ieviešanu, nevēlas atvieglot fizisko personu maksātnespējas procesu, izsūta draudu vēstules valsts amatpersonām, biedējot ar nākotnes "maksātnespējas lielvalsti", potenciālu hipotekāro kredītu nepieejamību u.c. Vienlaikus plašsaziņas līdzekļos regulāri tiek vēstīts, cik desmitus un simtus miljonu liela bijusi banku sektora kārtējā gada peļņa.
 
Pēdējo gadu desmitu laikā banku teju neierobežotā ietekme uz valdošajiem politiķiem, protams, liek pēdējiem pakalpot. Līdz ar to atjaunojošais taisnīgums ir iekavējies, un jo ilgākas ir politiskās debates, jo lielāku peļņu bankām tas pienes.
 
Vai tas ir taisnīgi? Domājams, ka nē. Krīzes laikā ir izjauktas sociālās saites ekonomikā, bet tās ir iespējams atjaunot, līdzdarbojoties hipotekāro kredītu ņēmējiem un bankām. Bet piespiest puses sēsties pie sarunu galda var vienīgi valsts.
 
Kredītiestādēm ir pienākums ievērot „zini savu klientu" principu. Minētais princips ietver sevī arī pienākumu pārzināt to, kur tiek investēta kredītos izsniegtā nauda. Bankām ir pienākums ne tikai nodrošināt ķīlas tiesību reģistrēšanu, bet ir jau tagad spēkā esošs pienākums sekot līdzi naudas līdzekļu izlietojumam, izlietojuma racionalitātei un atbilstībai finansējamā projekta plāniem un mērķiem. Tādējādi bankām būtu jārīkojas kā aizņēmēja partnerim, nevis lombardam, kas dod naudu pret ķīlu.
 
Priekšvēlēšanu gaisotnē šīs problēmas atrisinājums būtu valstsvīru nopelns. Taču to izcīnīt valdošiem nav gribas. Lai gan vēlme darīt labu varētu mājot arī kāda korumpēta politiķa sirdī, diemžēl bailes kā banku lobija sagrābtam ķīlniekam vai vienkārši pašlabuma meklētājam šai vēlmei liedz transformēties rīcībā. Rīcībā Latvijas izaugsmei.