Mazākumtautību tiesības, arī tiesības mācīties dzimtajā valodā ir ne vien politisks, bet arī juridisks jautājums. Šī iemesla dēļ informatīvajā telpā tiek izmantotas visdažādākās pielaides, dažkārt — pat tiek neslēpti izkropļoti fakti. Lai tiktu galā ar jēdzieniem, vispirms izanalizēsim dažas tēzes, ko labprāt izmanto pie varas esošie un kas jau ievērojami piesārņojušas latviešu plašsaziņas līdzekļu patērētāju apziņu.
 

Lozungi, fakti un jēdzienu definīcijas

Vismelīgākais ir pirmais propagandiskais apgalvojums. Sak, Eiropas Savienībā, uz kuru mēs orientējamies, pieņemts, ka valsts apmaksā izglītību tikai valsts valodā. Vienkāršākais iespējamais iebildums — pretēju piemēru uzskaitījums. Sorbu un dāņu skolas Vācijā, ungāru skolas Slovākijā un Rumānijā, vācu skolas Dānijā un Itālijā... Taču es gribētu minēt vēl kādu citu kontrargumentu: vai ir vēl kāda valsts Eiropā, kurā vairāk nekā trešās daļas iedzīvotāju dzimtā valoda nav atzīta par valsts valodu un nav saņēmusi oficiālu statusu? Vienīgais piemērs, ko varu minēt, ir Ukraina, taču tā nu gluži nav rietumvalsts.

Tomēr arī Ukrainā vairākos reģionos krievu valodai ir piešķirts oficiāls statuss, turklāt tā ir īpaši pieminēta valsts konstitūcijā. Ja pieminēt šo argumentu, mūsu oponenti parasti norāda uz turkiem Vācijā un arābiem Eiropas dienvidos — sak, valsts nenodrošina finansējumu skolām šo tautu valodās. Uz to varam iebilst, norādot uz gadsimtiem ilgo krievu vēsturi Latvijā.

Jau kopš XVII gadsimta krievu iedzīvotāju skaits Latvijā ir bijis liels, jau 1816. gadā Rīgā iznāca pirmā avīze krievu valodā, krievu teātra vēsture Dinaburgā ir sākusies jau 1856. gadā. Konkrēti par izglītību: pirmā krievu skola Rīgā tika nodibināta 1789. gadā, savukārt XIX gadsimtā izveidojās ģimnāzijas un augstākā izglītība krievu valodā.

Tāpēc nav ne mazākās nepieciešamības sākt no nulles, kas parasti sagādā problēmas „jauno” mazākumtautību skolām — pamati ir stingri un gadsimtiem ilgi.

Nākamais arguments satur puspatiesību. Latvija pastāvīgi lepojas ar to, ka publiskajās skolās kā apmācības valodas tiek izmantotas septiņas mazākumtautību valodas. Patiesībā lielākā daļa no tām, piemēram, ivrits un igauņu valoda galvenokārt tiek izmantotas „etnisko kultūras” priekšmetu apmācībai. Saskaņā ar ieceri, līdz 2018. gadam tāpat notiks arī ar krievu valodu. Tagad krievu valoda ir praktiski padzīta no valsts augstākajām mācību iestādēm, taču, piemēram, Baltijas Starptautiskā akadēmija uzskatāmi pierāda, ka pieprasījums uz augstāko izglītību krievu valodā pastāv. Salīdzinājumam varam piebilst, ka Somijā dzīvo daudz mazāk itāļu valodā runājošo šveiciešu un zviedru, nekā Latvijā — krievvalodīgo, taču augstākā izglītība zviedru un itāļu valodās tiek apmaksāta no valsts budžeta.

Trešā nacionālradikālā klišeja — sak, krievu un latviešu skolu paralēlā pastāvēšana esot nelikumīga, tā esot segregācija. Tā ir vārda „segregācija” nozīmes izkropļošana. Eiropas Padome, pareizāk sakot, Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību (vispārējā politiskā rekomendācija Nr. 7, Paskaidrojošā memoranduma 16. p.), jau pirms laba laika ir definējusi „segregācijas” jēdzienu. Tās obligāta pazīme — piespiedu dalījums. Piemēram, ja krievu bērniem būtu aizliegts apmeklēt latviešu skolas, tā patiešām būtu noziedzīga segregācija. Taču arī tādā gadījumā cīņā ar segregāciju nenāktos ne slēgt, ne arī latviskot krievu skolas. Tātad, ja mums kāds cenšas iegalvot, cik nepieciešama ir „vienota skolu sistēma”, atbildēsim: dodiet mums izvēles brīvību!

Kā liecina tiesības mācīties Latvijā dzimtajā valodā no vēsturiskā viedokļa, papildu pamatojums ir rodams tieši latviešu īpatnējā situācijā.
 

Jaunais — labi aizmirsts vecais

Viena no 1905. gada revolūcijas organizatoru prasībām bija izglītība dzimtajā valoda latviešiem — vienai no impērijas mazākumtautībām.

Šī iemesla dēļ latviešu nacionālā kustība savas darbības pirmsākumos atzina tādas pašas tiesības tiem, kas kļuva par mazākumtautībām Latvijā. Piemēram, jau 1918. gada decembrī Ulmaņa valdība deklarēja izglītības iegūšanas principu dzimtajā valodā. 1919. gadā tas tika nostiprināts arī likumā par mācību iestādēm, kurā bija paredzēta skolu izveide ar apmācību dzimtajā valodā, ja vien tā bija nepieciešama 30 skolēniem. Valsts un Rīgas pašvaldība palīdzēja arī privātajām augstskolām ar apmācību mazākumtautību valodās — vācu Herdera institūtam, Krievu Universitātes zināšanu institūtam.

Tolaik īpaši liela loma mazākumtautību aizsardzībā bija divpusējiem līgumiem, un Latvija noslēdza tā saucamās „skolu konvencijas” ar Lietuvu (1931. gads) un Igauniju (1934. gads). To noteikumi paredzēja, ka lietuviešu un igauņu skolas tiek dibinātas, ja tās vēlas apmeklēt nevis 30, bet gan 20 skolēni. Nereti tika novēroti uzbrukumi šīm nelatviešu iedzīvotāju tiesībām, taču parlamentārās republikas laikā Saeimas deputātiem — mazākumtautību pārstāvjiem izdevās izkaulēt to aizsardzību.

1934. gadā pēc Ulmaņa apvērsuma tika sperts liels solis atpakaļ mazākumtautību tiesību jautājumā. Viena pēc otras tika slēgtas nelatviešu ģimnāzijas. Jaunais izglītības likums ierobežoja jaukto ģimeņu izvēli arī pamatskolas jautājumā — tikai latviešu skolas vai „savas mazākumtautības” skolas.

Tālākais bēdīgais stāsts ir labi zināms: ebreju un vācu skolu likvidācija Otrā pasaules kara laikā un poļu skolu slēgšana — Staļina varas laikā. Tiesa, Latvijas PSR tika atjaunota iespēja iegūt augstāko izglītību krievu valodā. Pārējām mazākumtautībām paredzēto īpašo skolu atjaunošana sākās tikai 80. gadu beigās, kad tika panākts zināms progress. 90. gadu sākumā sākās krievu valodas izspiešana no augstskolām, bet 90. gadu otrajā pusē — arī no vidusskolām.

Pateicoties masveidīgajiem Krievu skolu aizsardzības štāba protestiem izdevās novērst vidusskolu pārvešanu uz apmācību tikai latviešu valodā līdz 2004. gadam, taču problēmas tikai pieaug. Piemēram, Latvijā krievu skolas ir saglabājušās tikai lielākajās pilsētās un Latgalē. Straujumas-Druvietes valdība plāno līdz 2018. gadam pārvest uz latviešu apmācības valodu pat bērnudārzus, laipni solot izņēmumus dzimtās valodas un kultūras mācību stundām. 2013. gadā Izglītības ministrija sagatavoja Ministru Kabineta noteikumus, kas atņēma pamatskolām iespēju izvēlēties savus bilingvālās apmācības modeļus.

Apkoposim informāciju. Varam teikt, ka no 1918. līdz 1934. gadam Latvija varēja demonstrēt piemēru daudzām citām valstīm mazākumtautību tiesību jautājumā, taču pašlaik diemžēl tā atpaliek no Eiropas standartiem.

Iztiksim bez nepamatotiem apgalvojumiem — paskatīsimies, ko tieši prasa starptautiskās tiesības.
 

Starptautiskais konteksts

Mazākumtautību tiesības uz izglītību dzimtajā valodā starptautiskajās tiesībās parādījās pēc Pirmā pasaules kara, tā saucamajos Līgumos par mazākumtautībām. Tie bija atsevišķi līgumi vai raksti plašākos līgumos, dažkārt arī vienpusējas deklarācijas par saistībām, ko uzņēmās noteiktas valstis. Tajos iekļauto mazākumtautību tiesības garantēja Nācīju Līga. Tādi līgumi vai deklarācijas skāra vairākas valstis, tostarp arī Dienvidslāviju, Poliju un Latviju... Parasti šajos dokumentos tika atzītas mazākumtautību tiesības dibināt savas privātskolas, kā arī valsts pienākums noteiktās teritorijās uzturēt skolas, kurās mācības noritēja mazākumtautību valodās.

Nāciju Līgas paspārnē, tāpat kā pašlaik ANO, pastāvēja starptautiskā tiesa — Starptautiskās justīcijas pastāvīgā palāta. Ne vienu reizi vien tai nācās izskatīt mazākumtautību tiesību jautājumus. Piemēram, 1928. gadā Palāta izskatīja lietu par vācu skolām Polijas Silēzijā un apstiprināja vecāku tiesības izlemt to, kādā skolā sūtīt bērnus — poļu vai vācu skolā. 1935. gadā Palāta izskatīja lietu par mazākumtautību skolām Albānijā. Šī valsts īpašā deklarācijā uzņēmās saistības vienlīdzīgi izturēties pret privātskolām, kurās apmācība noritēja albāņu valodā un citās valodās, taču pēc tam slēdza visas privātskolas, apgalvojot, ka attieksme pret albāņiem un mazākumtautībām ir vienlīdzīga. Taču Palāta nolēma, ka šādas rīcības rezultātā valsts saistības zaudē jēgu un Albānijai nav tiesību aizliegt privātskolu darbību. Diemžēl Nāciju Līgas līgumu un deklarāciju sistēmas rīcībā nebija efektīva mehānisma, kas dotu iespēju panākt to ievērošanu.

Pēc Otrā pasaules kara, 1952. gadā tika pieņemts Eiropas cilvēktiesību konvencijas Pirmais protokols. Kopš 1997. gada šis protokols ir saistošs arī Latvijai. Šī protokola, tāpat kā pašas konvencijas izpildi kontrolē Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā. Protokols paredz tiesības uz izglītību (2. pants) bez diskriminācijas. Vienā no agrīnajām lietām (1968. gadā) ECT saskārās ar jautājumu par mācību valodu skolās Beļģijā. Šajā lietā tiesa izlēma ļoti šauri interpretēt Pirmā protokola 2. pantu. Strīdīgajos jautājumos pārkāpumi Beļģijas rīcībā lielākoties netika saskatīti, pat jautājumā par to, ka finansējums privātskolām tika piešķirts atbilstoši apmācības valodai.

Lēmums tika pamatots ar to, ka „valodas vienotība” ir valsts leģitīmais mērķis. Taču 2001. gadā tiesa mainīja savu pozīciju. Lietā „Kipra pret Turciju” tā atzina izglītības tiesību pārkāpumu. Problēmu radīja tas, ka Turcijas kontrolētajos Kipras ziemeļu rajonos nebija iespēju saņemt pilnu vidējo izglītību grieķu valodā. Tātad Strasbūrā tomēr pastāv zināmas iespējas aizsargāt mazākumtautu tiesības uz izglītību savā valodā. Sūdzību, kas tika iesniegta tiesā jautājumā par mūsu „Reformu-2004”, lietā „Grinšakovi pret Latviju”, tiesa diemžēl nepieņēma izskatīšanai, uzskatot, ka nav ievērotas procesuālās prasības.

Mūsu tēmai nozīmīgs ir arī kāds cits Latvijai saistošs dokuments — UNESCO Konvencija pret diskrimināciju izglītībā, kas tika pieņemta 1960. gadā. Šī dokumenta 2. pantā ir norādīts, ka atsevišķas skolas dažādu valodu grupu pārstāvjiem netiek uzskatītas par diskriminējošu apstākli, ja mazākumtautību pārstāvji nav spiesti mācīties tikai tajās, un izglītības kvalitāte nav sliktāka, kā pārējās.

1995. gadā Eiropas Padome izstrādāja Pamatkonvenciju par mazākumtautību aizsardzību; Latvijai tā ir saistoša no 2005. gada. Šī dokumenta 13. un 14. pants nepārprotami aizsargā tiesības dibināt mazākumtautību privātskolas. Savukārt jautājumā par publiskām skolām Pamatkonvencijā noteiktās valstu saistības ir elastīgas. Tā var būt apmācība dzimtajā valodā vai tās mācības — atbilstoši pieprasījumam. Šajā jautājumā gribētos uzsvērt, ka ekspertu komiteja, kas kontrolē konvencijas izpildi, uzskatīja, ka vācu prasība īpašās klases izveidei — 20 skolēni, ir pārmērīga.

Izstrādātas arī vairākas rekomendācijas, kas skar mazākumtautību tiesības un izglītību. Šobrīd minēšu tikai EDSO Hāgas rekomendācijas. Mūsu Ombudsmens Juris Jansons vēstulē prezidentam paziņoja, ka par vidusskolām šajās rekomendācijās ir teikts: „Vidusskolās mācību priekšmetiem, kas tiek pasniegti valsts valodā, ir jātiek būtiski palielinātiem. Pētījumu rezultāti norāda uz kopasakarību, jo izteiktāks ir palielinājums, jo labāk bērnam.” Ikvienam ir iespēja pārliecināties par to, ka rekomendāciju teksts 13. punktā ir sekojošs: „(...) pakāpeniski jāpalielina valsts valodā mācāmo priekšmetu skaits. Pētījumi liecina — jo pakāpeniskāks ir šis process, jo labāk bērniem.” (Abos gadījumos izcēlums kursīvā ir mans. — A.K.).

 
Latvija — demokrātijas sasniegumu kaps?

Ko tad īsti jautājumā par mazākumtautību izglītību pauž Satversme un tās sargs — Sartversmes tiesa?

Diskriminācija ir aizliegta ar Satversmes 91. pantu. 2005. gadā „skolu reformas” lietā Satversmes tiesa atzina, ka par nelikumīgu diskrimināciju iespējams uzskatīt ne tikai atšķirīgu attieksmi pret cilvēkiem, bet arī vienlīdzīgu attieksmi pret cilvēkiem, kuri atrodas dažādos apstākļos. Konkrēti runa ir par izglītības modeli, kas paredz apmācību tikai latviešu valodā dažādu valodu grupu pārstāvjiem. Diemžēl tiesa pieņēma, ka iespēja 0 — 40% mācību materiāla pasniegt mazākumtautības valodā ir pietiekami atšķirīga attieksme, lai uzskatītu to par likumīgu.

Pagaidām vēl ir pāragri spriest par to, kāds būs Satversmes tiesas viedoklis, ja tai nāksies izvērtēt „Reformu-2018”. Neapšaubāmi, liela nozīme būs gan likuma formulējumam, gan arī izmaiņām tiesnešu sastāvā. Taču iespējams arī vēl viens pamats viedokļa maiņai — Satversmes nacionālistiskās preambulas pieņemšana. Starp citu, 1918. — 1922. gg. valstsvīri, kas dibināja Latvijas valsti, valsts galvenajos dokumentos netika iekļāvuši nekādus „nacionālas valsts” jēdzienus. Vēl vairāk, viņi pieņēma likumus, kas paredzēja apmācību dzimtajā valodā.

Latvijas Republikas 100 gadu jubileja 2018. gadā nedrīkst kļūt par tās dzimšanas laikā panākto demokrātisko sasniegumu kapu!