Politika

27.03.2014

Rita Eva Našeniece
Латвия

Рита Эва Нашениеце

Публицист

Mannerheimisms

Latvijai noderētu somu pieredze

Mannerheimisms
  • Diskusijas dalībnieki:

    79
    361
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ
Надежда Котикова, Дмитрий Березовский, Борис Марцинкевич, Михаил Герчик, Vadims Gilis, Лилия Орлова, Глеб Кахаринов, Aleksandrs Giļmans, доктор хаус, Ilja Kozirevs, Андрей Шустов, Александр Труфанов, Сергей Рудченко, Геннадий Прoтaсевич, Виталий Кассис, Jevgeņijs Ivanovs, Striganov Mikhail, Владимир Бычковский, Konstantīns Čekušins, Леонид Соколов, Александр Кузьмин, Евгений Лурье, Борис Бахов, Сергей Т. Козлов, Vadims Faļkovs, Aleksandrs Ļitevskis, Артём Губерман, Владимир Копылков, N-тропик ., Марк Козыренко, Johans Ko, Борис Шолин, Viktors Matjušenoks, Марина Феттер, Снежинка Αυτονομία, Dmitrijs Ščerbins, Игорь Маршенин, red pepper, Nina Palina, Владимир Чугреев, Vladimirs Sokolovs, Виктор Чистяков, Jelena Lendova, Товарищ Петерс, Dieu Donna, Илья Врублевский, Николай Краснопевцев, Леонид Радченко, Александр Харьковский, Tatjana Gerasimova, Garijs Gailīts, Евгений Андреев, Борис Ярнов, Максим Важенин, Димитрий Федорович Ливенский, Андрей Жингель, игорь соколов, Юрий Марьяновский, Александр Володин, Eko Mann, Cергей Сивов, Александр  Сергеевич, Сергей Нагибин, Андрей Б, Valdis Petrov, Станислав Яров, Eugenijus Zaleckas, Роман Иванов, Савва Парафин, Игорь Чернявский, Jānis Priedītis, Rita Eva Našeniece, Alexander Kibkalo

Jautājums par to, kas Kremļa impēriskajiem revanšistiem ir parocīgāk — izmantot bruņotu spēku vai izmantot likumīgas demokrātiskas vēlēšanas, lai kaimiņvalsti vai tai nokamptu daļu pārvērstu par Kremļa marionešu režīmu, ir vienkāršs. Krievijai parocīgi ir abi scenāriji.

Krimas piemērs liecina, ka pirmo scenāriju var aktivizēt vienkārši: izmantojot militāru desanta specoperāciju, vietējos puskriminālos politiskos līderus, psiholoģiskās operācijas, konstruētas vēlēšanas un vienkāršu „lielo melu" („Big Lies") propagandas tehnoloģiju. Nav nepieciešamas ne plašas prokrieviskas demonstrācijas — tās var ātri savākt un safilmēt arī pēc invāzijas. Ne ieroču lietošana — privātpersonām bruņojuma nav un vīrieši — gan vietējie, gan Ukrainas karabāzēs izvietotie, faktiski ir ķīlnieki, jo viņu turpat esošās ģimenes ir apdraudētas.

Turklāt Rietumu reakcija patlaban pilnīgi atbilst vācu Hitlera laika mācītāja Martina Nīmellera (Martin Niemöller) klusēšanas formulai. Atcerieties? To pārfrāzējot — Putins atnāca pēc Čečenijas, mēs klusējām, jo nebijām čečeni, Putins atnāca pēc Gruzijas, mēs klusējām, jo nebijām gruzīni, Putins atnāca pēc Ukrainas, mēs klusējām, jo nebijām ukraiņi, Putins atnāca pēc mūsu valsts, un, jā, tas bija tik vienkārši. Tā ka nemaldināsim sevi, neatkarīgi ko mums kāds stāsta — tehniski tas ir vienkārši.

Tagad pārejam pie otras jautājuma puses. Atbilde uz to, vai vietējiem prokremliskajiem spēkiem, kas ar aizvien lielākām pūlēm noturas tiem iedalītajās lomās, Latvijā parocīgāka ir Krievijas militāra operācija, ir skaidra. Ir vajadzīgas vēlēšanas. Nepārprotami to raksturo patiesā Latvijas ēnu premjera un vadošā Latvijas krievu politiķa — Krievijas vēstnieka Aleksandra Vešņakova pēdējā laika izteikumi. Vēstījumi par Latvijas apdraudētību ir divējādi.

Vienlaicīgi tiek dalītas Krievijas pases. Tomēr nepilsoņu aplaimošana ar Krievijas pasēm ir nepatīkams, bet drīzāk gan psiholoģiski nomācošs fakts, kas praktiski nemaina neko. Krievijas ārpolitikas doktrīna nešķiro pilsoņus un nepilsoņus, bet lieto elastīgo un visaptverošo vārdu „tautieši" („соотечественники"). Citējot populāro parodijkontu "MID Rossii" twiterī: „Krievijas ārpolitikas pamati: Krievija var ievest karaspēku jebkurā pilsētā, kur, kā tai šķiet, krievi netiek īpaši cienīti." Un tas ir neatkarīgi no tā, kāda pase ir viņu kabatā.

Vēlēšanas, kuras varētu skaidri mainīt Latvijas ģeopolitisko orientāciju, būs rudenī. Saskaņas centra izredzes ir mazinājušās, tomēr uzvara būs iespējama, ja tiks demoralizēta latviešu elektorāta daļa un tās kritiskais skaits neieradīsies vēlēšanu iecirkņos.

Un tur savu lietderīgo artavu sniedz pati Latvijas elite. Laimdotas Straujumas pavēle atlaist Cilinski atstātu cienījamu un loģisku iespaidu tikai vienā gadījumā: ja tieši tāda pati reakcija sekos 9.maijā ar Ušakova atstādināšanu tad, ja viņš šajā pasākumā piedalās. Visdrīzāk ne viņa, ne aiz viņas stāvošie politiķi un padomdevēji ne uz ko tādu spējīgi nebūs. Līdz ar to parādot sevi kā vārgulīgus, apjukušus politiķus, kas spēj vērst politisku mobingu pret saviem tautas brāļiem, bet ir bezpalīdzīgi tikko ir darīšana ar impēriskā revanšisma agresīvo sentimentu.

Viņi viegli kļūst par Kremļa šantāžas scenārija dalībniekiem. Tas atgādina pagājušā gadsimta Eiropu, kad hitleriskās Vācijas uzbrukuma gadījumā katrā nākamajā valstī valdošās aprindas centās uzturēt viedokli, ka tieši viņu valsti neokupēs. Toties rūpīgi tika apkaroti tie, kur cēla trauksmi. Pieprasīti ir komfortu nodrošinoši viedokļi. Šie komfortējošie viedokļi ir līdzīgi narkotikām vai naudai, tie rada atkarību un bez tiem iztikt nevar.

Ja agresīva, revanšisma pārņemta impērija ir iegājusi kara fāzē, tā turpina vienu pēc otras norīt katru nākamo ģeopolitisko kumosu. Bet komfortējošo viedokļu pasaule mēģina sevi narkotizēt, iztēlojoties, ka tajā visā ir kāda loģika. Kādu valsti nevis okupē, bet okupē par kaut ko. Par kādu noziegumu, pārkāpumu, par kādu muļķīgu kļūdu. Komfortējošo viedokļu atkarīgie tādejādi leģitimizē okupāciju un totalitāro agresoru. Viņi tic, ka okupācijā ir zināms taisnīguma princips. Jo nekas nav melns un balts. Un šo konkrēto liktenīgo kļūdu vai pārkāpumu komfortējošo viedokļu valsts noteikti nepieļaus.

Latvijas iedomāto un ļoti īpašo kļūdu saraksts ir garš: vēlme ierobežot ar impērisku ideoloģiju pārpludinātu krievu skolu darbību, prasība atvērt darba tirgu arī latviešu jauniešiem, bez „labām krievu valodas zināšanām", protams, 16.marts, vēršanās pret uzturēšanās atļaujām, latviešu, kā vienīgā valsts valoda, vēršanās pret naida un kara propagandu medijos un, pats galvenais, — šīs valsts rašanās un eksistence pati par sevi.

Komfortējošā viedokļa paudējs ir kā mājinieks, kas panikā par iebrukušo bandītu sāk iekaustīt savu vectēvu un dzen no mājām bandīta valodā nerunājošus bērnus.

Šo viedokli precīzi atspoguļoja kāda LTV1 „Panorāmas" studija. Politologam pajautāja, vai arī Latvija nevarētu ciest tāpat kā Krima, ja, pamatojoties uz „cilvēktiesību pārkāpumiem pret krieviem", mūsu valsts tiku okupēta. Uz šo politologs biklā balsī pauda cerību, ka Krievija to nedarīšot, jo „šādu pārkāpumu nav", neizbēgami radot iespaidu, ka Krimā un kopumā Ukrainā tādi ir.

Komfortējošo viedokļu pasaule ir bezgalīgi naiva un tas traucē izdarīt pat visvienkāršākos pieņēmumus par rītdienas scenārijiem. Viedokļu paudēji mēģina atrast iemeslu (un vienmēr ir pietiekami inteliģenti, lai to atrastu), kādēļ tieši uz viņiem agresīvā situācija neattieksies. Turklāt komfortējošo viedokļu pasaule paniski cīnīsies pret savējiem, kas mēģinās tiem iebilst. Šī cīņa rada asimetrisku, netaisnīgu un demoralizējošu situāciju. Situāciju, kas tautai liek kaunā novērsties.

Pašhipnozē nonākušie politiķi jūtas lieliski, kad agresors iesaista viņus melu spēlītē pirms iznīcināšanas scenārija. Tad viņi jūtas gudri un tālredzīgi. Bet komfortējošo viedokļu pasaulē iestājas kolapss, kad ir pienākusi viņu kārta barības ķēdē un agresors viņus par izdomātiem pārkāpumiem soda.

Tad vienīgais, ko var pateikt ir: „Palieciet savā vietā, es palikšu savējā." Vai tamlīdzīgi. Un tad sēdēt, gaidot savu Šveices pasi, ko agresors tā arī nepiešķir. Ticu, ka šā citāta autors Latvijas prezidents, mirstot svešumā nenoskaidrotos apstākļos, mira neapskaužamās garīgās mokās par to, ko atstājis aiz muguras. Elite, kas patērē tikai komfortējošus viedokļus, nav apveltīta ar pašaizsardzības spējām, kur nu vēl ar spējām aizstāvēt tautu.

Atgriežoties pie nākamajām vēlēšanām, risks neslēpjas apstāklī, ka Saskaņas centra elektorāts pieaugs. Pārāk nepārprotama ir Saskaņas centra ģeopolitiskā ass ar impērijas idejām apsēstu vadoni Kremlī un propagandas izskalotu Krievijas oficiālos medijus patērējošu sabiedrību. Tomēr Saskaņas centra un satelītu izredzes ir ļoti labas.

Saskaņas centra trumpis ir konkurējošās puses demotivēts vēlētājs, kas potenciāli varētu, bet neies balsot. Šo demotivēto vēlētāju lieliski uzrāda divas pēdējās Rīgas domes vēlēšanas.

Viņa rīcība aizvien vairāk atgādina vietējo Latvijas PSR kompartijas ģenerālsekretāru, nevis Latvijai lojālu valstsvīru. Tam blakus patlaban nostājies svārstīgs, pārbiedēts liberāls centrs, kura politiķe, (ceru, ka vienkārši panikas lēkmē) savā blogā prāto, cik slikti ir neņemt SC valdībā, bet cita ar smaidiņu dekorētā tvītā pauž domu, ka Gruzija tika okupēta, jo Saakašvili nebija īsti labs.

Ja pie varas esošie neatradīs sevī spēku mainīties, veicot ārpolitiski un iekšpolitiski pārliecinošus soļus, tad latviešiem būs tikai divas izejas — strauji emigrēt no valsts vai pašorganizēties savu ģimeņu, savu bērnu un Dzimtenes aizsardzībai.

Mēs, vienkārši ļaudis, šādus viedokļus cits no cita dzirdam katru dienu.

Reiz šī valsts labprātīgi tika atdota agresoram. Tas nenotika tieši 1940.gadā, bet jau labu brīdi pirms tam izdarot daudz sīkākus un lielākus pakalpojumus. No tā nekas labs nesanāca. Laiks mainīt scenāriju. Un šā scenārija nepieciešamā daļa ir patriotiski, godīgi, stratēģiski domājoši un drosmīgi līderi.

Nekad neesmu bijusi ulmaniste. Drīzāk mannerheimiste. Somijas maršals Karls Gustavs Emils Mannerheims, kurš sakāva PSRS Ziemas karā, ir teicis: „Es vēlos, lai nākamo paaudžu apziņā dziļi iespiestos viena atziņa: nesaskaņas pašu rindās ir nāvējošākas nekā ienaidnieka durkļi, un iekšēja nevienprātība atver durvis iekarotājiem. Somu tauta divos karos pierādīja, ka viena nācija, par vismazākā, cik vien tas vispār ir iespējams, ir spējīga izturēt vissmagākos likteņa lemtos pārbaudījumus."


Godātie kluba biedri, autore atbildēs uz jūsu jautājumiem no 18.00 līdz 21.00.
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Viktors Guščins
Латвия

Виктор Гущин

Историк

Starptautiskās tiesības ASV

un rusofobijas kalpībā

Aleksandrs Filejs
Латвия

Александр Филей

Латвийский русский филолог

Kāpēc Obama nav Putins

Un kāpēc Latvija nav Krima

Aleksandrs Giļmans
Латвия

Александр Гильман

Механик рефрижераторных поездов

Latvija 1918. gadā un Krima 2014. gadā

Vēstures paralēles, kas liek aizdomāties

Mārtiņš Kaprāns
Латвия

Мартиньш Капранс

Исследователь политики памяти

Eirāziešu taisnīgums

Putins neņemas vētīt padomju vēstures netaisnīgākās lapaspuses

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.