Krievijas prezidenta Vladimira Putina 18.marta uzruna sakarā ar Krimas pievienošanu Krievijas Federācijai bija adresēta gan pilsētai, gan pasaulei. Īpaša loma šajā dramaturģiski izsmalcinātajā vēstījumā bija ierādīta visjaunāko laiku vēstures skaidrojumam, no kura izrietēja gan morālais, gan racionālais pamatojums Krievijas uzņemtajam kursam pret Ukrainu, bet vispārīgāk — pret ienīstajiem/apjūsmotajiem Rietumiem.
 
Putina runa lielā mērā bija orientēta uz vēsturiskās netaisnības izgaismošanu; tādas netaisnības, kuru Krievija ir cietusi ilgi un dikti. Šī netaisnība jau gadsimtiem ir caurvijusi mitoloģizēto Rietumu attieksmi pret Krieviju. „Mums ir pamats domāt, ka bēdīgi slavenā Krievijas ierobežošanas politika, kas tika īstenota 18., 19. un 20. gadsimtā, turpinās arī šodien," konstatē Putins. Fundamentālā netaisnības apziņa, ka Krievija tikusi piemānīta vai ignorēta, Putina runā iegūst dažādas variācijas.
 
Vispirms tā parādās nepārejošajā frustrācijā par PSRS sabrukumu, kas acīmredzami ir kļuvusi par vienu no atpazīstamākajām Putina politikas dekorācijām. Tieši PSRS izjukšana, kā uzskata Putins, krievus ir padarījusi par pasaulē sadalītāko tautu — tēze, kas bez šaubām ir kalpojusi, kalpo un kalpos par ideoloģisko platformu t.s. tautiešu politikai, no kuras barojas arī Latvijas tautieši.
 
Taču sāpīgāk par padomju kolonizācijas rezultātā izkaisīto krievu tautu Putina ieskatā ir bijusi atsevišķu teritoriju zaudēšana. Un šajā kontekstā apzinātie centieni sakralizēt Krimu, piešķirot tai zaudētās paradīzes nokrāsu, palīdz Putinam sasniegt vēsturiskā netaisnīguma kulmināciju: „Un kad Krima pēkšņi parādījās jau citā valstī, lūk, tad Krievija sajutās, ka to nevis vienkārši ir apkrāpuši, bet apzaguši." Turklāt tāda tehniska detaļa kā Krimas pievienošana Ukrainas PSR 1954.gadā arī patiesībā liecina par neko citu kā netaisnību, jo tā jau esot bijusi tikai tāda padomju funkcionāru aizkulišu spēlīte. Taču spēlīte nekādā ziņā nebija Krimas iedzīvotāju briedinātais nemiers ar šādu kliedzošu netaisnīgumu, jo Krima tak' „pašos pamatos ir krievu zeme un Sevastopole ir krievu pilsēta", lai ko arī neteiktu vēsturiskā taisnīguma „izlutinātie" Krimas tatāri.
 
Tāpat garāmejot Krievijas prezidents skaidri norādīja uz pārdarījuma sajūtu, kuru izraisījusi NATO paplašināšanās Austrumeiropā — līdz pat Krievijas robežām. Tiesa, Putins godīgi atzīst, ka ne vienmēr šo netaisnīgumu ir izraisījuši tikai ārēji spēki, tādēļ sava deva atbildības jāuzņemas pašai Krievijai, kas, lūk, pieļāvusi stihisku suverenitātes piešķiršanu PSRS republikām.
 
Visā netaisnību virtenē svarīga detaļa ir pāridarītāji. Taču tā vietā, lai kādu iznīcinoši apvainotu, Putins savā runā izmanto love/hate stratēģiju. Rietumi, protams, ir visvairāk vainojami daudzajos vēsturiskajos pārdarījumos, t.sk. Ukrainas revolūcijā, kurā tie ir uzvedušies „rupji, bezatbildīgi un neprofesionāli". Taču vienlaikus Rietumvalstis Putina runā tiek dēvētas par partneriem un NATO karavīri patiesībā „lielākoties ir lieliski puiši".
 
Ko Latvijā iesākt ar tik traumatisku austrumu kaimiņu? Putina runa, kurā ir arī pietiekami daudz nākotnes skiču, neliecina par vēlmi pilnībā atgūt vēsturiskās Krievijas teritorijas agrākās PSRS robežās. Taču šis urrāpatriotisma vēstījums nepārprotami parāda, ka Krievija Putina vadībā ir uzņēmusi tēraudcietu kursu ne-Rietumniecisku, nedemokrātisku vērtību aizstāvēšanas virzienā.
 
Šī kursa ietvaros Kremļa uzkonstruētais vēstures naratīvs ir kļuvis par instrumentu ne tikai politisko vai militāro mērķu attaisnošanai, bet arī citādākas (eirāziešu) vērtību sistēmas nostiprināšanai. Tā ir sistēma, kurā tiek atzīta cita vēsturiskā taisnīguma izpratne: karā mērķis vienmēr attaisno līdzekļus, ģeopolitisku apsvērumu dēļ var okupēt kaimiņvalstis, rusifikācija un hipertrofēta krievu imigrācija ir labs veids, kā palielināt kontroli pār citām tautām, padomju represijas ir attaisnojamas.
 
Diemžēl šādai vēsturiski leģitimētai vērtību sistēmai arī Latvijā ir rodamas dzirdīgas ausis, un Putina runa, kas tiek teikta tik svarīgā brīdī, dažam svārstīgajam, vērtējot tagadnes un pagātnes notikumus, var palīdzēt nosliekties par labu pareizajam jeb eirāziskajam taisnīgumam.