Neesmu ne profesionāls kinokritiķis, ne arī filmu ražotājs. Esmu vienkāršs labu filmu baudītājs, kuram ir svarīgi nevis aiz neko darīt aiziet uz kino "nosist" laiku, skatoties kārtējo Holivudas konveijera ražojumu, bet gan šim mērķim veltīto laiku patiešām izjust ar, kā tagad moderni teikt, pievienoto vērtību.

Jau gadiem Latvijas kinoindustrija cīnās ar pastāvīgu naudas trūkumu. Jā, ik pa laikam līdz lielajiem ekrāniem un pēc tam arī televīzijā nonāk pa kādai labai latviešu spēlfilmai. Un tomēr nepamet sajūta, ka kaut kas mūsu kinoindustrijā īsti nav kārtībā.

Pirms pārdesmit gadiem līdz ar neatkarības atgūšanu Latvija atgriezās tirgus ekonomikā un šī nianse ir skārusi pilnīgi visas jomas — gan tradicionālo biznesu, gan arī kultūras jomu. Jā, PSRS laikos kultūrai arī Latvijā tika atvēlēts daudz vairāk naudas, taču tāpat šo naudu nācās nopelnīt kautkur citur, lai arī viss īpašums PSRS laikā "piederēja tautai". Tad arī varēja dalīt un pārdalīt valsts naudu krustu šķērsu, īpaši neskatoties kam un kādēļ. Tomēr arī tad bija visai strikti nosacījumi tā vai cita mākslas darba radīšanai un bija ļoti rūpīga ideju atlase. Protams, ļoti daudzas lietas šajā atlasē ietekmēja padomju cenzūra, kā dēļ līdz skatītājiem nenonāca daudzi labi darbi tikai tādēļ, ka šie darbi vai to autori bija "ar nepareizu ideoloģiju". Bet tas ir cits stāsts.
 
Šodienas Latvijā vienmēr un visam, arī kinonozarei, ir pietrūcis naudas, un droši vien tas nemainīsies vēl daudzus gadus. Mums vēl ir jāmācās saimniekot ar kopīgo naudu tā, lai pamazām, bet neatlaidīgi sakārtotu finanšu plūsmu, lai vairāk vai mazāk pietiktu visiem. Taču šei būtisks faktors ir atbildīgo ierēdņu un politiķu vēlme nevis "šeptēties un zīmēties pirms kārtējām vēlēšanām", bet gan pastāvīgi strādāt valsts un sabiedrības interesēs pēc vislabākās sirdsapziņas un kā rūpīgam saimniekam, līdzīgi kā to likumi prasa no biznesa struktūru vadītājiem.
 
Un jā — atgriežoties pie kinematogrāfa. Bizness ir bizness. Arī filmu biznesā nevar šodien paļauties tikai uz dāsnu palīdzību no valsts. Šodien ir sponsoru un filantropu laikmets. Un ja jau ideja patiešām ir laba, tad filmas ražotājs var piesaistīt finansējumu arī no privātā sektora, nevis tikai cerēt uz valsts — lasi — nodokļu maksātāju naudu. No sarunām ar kinoļaudīm esmu secinājis, ka Latvijā aizvien dominē pilnīgi ačgārns process. Vispirms idejas autori iet uz Nacionālo kinocentru ar valsts finansējuma lūgumu, un gadījumā, ja palaimējas un valsts naudiņu piešķir, tad nu sāk meklēt papildu finansējumu no privātajiem kanāliem.
 
Process ir gana skaidrs un vienkāršs. Mehānisms droši vien atstrādāts jau gadiem. Tā teikt — viss iet "kā pa sviestu". Bet vai tas tiešām nav "sviests"? Parādiet man kaut vienu piemēru citos biznesos, kur šādā veidā dabūsiet finansējumu! Nav tādu piemēru! Neviena banka nekad nedos aizdevumu biznesam, ja nebūs precīzi izstrādāts biznesa plāns ar prognozēto naudas plūsmu un skaidru definējumu, cik lielu personisku iesaistīšanos un finansiālo risku ir gatavs uzņemties pats aizdevuma lūdzējs. Līdzīgi ir arī ar Eiropas projektu finansējumu. Arī tad uzņēmējam ir skaidri jāparāda, cik daudz un kādā veidā tiks nodrošināts finansējums pašu spēkiem. Un ne savādāk.
 
Kādēļ bieži dzirdam mieles un negācijas par latviešu spēlfilmu radīšanas procesu Latvijā? Kādēļ ik pa laikam atskan kritika par tās vai citas filmas zemo saturisko un māksliniecisko kvalitāti, kurai tajā pašā laikā ir piešķirts valsts atbalsts? Varbūt tam iemesls tieši ir šī ačgārnā finansējuma piešķiršanas sistēma, kas balstīta tikai uz "sēklas naudas" dabūšanu no valsts — un tad jau redzēsim, kā būs tālāk. Filmas kvalitāti lielākoties nosaka tikai viens kritērijs — skatītāju skaits kinoteātros — kuri ar savu naudu nobalso, vai filmu ir vērts skatīties. Jo tagad taču var internetā "nolādēt" jebkuru audiovizuālo darbu. Savukārt labu filmu cilvēki dodas skatīties uz kinoteātri, lai gūtu lielās pozitīvās emocijas, ko mājās pie TV nekad negūsi. Savukārt ar šādu sistēmu, šķiet, nemaz īpaši nav jāsatraucas, būs vai nebūs filma "kases grāvējs". Un tad arī ražo visu ko. Kā padomju laikos rūpniecībā.
 
Marta beigās Nacionālais kinocentrs, pareizāk sakot tā izveidota ekspertu komisija, atkal lemšot par jaunajiem finansiālās palīdzības lūgumiem dažādu kinoprojektu realizācijai. Kā jau minēju — esmu cilvēks no malas, tomēr es gribētu aicināt šo procesu padarīt daudz plašāku un kvalitatīvāku. Jo man, piemēram, nav īsti skaidrs, cik šajā lemšanas procesā dominē profesionāļu subjektīvā attieksme, bet cik — pilnīgi neitrāla un kritiska attieksme pret ikvienu iesniegto projektu. Visiem naudas nepietiks. Taču tad nu ar šo mazumiņu ir jāiemācās saimniekot tā, lai atlasītu labākos no labākajiem. Lai vērtēšanas un lemšanas laikā jau uzreiz būtu skaidrs, ka pēc finansējuma piešķiršanas projektu realizēs noteiktajā laikā un apjomā. Ka pēc filmas iznākšanas uz "lielajiem ekrāniem" skatītāji "gāzīs kinoteātrus riņķī", lai tikai tiktu uz filmas noskatīšanos.
 
Lai gan mans uzskats — pie mūsu latviešu auditorijas lieluma biznesu Latvijā ar kino realizēt ir ļoti liels izaicinājums. Vienīgi, jātaisa patiešām labu kino kuru ir vērts tulkot lielajās pasaules valodās. Ja Atmodas laikā nebūtu izpurgājuši kino industriju, domāju ka ar padomju laikā iegūto kino pieredzi, cilvēki šodien varētu taisīt pasaules līmeņa kino. Bet šodienas sistēma neļauj izpausties profesionāļiem un ražot tāda līmeņa filmas, kā savulaik baudījām — "Ezera sonāte", "Pie bagātās kundzes" un citas.
 
Latvijā netrūkst labu aktieru un labu režisoru. Taču Latvijā aizvien pietrūkst labu menedžeru, kuri spētu atsijāt graudus no pelavām, un kuri spētu graudu pārtapšanas procesu maizē novadīt precīzi un savlaicīgi. Lai kādā brīdī mēs neattaptos, ka pietrūcis rauga mīklai, vai malkas krāsnij. Bet vēl jo vairāk — lai beigās, nokožot svaigās maizes gabaliņu, mutē nepaliktu rūgtuma garša. Jo tad maizīte būs kādā posmā sabojāta un vairs nebūs baudāma. Bet naudiņu taču būsim iztērējuši.