Kāpēc politiķu, mediju un sabiedrības vēršanās pret “Maxima” ir tik nesamērīga, salīdzinot ar citu organizāciju un amatpersonu iespējamo vainu un atbildību par Zolitūdes traģēdiju? Vai tikai traģēdija un nu jau bijušā “Maxima” Latvijas vadītāja  izteikumi pamudināja daudzus tik ļoti izpaust savu nepatiku pret šo lietuviešu uzņēmumu?

Manuprāt, traģēdijai un “Maxima” vadītāju izteikumiem ir otršķirīga nozīme. Galvenais iemesls  - “Maxima” ir redzamākais no ikdienas atgādinātājiem par pašu nespēju. “Maxima” ar savu esamību dzina un arī turpmāk dzīs kompleksos ne tikai Latvijas ražotājus un piegādātājus, ne tikai tirdzniecības jomas darbiniekus, bet teju vai ikvienu Latvijas iedzīvotāju.

Ja šāds tirdzniecības tīkls, vai arī jebkurš cits šāda mēroga un ietekmes uzņēmums pieder, piemēram, norvēģiem, tur nav ne skaudības, ne arī paššaustīšanās. Ko nu mēs, mums jau nav tādas rocības kā norvēģiem. Nav mums arī tādas pieredzes kā vāciešiem un somiem, vai tik daudz naudas kā krieviem. Tāpēc tad, ja Latvijā biznesu uzsāk attīstīto un bagāto valstu pārstāvji, tad viss ir kārtībā. Jā, varbūt arī virtuves sarunās ir skaudīga pakurnēšana, bet pazemojumu gan nejūtam.

Savādāk, ja ar lielu projektu Latvijā ienāk lietuvieši vai igauņi. Tad tā ir ne tikai konkurence, bet arī atgādinājums par pašu nespēju. "Maxima" ir kā ikdienā saskatāmā kodētā zīme, kas atgādina, cik patiesībai neatbilstošas ir tās atrunas par it kā objektīvajiem apstākļiem mūsu nevarēšanai. Ja jau lietuvieši tādos pašos apstākļos varēja, tad kāpēc ne mēs?

Citkārt vēršanas pret "Maxima" izskatīties neveikli. Nav taču viegli atzīties savā mazspējā. Bet traģēdija bija kā pamudinājums, kā jauna atruna. Sākotnēji boikots bija par vadītāja izteikumiem. Uzņēmums noreaģēja pāris stundu laikā, vadītāju atlaižot. Vai nepatika samazinājās? Nē! Sabiedriskās iniciatīvas turpinās, turklāt  sākotnējais iegansts jau ir piemirsies...

Pozitīvākā gaisotnē "Maxima" varēja būt kā veiksmes stāsts, kas pamudinātu arī Latvijas uzņēmīgos cilvēkus plašākam vērienam, mēģinājumiem izrauties ārpus Latvijas robežām. Bet, nē! Vieglāk ir izbaudīt naidu, cerībā, ka ja šī "Maxima" zīme ikdienā neatgādinās par pašu nespēju, tad dzīve šeit būs mierīgāka, atbilstoši "Sūnu ciema" ierastajam ritmam.

Kāpēc mums nav neviena šāda mēroga uzņēmuma? Kāpēc mums nav šādu uzņēmēju, ar šādu vērienu, gribēšanu un varēšanu? Vai maz to gribam? Vai esam gatavi samierināties ar to, ka lielas ambīcijas uz uzvaras nes līdzi arī nevēlamas blaknes. Te kā piemēru var minēt gan "Parex", gan "airBaltic".

Es negribu ar šo rakstu atjaunot un veicināt diskusiju par to, vai un kādus noziegumus pastrādāja V.Kargings un V.Krasoviskis. Negribu arī vērtēt, cik savtīgs bija B.Fliks. Šī raksta temats arī nav "Maxima" attiecības ar darbiniekiem un instrukcija par rīcību trauksmes gadījumā. Par to visu tāpat jau daudz ir diskutēts un gan jau diskutēs vēl. Bet es gribētu veicināt diskusiju par to, kāpēc mums nav pašiem sava "Maxima", ja ne Baltijas, tad vismaz Latvijas mērogā. Kāpēc esam tik nespējīgi kooperēties? Kāpēc esam tik negriboši domāt plašāk? Un kāpēc esam tik neiecietīgi pret tiem, kas gatavi būt lielāki un citiem uz augšu palīdzēt kāpt?