Turpinājums Oļega Ozernova stāstam par viņa sēņu biznesu. Kā viņu sāka aplaupīt bandīti un valsts.

Sākums - šeit.

10. nodaļa. Jūs aplaupa? Nomierinieties!

90. gadi. Braucieni uz Poliju. Rublis – ietvarā, „repsīši” – kabatā. Krāsainie metāli – veseliem ešeloniem uz Rietumiem, okupanti – ešeloniem uz austrumiem. Kāds zāģē gabalos VEF un RAF, kāds cits – hanteles. Bandīti, haritonovieši, attiecību skaidrošana. Valūtas maiņas punkti. Mācītāji-reketieri. Pirmie čemodāna izmēra mobilie telefoni. Bērnudārzos tiek atvērtas saunas. Kadru komjaunieši iestājas radikālās nacionālās partijās un banku valdēs, CK ideoloģiskie sekretāri uzsāk cīņu ar komunismu.

Kuģniecību vada viduvēji kadri ar tikpat viduvēju izglītību. Aviāciju – tikpat viduvējs pilotu sastāvs. Galvenā kvalifikācija – latvietis. Pirmie graffiti uz transformatoru būdiņām. Banānveži un tankeri maina karogus un saimniekus. Ostas krāni nespēj vien sakraut tautas mantu skaistu ar eksotiskiem nosaukumiem apveltītu sauskravas kuģu  tilpnēs. Lidmašīnas dodas uz svešām valstīm un vairs neatgriežas.

Pār „sarkanajiem baroniem” – sovhozu-miljonāru direktoriem nākušas tautas dusmas, viņi sēž raudādami savās Līvānu mājiņās. „Dāvanas” – valstsvīru izdotajos likumos. Būdiņas – lodziņi uz robežas ar kontrabandu pārēdušiem muitniekiem ar AKM-iem plecā.

Piedzēruši zemessargi pa naktīm no automašīnām šauj uz sievietēm un bērniem. Sertifikāti, pajas – laupīšanas indulgences. Labā, ļaunā, varas, morāles un zemes privatizācija.

Apjukušie zinātnes spīdekļi Sporta pilīs tirgo turku vējjkas. Izsalkuši kareivji un oficieri kazarmās vēstulēs lūdz radiniekiem Maskavā apjautāties, kam viņi tagad kalpo.

Banka „Baltija”. Elegances elementi – pirmās lietotās ārzemju mašīnas, kas lepni lauž ceļu niķelī nobālušo „Volgu”, VAZu un „moskviču” barā. „Zaporožeci” proletāriskā bezsamaņā spiežas ielu malās. Par savu nākotni šaubās „KamAZi”.

Vispārēja tirdzniecība ar visu, kas gadās pie rokas – tiek tirgoti mundieri, kombināti, gāzmaskas, sovhozi, zemūdenes, pirtis, sirdsapziņa, rūpnīcas, tīkli, partijas biļetes, videokasetes un pirmā sadzīves tehnika no rietumvalstīm. Rumbulas un Buļļu bagātīgās drupas. Maksas tualetes, pasūtījuma slepkavības un tādi paši raksti dzeltējošajā presē. „Nesatricināmā” kaimiņa agonija.
 
Rietumos – vispārējs orgasms. Jautrība visapkārt. Vara pieder tautībai! Šausmas!!! Brīvība!!!

Bet kaut kur Babītes mežā mēslos un sapņos par gaišu nākotni slēpjas mazs, tīrs un naivs ģimenes bizness ar ambicioziem kapitālisma giganta dīgļiem.

Ballē valda Viņa Augstība Tirgus. Visa dzīve ir tirgus, t.i. vieta, kur viss tiek pirkts un pārdots. Tikai šiem diviem procesiem ir kāda nozīme. Visi pārējie ir atcelti. Izvēle ir tāda, ka laika domāt par mūžīgām lietām nav.

Amerikāņu sapnis — self-made (cilvēks patstāvīgi smagā darbā gūst dzīvē panākumus). Uz priekšu, pretī tirgum!

Bandīti

Četrus gadus es glabāju tikumību biznesā. Nenosargāju. Mani atrada pat mežā. Tas jau ir gandrīz kompliments. Tātad es tirgū esmu kļuvis pamanāms.

Ieradās. Divās palietotās ārzemju mašīnās. Deviņi cilvēki.

Buļļi:

Sporta bikses, bicepsi sporta krekliņos, golda ķēdes, krosenes, steigā izveidoti tetovējumi, problēmas ar sakodienu un reti fiksi. Acīs – sabrukums, nepabeigta vidējā izglītība, mīlestība pret māti, bērnība bez saldējuma, gatavība krist histērijā. Daži ir redzējuši nāvi, daži tai ir palīdzējuši. Tādiem acis ir stiklainas. Tie ir cīnītāji, torpēdas, buļļi.

Brigadieris, vecākais:

Aiz muguras vīd kaut kas līdzīgs dienestam iekšlietu orgānos, vismaz milicijas skola. Koncentrējies. Džinsi, zīmoggredzens uz mazā pirkstiņa. Uz tā, tāpat kā uz labās rokas īkšķa gari, rūpīgi manikīrēti nagi. Iespējams, spēlē ģitāru. Pats par sevi saprotams, kaklā ķēde, taču resnāka. Visi zobi savās vietās. Krekls, virs tā ādas žakete. Skatiens izklaidīgs, dažbrīd intelektuāls, skatās cauri cilvēkam, marihuānas dvesma. No viņa ož kā no patologanatoma. Bāla, neveselīga ādas krāsa. Viegli iztēloties viņu guļam morgā uz galda. Tāpat kā visus pārējos.

Dīvaini, taču šis tips iedveš lielākas bailes, nekā viņa bullēni, pat tetovējumos un ar izdauzītajiem zobiem. Tie bija haritonovieši.

Kad viss šis bars izlīda no mašīnām, kļuva bail. Kautiņos padoties nemēdzu. Ugunsgrēkā un kuģim grimstot bail nebija. Tur bija godīga cīņa, viss bija atkarīgs tikai no tevis paša. Šeit bija citādi. Pilnīga bezpalīdzība. Apdraudēts bija viss — cilvēki, tuvinieki, uzņēmums. Neviena, kam lūgt palīdzību, nav. Vieni paši mežā. Teritorijā degvielas un smērvielu noliktava, simtiem tonnu salmu ruļļos un maisos. Naktīs rūpnīcā tikai viens vīrs un dažas sievietes, sēņu savācējas. Mājās – bērni. Kur sprukt?

Mani darbinieki, kuri bija pagalmā kopā ar mani, klusiņām pazuda, atgriezās savās darba vietās. Tobrīd bija pietiekami daudz informācijas avotu, kas lika baidīties. Cilvēku rīcība bija saprotama.

- Ar ko jūs strādājat? – pieklājīgi un ierasti izklaidīgi apjautājās brigadieris.
Man gribējās atbildēt: ar Dievu sirdī un ticību gaišajai nākotnei, taču nodomāju, ka to viņi nesapratīs.
- Paši par sevi, — tas bija viss, kas tobrīd ienāca prātā.
- Tā nevar būt. Tagad strādāsiet ar mums. Es gribu apskatīt fabriku.
- Ejam, tikai pasakiet saviem puišiem, lai izsmēķus nekur neizmētā. Te visapkārt ir sausi salmi.
- Nu, kā nu vienosimies. Vai labi deg? – ar neslēptu izsmieklu painteresējās brigadieris.
Un savējiem izmeta: — Pagaidiet tepat.

Izsmēķi tika nomesti pie kājām. Daži buļļi iesēdās mašīnās, atstājot durvis pavērtas. Izvadāju brigadieri pa fabriku. Bandīts izrādījās ziņkārīgs un saprātīgs. Novērtēja, maita tāds, izprata būtību.

- Nu, tu neesi nemaz tik slikti izvērsies.
Tālāk sekoja saimnieciski jautājumi. Par ikmēneša maksu sākās strīds. Ekskursijas laikā sākotnējais „uzbrauciena” tonis pazuda, tāpat kā mans iekšējais uztraukums. Un es kaulējos nopietni. Tā bija parasta, lietišķa saruna.

Te nu jāizsaka zināma cieņa bandītu pieejai. Tas cilvēks saprata, ka kopējai kasei izdevīgāk būs, ja mierīgi strādāšu un maksāšu „par jumtu”. Acīmredzot tas, ko viņš ieraudzīja, būtiski atšķīrās no visa agrāk redzētā. Varbūt viņš perspektīvu izjuta? Tā es to sev tolaik izskaidroju.

Pēc ekonomiskās situācijas izskaidrošanas vienojāmies par to, ka sākumā maksa nebūs briesmīga.

Ekskursijas beigās Volodja, kā stādījās priekšā brigadieris, palūdza (!) kasti konservu un pāris kastes sēņu saviem puišiem. Sākām viens otru uzrunāt uz „tu”. Šķīrāmies gandrīz kā partneri.
- Ja kāds sāks „braukt virsū”, pasaki, ka strādā ar F...u. Ņem telefona numuru, zvani uzreiz. Policistiem nezvani. Tur viss ir sarunāts. Ja sāksi sūdzēties, apraksim.

Aizbrauca

Es to visu uztvēru filozofiski. Tādi laiki. Problēmas biznesā.

Vēlāk brigadieri un buļļi mainījās. Toreiz viņi ilgi nedzīvoja. Taču man ar visiem izdevās saprasties. Mani nežņaudza. Dažbrīd tika izteikti apšaubāmi sadarbības paplašināšanas piedāvājumi. Atrunājos kā mācēdams, un viņi likās mierā. Nekad nekļuva īpaši nekaunīgi. Zināmā mērā mani pat cienīja. It īpaši tas kļuva jūtams pēc viena gadījuma.

Pēc nodevām viņi parasti ieradās mēneša beigās, divatā,  galīgi nodzītā mašīnītē. Te pēkšņi ieradās elegantā zelta metāla krāsas Chevrolet ar aptumšotiem stikliem. Iebrauca tieši komposta cehā. Patiešām, cehs liels, vārti vaļā, kāpēc gan ne. Kāds no manējiem bija pateicis, ka es esmu tur.

Es patiešām biju tur. Sēdēju traktorā, pārkrāvu kompostu (traktorists bija saslimis, bet otrs strādāja pie jaunbūves, cementa plāksnes lika vietā). Bedre – 30 m, simt tonnas komposta. Es ar traktoru – smalcinātājā, puiši aiz smalcinātāja – ar dakšām izlīdzina. Darbs tuvojās beigām, atlika vēl apmēram desmit minūtes. Visi noguruši, no komposta ceļas tvaiki un smaka, visapkārt karstums un troksnis.

Te pēkšņi ierodas viņi. Chevrolet komposta cehā patiešām veido ezotērisku ainu. Nostājās ceha sākuma daļā, kur tīrāks gaiss un stāv. Nu, domāju, nez, kas nu tur ieradies.

Turpinu strādāt. Pēc pāris minūtēm no mašīnas izlec pakalpiņš baltā krekliņā, jaunulis ar nekaunīgu ģīmi, un lien pie manis traktorā, ar pretīgumu ķerdamies pie rokturiem.

- Ei, arāj, ej vien. Tur F...s ieradies. Grib uz tevi paskatīties.

Viņa acīs vīdēja tāds nicinājums, ka mani pārņēma dusmas. Domāju: nu, maitas, pagaidiet man!
- Pasaki, ka darbs jāpabeidz, procesu pārtraukt nevaru. Pēc piecām minūtēm atnākšu.

Pakalpiņa mute pavērās līdz ausīm.

- Ko tu runā?! Tas taču ir pats F…s!!!

- Manis pēc – kaut vai kaktuss! Ej un pasaki.

Pakalpiņš apjucis norāpās no traktora, noslaucīja rokas salmos. Aizmetās ziņot. No mašīnas neviens neizkāpa. Sēž, gaida. Te nu manī pamodās odesietis.

Pasaucu savu puisi un saku:

- Aizskrien pie Miškas. Liec viņam cauruļlicēju piebraukt pie ceha vārtiem un noslēgt izbrauktuvi.

Cauruļlicējs ir 12 tonnas smags kāpurķēžu traktors ar krānu. Bez krāna ļoti atgādina vācu „Tīģeri” ar nozāģētu stobru. Droši varu teikt, ka tas ir iespaidīgs agregāts. No ceha tam garām var tikt tikai ļoti slaids velosipēdists.

Pabeidzām darbu. Četri puiši ar dakšām devās uz izeju, izskatās nikni un noguruši.

Pats apgriezu traktoru (riteņi – manā augumā), pacēlu divu kubikmetru tilpuma kausu un pamatīgā ātrumā pagriezu uz Chevrolet pusi. Cilvēki mašīnā sarosījās – to varēja manīt, kad pa logiem pabāztie elkoņi un rokas ar cigaretēm acumirklī pazuda un logi aizvērās. Noblīkšķēja pavērtās priekšējās durvis.

Nobraucis pa cehu metrus trīsdesmit savā skaistulī ar pacelto kausu, es krasi nobremzēju pusmetra attālumā no mašīnas. Kauss ar asajiem zobiem karājās virs amerikāņu elegantās mašīnas ar rīdzinieku pildījumu iekšā. Nenoslāpējis dzinēju, kāpu lejā. Vīri ar dakšām pienāca tuvāk, nostājās netālu aiz mašīnas. Noslaucīju rokas, aizsmēķēju. Stāvu. Klusums. Noskaņojums gaišs. Nobeigšu neliešus un aprakšu kopā ar mašīnu! Nekādu baiļu nebija. Atmiņā aust visi vectēvu un vecvectēvu varoņdarbi, un pats taisnības eņģelis baltā tērpā lidinās virs galvām. Vārdu sakot, afekts.

Apnikuši ar savu nekaunību, gangsteri idiotiskie!

Nolaižas aizmugures durvju logs. Parādās padzīvojuša noziedznieka kalsnējā zaļganā seja. Piere nosvīdusi, kaut arī jūtams, ka salonā darbojas kondicionētājs. Skatiens koncentrēts, tajā nav redzamas nekādas emocijas.

— Man par tevi stāstīja. Iebraucu sēnes nogaršot. Pacienāsi?

Varens gājiens. Velna psihologs... Ar traktoru braukt virsū padzīvojušam cilvēkam ar slimīgu seju man likās neētiski. Viņam līdzās mašīnā neviens nesēž. Tātad mašīnā ir ne vairāk kā trīs cilvēki, ieskaitot vadītāju. Viens čūlas slimnieks, puišelis-pakalpiņš un vadītājs. Mūsu ir daudz – ar dakšām un tankiem. Taisnības eņģelis tepat vien lidinājās.

Afekta stāvoklis pazuda tikpat ātri, kā parādījās. Man viņu kļuva žēl. Velns parāvis, gandrīz asaras sariesās acīs. Aizsūtīju puišus pēc sēnēm. Miškam pamāju, lai dzen projām cauruļlicēju. Noliku vietā traktoru. Mašīna tūlīt pat izbrauca ārā no ceha, taču no tās neviens neizkāpa.

Sēnes ielikām bagāžniekā, un vietējais „jumta turētājs” aizvācās savās bandītu darīšanās. Darba diena beidzās. Man bija apnicis baidīties. Vēlāk es domāju, ka no viņa puses sekos asiņaina atriebība. Tomēr viss bija kārtībā. Mani pat sāka cienīt. Tas bija jūtams.

Valsts

Šajā stāsta daļā kopā ar bandītiem valsti es pieminu īpaši. Tolaik valsts man mācās virsū gluži tāpat kā bandīti.

Ar bandītiem bija iespējams vienoties. Ar „valsti” – nekad. Ja nu tikai ar kukuļu palīdzību.

Ar ko tad tolaik visas šīs – ugunsdrošības-sanitārijas-veterinārijas-darba aizsardzības-valodas-velns zina kā uzraudzības inspekcijas atšķīrās no bandītiem? Ar to, ka vieni vicināja mauzerus un nažus, bet otri – absolūti neizpildāmu, nepārtraukti mainošos likumu un instrukciju sējumus un nodokļu sarakstus, kurus nebija iespējams apmaksāt pilnībā un neizputēt.

Ja gadījās neraža vai citi ārkārtas apstākļi, bandīti naudu gaidīja un traci necēla ne reizes. Ne reizes! Toties valsts acumirklī ieslēdza „skaitītāju”. Kad pie manis ar pārbaudēm brauca VID-inieki un iedvesmoti stāstīja par katra pilsoņa pienākumu kārtīgi maksāt nodokļus par labu nabaga pensionāriem, invalīdiem un armijai, es vienmēr domāju par sistēmas cinismu.

Ar VID-iniekiem viss ir skaidrs. Cilvēki dara savu darbu. Pieņemu, ka daži no viņiem neviltoti uzskata, ka tas nāk par labu tiem pašiem pensionāriem un skolotājiem. Arī šodien, t. sk. arī IMHO ir sastopami godīgas nodokļu nomaksas apoloģēti, piemēram, M. Aleksejeva.

Taču, kad es viņiem jautāju, kur ņemt skaidro naudu, lai norēķinātos ar bandītiem, kuri ieradīsies rīt, un kādā postenī manam grāmatvedim iekļaut šos izdevumus, viņi atbildēja, lai griežos policijā, lieliski zinot, ka valsts nespēj pasargāt biznesu no bandītu patvaļas. Daži no viņiem pat sarka, to teikdami.

Tātad mīļotā valsts nav spējīga pildīt savus pienākumus – apsargāt mani no bandītiem un saviem ierēdņiem, bet man savi pienākumi ir jāpilda bez ierunām.

15 gadu laikā manā uzņēmumā bija tikai viens nopietns nelaimes gadījums, kurā cieta trīs cilvēki, kaut arī visas tehnoloģijas paredzēja vairākas bīstamas operācijas ar visdažādāko tehniku. Sašķīda ripzāģa disks. Rezultātā — dziļi griezumi. Pēc divām dienām visi atal bija darbā. 
Nebija neviena ugunsgrēka, pat sīka, neskatoties uz to, ka teritorijā lielos daudzumos glabājās gan naftas produkti, gan salmi, gan plastmasas tara, darbojās apkures katli un siltumģeneratori, bija papilnam elektropievadu. Uzņēmumā bija stingra darba disciplīna. Tajā bija viss drošam darbam nepieciešamais. Visas iekārtas, mašīnas un sistēmas veidoju un izstrādāju, ņemot vērā minimālu, taču vispārēju atbilstību šiem apstākļiem.

Un kas notika tālāk?

Regulāras inspektoru vizītes, kuri rakstīja kilometriem garas rekomendācijas, kuru ievērošanai būtu nepieciešami simtiem tūkstošu latu, pamatīgi bojāja dzīvi.

Redziet, nepietiekams skaits ugunsdzēšamo aparātu. Man to ir 45, bet saskaņā ar normām (nav saprotams, kādām) vajadzīgi 90. Manējie ir padomju ražojuma, bet vajadzētu importa aparātus. Un tos steidzami (līdz aktā norādītajam datumam) ir jāiegādājas un jāuzstāda. Pie tam skan uzstājīgs ieteikums iegādāties tos konkrētā firmā. Ne par ko nav jāuztraucas, jo rajona ugunsdzēsības inspekcijas priekšnieka sievai piederošā firma noteikti piešķirs atlaidi jūsu cienījamajai kompānijai.

Pēc tādas pašas shēmas rīkojās arī pārējās inspekcijas.

Cirpa visi. Valsts šajā korī dziedāja solo partiju, izceldamās ar histērisku falsetu. Īpaši smagas rūpes ražošanā iesaistītajiem Latvijas uzņēmējiem radīja valsts triki naudas politikā!

Manā uzņēmumā gandrīz visas iekārtas, celtniecības materiāli un betona konstrukcijas bija ražotas Padomju Savienībā, par padomju laika cenām iepirkti iztirgojamajos sovhozos, nožņaugtajās celtniecības un montāžas pārvaldēs visā Latvijā, pēdējo elpu velkošajās lauksaimniecības ražošanas bāzēs un Krievijā. Par to visu es maksāju ar pilnvērtīgiem padomju rubļiem pēc kursa.

Pāreja uz „repsīšiem” pēc kursa 1:6 un pēc gada pāreja uz latiem pēc kursa 1:200, kam sekoja visu pamatlīdzekļu ar bilances vērtību, mazāku par 50 latiem, ieskaitīšana „mazvērtīgajos” vienā mirklī gandrīz iznīcināja manas kredīta garantijas. Firma praktiski zaudēja vērtību. Bet es taču strādāju ar kredītu palīdzību. Banka „stingri savilka uzacis” un sakarā ar „ķīlas masas” samazināšanos uz vietas pacēla jau tāpat zvērisko kredītu procentu līdz 26% gadā.

Runājot par bandu, vajadzētu pieminēt arī bankas, taču tas ir atsevišķs stāsts. Manuprāt, tas ir pat veselas nodaļas vērts.

Jā, es visiem spēkiem centos izvairīties no nodokļiem, lai glābtu savu biznesu. Balles karaliene bija skaidrā nauda! Ar ko tad vēl varēja apmierināt šīs valsts vadītās bandas apetīti? Ar ko tad vēl es varēju aizlāpīt caurumus šajā „labvēlīgajā” biznesa vidē, ko bija radījuši ambiciozie un alkatīgie pie varas esošie zemnieki ar viņu aprobežoto likumdošanu un absolūto bezpalīdzību visā, kas skāra ekonomiku un iekšpolitiku?

Par tādiem kā es, viņiem nebija laika domāt. Viņi, siekalas šķiezdami, dalīja svešu pīrāgu – „Latvijas tautas saimniecību”.

Cik daudz laika, spēku un līdzekļu tika veltīti nodokļu „optimizācijai”... Milzums! Kur es varēju ņemt līdzekļus bandītiem, kukuļiem, norēķiniem skaidrajā naudā, lai nopirktu „no rokas” to, ko citādi nopirkt nevarēju?

Ne jau iedzīvošanās dēļ tas viss tika darīts, bet gan izdzīvošanai. Ja es varēju nopirkt vajadzīgos dzelžus vai salmus no zemniekiem „bez papīriem”, es to darīju. Lielākoties citu variantu nemaz nebija. Tikai par skaidro naudu vien varēja nopirkt. Bet kur lai to ņem?

Valsts ciniski, amorāli, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem žņaudza cilvēkus, pieprasot to, kas tai pienākas, un nesniedzot nekādu aizsardzību uzņēmējiem ne no saviem korumpētajiem ierēdņiem, ne no bandītiem, spiežot cilvēkus strādāt mežonīgā, pašas „regulētā” biznesa vidē.

Gatavojot šo rakstu, man ienāca prātā doma parēķināt, cik tad man izmaksāja visu līmeņu bandītu apkalpošana. Saskaņā ar vispieticīgākajiem aprēķiniem, šie cipari pārsniedza miljonu latu, kas tika izdoti iemaksām bandītu kopkasē, nodokļiem, banku procentiem, kukuļiem, nepamatotām muitas nodevām (par tām sīkāk pastāstīšu vēlāk).

Pie tam iemaksas bandītu kopkase veido vismazāko summu šajā sarakstā. Ar bandītiem vismaz bija iespējams vienoties.

Ceru, ka lasītājs man piedos garo atkāpi. Bez tās man būtu grūti izskaidrot daudz ko no tā, kas notika vēlākajos gados.