Turpinājums Oļega Ozernova stāstam par viņa sēņu biznesu. Kā viņš sadūrās ar konkurentu no Lietuvas.

Šeit — sākums.

12. nodaļa. Cerības uzvara pār pieredzi 

Līdz ar ražošanas pieaugumu attīstījās tirdzniecība. Tolaik klientu skaits jau pārsniedza simtu. Izveidojām paši savu tirdzniecības punktu tīklu. Jau 1994. gadā mēs iznomājām divus stendus Centrālā tirgus dārzeņu paviljonā, netālu no pārejas uz zivju paviljonu.

Pēc rekonstrukcijas uzstādījām saldētavas un tirdzniecības iekārtas. Patērētāji mūs ievēroja, un pārdošanas apjoms pieauga. Atvērām papildu tirdzniecības paviljonus Purvciema un Matīsa tirgos, vēlāk arī „Dammes” tirgū. 1997. gadā „Mikos” pārliecinoši stāvēja uz kājām. Kompānijas desmit gadus ilgā vēsture, iegūtais imidžs, vietējo konkurentu-ražotāju trūkums, noregulēta, nopietni mehanizēta tehnoloģija, saliedēta un labi apmācīta komanda, plašs klientu tirgus.

Varētu šķist – te nu tā ir, laime! Dzīvo un priecājies. Taču kapitālistiskā laime  tuvākajā laika periodā nav iespējama. Mamonam laimīgie nav vajadzīgi. Viņam ir vajadzīgi kalpi, kas pastāvīgi patur prātā kalpošanu savam saimniekam. „Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam” (Mt 6:24).

Biznesā apstāties nav iespējams, citādi tevi aprīs. Tur miera nav.

Mūsu materiālās ambīcijas nemaz nebija īpaši lielas, un mēs arī netiecāmies kļūt par magnātiem, taču atvilkt elpu neizdevās. Tirgus auga, un mēs nespējām tikt tam līdzi. Vēsturiski izveidojusies monopolija sabruka mūsu acu priekšā. (Latvijā šampinjonus tolaik ražoja tikai vēl viena pavisam neliela saimniecība.)

Poļi un holandieši ar mūsu palīdzību Latvijas tirgu izmeta no prāta, taču lietuviešu konkurents, kurš tolaik jau bija uzkrājis nopietnu potenciālu, agresīvi lauzās iekšā tirgū. Mēs ar viņu bijām pazīstami. Gudrs, uzstājīgs, darbīgs jauns cilvēks. Viņš reiz ieradās pie manis kopā ar tēvu, uzņēmīgu Kauņas pilsētas ierēdni.

Jau 90. gadu sākumā es piedāvāju viņam iespēju apvienoties un uzsākt kopīgu darbu Baltijas valstu tirgos un vēlāk iziet Eiropas konservu tirgū. Taču tāda iespēja viņu neinteresēja. Viņa galvenā priekšrocība, neņemot vērā muitas „Latvijas  preferences”, par kurām sīkāk pastāstīšu vēlāk, bija tā, ka viņš savulaik darbu sāka jau ar gatavām, no Padomju Savienības palikušajām, iekārtotajām šampinjonu audzēšanas iekārtām un apmācītu personālu.

Iekarojis Lietuvas tirgu un padzinis no tā poļus, viņš, protams, pievērsās Latvijai. Un nosprauda sev mērķi – iznīcināt mūsu biznesu. Nekā personīga, dabiska konkurence.

(Ar smaidu) Varbūt baidījās no apvainojuma par karteļu sazvērestību... Taču visticamākais ir tas, ka viņš neuzskatīja mani par nopietnu konkurentu un nolēma, ka iztiks bez sadarbības ar mums. Vārdu sakot, mākoņi tirgū savilkās arvien tumšāki.

Ko bija iespējams iegūt no šīs situācijas?

Tālākas ekstensīvas audzēšanas platību paplašināšanas iespējas esošās rūpnieciskās bāzes infrastrukūras ietvaros bija pilnībā izsmeltas. Būvēt filiāli uz jaunas zemes? Taču arī komposta ražošanas iespējas šajā līmenī bija izsmeltas. Jaunu plantāciju izveide automātiski nozīmēja arī komposta ražošanas apjoma palielināšanu. Zeme, investīcijas... Ar to visu tikt galā neizdosies. 

Te nu būtu varējusi noderēt normāla uzņēmēja pieredze. Ārēji uzņēmuma līmenis nav nemaz tik slikts. Izreklamēt un pārdot ar peļņu. Bet no kurienes lai rastos tāda pieredze? Mūs bija pārņēmusi mīlestība pret savu darbu, cerības un ticība sava uzņēmuma panākumiem. Mēs tam ticējām.

13. nodaļa. Gribi sasmīdināt Dieviņu? Pastāsti viņam par saviem plāniem(с)

Izeju no strupceļa priekšā pateica pati dzīve.

Man bija pazīstams kāds holandiešu konsultants, kura pakalpojumus es izmantoju jau vairākus gadus. Vispasaules līmeņa speciālists, kurš konsultēja vairākus desmitus projektu visā pasaulē. Viņa pakalpojumi bija dārgi, taču noteikti šīs cenas vērti. 
Viņš ieradās vismaz reizi gadā. Viena viņa darba diena izmaksāja 300 latus. Turklāt vēl izmitināšana, ceļš un „festivāli”. Nedēļu ilga apciemojuma laikā, strādājot ar viņu 10 – 12 stundas dienā, mēs ieguvām unikālas zināšanas, kas līdzinājās gadam Holandes Lauksaimniecības akadēmijā.

Vairākas reizes es stažējos viņa konsultāciju centrā Holandē (Horstas pilsēta). Pēc teorētiskajām nodarbībām mēs kopā ar viņu apmeklējām šampinjonu ražotnes Holandē, Francijā un Beļģijā, kā arī iekārtu ražotāju rūpnīcas. Visur viņu pazina, un mūsu priekšā pavērās jebkuras durvis.

Vienā no šādiem braucieniem mēs apmeklējām rūpnīcu Beļģijā, kas ražoja 10 000 tonnas komposta mēnesī! Taču līdz sirds dziļumiem mani pārsteidza nevis ražošanas mērogi un lieliskā tehnika, bet gan modernākā tehnoloģija un iekārtas paātrinātai komposta sagatavošanai (t.s. INDOOR sistēma), ko man šeit parādīja.

Demonstrācijas prelūdija zināmā mērā līdzinājās superslepena militārā objekta apmeklējuma procedūrai. Visbiežāk dzirdētais vārds instruktāžas gaitā  bija „nedrīkst”, mums tika atņemts fotoaparāts un parakstīta vienošanās par konfidenciālas informācijas neizpaušanu.

Kā noskaidrojās, tehnoloģija bija pavisam jauna un atradās rūpnieciskā darba uzsākšanas līmenī. Vēl vairāk, tā veidoja tikai daļu no programmas, kas paredzēja visas nozares pārveidi par t.s. šampinjonu ražošanas „satelītu” sistēmu.

Sistēmas pamatā bija plāns pārveidot nozari par šauru ražošanas specializāciju atsevišķa uzņēmuma ietvaros. Līdz šim lielākā daļa uzņēmumu veica pilnu ražošanas ciklu, sākot no komposta un beidzot ar sēnēm, bet tagad tika veidotas jaudīgas specializētas rūpnīcas, kurās tika ražots tikai komposts vai segaugsne. Savukārt ap tām, rūpīgi aprēķinātā ģeogrāfiskā areālā – liels skaits mazu un vidēju apjomu fabrikas (satelīti), kas nodarbojās tikai ar šampinjonu audzēšanu.

Tādējādi tika atrisināts liels skaits nozarē esošo problēmu, taču galvenais bija tas, ka sistēma ļāva ievērojami palielināt uzņēmumu skaitu, kas nodarbojās ar sēņu audzēšanu. Audzēšanas platību kvantitatīvais pieaugums īsā laikā sasniedza vairākus desmitus procentu.

Šādas sistēmas „iedīgļi” Eiropā eksistēja jau ilgu laiku. Taču tieši 90. gados notika tehnisks un tehnoloģisks izrāviens komposta ražošanas sfērā, kas ļāva uzsākt vērienīgu sistēmas ieviešanu.

Parādījās ne tikai tehnoloģija INDOOR system bet arī sēšanas un komposta fasēšanas iekārtas, kā arī kvalitatīvs transports tā pārvadāšanai un mehanizētai izkraušanai tieši plantācijās “satelītu” saimniecībās.

Par sistēmas priekšrocībām varētu uzrakstīt apmēram desmit disertācijas. Varbūt tās pat jau ir uzrakstītas? Noteikti nezinu. Taču ne jau velti Holandes valdība tolaik 5 gadus ilgajai programmai piešķīra nozares subsīdijas 250 miljonu eiro apmērā. Arī pārējās Eiropas valstis neatpalika.

... Sākumā es jutos lieks šajos svētkos. Kur Eiropa, kur —  Babīte...

Taču pēc tam es nolēmu, ka jāmaina biznesa stratēģija, un par jaunās stratēģijas atslēgu var kļūt tieši satelītu sistēma.

Shēma bija ļoti vienkārša:

1) Mana uzņēmuma specializācija ir sēņu audzēšanai nepieciešamo izejvielu (fasēts komposts, segaugsne) ražošana, kas tiek pārdotas (vai apmainītas bartera darījumos) satelīta saimniecībām visās Baltijas valstīs. 
2) Es iegādājos no satelītiem svaigas sēnes, konservēju, fasēju, kaltēju un realizēju tirgū vai eksportēju. 
3) Pieaugot satelītu skaitam, pilnībā pārtraucu audzēšanu un uz atbrīvojušās struktūras bāzes paplašinu 1. un 2. punkta realizācijas iespējas.

Aprēķini rādīja, ka pēc papildu rekonstrukcijas un aprīkošanas no manas rūpnieciskās bāzes iespējams „izspiest” apmēram 800 – 900 tonnas fasēta komposta ar iesētu micēliju mēnesī. Ņemot vērā tehnoloģisko specifiku, tāds komposta daudzums pieļāva sēņu audzēšanu 1,5 – 2 hektāru platībā (salīdzinājumam jāpiebilst, ka SIA „Micos” rīcībā esošās audzēšanas platības tobrīd sastādīja 0,16 hekrārus, jeb 1600 m2).

Pieņemot, ka vienas satelīta saimniecības audzēšanas platība var sastādīt 500 kvadrātmetrus, būtu iespējams nodrošināt ar darbu 25 – 35 saimniecības. Svaigu sēņu ražošanas apjoms – 2700 — 3000 tonnas gadā.

Par tāda sēņu daudzuma noietu varēja neuztraukties. Tolaik, piemēram, mūsu konservu pasūtījumu portfelis tikai uz Vāciju vien sastādīja 1 miljonu burciņu mēnesī. Arī Zviedrijā, Itālijā un Austrijā bija nopietni interesenti.

Lieta tāda, ka mēs regulāri piedalījāmies ikgadējās starptautiskajās produktu izstādēs Rīgā. Arī produkcijas degustācijas nevienu neatstāja vienaldzīgu, jo konservus mēs gatavojām paši pēc savām receptēm, bez ķīmiskiem konservantiem, taču minimālais realizācijas termiņš, ko garantējām, pie tam bija 12 – 18 mēneši atbilstoši konservu veidam.

Neskatoties uz konkurenci ar lietuviešu kolēģi, noiets pieauga arī iekšējā tirgū.

Tātad mūsu rīcībā bija: 10 gadus ilga kompānijas darba pieredze, laba kredītvēsture, daudzās valstīs izmēģināta biznesa shēma, garantēts (nodomu protokolu līmenī) eksports un labas pozīcijas iekšējā tirgū. Tas nemaz nav tik maz kārtējam sākumam.

Protams, to visu vēl varējām reizināt ar zināmu devu veselīga avantūrisma un dalīt ar jau labi zināmajām latviešu nacionālā biznesa īpatnībām. Taču... Labāk nožēlot to, ko esmu izdarījis, nevis...

Turpinājums sekos.