Politika
12.11.2013
Кристиан Розенвалдс
Главный редактор латышской версии IMHOclub.lv
Sprūdžam jāpaliek
Reformas jāturpina!
-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
Надежда Котикова,
K F,
George Bailey,
Phil .,
доктор хаус,
Aleks Kosh,
Jevgeņijs Ivanovs,
Сергей Прищепов,
Владимир Бычковский,
Konstantīns Čekušins,
Александр Кузьмин,
Леонард Янкелович,
Aleksandrs Ļitevskis,
Kristians Rozenvalds,
Ludmila Gulbe,
Vladimirs Sokolovs,
Инна  Дукальская,
Леонид Радченко,
Oļegs  Ozernovs ,
Sergejs Ļisejenko,
Анатолий Первый,
Андрей Жингель,
Александр Смирнов,
Александр  Сергеевич
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Edmundam Sprūdžam ir jāpaliek arī pēc 1.decembra! Viņš nedrīkst demisionēt! Viņš ir vienīgais šīs valdības ministrs, kurš joprojām ir uzticīgs vēlētājiem dotajiem solījumiem.
Arī savā partijā Edmunds Sprūdžs ir vienīgais. Es pat teiktu vairāk, ka viņš ir šīs partijas pēdējais mohikānis, jo citi reformatori ir pagājuši malā, citiem to vēl nāksies darīt, bet redzamākie partijas cilvēki šobrīd sevi mēģina pārdot citām partijām. Skumji uz to visu noskatīties. Un tikai Edmunds Sprūdžs, gluži kā naivulis, turpina iet to ceļu, kuru iesāka pirms trim gadiem, to ceļu, kuru partija solīja vēlētājiem. Un tikai Edmundam Sprūdžam ir pa spēkam šo partiju atgriezt uz reformu kursa, un nepieļaut šīs partijas kaunpilnu sadalīšanos līdz tuvējām vēlēšanām.
Citām partijām ir vieglāk. Tās neko nesolīja, vien plakātos eksponēja savus līderus. Tāpēc arī nekas nav jādara... Valdībā līdz šim bija divi redzamie reformatori — Roberts Ķīlis un Edmunds Sprūdžs. Nedaudz arī Daniels Pavļuts, kuram ne vienmēr izdodas atrast pareizo balansu starp “reformas” un “būt pareizam”. Citkārt tik principiālie nacionāļi savu uzticību solījumiem demonstrē vien Saeimā un publicistikā, taču izpildvarā gan nē, arī tāpēc, ka nebija savu ministru.
Es savulaik nebalsoju par Reformu partiju. Biju ļoti skeptiskis un pat kritisks par Valda Zatlera savtīgo un atriebīgo iniciatīvu. Nevaru arī teikt, ka atbalstītu visas šīs partijas savulaik ierosinātās reformas. Taču ar cieņu esmu vērojis, kā šīs partijas aktīvie reformatori bija gatavi par savām reformām iestāties, tai skaitā gatavi būt nepopulāri, gatavi kļūdīties un būt apsmietiem par to. Tāpat es ar cieņu izturos pret nacionāļiem, kad viņi iestājas dažkārt pat destruktīvā pozā, bet lai pildītu vēlētājiem doto solījumu. Jo partiju sistēmas jēga ir nodrošināt, ka valsts pārvaldē ir pārstāvniecība attiecīgo uzskatu (un solījumu) pārstāvjiem. Un solītā pildīšana ir vienīgais veids, kā mazināt šausminošo plaisu starp varu un iedzīvotājiem.
Latvijai ir vajadzīgi cilvēki ar degsmi, cilvēki, kas rada, cilvēki, kas gatavi uzņemties un arī kļūdīties. Jo izlauzt ceļu bez kļūdām nav iespējams. Protams, ir labāk, ja pieredze lielāka, un attiecīgi arī kļūdas mazāk. Bet, ko darīt, ja tie, kuriem pieredze un reputācija, ir bailīgi un nobijušies?
Kāda ir alternatīva Edmundam Sprūdžam? Jebkurš, ka tikai tur ministrijā nekas tāds skaļš nenotiek? Lentīšu griezējs un apsveikumu parakstītājs? Nē! Ja es redzētu, ka uz šo ministra portfeli pretendē spējīgāks reformu iniciētājs un virzītājs, tad priecātos par to, arī tāpēc, ka atzīstu daudzas līdzšinējās kļūdas gan mērķos, gan izpildījumā un komunikācijā. Taču, redzot, ka spējīgāka pretendenta nav, uzskatu, ka Edmundam Sprūdžam ir jāatmet kauns, jāatzīst, ka demisijas pieteikums bija kļūda, un pazemībā jāvēršas pie premjera ar demisijas atsaukumu. Jā, daudzi par to smīnēs atkal, bet par reformatoriem sminēja, smīn, un arī turpmāk smīnēs...
Un šī brīža situācijā premjeram Valdim Dombrovskim nemaz nav plašas manevra iespējas. Ja premjers vienlaicīgi vēlās atstāt amatā partijas uzticību zaudējušo Jāni Bordānu, tādējādi paķircinot nacionāļus, tad viņam nāksies tādus pašus principus ievērot arī pret Edmundu Sprūdžu. Tāpēc es ceru, ka reformas turpināsies, tai skaitā ar jaunu sparu, izvērtējot iepriekš pieļautās kļūdas. Šis bija reformām piemērots laiks. Ļoti negribas, ka tas tiktu ne tikai neizmantots, bet arī atstātu negatīvu iespaidu uz iesējamajām reformām nākotnē.
Arī savā partijā Edmunds Sprūdžs ir vienīgais. Es pat teiktu vairāk, ka viņš ir šīs partijas pēdējais mohikānis, jo citi reformatori ir pagājuši malā, citiem to vēl nāksies darīt, bet redzamākie partijas cilvēki šobrīd sevi mēģina pārdot citām partijām. Skumji uz to visu noskatīties. Un tikai Edmunds Sprūdžs, gluži kā naivulis, turpina iet to ceļu, kuru iesāka pirms trim gadiem, to ceļu, kuru partija solīja vēlētājiem. Un tikai Edmundam Sprūdžam ir pa spēkam šo partiju atgriezt uz reformu kursa, un nepieļaut šīs partijas kaunpilnu sadalīšanos līdz tuvējām vēlēšanām.
Citām partijām ir vieglāk. Tās neko nesolīja, vien plakātos eksponēja savus līderus. Tāpēc arī nekas nav jādara... Valdībā līdz šim bija divi redzamie reformatori — Roberts Ķīlis un Edmunds Sprūdžs. Nedaudz arī Daniels Pavļuts, kuram ne vienmēr izdodas atrast pareizo balansu starp “reformas” un “būt pareizam”. Citkārt tik principiālie nacionāļi savu uzticību solījumiem demonstrē vien Saeimā un publicistikā, taču izpildvarā gan nē, arī tāpēc, ka nebija savu ministru.
Es savulaik nebalsoju par Reformu partiju. Biju ļoti skeptiskis un pat kritisks par Valda Zatlera savtīgo un atriebīgo iniciatīvu. Nevaru arī teikt, ka atbalstītu visas šīs partijas savulaik ierosinātās reformas. Taču ar cieņu esmu vērojis, kā šīs partijas aktīvie reformatori bija gatavi par savām reformām iestāties, tai skaitā gatavi būt nepopulāri, gatavi kļūdīties un būt apsmietiem par to. Tāpat es ar cieņu izturos pret nacionāļiem, kad viņi iestājas dažkārt pat destruktīvā pozā, bet lai pildītu vēlētājiem doto solījumu. Jo partiju sistēmas jēga ir nodrošināt, ka valsts pārvaldē ir pārstāvniecība attiecīgo uzskatu (un solījumu) pārstāvjiem. Un solītā pildīšana ir vienīgais veids, kā mazināt šausminošo plaisu starp varu un iedzīvotājiem.
Latvijai ir vajadzīgi cilvēki ar degsmi, cilvēki, kas rada, cilvēki, kas gatavi uzņemties un arī kļūdīties. Jo izlauzt ceļu bez kļūdām nav iespējams. Protams, ir labāk, ja pieredze lielāka, un attiecīgi arī kļūdas mazāk. Bet, ko darīt, ja tie, kuriem pieredze un reputācija, ir bailīgi un nobijušies?
Kāda ir alternatīva Edmundam Sprūdžam? Jebkurš, ka tikai tur ministrijā nekas tāds skaļš nenotiek? Lentīšu griezējs un apsveikumu parakstītājs? Nē! Ja es redzētu, ka uz šo ministra portfeli pretendē spējīgāks reformu iniciētājs un virzītājs, tad priecātos par to, arī tāpēc, ka atzīstu daudzas līdzšinējās kļūdas gan mērķos, gan izpildījumā un komunikācijā. Taču, redzot, ka spējīgāka pretendenta nav, uzskatu, ka Edmundam Sprūdžam ir jāatmet kauns, jāatzīst, ka demisijas pieteikums bija kļūda, un pazemībā jāvēršas pie premjera ar demisijas atsaukumu. Jā, daudzi par to smīnēs atkal, bet par reformatoriem sminēja, smīn, un arī turpmāk smīnēs...
Un šī brīža situācijā premjeram Valdim Dombrovskim nemaz nav plašas manevra iespējas. Ja premjers vienlaicīgi vēlās atstāt amatā partijas uzticību zaudējušo Jāni Bordānu, tādējādi paķircinot nacionāļus, tad viņam nāksies tādus pašus principus ievērot arī pret Edmundu Sprūdžu. Tāpēc es ceru, ka reformas turpināsies, tai skaitā ar jaunu sparu, izvērtējot iepriekš pieļautās kļūdas. Šis bija reformām piemērots laiks. Ļoti negribas, ka tas tiktu ne tikai neizmantots, bet arī atstātu negatīvu iespaidu uz iesējamajām reformām nākotnē.
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai
Айвис Ландманис
Депутат Вентспилсской думы
Par likumīgiem zagļiem
Un valsts apvērsuma mēģinājumu
Ivars Prūsis
Публицист
Kāpēc Latvija ir tik zemu kritusi
Pārdomas par mūsu valsts posta iemesliem
Ieva Brante
Юрист
Ačgārnā demokrātija
Satversme tiek lasīta, „saliekot citus komatus”
Роман Мельник
Комментатор, предприниматель
Pēdējās politiskās atbildības paliekas
Likvidēs