1918. gada 18. novembris un Kārlis Ulmanis E.Levita iniciatīvas – Latvijas Republikas Satversmes preambulas pieņemšanas kontekstā.

Par neatkarīgās Latvijas valsts deklarāciju 1918. gada 18. novembrī grāmatā „Latvijas vēsture. XX gadsimts” (Rīga, 2005) teikts, ka Latvijas valsts rašanās tiesiskos apstākļus vēsturnieki vērtē atšķirīgi. 18. novembri daži klasificē kā nedemokrātisku aktu, dēvējot to par valsts apvērsumu. Tiek pārmesta varas uzurpācija, apšaubīta 18. novembrī pieņemtā vēsturiskā risinājuma leģitimitāte. Tiek izteikti arī pieņēmumi par to, ka neatkarības ideja latviešu vidū nebija īpaši populāra, jo plašās tautas masās attieksme pret valstiskuma pasludināšanu bija vienaldzīga. 

Par 18. novembri izteiktie pārmetumi un iebildumi galvenokārt ir nepamatoti un nespēj izturēt nekādu nopietnu kritiku. Parasti pats jaunas valsts rašanās fakts ir gan leģitīms, gan revolucionārs akts. Latvijas Tautas Padomes formēšana bija cieši saistīta ar Latvijas tautas tiesībām uz pašnoteikšanos... (1)

Taču latviešu buržuāzijas pārstāvji nevaicāja Latvijas tautas domas par neatkarīgas Latvijas valsts izveidi 1918. gadā, jo, kā atzīmē grāmatas autori, Latvijas tauta – vienīgais varas suverēns valstī – konkrētajos vēsturiskajos apstākļos nevarēja brīvi paust savu gribu. Okupācijas karaspēka klātbūtne un gaidāmais boļševiku uzbrukums nedeva ne mazāko iespēju organizēt demokrātiskas Satversmes sapulces vēlēšanas Latvijas teritorijā. (2)

Patiešām, vācu okupācijas karaspēka klātbūtne Latvijas teritorijā padarīja par neiespējamām vispārējas un demokrātiskas vēlēšanas. Taču bija vēl viens iemesls, kura dēļ latviešu buržuāzija neuzskatīja par iespējamu organizēt visas tautas gribas izpausmi, — Latvijas tauta neatbalstīja ne pašu Latvijas Tautas Padomi, ne tās pieņemto lēmumu deklarēt neatkarīgu Latvijas valsti, ne arī lēmumu uzticēt Latvijas valdības veidošanu K.Ulmanim.

Amerikāņu misijas galva Baltijas valstīs atklāti rakstīja K.Ulmaņa valdībai par to, ka patreizējā Latvijas valdība de facto ir ārkārtīgi vāja un nepārstāv latviešu tautu. Ja notiktu tautas vēlēšanas, tā tiktu nekavējoties gāzta. Tā ir viltvāržu valdība, ko radījuši partiju vadoņi un cilvēki, kuri pārņēma savās rokās situāciju Rīgā un vēlāk, līdz ar boļševiku uzbrukumu pilsētai, tika no tās izdzīti. (3)

Ievērības cienīgs ir fakts, ka 1990. gadā, pašā Latvijas PSR eksistences beigu posmā (!), tieši tāpat K.Ulmaņa valdību vērtēja arī juridisko zinātņu doktors Juris Bojārs, kurš vēlāk izrādīja īpaši radikālus uzskatus Latvijas vēstures jautājumos. Latvijas Zinību biedrības izdotajā brošūrā „Par nacionālo jautājumu Latvijā no ļeņiniskā radošā mantojuma viedokļa” viņš rakstīja: „Ar vācu atļauju 1918. gada 17. novembrī Rīgā tika sasaukta buržuāziskā Tautas Padome, kurā piedalīties tika uzaicināti arī meņševiki. 18. novembrī Padome pasludināja neatkarīgu Latvijas Republiku un izveidoja Pagaidu vadību, ko vadīja Zemnieku savienības  līderis Kārlis Ulmanis.  Tolaik tauta neatbalstīja šo valdību pietiekamā mērā, tā nespēja nodibināt  kontroli pār visu Latviju. Latvieši nevēlējās kalpot šīs valdības karaspēkā, un līdz 1918. gada beigām valdībai izdevās izveidot tikai dažas latviešu rotas...” (4)

Arī pēc Ulmaņa valdības izveides vienīgais reālais spēks Latvijā bija vācu okupācijas režīms, — atzīmē vēstures zinātņu doktors Leo Dribins. (5)

Jāpiezīmē, ka pēc vācu armijas komandieru pavēles izveidotajos latviešu bruņotajos formējumos nepiedalījās neviens vecākais virsnieks no latviešu strēlnieku bataljoniem un pulkiem. Kas attiecas uz apakšpulkvežiem Oskaru Kalpaku un Jāni Balodi, kuri dienēja landesvērā, jāsaka, ka viņus abus 1915. gada sākumā sagūstīja vācieši, un viņi pārgāja Vācijas pusē, — 1987. gadā norādīja vēstures zinātņu kandidāts Ojārs Niedre un vēstures zinātņu doktors Elmārs Pelkaus. (6)

Advokāts Jānis Čakste, Tautas Padomes ievēlētais priekšsēdētajs, 18. novembra sēdē nepiedalījās un savu piekrišanu nedeva. Ādolfs Klīve apgalvo, ka sarunā ar viņu Čakste negatīvi izteicās par Ulmani un paziņoja, ka no juridiskā viedokļa K.Ulmaņa un sociālistu M.Valtera un P.Kalniņa veiktās darbības ir  apvērsums, vēsts pret likumīgo un starptautiski atzīto valsts varu – Nacionālo padomi. (7)

Par kādu Nacionālo padomi viņš runā? Latvijas Pagaidu Nacionālo Padomi (LPNP) 1917. gada 16. novembrī Valkā izveidoja deviņpadsmit latviešu politiskie darbinieki. Par LPNP priekšsēdētāju tika ievēlēts jurists, avīzes „Latvija” redaktors Voldemārs Zāmuels, par viņa vietnieku – Kārlis Pauļuks. LPNP struktūrā bija radītas sekojošas komitejas: ārlietu komiteja (priekšsēdētājs Jānis Goldmanis), finanšu (priekšsēdētājs Zigfrīds Anna Meierovics), aizsardzības (priekšsēdētājs Jānis Rubulis), agrārā (priekšsēdētājs A.Kalniņš), kultūras (priekšsēdētājs Fricis Vītoliņš). Tika izveidotas arī divas komisijas: Latvijas satversmes sapulces vēlēšanu komisija  (priekšsēdētājs V.Zāmuels) un Satversmes projekta izstrādāšanas komisija (tās locekļu skaits bija lielākais), kuras priekšsēdētājs bija V.Zāmuels. (8)

Tieši LPNP par augstāko varas orgānu Latvijas teritorijā 1918. gada 12. jūlijā atzina Zviedrija. 1918. gada 23. oktobrī Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Džeimss Balfūrs oficiāli informēja LPNP delegātu Z.A.Meierovicu par to, ka arī Lielbritānija de facto atzīst LPNP par valsts varas orgānu Latvijas teritorijā un Z.A.Meierovicu – par šī varas orgāna pilnvaroto pārstāvi Lielbritānijā. 11. novembrī A.D.Balfūrs nodeva Z.A.Meierovicam aktu par Latvijas atzīšanu de facto. Tātad jau pirms 1918. gada 18. novembra Zviedrija un Lielbritānija atzina Latvijas valsti. 

Latviešu vēsturnieks, emigrants Ādolfs Šilde raksta, ka šajā sakarā rodas jautājums, vai vispār bija nepieciešams 18. novembrī deklarēt Latvijas valsts dibināšanu? (9)

Ulmanis, kurš tiecās pēc vienpersoniskas varas, to neapšaubāmi uzskatīja par nepieciešamu, lai nelaistu pie valsts pārvaldes LPNP. Arī LPNP līderi nevēlējās sadarboties ar Ulmani, jo viņu atbalstīja vācieši. Laikā no 1918. gada 22. novembra līdz 1919. gada 4. janvārim vācu okupācijas iestādes Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdībai pārskaitīja 3 miljonus 750 tūkstošus okupācijas  marku. (10)

Kā tad īsti, ņemot vērā visu iepriekšteikto, vērtēt 1918. gada 18. novembri? Pirmās Republikas laikā šis datums palīdzēja slavēt Kārli Ulmani, radīja pamatu viņa personības kulta izveidei. Šo uzdevumu datums zināmā mērā pilda arī pēc 1990. gada 4. maija. Vienlaikus tas svītro no vēstures jebkuras citas ar Latvijas valstiskuma jautājuma risināšanu saistītās iniciatīvas, arī Padomju Latvijas dibināšanas ideju 1918. – 1919.gg. un Latvijas PSR pastāvēšanu 1940. — 1990. gg. Faktiski tiek par nenozīmīgu atzīta 1920. gadā dibinātā Satversmes sapulce, tātad, arī tautas gribas izpausme. (11)

Kā zināms, otrās Latvijas Republikas tiesisko pamatu veidoja Rietumu latviešu emigrācijas tēze (starp tiem vispirms jāpiemin Egils Levits, viens no Deklarācijas „Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu” no 1990. gada 4. maija) par Latvijas Republikas pastāvēšanas kontinuitāti de iure periodā no 1918. gada līdz 1990. gadam. Pie tam Latvijas padomju valstiskuma periods 1919. gadā tiek pilnībā izsvītrots no vēstures, bet padomju valstiskuma periods no 1940. līdz 1990. gadam tiek apzīmēts kā tā saucamās „padomju okupācijas” periods. 

Ņemot vērā to, ka 1975. gadā pasaules valstis Helsinkos  Eiropas Drošības un sadarbības Apspriedē atzina pēc Otrā Pasaules kara Eiropā izveidojušos valstu robežu neaizskaramību un teritoriālo veselumu, ka par slaveno Baltijas valstu „okupāciju” un šķietamo to eksistences turpināšanos de iure Helsinku Apspriedes Noslēguma aktā nebija ne vārda, pats par sevi rodas secinājums, ka Latvija savā Deklarācijā par valstiskās neatkarības atjaunošanu faktiski paziņo visai pasaulei to, ka viņa neatzīst Helsinku Eiropas drošības un sadarbības apspriedes Nobeiguma aktu, ko parakstījušas 33 Eiropas valstis, kā arī ASV un Kanāda.

Ja nozīme būtu tikai tam, kādu pozīciju šajā jautājumā ieņem Rietumu latviešu emigrācija, būtu daudz mazāk problēmu ar demokrātijas funkcionēšanu un nacionālo minoritāšu tiesību ievērošanu Latvijā pēc 1991. gada. Taču tēzi par LR pastāvēšanas nepārtrauktību de iure no 1918. līdz 1990. gadam atbalstīja EDSO (no 1993. gada – Eiropas Drošības un sadarbības organizācija) sava Augstā komisāra cilvēktiesību un minoritāšu jautājumos Maksa van der Stūla personā. Citiem vārdiem sakot, starptautiskā tiesībsargājošā  organizācija, radīta tieši ar mērķi panākt, lai dalībvalstis ievērotu starptautiskās tiesības (ieskaitot savas vienošanās), faktiski atbalstīja centienus revidēt EDSO Helsinku Noslēguma aktu. Tieši EDSO pozīcija kļuva par iemeslu tam, ka 1991. gadā neatkarību atguvušās Baltijas valstis veidoja politiskos režīmus, kuru pamatā bija ideoloģijas politiskā reabilitācija un etnokrātijas un nacisma prakse. Tieši EDSO pozīcija deva iespēju etnokrātijas un nacisma ideoloģijas sekotājiem aktīvi uzbrukt Otrā Pasaules kara rezultātiem, ieskaitot valstu teritoriālo veselumu un pēc 1945. gada Austrumeiropā izveidojušos valstu robežas.

E. Levita, Eiropas tiesas tiesneša un Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētāja piedāvātais Latvijas Republikas Satversmes preambulas teksts bija vērsts ne tikai uz Kārļa Ulmaņa etnokrātiskā režīma ideoloģijas un prakses politisko reabilitāciju, t.i., pēc būtības tas pārsvītroja Latvijas valsts Satversmes demokrātiskos pamatus, bet arī Pamatlikuma līmenī piedāvāja nostiprināt tautas gribas izpausmes neleģimitāti 1919. un 1940. g. Faktiski E.Levits Satversmes līmenī piedāvāja atņemt Latvijas tautai tiesības pastāvīgi lemt savu likteni, piešķirot šīs tiesības tikai valdošajai elitei.

2013. gada 28. oktobrī Latvijas prezidents A.Bērziņš paziņoja par Konstitucionālo tiesību komisijas likvidēšanu un E.Levita atbrīvošanu no ieņemamā amata. Šķiet, iespējams secināt, ka šis lēmums liecina par demokrātijas uzvaru. Taču pat gadījumā, ja Satversmes preambulas tēma tiks izslēgta no politiskās dienas kārtības konstitucionālo demokrātisko pamatu pārkāpuma dēļ, LR prezidenta A.Bērziņa lēmums vispārējo problēmu neatrisinās.

Latvijas valsts nebūs demokrātiska, un tās vēsture tiks kropļota, kamēr 1990. gada 4. maija LR neatkarības atjaunošanas deklarācijas tekstā saglabāsies tie paši nolikumi, ko E.Levits cerēja nostiprināt Satversmes līmenī. It īpaši jāpiemin nolikums par LR pastāvēšanas kontinuitāti de iure periodā no 1918. gada līdz 1990. gadam un nolikums par tā saucamo Latvijas „okupāciju” laikā no 1940. līdz 1990. gadam.

Šajā kontekstā ir jāatzīst, ka 1918. gada 18. novembrim kā neatkarīgas Latvijas valsts izveides datumam nav nekāda sakara ar Latvijas tautas gribas izpausmi. Līdz 1940. gadam šis datums kalpoja K.Ulmaņa režīma slavināšanai, bet pēc 1991. gada no jauna sāka kalpot radikālās labējās valdošās elites interesēm, kas bruņojusies ar tā paša Kārļa Ulmaņa nedemokrātiskā režīma ideoloģiju.


Piezīmes:

1. Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Antonijs Zunda, Aivars Stranga, Inesis Feldmanis. Latvijas vēsture. XX gadsimts. Izdevums sagatavots ar ASV vēstniecības Latvijā Demokrātijas komisijas, Latvijas Ārlietu ministrijas, Latvijas vēstniecības Krievijas Federācijā, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes un Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu. – Rīga, „Jumava”, 2005., 119. – 120. lpp. 
2. Turpat. 120. lpp.
3. Восстановление Советской власти в Латвии и вхождение Латвийской ССР в состав СССР. – Rīga, 1987. – 63.lpp.
4. Ю.Р.Боярс. О национальном вопросе в Латвии в свете ленинского творческого наследия. – Рига, Латвийское общество «Знание», 1990. – 35.lpp. 
5. Лео Дрибин. Рождение Советской Латвии (1917 – 1919 гг.) – Publicēts izlasē «Латвия на грани эпох», Rīga, „Avots”, 1987. 20.lpp.
6. Оярс Ниедре, Элмарс Пелкаус. Как латвийская буржуазия шла к власти. – Publicēts izlasē «Латвия на грани эпох», Rīga, „Avots”, 1987. 33.lpp. 
7. Оярс Ниедре. Еще раз о 18 ноября 1918 года. – Publicēts izlasē «Латвия на грани эпох», Rīga, „Avots”, 1988. 8., 10.lpp. 
8. Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture. 1914 – 1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. – AD „Daugava”, 1976. –215.lpp.
9. Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture. 1914 – 1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. – AD „Daugava”, 1976. – 255.lpp.
10. Оярс Ниедре. Еще раз о 18 ноября 1918 года. – Publicēts izlasē «Латвия на грани эпох», Rīga, „Avots”, 1988. – Turpat. 10.lpp. 
11. Par to sk: А.Дризул. История Великого Октября в Латвии. – Rīga, „Avots”, 1987; Миллер В.О. Первое суверенное государство латышского народа. – Rīga, „Avots”, 1988; Республика Исколата. – Rīga, 1988.g.; Воробьева Л.М. История Латвии: От Российской империи к СССР. Кн.1, 2. / Фонд «Историческая память», Российский институт стратегических исследований. – М., 2009.