Par okupāciju, aneksiju, agresiju u.c. jēdzieniem var diskutēt gari un plaši un par to ir sarakstītas neskaitāmas monogrāfijas. Es savā komentārā necenšos diskutēt par precīzāko Krievijas rīcības novērtējumu, lai gan uzskatu, ka tas ir bijis klajš agresijas akts un attiecīgi būtu vērtējam kā agresijas noziegums saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.

Izlasot arī citu komentētāju rakstīto, šķiet, ka daļa lasītāju, iespējams, ne sevišķi precīzā tulkojuma dēļ nav sapratuši, ka, piesaucot okupāciju, es nerunāju par Krimu, bet gan par Baltijas valstīm 1940. gadā. Šo okupāciju atzīst, šķiet, visas Rietumu valstis, kas līdz ar to Krieviju atstāj ne tikai opozīcijā, bet arī parāda, ka Krievijas nostāja, faktisku okupāciju skaidrojot kā "brīvprātīgās un demokrātiskās izvēles" rezultātu, ir pretrunā ne tikai ar Rietumu vēstures izpratnei, bet arī Rietumu vērtībām, kurās, manurpāt, balstās ideja par agresijas noziegumiem.

Atmiņu politika nav zinātne, bet starpdisciplinārs pētniecības lauks, kas īpašu uzmanību ir ieguvis pēdējo 20 gadu laikā, īpaši Eiropā. Pamatā atmiņu politikas pētnieki fokusējas uz dažādām stratēģijām, kuras izmanto valstis un politiskās elites, lai veidotu izpratni par pagātnes notikumiem un plašāk - lai nostiprinātu politisko atmiņu kā sabiedrību vienojošu pamatu.

Mana komentāra mērķis taču nav reflektēt par to, kāpēc jābaidās no Krievijas, bet gan par to, ka Krievijas vēstures interpretācija, kas parādās gan Putina runā, gan kopējā Krievijas vēstures politikā, daudzos jautājumos atšķiras no tās, kas ir ne tikai Latvijā, bet arī Rietumu pasaulē (ES, ASV, CAN, AUS u.c.) Un šajās atšķirībās ir pamanāma arī atšķirīgu vērtību, nevis tikai vēstures stāstu sadursme.