Pērnajā gadā īsi pēc referenduma pret otro valsts valodu trīs interesanti kungi - Roberts Krastiņš, Emīls Gailis un Māris Ruks - portālā manabalss.lv sāka vākt parakstus par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Turklāt pēdējais no nosauktajiem pat savulaik uzrakstījis grāmatu par to, kā 1997.gada vasaras naktī Pērkonkrustieši mēģinājuši pieminekli spridzināt. Tātad viņiem, iespējams, jau ir padomā konkrēts veids, kā no tā atbrīvoties. Tagad – 2013.gada rudenī – ir savākts vairāk nekā 10 000 parakstu. Tas nozīmē, ka Saeimai ir jāizskata iespēja atbrīvoties no Uzvaras pieminekļa. Izskatīt un pārdomāt var daudz ko, tāpēc nav zvanīts, ka kaut ko tiešām jauks. Un diez vai tiks zvanīts.
Vai Uzvaras piemineklis ir Latvijas šī brīža lielākā problēma? Cik stāstu nav dzirdēts par to, ka cilvēks grib dibināt uzņēmumu, bet tas stulbais piemineklis traucē? Cik? Jā, necik!
Var jau, protams, piesaukt Uzvaras laukuma sākotnējo mērķi, bet - būsim godīgi – grupai A nepatīk, ka pašā pavasara plaukumā grupa B sanāk pie pieminekļa, lai ēstu šašliku, klausītos Aināru Mielavu, dejotu, dzertu šņabi un svinētu to, par ko grupa A drīzāk sēro. Doma tāda – nojauks pieminekli un nešpetnajiem krieviem (saprotu, ka tur ir dažādu tautību pārstāvji, bet - būsim godīgi - viņi parasti vienkāršības labad tiek dēvēti par krieviem) nebūs, kur pulcēties Latvijas okupācijas svētkos.
Tā kā pēdējos gadus esmu pavadījusi, studējot dažādas dabas zinātnes, tad es esmu pārliecināta par to, ka daba nemīl tukšumu. Nebūs Uzvaras pieminekļa, svinēs kaut kur citur.
Tāpēc es grasos manabalss.lv izveidot iniciatīvu par to, ka jānojauc visas celtnes, kur kaut ko varētu svinēt. Pļavnieku stadions arī.
No vienas puses tas pat būtu ļoti labi – kādam būtu reāli jāveic tā jaukšana un varbūt pat teritorijas sakopšana pēcāk, un tas nozīmē jaunas darba vietas. Turklāt, kad viss būs nojaukts, Rīga iegūs modernu, minimālistisku vaigu un spoguļosies visos slavenākajos arhitektūras un dizaina žurnālos. Būsim izsitušies! Vēlreiz urrā!
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (uzminiet, no kuras partijas!) LNT raidījumam "900 sekundes" atklāj, ka Uzvaras piemineklim vienkārši "nav vietas līdzās Nacionālajai Bibliotēkai". Viņš pat ierosina, ka tā vietā varētu atrasties starptautisks stadions. Jau gara acīm iztēlojos stadiona un bibliotēkas simbiozi - satrakojušies futbola fani no Bosnijas pēc spēles skrien palasīt kādu Dalailamas grāmatiņu bibliotēkā.
Esmu nolēmusi, ka visos savos rakstos pieminēšu mītisku tēlu, ko saukšu par Savu Juristu. Tātad Mans Jurists skaidroja, ka teorētiski, ja Saeima vienotos, ka šis briesmīgais kauna traips, kas nenormāli traucē Latvijas attīstībai, būtu jālikvidē, tas nebūtu pārāk vienkārši: Uzvaras piemineklis pieder Rīgas pašvaldībai, nevis Latvijas valstij, tātad Saeima (valsts) nevar tā vienkārši iet un kaut ko jaukt nost. No sākuma piemineklis būtu jāatsavina. Kā sauc procesu, kad valsts sev savāc kādu īpašumu? Nacionalizācija! Kas Latvijā notika Padomju laikā? Nacionalizācija!
Ar PSRS metodēm pret PSRS pieminekli? Nē, nav jau slikti.
Rokijs Balboa savā ceturtajā filmā arī kārtīgi piekāva Ivanu Drago (bokseri, kurš ringā nosita Rokija draugu), nevis uzaicināja viņu uz šaha dueli.
Laikā, kad Uzvaras pieminekļa jaucēju skaits tuvojies desmit tūkstošiem, citā facebook.com kāds Igors sācis vākt parakstus par Brīvības pieminekļa nojaukšanu. Par šo ierosinājumu paklusēšu, bet ar Uzvaras pieminekli ir tā, ka man tas netraucē. Latvijā es jūtos droši, tāpēc kaut kāds piemineklis tur neko nemainīs, manis pēc var uzcelt vēl vienu tādu pašu pieminekli, piemēram, pie Bauskas pils. Ja es visu laiku baidīšos un riešu uz naidnieku, tad gan skaidrs, ka naktī Uzvaras piemineklis pielavīsies pie manas gultas un mani nožņaugs, klusi (ar krievu valodas akcentu) čukstot ardievas.
Pērnajā gadā īsi pēc referenduma pret otro valsts valodu trīs interesanti kungi - Roberts Krastiņš, Emīls Gailis un Māris Ruks - portālā manabalss.lv sāka vākt parakstus par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Turklāt pēdējais no nosauktajiem pat savulaik uzrakstījis grāmatu par to, kā 1997.gada vasaras naktī Pērkonkrustieši mēģinājuši pieminekli spridzināt. Tātad viņiem, iespējams, jau ir padomā konkrēts veids, kā no tā atbrīvoties. Tagad – 2013.gada rudenī – ir savākts vairāk nekā 10 000 parakstu. Tas nozīmē, ka Saeimai ir jāizskata iespēja atbrīvoties no Uzvaras pieminekļa. Izskatīt un pārdomāt var daudz ko, tāpēc nav zvanīts, ka kaut ko tiešām jauks. Un diez vai tiks zvanīts.
Vai Uzvaras piemineklis ir Latvijas šī brīža lielākā problēma? Cik stāstu nav dzirdēts par to, ka cilvēks grib dibināt uzņēmumu, bet tas stulbais piemineklis traucē? Cik? Jā, necik!
Var jau, protams, piesaukt Uzvaras laukuma sākotnējo mērķi, bet - būsim godīgi – grupai A nepatīk, ka pašā pavasara plaukumā grupa B sanāk pie pieminekļa, lai ēstu šašliku, klausītos Aināru Mielavu, dejotu, dzertu šņabi un svinētu to, par ko grupa A drīzāk sēro. Doma tāda – nojauks pieminekli un nešpetnajiem krieviem (saprotu, ka tur ir dažādu tautību pārstāvji, bet - būsim godīgi - viņi parasti vienkāršības labad tiek dēvēti par krieviem) nebūs, kur pulcēties Latvijas okupācijas svētkos.
Tā kā pēdējos gadus esmu pavadījusi, studējot dažādas dabas zinātnes, tad es esmu pārliecināta par to, ka daba nemīl tukšumu. Nebūs Uzvaras pieminekļa, svinēs kaut kur citur.
Tāpēc es grasos manabalss.lv izveidot iniciatīvu par to, ka jānojauc visas celtnes, kur kaut ko varētu svinēt. Pļavnieku stadions arī.
No vienas puses tas pat būtu ļoti labi – kādam būtu reāli jāveic tā jaukšana un varbūt pat teritorijas sakopšana pēcāk, un tas nozīmē jaunas darba vietas. Turklāt, kad viss būs nojaukts, Rīga iegūs modernu, minimālistisku vaigu un spoguļosies visos slavenākajos arhitektūras un dizaina žurnālos. Būsim izsitušies! Vēlreiz urrā!
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (uzminiet, no kuras partijas!) LNT raidījumam "900 sekundes" atklāj, ka Uzvaras piemineklim vienkārši "nav vietas līdzās Nacionālajai Bibliotēkai". Viņš pat ierosina, ka tā vietā varētu atrasties starptautisks stadions. Jau gara acīm iztēlojos stadiona un bibliotēkas simbiozi - satrakojušies futbola fani no Bosnijas pēc spēles skrien palasīt kādu Dalailamas grāmatiņu bibliotēkā.
Esmu nolēmusi, ka visos savos rakstos pieminēšu mītisku tēlu, ko saukšu par Savu Juristu. Tātad Mans Jurists skaidroja, ka teorētiski, ja Saeima vienotos, ka šis briesmīgais kauna traips, kas nenormāli traucē Latvijas attīstībai, būtu jālikvidē, tas nebūtu pārāk vienkārši: Uzvaras piemineklis pieder Rīgas pašvaldībai, nevis Latvijas valstij, tātad Saeima (valsts) nevar tā vienkārši iet un kaut ko jaukt nost. No sākuma piemineklis būtu jāatsavina. Kā sauc procesu, kad valsts sev savāc kādu īpašumu? Nacionalizācija! Kas Latvijā notika Padomju laikā? Nacionalizācija!
Ar PSRS metodēm pret PSRS pieminekli? Nē, nav jau slikti.
Rokijs Balboa savā ceturtajā filmā arī kārtīgi piekāva Ivanu Drago (bokseri, kurš ringā nosita Rokija draugu), nevis uzaicināja viņu uz šaha dueli.
Laikā, kad Uzvaras pieminekļa jaucēju skaits tuvojies desmit tūkstošiem, citā facebook.com kāds Igors sācis vākt parakstus par Brīvības pieminekļa nojaukšanu. Par šo ierosinājumu paklusēšu, bet ar Uzvaras pieminekli ir tā, ka man tas netraucē. Latvijā es jūtos droši, tāpēc kaut kāds piemineklis tur neko nemainīs, manis pēc var uzcelt vēl vienu tādu pašu pieminekli, piemēram, pie Bauskas pils. Ja es visu laiku baidīšos un riešu uz naidnieku, tad gan skaidrs, ka naktī Uzvaras piemineklis pielavīsies pie manas gultas un mani nožņaugs, klusi (ar krievu valodas akcentu) čukstot ardievas.
Скорейшая ликвидация долговременного дефицита демократии в Латвии в интересах не только титульных наций и национальных меньшинств, но и в интересах всего международного сообщества. Сохранение массового безгражданства уже нанесло тяжелейший удар по латышскому языку и латышской культуре, а также по исторически традиционным для Латвии русской культуре и русскому образованию. Кроме того, создание института массового безгражданства стало причиной дезинтеграции латвийского общества, массовой эмиграции, а попросту говоря бегства населения из страны, создало условия для возрождения нацизма. Наконец, сохранение радикальной националистической идеологии в Латвии в качестве государственной прямо влияет на усиление праворадикальных политических сил в Прибалтике, Европе и мире.
Kликa, народ, как стадо овец, цинично разделилa - на латышскo и русскo говорящих, превратив в предсказуемо голосующй электорат.
Эдвин Пуке
Рижская партия
https://twitter.com/satversme
https://www.facebook.com/Atmoda
Demokrātijas deficīta likvidēšana Latvijā ir ne tikai titulnācijas, vai nacionālo minoritāšu, bet arī visas starptautiskās sabiedrības interesēs. Masveidīgā bezvalstniecība jau devusi smagu triecienu latviešu valodai un latviešu kultūrai, kā arī vēsturiski tradicionālai, latviešu krievu kultūrai un izglītībai. Masveidīgā bezvalstniecības sistēma izraisīja sabrukumu Latvijas sabiedrībā, masveida emigrāciju, un vienkārši runājot, iedzīvotāju bēgšanu no valsts, radot nosacījumus nacisma atdzimšanai. Visbeidzot, radikālnacionālistu ideoloģijas saglabāšanai Latvijā ir tieša ietekme uz labēji radikālo politisko spēku stiprināšanu Baltijas valstīs, Eiropā un pasaulē.
Varas kliķe,tautu, līdzīgi aitu baram,ciniski sadalīja - latviski un krieviski runājošos,pārvēršot to, par prognozējami balsojošu elektorātu
Скорейшая ликвидация долговременного дефицита демократии в Латвии в интересах не только титульных наций и национальных меньшинств, но и в интересах всего международного сообщества. Сохранение массового безгражданства уже нанесло тяжелейший удар по латышскому языку и латышской культуре, а также по исторически традиционным для Латвии русской культуре и русскому образованию. Кроме того, создание института массового безгражданства стало причиной дезинтеграции латвийского общества, массовой эмиграции, а попросту говоря бегства населения из страны, создало условия для возрождения нацизма. Наконец, сохранение радикальной националистической идеологии в Латвии в качестве государственной прямо влияет на усиление праворадикальных политических сил в Прибалтике, Европе и мире.
Kликa, народ, как стадо овец, цинично разделилa - на латышскo и русскo говорящих, превратив в предсказуемо голосующй электорат.
Etniskās izcelsmes ierakstu pasē atjaunoja, jo: Pret valdošiem augošās neuzticības apstākļos, ari 150 000 referenduma slieksnis, negarantē ilgstošu atrašanos pie siles. Varnešiem nepieciešams, par viņiem balsojošo, pilsoņu loka paplašināšana. Latvijā tādus neatrast. Tas iespējams vienīgi uz pēckara un pēcatmodas emigrantu rēķina. Spēlējot uz etniskiem instinktiem, vienlaicīgi diskriminējot citus, pēc etniskā principa, deklarējušiem sevi par latvieti, vai līvu, atļaut saņemt otru - LR pilsonību. "Latviešiem un līviem, varēs būt dubultā pilsonība. Latviešiem un līviem, kļūstot par Latvijas pilsoņiem, varēs izveidoties dubultā pilsonība, to paredz Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijā otrdien atbalstītais ierosinājums. Par šo priekšlikumu vēl būs jāvienojas Saeimas Juridiskajai komisijai un pēc tam arī parlamentam..."
Etniskās izcelsmes ierakstu pasē atjaunoja, jo: Pret valdošiem augošās neuzticības apstākļos, ari 150 000 referenduma slieksnis, negarantē ilgstošu atrašanos pie siles. Varnešiem nepieciešams, par viņiem balsojošo, pilsoņu loka paplašināšana. Latvijā tādus neatrast. Tas iespējams vienīgi uz pēckara un pēcatmodas emigrantu rēķina. Spēlējot uz etniskiem instinktiem, vienlaicīgi diskriminējot citus, pēc etniskā principa, deklarējušiem sevi par latvieti, vai līvu, atļaut saņemt otru - LR pilsonību. "Latviešiem un līviem, varēs būt dubultā pilsonība. Latviešiem un līviem, kļūstot par Latvijas pilsoņiem, varēs izveidoties dubultā pilsonība, to paredz Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijā otrdien atbalstītais ierosinājums. Par šo priekšlikumu vēl būs jāvienojas Saeimas Juridiskajai komisijai un pēc tam arī parlamentam..."
Kura barona, pirmās nakts tiesību rezultāts ir uzskatāms par latviskāku?11. feb 17:4255 skatījumiEdvīns Puķe
Citu tautību LR pilsoņiem, plānots dot iespēju,atsakoties no iepriekšējās, pasē ierakstīt tautību - latvietis. Jeb mainīt tautības ierakstu pret savu tiešo augšupējo radinieku tautību piecu paaudžu robežās.
Jautājums, līdz kuram datumam ļausim cittautiešiem ,brīvprātīgi "latviskoties" un kam atvēlēta Ādolfa loma ?
Ja piecu paudžu robežās pierādāma latvietība, tad kura barona, pirmās nakts tiesību rezultāts ir uzskatāms par latviskāku?
Iespējams, LR "progresīvo" pieredzi ir vērts pārņemt citām, "atpalikušām" valstīm, kā Polija, Vācija, Francija utt, ieviešot papildus segregāciju pasē, pēc konfesijas un etniskās ticības.
Ir taču jauki atrast, vēl kādu instrumentu šķelšanai?
Latvijas tautasjebnācijas integrācijas jēdziens pats par sevi vispirms ir viennozīmīgi jādeterminē.
Kopš Atmodas sākuma līdz pat šodienai dažādos mūsu sabiedrības slāņos tiek ļoti atšķirīgi traktēti jēdzieni - tauta, tautība, nācija, nacionalitāte. Vēl lielākas atšķirības parādās, ja runa ir par latviešu tautu, latviešu nāciju, Latvijas tautu un Latvijas nāciju. Sadzīves apritē samērā skaidri ir saprotami jēdzieni, kā Krievijas latvietis vai Latvijas krievs, kaut gan šie jēdzieni sevī satur veselu rindu nenoteiktu un pretrunīgu traktējumu iespējas.
Mēģināšu iesākt ar šķietami visvieglāko, ar tautību.
Kas tad galu galā ir latvietis (krievs) (vācietis)? No kā tad nosaka tautību? Lūk jau šajā jautājumā ir kolosāls juceklis. Pārsvarā 20. gadsimta sākumā tautība tika noteikta pēc likumīgā tēva, kas nekādā veidā neizslēdza cita etnosa izcelsmi. Kā smejies, pie gultas neba nu vienmēr stāvēja liecinieks. Bija valstis, kas tautību noteica pēc mātes, kas bija viegli pierādams fakts. Bet reizēm notika bērnu tīša samainīšana.
Sevišķi daudz dažādo „asiņu„ rit mūsu pašu latviešu dzīslās, daudzu gadsimtu laikā pārciesto iekarotāju „pakalpojumu„ un baronu „pirmās nakts tiesību„ rezultātā. Paldies Dievam, ka tas ir tā, jo pretējā gadījumā mūsu supernacionāļi varētu ieslīgt rasismā. Sevišķi tālu no šī sliekšņa mēs gan neatrodamies, jo mūsu pasē ir ieraksts par tautību, kas gan nav nevienas civilizētas valsts un nebija Latvijas brīvvalsts pasē. Zīmīgi, ka šis netikums tika pārņemts no dižā Staļina, kura emisāri ļāva katram pašam ierakstīt, kādu tautību pats gribēja. Mūsu patreizējie dižā tautu tēva centīgie sekotāji ir gājuši soli tālāk. Tagad tu pats savu tautību vairs nevari izvēlēties. Ir vajadzīgi dokumentāli pierādījumi. Man vēl neviens nevarēja precīzi paskaidrot ,ar ko ir nopamatoti un kādiem jābūt kritērijiem latvietības noteikšanā. Šeit ir vesela gamma visdažādāko etniski neatšķetināmo pretrunu mudžeklis. Jauktās un daudzkārtējās laulībās vienā ģimenē no agrīnas bērnības kopā augušie bērni var piespiedu kārtā tikt šķiroti pēc tautības. Uz kāda pamata tad etniski nelatvisku adoptētu bērnu var „pataisīt„ par latvieti. Un ja nu pēc pases apliecinātie latvieši uzaudzina savu kafijas krāsas bērniņu Anglijā, vai tad šis latviskai mentalitātei svešais cilvēciņš ir etniskais latvietis vai juridiskais latvietis? Tādus un līdzīgus gadījumus pārpilnām rada pati dzīve, pārspējot mūsu teorētisko fantāziju produktus.
Pretēji 19. g.s. filozofu,tajā skaitā Marksa, pareģojumam, ka 20. gadsimts iezīmēsies ar tautību pakāpenisko integrēšanos un pasaule pakāpeniski internacionalizēsies, tieši 20. gadsimts radīja visradikālākos nacionālšovinisma izvirdumus ar visnežēlīgākajiem holokaustiem. Viens no šo zvērību instrumentiem, kā Staļinam ,tā arī Hitleram bija tautības vai ticības ieraksts dokumentos.
Tautību nevar un nedrīkst padarīt par birokrātijas rotaļlietu. Tautība ir ētiska un apziņas kategorija, kurai nedrīkst piešķirt jelkādas juridiskas saistības vai sekas. Valsts varai un jebkura birokrātiskā aparāta daļai jābūt pilnīgi indiferentai pret savu pavalstnieku Izcelsmi un reliģisko pārliecību. Tā ir 21. gadsimta kultūrtautu aksioma!
Tātad, ja atzīsim , ka tautību ierindosim ētisko kategoriju līmenī, mums radīsies vesela rinda tiesisku un administratīvu problēmu, kādas neparādījās pirmskara parlamentārās Latvijas sadzīvē. Kārkluvācietība un jaunlatviskošanās bija vienlaikus notiekošie procesi, kuri nebija reglamentēti ar juridiski saistošiem tiesību aktiem. Pirmie šovinistiskie, ar likumu reglamentētie, uzvārdu latviskošanas uzplūdi sākās Ulmaņa laikā, kam drīzi vien sekoja cittautiešu,nelatviešuklasificēšana un viņu tiesību pakāpeniskā ierobežošana. Šodien mēs vēl neesam sasnieguši tālaika patvaļas līmeni, kas ar likumu aizliedza cittautiešu skolas apmeklēt kā latviešu tā arī atšķirīgo citu tautību bērniem. Tautība pakāpeniski tika ievesta oficiālā likuma kategorijas līmenī un tam sekoja cittautiešu atbrīvošana no valsts dienesta atbildīgajiem amatiem.
Patiesi, mēs vēl pagaidām neesam sasnieguši šo līmeni, bet nav mazums politiķu, kas tiecās virzīties uz to.
Atgādināšu ka autoritārās Latvijas vienotības popularizēšana patiesība bija cittautiešu diskriminēšana un līdz ar to panāca tieši pretējo efektu - sašķēla tautu tautiešos un sveštautiešos. Vēl līdz šai dienai reti kāds ir aizdomājies līdz faktam, ka Vācbaltiešu ietekmēšanās no fašistiskās propagandas lielā mērā tika veicināta no Latvijas nacionālšovinisma un lielā mēra veicināja viņu „piespiedu-brīvprātīgo” emigrāciju 1939.gadā. Neapšaubāmi tas bija viens no papildus faktoriem mūsu valsts 50 gadu okupācijai.
Vai totalitāro valstu pagātnes mācība tiešām nav pietiekoši pārliecinoša, ka jebkuras valsts vai tautas šovinisms gala rezultātā beidzās ar katastrofu !
Vai mums šodien ir iedomājama toleranta attieksme pret tautībām un vai tā ir vēlama? Vai mums par paraugu ņemt Franciju, kurā ir īstens bābelisks etnosu krustojumu klāsts ar vienu valodu un tautības apzīmējumu? Visi Francijas pavalstnieki, neatkarīgi no to izcelsmes ir FRANCŪŽI.
Bet varbūt nav nekādas vajadzības izgudrot velosipēdu un iespēju robežās tuvoties pirmskara parlamentārās Latvijas likumu tolerances un personības uzskatu cienīšanas līmenim.
Šie mūsu vecie likumi vēl šodien var kalpot par paraugu Eiropas kopienai un visiem viņu emisāriem.
Cienīsim paši sevi un savu pagātni, tad arī citi mūs cienīs!
Sarindojot atziņas par tautības determinēšanu nonāksim pie sekojošām tēzēm:
Neeksistē, kaut vai teorētiski viennozīmīgi un juridiski precīzi tautības formulējumi.
Šis pats precīzi nenosakāmais jēdziens cilvēces attīstībā kopš homo sapiens pirmsākumiem līdz pat mūsu dienām spēle izšķirīgu lomu jebkuras valsts un ikkatra cilvēka dzīvē. Pateicoties tautības jēdziena neviennozīmībai tas ir viens no vispateicīgākajiem pamatiem politisku manipulāciju un demagoģiju laukā.
Secinājums
Jebkura tautības pieminēšana likumos vai tiesiskos aktos ir antikonstitucionāla un līdz ar to izslēdzama no jebkura juridiska dokumenta. Katram cilvēkam ir tiesības deklarēt savu (kaut vai izgudrotu) tautību, jo tautības piederībai nav un nedrīkst būt juridisku seku. Tā nav nedz pierādama nedz apstrīdama un ir katra indivīda apziņas kategorija.
Ļoti rūpīgi jāapsver nepilnīgo terminu lietošana, kā arī to iespējami pilnīgu definēšanu. Tie ir: tauta, tautība, etniskā grupa un nesen filozofijā ieviestais un apstrīdētais termins ETNICITY – etnoss. Šo jēdzienu plaša izdiskutēšana manuprāt ir arhiaktuāla un bez šo jēdzienu juridiskas nostiprināšanas būs ārkārtīgi grūti radīt kaut cik dzīves spējīgus likumus Latvijas dažādo tautību integrēšanas jomā.
Valsts valoda
Valodas definīcija nekādas grūtības nesagādā, toties saistībā ar likumdošanu, politiku un it sevišķi ja runa ir par valsts valodu, problēmas ir atliku likām.
Jebkurš likums kurš saistās ar valodu, jau pēc savas būtības ir slidens, jo tam nākas iejaukties cilvēka personiskajā un ļoti intīmajā sfērā. Neraugoties uz to vesela rinda demokrātisku Eiropas valstu ir bijušas spiestas piespiedu kārtā noteikt zināmus ierobežojumus dažu, iedzīvotāju vidē reāli eksistējošu valodu, lietošanā.
Vācijā, par piemēru, tipiskā vienvalodas valstī, ar likumu tiek noteikts valodas standarts, pareizrakstības un gramatikas normas. Ar likuma spēku tiek aizliegti ne tikai personas cieņu aizskarošu apvainojošu vārdu izteikšana, bet pat visiem saprotami necieņu izteicošie žestu parādīšanu, it sevišķi attiecībā pret dienesta pienākumus izpildošu ierēdni. Tajā pašā laikā, visās dzīves jomās ārkārtīgi plaši tiek lietoti liels skaits visdažādāko dialektu un neviens nepievērš uzmanību smagam ārzemnieciskam akcentam.
Toties jūs nevienā likuma pantā jeb rīkojumā neatadīsiet aizliegumu brīvprātīgā savstarpējā sarunā, jeb uzstājoties atklātas auditorijas priekšā, lietot jebkuru valodu, dialektu, žargonu vai žestus. Normāls Eiropas pilsonis jutīsies manāmi pārsteigts ka tam kādā citā valstī bieži vien līdz nepazīšanai tiek sagrozīts, viņa uzvārds un vārds kā to dara pēc Latvijā pastāvošā likuma .
Aizdomāties līdz šāda likuma iespējamībai var tikai cilvēks, kas galīgi ir zaudējis saikni ar Romas tiesību sistēmas pamatiem, jeb kuram šī, visas rietumu ētikas un morāles 2000 gadu vecā pamatsistēma ir ķīniešu ābece.
Tātad likumam par valodu acīmredzami ir pamatojums, kaut vai precedenta līmenī. Nebūtu jāpierāda ka tāpat ir vajadzīgs likums par valsts valodu. Var jau būt arī likums par svešvalodām. Es nemēģināšu ģenerēt šos likumus, negribu atņemt maizi daudzgalvainajai ierēdņu armādai. Lai arī beidzot ir pieņemts likums par valsts valodu var droši apgalvot, ka ne jau gadi paies, kad nāksies pie tā visā nopietnībā atgriezties vēl pirms iestāšanās Eiropas savienībā
PILSONĪBA vai PAVALSTNIECĪBA
Seniem romiešiem bija teiciens: NOMEN EST OMEN, kas saturiskā tulkojumā nozīmē, ka VĀRDĀ IR IESLĒPTS VISS. Ar to tad arī gribu sākt.
Mēģināšu kaut drusku atšķetināt atmodas laikā samudžinātos jēdzienus, pilsonis un pavalstnieks. Kamēr šos it kā ļoti līdzīgos vārdus jauc sarunu valodā, nekas briesmīgs jau nenotiek. Bet ja šie vārdi tie piekārtoti noteiktai juridiskai kategorijai, sākās nopietni, bieži vien negaidīti smagi sarežģījumi. Apskatot vārda pilsonis etimoloģiju, mēs redzam ka tas radies kā brīva pilsētas iedzīvotāja kārtas apzīmējums. Tas bija pretmets lauku dzimtļaudīm , vergiem. Pilsonis kā juridisks jēdziens līdz Latvijas okupācijai tika lietots kā juridiska subjekta apzīmējums. Vienkāršāk izsakoties juridiskas personas, cilvēka apzīmējums, kas no vienas puses bauda ar likumiem nostiprinātās CILVĒKA TIESĪBAS un no otras puses ir pakļauts likumu noteikumiem.
Pavalstnieks savukārt apzīmēja pilsoņa - cilvēka juridisko saistību ar valsti, kas uzliek pavalstniekam noteiktus papildu pienākumus pret savu valsti saņemot par to pretī zināmas ekskluzīvas tiesības. Ir vesela virkne pirms okupācijas dokumentu, kuros tik lietots vārdi pilsonis un tam blakus pavalstnieks. Šādas šķietamas nenoteiktības var atrast tikai tādos dokumentos kur juridiskajai personai nav nekādas atšķirības dotā likuma ietvaros, kāda ir šī cilvēka juridiskā saistība pret Latviju.
Kā vienu no visraksturīgākajiem piemēriem citēšu nu 1940. G. dokumenta: ........apliecinu, ka pilsonis Pēteris Bergs 1939. G. 23. Novembrī ir atteicies no Latvijas pavalstniecības untam jāatstāj valsts līdz................
Piemērus , kas viennozīmīgi parāda, ka patreiz ieviestais pilsoņa nosaukums ir rupja vēsturiska valodnieciska kļūda, var parādīt cik tik vēlās. Jājautā, vai tam ir kāda nozīme, ka to , ko kādreiz sauca par pavalstnieku tagad sauc par pilsoni? Ir, un vēl kā!
Pilsonis, kā jau minēju ir visciešākā saistībā ar juridiskas personas-cilvēka tiesībām.
Līdz ar to ir radīts ārkārtīgi spēcīgs emocionāls arguments Latvijai naidīgu agresīvu personu rokās. Visa klaigāšana par cilvēku tiesību ierobežošanu lielā mērā balstijās uz jēdzienu nepilsonis. Nepilsonis – nelatvietis – necilvēks. Cik viegli Alksnim līdzīgie varēja un, neaizmirsīsim, vēl šodien var ar šādu atvasinājumu palīdzību zīmēt velnu pie sienām. Nosaukt kādu cilvēku grupu vārdā kas sākās ar ne ir drausmīga kļūda, ja vēlamies ar to veidot dialogu. Es domājams nekļūdos, ka liela daļa radikālo latviešu atmodas sākumā pat bija pret jebkuru dialogu ar PSRS pavalstniekiem Latvijā. Kā izrādās bez šī dialoga tomēr neiztikt, un nākas daļu no viņiem uzņemt Latvijas pavalstniecībā
Esmu pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk nāksies atteikties no manuprāt kroplajiem jaunvārdiem kā: ārpilsonis, nepilsonis, nevalstnieks.
Te Jums būs atbilde uz jautājumu kāpēc un kam tas ir izdevīgi?
Latviešiem un līviem, varēs būt dubultā pilsonība.
Latviešiem un līviem, kļūstot par Latvijas pilsoņiem, varēs izveidoties dubultā pilsonība, to paredz Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijā otrdien atbalstītais ierosinājums. Par šo priekšlikumu vēl būs jāvienojas Saeimas Juridiskajai komisijai un pēc tam arī parlamentam.
Kā aģentūru LETA informēja Saeimas Juridiskajā komisijā, konkrētie norādījumi paredz, ka latvietim vai līvam būs iespēja iegūt Latvijas pilsonību un nepieciešamības gadījumā būt dubultpilsonim, ja viņš Latvijā apliecinās trīs lietas. Pirmkārt, ka viņa priekštecim 1881.gadā vai vēlāk Latvijas teritorijā, kāda tā pastāvēja līdz 1940.gada 17.jūnijam, bija pastāvīga dzīvesvieta. Otrkārt, būs jāapliecina latviešu valodas prasme saskaņā ar likuma nosacījumiem, ja vien normatīvais akts viņu neatbrīvos no latviešu valodas prasmes pārbaudes.
Treškārt, latvietim vai līvam būs jāapliecina sava piederība valstsnācijai, iesniedzot dokumentāru apstiprinājumu tam, ka viņš vai vismaz viens viņa vecāks vai vecvecāks ir piederīgs valstsnācijai, vai arī paskaidrojumu, kādēļ šādu apstiprinājumu nav iespējams iesniegt, un minētā apstiprinājuma vietā iesniegti citi apliecinājumi. Šo apstiprinājumu varēs aizstāt arī ar apliecinājumu par piederību latviešu kopienai savā dzīvesvietā ārpus Latvijas.
Šodien apakškomisija izskatījusi visus ar likuma grozījumiem saistītos jautājumus, taču galīgā lēmuma pieņemšana atlikta uz nedēļu, lai dotu laiku deputātiem izvērtēt visus grozījumus, aģentūru LETA informēja Juridiskajā komisijā. Deputāti šodien vienojās par likuma 9.panta redakciju, kas regulē dubulto pilsonību, un par 12.pantu, kas nosaka naturalizācijas noteikumus.
Kā ziņots, Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) un Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) nosūtījušas atklātu vēstuli apakškomisijai, kurā deputātus aicināja nesašaurināt dubultpilsonības pretendentu, etnisko latviešu un līvu, loku, aģentūrai LETA iepriekš pavēstīja PBLA pārstāvis Jānis Andersons.
"Saprotot to, ka valstu loks, ar ko Latvija pieļautu dubulto pilsonību, ir galvenokārt politiska rakstura izvēle, vēlamies tomēr aicināt apakškomisijas deputātus izšķirīgajā balsojumā (..) sēdē nesašaurināt etnisko latviešu un līvu iespējas iegūt Latvijas pilsonību, nezaudējot citu iegūto pilsonību, pieprasot viņiem īpašu Ministru kabineta atļauju tikai tāpēc, ka viņiem nav palaimējies nokļūt kādā no trim Rietumu politisko un saimniecisko bloku - Eiropas Savienības, NATO un Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijas - valstīm. Mūsuprāt, etnisko latviešu un līvu tiesības iegūt otru pilsonību nevajadzētu šķirot atkarībā no valsts, kurā tie nonākuši," uzskata minētās organizācijas.
Jau vēstīts, ka pēc tam, kad apakškomisijā būs izlemti vēl neatrisinātie jautājumi, apakškomisijas priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais (V) apakškomisijas deputātiem dos vienu nedēļu laika, lai varētu kopumā apskatīties likumā izdarītās izmaiņas ar mērķi novērst iespējamos robus un tehniskās nepilnības.
Apakškomisija darbu pie Pilsonības likuma grozījumiem noslēgs vēl pirms februāra beigām un atdos likumprojektu tālākai skatīšanai Saeimas Juridiskajā komisijā, iepriekš prognozēja politiķis.
Pēc Pilsonības likuma grozījumu pieņemšanas plānots dot iespēju konkrētam cilvēku lokam kļūt par dubultpilsoņiem.
Centrālajā valsts vēstures arhīvā Rīgā glabājas kāda Ostlandes reihskomisariāta ierēdņa priekšlikumi par apiešanos ar latviešiem (sarakstīti 1941.gada rudenī). Šajā dokumentā teikts: (…) Nacionālie centieni jānovirza nekaitīgajā kultūras jomā, it īpaši tautas mākslā (tautas dziesmas, tērpi, tradicionālie svētki), tiem jāļauj dabiski iznīkt. (…) Rasiski vērtīgajam latvietim (…) jāatstāj iespēja Austrumu koloniālo apgabalu celtniecībā saplūst ar vācu elementu. Turpretī elementi, kas rasiski mūsu tautā neiederas, jāpamudina izceļošanai, paverot tiem saimnieciskas iespējas Austrumos. Tie lietderīgi var aizpildīt vidusslāni, kura Krievijā joprojām gandrīz nemaz nav. (…) Latvietis ar visām savām garīgajām un organizatora spējām politiski ir nenobriedis. Viņa politiskā patstāvība jau sākumā jāsamazina līdz minimumam. Lai nepieciešamo politisko tiesību atņemšanu izlīdzinātu, latvietis labi jānodrošina saimnieciski (…) Visumā viņš ir apmierināts, ja var labi dzīvot, un ja viņam nodrošināta viņa mazā kultūras brīvība. (…) Latvietis nespēj savu dzīvi pakārtot augstākiem aspektiem, bet tikai paša labumam. Ir izcili latvieši, kas ir noteikti ideālisti, taču to nav tik daudz, lai tie pārvaldītu politisko dzīvi. Šo īpašību izmantojot, mēs varam latviešus viegli vadīt, tos izspēlēt vienu pret otru un tādā kārtā aizkavēt nacionālu apvienošanos. Mums jāvairās tomēr aiziet tik tālu, ka viņš mana, uz ko mēs tēmējam. (…) Svarīga loma pārvācošanā ir karadienestam (…) Pēc desmit gadiem, varbūt arī agrāk, latviešu pārvācošana vairs nebūs nekāda problēma. (…) Ar latviešiem jāapietas uzmanīgi vienīgi tikmēr, kamēr esam spiesti šo zemi pārvaldīt ar iespējami mazu vāciešu skaitu. (…)
Kādas tautas nacionālisms ir atbildes reakcija uz citas tautas nacionālismu. Tā teikt spogulis: kā tu man, tā es tev. Citiem vārdiem – krievu nacionālisms ir tikai atbilde uz latviešu nacionālismu. Aizvietojot latviešu ar Latvijas nacionālismu, sabiedrība tā saliedēsies, ka noblīkšķēs vien. Krievu nacionālisms radās brīdī, kad apmēram 500 000 nelatviešu, zem jaunās valdošās nācijas spiediena, ir spiesti piedzīvot statusa maiņu, kļūsot par svešzemniekiem, migrantiem, okupantiem un 20 gadu laikā plaucis un ziedējis, proporcionāli valdošo pretestībai. Ja to neapturēt, īsā laikā notiks nācijas paš iznīcināšanās, līdz pilnīgai destrukcijai. http://www.ir.lv/blogi/personigie-blogi/krievu-nacionalisms-latvijas-nopietnakais-parbaudijums
Latviešiem nav pieņemami komplimenti no Krievijas avīzēm ,bet gan tikai no brālīgām ES un ASV. Tikai pateicoties šiem ,brālīgiem spēkiem, mums izdevās samazināt Latvijas iedzīvotāju skaitu un 1/4 daļu un tie vēl nav griesti. Izdevās likvidēt, Latvijai naidīgo rūpniecību, zemniecību un zvejniecību ar visiem, jau nevajadzīgajiem okeāna kuģiem. Vienlaicīgi mums izdevās, augstā līmenī izskolot, brālīgās Vācijas, Anglijas un Īrijas vajadzībām zemākās kārtas darbiniekus. Saprotot ,ka,piemēram, brālīgai Vācijai,kas tik daudz ir cietusi kara laikā,ņemot vērā augsto patēriņu ,pašai ir grūti sagatavot sev apkalpojošo personālu.Tāpēc šādi valsts galvas izteicieni, mums, īsteniem patriotiem, ir nepieņemami. http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=368626%3Avalsts-prezidents-saem-krievu-avzes-uzslavu-par-pareizu-domanu&catid=93%3Ala-komentri&Itemid=440
Nekas ,ka latviešu skaits ir samazinājies par 85 567, daudz svarīgāk, ka cittautiešu skaits ir samazinājies par 221 445 ! http://www.ir.lv/2012/12/20/latviesu-skaits-pieaugs
Prosu menia izvenit ,net kitilicy v kompjutore i pozvolte vmesatsa latysu v Vasu priinteresnejsuju diskusiju. Sut basni po zakonu o vyborah i Satversme ,takova.
Vo vremia 3. atmody ,deputaty verhovnogo soveta Latviji ,po sovetu ,byvsego prokurora do Ulmanovskoj Latviji ,Edvīna Kļaviņa ,izmenili osnovnoj zakon- SATVERSME ,ctoby otsec vsiu ,vozmoznoju konkurenciju ,raz i na vsegda. V veli v zakon o vyborah slovo "partijas" i ustanovili % barjer. Vnutripartijnaja motivacija ,byla ne dopustit k vlasti interfront. Ne dopustili ,no iskaverkanyj zakon ostalsia. K stati partija Latviešu zemnieku savienība v marte 1934 goda uze pytalas v vesti eti izmenenija v satversme no demokraticnyj ,v to vremia sajm otbrosil popravki. Vyse upomianutyj Edvīns Kļaviņs prisutstvoval ne sijom zasedaniji. Potom posledoval ,15 maija perevorot i 6 let pravlenije Ulmanisa. Tak cto ,to cto ne udolos do ,udalos komunistom iz verhovnogo soveta posle. Sledujet upominut ,cto po ne iskaverkonomu zakonu kandidatom v deputay mog byt liuboj poddanyj Latviji ne vzavisimosti ot partijnoj ili liuboj drugoj prinadleznosti ,kotorogo podderzyvali 100 poddanyh Latviji. Pervyje tri podali spisok. Krome togo ,izbiratel mog ,opiat ze mog sostavit svoj spisok ,vyciorkivaja iz zo vseh spiskov ,vseh ne ugodnyh sebe ,v rezultate sostaviv spisok iz kandidatov so vseh spiskov. Glavnoje golosovali za licnost ,a ne za partiju ,ili spisok. Nebylo 5% barjera ,tak cto cisto matematiceski neobhodim sravnitelno nebolsoje cislo progolosavavsih za konkretnogo deputata i on stanovita odnim iz 100 deputatov. Kotoryj uze ne otveciajet pered ,svojim sponsorom ,ili rukovodstvom partiji ,a pered svojim izbiratelem. On ne reagirujet na komandy palcem ,kak golosovat. Pohozaja konstitucija prekrasno rabotajet v Svecariji i rabotala v Latviji ,do prihoda k vlasti Latvijskoj politiceskoj "elity" ,rodom i verhovnogo soveta.Mozem beskonecno zanimatsa rotacijei figur ,ne ne meniaja sistemu upravlenija ,otvetstvenosti i raspredelenija blag ,ne izmenitsa ne cego. Ne otdelnoj tiurme ne v gosudarstve. Kak eto slučilos? Vot Vam paru pojasnajesih citat.
„Ja baidāties apvērsuma, tad organizējiet to paši – visi, kas varētu tam pieslieties, nokļūs jūsu kontrolē.”(Umberto Eko. Fuko svārsts)
Лев Троцкий рассматривает советскую бюрократию в качестве специфичной касты, но не нового класса. По его мнению, бюрократия не имеет признаков правящего класса: «Попытка представить советскую бюрократию, как класс „государственных капиталистов“ заведомо не выдерживает критики. У бюрократии нет ни акций ни облигаций. Она вербуется, пополняется, обновляется в порядке административной иерархии, вне зависимости от каких-либо особых, ей присущих отношений собственности. Своих прав на эксплуатацию государственного аппарата отдельный чиновник не может передать по наследству. Бюрократия пользуется привилегиями в порядке злоупотребления». Именно поэтому, как считает Троцкий, бюрократия стремится к ликвидации завоеваний Октябрьской революции и реставрации капитализма — ей необходимо юридически закрепить свои права на собственность......
Tolko cerez referendum mozem vernut svoju konstituciju. I ne nado ne kakih referendumov po negrazdam. Ih ne bylo i ne budet ,poskolku ne bylo grazdan ,a tolko poddanyje ,bez poddanstva i poddanyje drugih gosudarstv. Etot vopros toze otpodiot atomaticeski. Nacionalnost u vseh ,de jure, toze odna [latvian] latysy ili latvijcy ,kamu ,kak bolse nravitsa ,v ne zavisimosti ot etniceskogo ili kulturnogo proishozdenija
Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.
IMHOclub sāk darbu latviešu valodā
№215 LATVIJAS ATMODA Edvīns Puķe
→ Edvīns Puķe,
22.10.2013
17:03
Vai Uzvaras piemineklis ir Latvijas šī brīža lielākā problēma? Cik stāstu nav dzirdēts par to, ka cilvēks grib dibināt uzņēmumu, bet tas stulbais piemineklis traucē? Cik? Jā, necik!
Var jau, protams, piesaukt Uzvaras laukuma sākotnējo mērķi, bet - būsim godīgi – grupai A nepatīk, ka pašā pavasara plaukumā grupa B sanāk pie pieminekļa, lai ēstu šašliku, klausītos Aināru Mielavu, dejotu, dzertu šņabi un svinētu to, par ko grupa A drīzāk sēro. Doma tāda – nojauks pieminekli un nešpetnajiem krieviem (saprotu, ka tur ir dažādu tautību pārstāvji, bet - būsim godīgi - viņi parasti vienkāršības labad tiek dēvēti par krieviem) nebūs, kur pulcēties Latvijas okupācijas svētkos.
Tā kā pēdējos gadus esmu pavadījusi, studējot dažādas dabas zinātnes, tad es esmu pārliecināta par to, ka daba nemīl tukšumu. Nebūs Uzvaras pieminekļa, svinēs kaut kur citur.
Tāpēc es grasos manabalss.lv izveidot iniciatīvu par to, ka jānojauc visas celtnes, kur kaut ko varētu svinēt. Pļavnieku stadions arī.
No vienas puses tas pat būtu ļoti labi – kādam būtu reāli jāveic tā jaukšana un varbūt pat teritorijas sakopšana pēcāk, un tas nozīmē jaunas darba vietas. Turklāt, kad viss būs nojaukts, Rīga iegūs modernu, minimālistisku vaigu un spoguļosies visos slavenākajos arhitektūras un dizaina žurnālos. Būsim izsitušies! Vēlreiz urrā!
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (uzminiet, no kuras partijas!) LNT raidījumam "900 sekundes" atklāj, ka Uzvaras piemineklim vienkārši "nav vietas līdzās Nacionālajai Bibliotēkai". Viņš pat ierosina, ka tā vietā varētu atrasties starptautisks stadions. Jau gara acīm iztēlojos stadiona un bibliotēkas simbiozi - satrakojušies futbola fani no Bosnijas pēc spēles skrien palasīt kādu Dalailamas grāmatiņu bibliotēkā.
Esmu nolēmusi, ka visos savos rakstos pieminēšu mītisku tēlu, ko saukšu par Savu Juristu. Tātad Mans Jurists skaidroja, ka teorētiski, ja Saeima vienotos, ka šis briesmīgais kauna traips, kas nenormāli traucē Latvijas attīstībai, būtu jālikvidē, tas nebūtu pārāk vienkārši: Uzvaras piemineklis pieder Rīgas pašvaldībai, nevis Latvijas valstij, tātad Saeima (valsts) nevar tā vienkārši iet un kaut ko jaukt nost. No sākuma piemineklis būtu jāatsavina. Kā sauc procesu, kad valsts sev savāc kādu īpašumu? Nacionalizācija! Kas Latvijā notika Padomju laikā? Nacionalizācija!
Ar PSRS metodēm pret PSRS pieminekli? Nē, nav jau slikti.
Rokijs Balboa savā ceturtajā filmā arī kārtīgi piekāva Ivanu Drago (bokseri, kurš ringā nosita Rokija draugu), nevis uzaicināja viņu uz šaha dueli.
Laikā, kad Uzvaras pieminekļa jaucēju skaits tuvojies desmit tūkstošiem, citā facebook.com kāds Igors sācis vākt parakstus par Brīvības pieminekļa nojaukšanu. Par šo ierosinājumu paklusēšu, bet ar Uzvaras pieminekli ir tā, ka man tas netraucē. Latvijā es jūtos droši, tāpēc kaut kāds piemineklis tur neko nemainīs, manis pēc var uzcelt vēl vienu tādu pašu pieminekli, piemēram, pie Bauskas pils. Ja es visu laiku baidīšos un riešu uz naidnieku, tad gan skaidrs, ka naktī Uzvaras piemineklis pielavīsies pie manas gultas un mani nožņaugs, klusi (ar krievu valodas akcentu) čukstot ardievas.
Autore: Elīna Kolāte
IMHOclub sāk darbu latviešu valodā
№211 LATVIJAS ATMODA Edvīns Puķe
→ Aleksandrs Ļitevskis,
22.10.2013
16:58
Vai Uzvaras piemineklis ir Latvijas šī brīža lielākā problēma? Cik stāstu nav dzirdēts par to, ka cilvēks grib dibināt uzņēmumu, bet tas stulbais piemineklis traucē? Cik? Jā, necik!
Var jau, protams, piesaukt Uzvaras laukuma sākotnējo mērķi, bet - būsim godīgi – grupai A nepatīk, ka pašā pavasara plaukumā grupa B sanāk pie pieminekļa, lai ēstu šašliku, klausītos Aināru Mielavu, dejotu, dzertu šņabi un svinētu to, par ko grupa A drīzāk sēro. Doma tāda – nojauks pieminekli un nešpetnajiem krieviem (saprotu, ka tur ir dažādu tautību pārstāvji, bet - būsim godīgi - viņi parasti vienkāršības labad tiek dēvēti par krieviem) nebūs, kur pulcēties Latvijas okupācijas svētkos.
Tā kā pēdējos gadus esmu pavadījusi, studējot dažādas dabas zinātnes, tad es esmu pārliecināta par to, ka daba nemīl tukšumu. Nebūs Uzvaras pieminekļa, svinēs kaut kur citur.
Tāpēc es grasos manabalss.lv izveidot iniciatīvu par to, ka jānojauc visas celtnes, kur kaut ko varētu svinēt. Pļavnieku stadions arī.
No vienas puses tas pat būtu ļoti labi – kādam būtu reāli jāveic tā jaukšana un varbūt pat teritorijas sakopšana pēcāk, un tas nozīmē jaunas darba vietas. Turklāt, kad viss būs nojaukts, Rīga iegūs modernu, minimālistisku vaigu un spoguļosies visos slavenākajos arhitektūras un dizaina žurnālos. Būsim izsitušies! Vēlreiz urrā!
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (uzminiet, no kuras partijas!) LNT raidījumam "900 sekundes" atklāj, ka Uzvaras piemineklim vienkārši "nav vietas līdzās Nacionālajai Bibliotēkai". Viņš pat ierosina, ka tā vietā varētu atrasties starptautisks stadions. Jau gara acīm iztēlojos stadiona un bibliotēkas simbiozi - satrakojušies futbola fani no Bosnijas pēc spēles skrien palasīt kādu Dalailamas grāmatiņu bibliotēkā.
Esmu nolēmusi, ka visos savos rakstos pieminēšu mītisku tēlu, ko saukšu par Savu Juristu. Tātad Mans Jurists skaidroja, ka teorētiski, ja Saeima vienotos, ka šis briesmīgais kauna traips, kas nenormāli traucē Latvijas attīstībai, būtu jālikvidē, tas nebūtu pārāk vienkārši: Uzvaras piemineklis pieder Rīgas pašvaldībai, nevis Latvijas valstij, tātad Saeima (valsts) nevar tā vienkārši iet un kaut ko jaukt nost. No sākuma piemineklis būtu jāatsavina. Kā sauc procesu, kad valsts sev savāc kādu īpašumu? Nacionalizācija! Kas Latvijā notika Padomju laikā? Nacionalizācija!
Ar PSRS metodēm pret PSRS pieminekli? Nē, nav jau slikti.
Rokijs Balboa savā ceturtajā filmā arī kārtīgi piekāva Ivanu Drago (bokseri, kurš ringā nosita Rokija draugu), nevis uzaicināja viņu uz šaha dueli.
Laikā, kad Uzvaras pieminekļa jaucēju skaits tuvojies desmit tūkstošiem, citā facebook.com kāds Igors sācis vākt parakstus par Brīvības pieminekļa nojaukšanu. Par šo ierosinājumu paklusēšu, bet ar Uzvaras pieminekli ir tā, ka man tas netraucē. Latvijā es jūtos droši, tāpēc kaut kāds piemineklis tur neko nemainīs, manis pēc var uzcelt vēl vienu tādu pašu pieminekli, piemēram, pie Bauskas pils. Ja es visu laiku baidīšos un riešu uz naidnieku, tad gan skaidrs, ka naktī Uzvaras piemineklis pielavīsies pie manas gultas un mani nožņaugs, klusi (ar krievu valodas akcentu) čukstot ardievas.
Autore: Elīna Kolāte
№303 LATVIJAS ATMODA Edvīns Puķe
03.03.2013
10:59
№302 LATVIJAS ATMODA Edvīns Puķe
03.03.2013
10:57
№466 LATVIJAS ATMODA Edvīns Puķe
14.02.2013
14:25
Pret valdošiem augošās neuzticības apstākļos, ari 150 000 referenduma slieksnis, negarantē ilgstošu atrašanos pie siles. Varnešiem nepieciešams, par viņiem balsojošo, pilsoņu loka paplašināšana. Latvijā tādus neatrast. Tas iespējams vienīgi uz pēckara un pēcatmodas emigrantu rēķina. Spēlējot uz etniskiem instinktiem, vienlaicīgi diskriminējot citus, pēc etniskā principa, deklarējušiem sevi par latvieti, vai līvu, atļaut saņemt otru - LR pilsonību.
"Latviešiem un līviem, varēs būt dubultā pilsonība.
Latviešiem un līviem, kļūstot par Latvijas pilsoņiem, varēs izveidoties dubultā pilsonība, to paredz Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijā otrdien atbalstītais ierosinājums. Par šo priekšlikumu vēl būs jāvienojas Saeimas Juridiskajai komisijai un pēc tam arī parlamentam..."
№460 LATVIJAS ATMODA Edvīns Puķe
→ Elza Pavila,
14.02.2013
13:43
Pret valdošiem augošās neuzticības apstākļos, ari 150 000 referenduma slieksnis, negarantē ilgstošu atrašanos pie siles. Varnešiem nepieciešams, par viņiem balsojošo, pilsoņu loka paplašināšana. Latvijā tādus neatrast. Tas iespējams vienīgi uz pēckara un pēcatmodas emigrantu rēķina. Spēlējot uz etniskiem instinktiem, vienlaicīgi diskriminējot citus, pēc etniskā principa, deklarējušiem sevi par latvieti, vai līvu, atļaut saņemt otru - LR pilsonību.
"Latviešiem un līviem, varēs būt dubultā pilsonība.
Latviešiem un līviem, kļūstot par Latvijas pilsoņiem, varēs izveidoties dubultā pilsonība, to paredz Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijā otrdien atbalstītais ierosinājums. Par šo priekšlikumu vēl būs jāvienojas Saeimas Juridiskajai komisijai un pēc tam arī parlamentam..."
№406 LATVIJAS ATMODA Edvīns Puķe
→ Jurijs Aleksejevs,
13.02.2013
22:46
№402 LATVIJAS ATMODA Edvīns Puķe
→ LATVIJAS ATMODA Edvīns Puķe,
13.02.2013
22:34
Latvijas tautasjebnācijas integrācijas jēdziens pats par sevi vispirms ir viennozīmīgi jādeterminē.
Kopš Atmodas sākuma līdz pat šodienai dažādos mūsu sabiedrības slāņos tiek ļoti atšķirīgi traktēti jēdzieni - tauta, tautība, nācija, nacionalitāte. Vēl lielākas atšķirības parādās, ja runa ir par latviešu tautu, latviešu nāciju, Latvijas tautu un Latvijas nāciju. Sadzīves apritē samērā skaidri ir saprotami jēdzieni, kā Krievijas latvietis vai Latvijas krievs, kaut gan šie jēdzieni sevī satur veselu rindu nenoteiktu un pretrunīgu traktējumu iespējas.
Mēģināšu iesākt ar šķietami visvieglāko, ar tautību.
Kas tad galu galā ir latvietis (krievs) (vācietis)? No kā tad nosaka tautību? Lūk jau šajā jautājumā ir kolosāls juceklis. Pārsvarā 20. gadsimta sākumā tautība tika noteikta pēc likumīgā tēva, kas nekādā veidā neizslēdza cita etnosa izcelsmi. Kā smejies, pie gultas neba nu vienmēr stāvēja liecinieks. Bija valstis, kas tautību noteica pēc mātes, kas bija viegli pierādams fakts. Bet reizēm notika bērnu tīša samainīšana.
Sevišķi daudz dažādo „asiņu„ rit mūsu pašu latviešu dzīslās, daudzu gadsimtu laikā pārciesto iekarotāju „pakalpojumu„ un baronu „pirmās nakts tiesību„ rezultātā. Paldies Dievam, ka tas ir tā, jo pretējā gadījumā mūsu supernacionāļi varētu ieslīgt rasismā. Sevišķi tālu no šī sliekšņa mēs gan neatrodamies, jo mūsu pasē ir ieraksts par tautību, kas gan nav nevienas civilizētas valsts un nebija Latvijas brīvvalsts pasē. Zīmīgi, ka šis netikums tika pārņemts no dižā Staļina, kura emisāri ļāva katram pašam ierakstīt, kādu tautību pats gribēja. Mūsu patreizējie dižā tautu tēva centīgie sekotāji ir gājuši soli tālāk. Tagad tu pats savu tautību vairs nevari izvēlēties. Ir vajadzīgi dokumentāli pierādījumi. Man vēl neviens nevarēja precīzi paskaidrot ,ar ko ir nopamatoti un kādiem jābūt kritērijiem latvietības noteikšanā. Šeit ir vesela gamma visdažādāko etniski neatšķetināmo pretrunu mudžeklis. Jauktās un daudzkārtējās laulībās vienā ģimenē no agrīnas bērnības kopā augušie bērni var piespiedu kārtā tikt šķiroti pēc tautības. Uz kāda pamata tad etniski nelatvisku adoptētu bērnu var „pataisīt„ par latvieti. Un ja nu pēc pases apliecinātie latvieši uzaudzina savu kafijas krāsas bērniņu Anglijā, vai tad šis latviskai mentalitātei svešais cilvēciņš ir etniskais latvietis vai juridiskais latvietis? Tādus un līdzīgus gadījumus pārpilnām rada pati dzīve, pārspējot mūsu teorētisko fantāziju produktus.
Pretēji 19. g.s. filozofu,tajā skaitā Marksa, pareģojumam, ka 20. gadsimts iezīmēsies ar tautību pakāpenisko integrēšanos un pasaule pakāpeniski internacionalizēsies, tieši 20. gadsimts radīja visradikālākos nacionālšovinisma izvirdumus ar visnežēlīgākajiem holokaustiem. Viens no šo zvērību instrumentiem, kā Staļinam ,tā arī Hitleram bija tautības vai ticības ieraksts dokumentos.
Tautību nevar un nedrīkst padarīt par birokrātijas rotaļlietu. Tautība ir ētiska un apziņas kategorija, kurai nedrīkst piešķirt jelkādas juridiskas saistības vai sekas. Valsts varai un jebkura birokrātiskā aparāta daļai jābūt pilnīgi indiferentai pret savu pavalstnieku Izcelsmi un reliģisko pārliecību. Tā ir 21. gadsimta kultūrtautu aksioma!
Tātad, ja atzīsim , ka tautību ierindosim ētisko kategoriju līmenī, mums radīsies vesela rinda tiesisku un administratīvu problēmu, kādas neparādījās pirmskara parlamentārās Latvijas sadzīvē. Kārkluvācietība un jaunlatviskošanās bija vienlaikus notiekošie procesi, kuri nebija reglamentēti ar juridiski saistošiem tiesību aktiem. Pirmie šovinistiskie, ar likumu reglamentētie, uzvārdu latviskošanas uzplūdi sākās Ulmaņa laikā, kam drīzi vien sekoja cittautiešu, nelatviešuklasificēšana un viņu tiesību pakāpeniskā ierobežošana. Šodien mēs vēl neesam sasnieguši tālaika patvaļas līmeni, kas ar likumu aizliedza cittautiešu skolas apmeklēt kā latviešu tā arī atšķirīgo citu tautību bērniem. Tautība pakāpeniski tika ievesta oficiālā likuma kategorijas līmenī un tam sekoja cittautiešu atbrīvošana no valsts dienesta atbildīgajiem amatiem.
Patiesi, mēs vēl pagaidām neesam sasnieguši šo līmeni, bet nav mazums politiķu, kas tiecās virzīties uz to.
Atgādināšu ka autoritārās Latvijas vienotības popularizēšana patiesība bija cittautiešu diskriminēšana un līdz ar to panāca tieši pretējo efektu - sašķēla tautu tautiešos un sveštautiešos. Vēl līdz šai dienai reti kāds ir aizdomājies līdz faktam, ka Vācbaltiešu ietekmēšanās no fašistiskās propagandas lielā mērā tika veicināta no Latvijas nacionālšovinisma un lielā mēra veicināja viņu „piespiedu-brīvprātīgo” emigrāciju 1939.gadā. Neapšaubāmi tas bija viens no papildus faktoriem mūsu valsts 50 gadu okupācijai.
Vai totalitāro valstu pagātnes mācība tiešām nav pietiekoši pārliecinoša, ka jebkuras valsts vai tautas šovinisms gala rezultātā beidzās ar katastrofu !
Vai mums šodien ir iedomājama toleranta attieksme pret tautībām un vai tā ir vēlama? Vai mums par paraugu ņemt Franciju, kurā ir īstens bābelisks etnosu krustojumu klāsts ar vienu valodu un tautības apzīmējumu? Visi Francijas pavalstnieki, neatkarīgi no to izcelsmes ir FRANCŪŽI.
Bet varbūt nav nekādas vajadzības izgudrot velosipēdu un iespēju robežās tuvoties pirmskara parlamentārās Latvijas likumu tolerances un personības uzskatu cienīšanas līmenim.
Šie mūsu vecie likumi vēl šodien var kalpot par paraugu Eiropas kopienai un visiem viņu emisāriem.
Cienīsim paši sevi un savu pagātni, tad arī citi mūs cienīs!
Sarindojot atziņas par tautības determinēšanu nonāksim pie sekojošām tēzēm:
Neeksistē, kaut vai teorētiski viennozīmīgi un juridiski precīzi tautības formulējumi.
Šis pats precīzi nenosakāmais jēdziens cilvēces attīstībā kopš homo sapiens pirmsākumiem līdz pat mūsu dienām spēle izšķirīgu lomu jebkuras valsts un ikkatra cilvēka dzīvē. Pateicoties tautības jēdziena neviennozīmībai tas ir viens no vispateicīgākajiem pamatiem politisku manipulāciju un demagoģiju laukā.
Secinājums
Jebkura tautības pieminēšana likumos vai tiesiskos aktos ir antikonstitucionāla un līdz ar to izslēdzama no jebkura juridiska dokumenta. Katram cilvēkam ir tiesības deklarēt savu (kaut vai izgudrotu) tautību, jo tautības piederībai nav un nedrīkst būt juridisku seku. Tā nav nedz pierādama nedz apstrīdama un ir katra indivīda apziņas kategorija.
Ļoti rūpīgi jāapsver nepilnīgo terminu lietošana, kā arī to iespējami pilnīgu definēšanu. Tie ir: tauta, tautība, etniskā grupa un nesen filozofijā ieviestais un apstrīdētais termins ETNICITY – etnoss. Šo jēdzienu plaša izdiskutēšana manuprāt ir arhiaktuāla un bez šo jēdzienu juridiskas nostiprināšanas būs ārkārtīgi grūti radīt kaut cik dzīves spējīgus likumus Latvijas dažādo tautību integrēšanas jomā.
Valsts valoda
Valodas definīcija nekādas grūtības nesagādā, toties saistībā ar likumdošanu, politiku un it sevišķi ja runa ir par valsts valodu, problēmas ir atliku likām.
Jebkurš likums kurš saistās ar valodu, jau pēc savas būtības ir slidens, jo tam nākas iejaukties cilvēka personiskajā un ļoti intīmajā sfērā. Neraugoties uz to vesela rinda demokrātisku Eiropas valstu ir bijušas spiestas piespiedu kārtā noteikt zināmus ierobežojumus dažu, iedzīvotāju vidē reāli eksistējošu valodu, lietošanā.
Vācijā, par piemēru, tipiskā vienvalodas valstī, ar likumu tiek noteikts valodas standarts, pareizrakstības un gramatikas normas. Ar likuma spēku tiek aizliegti ne tikai personas cieņu aizskarošu apvainojošu vārdu izteikšana, bet pat visiem saprotami necieņu izteicošie žestu parādīšanu, it sevišķi attiecībā pret dienesta pienākumus izpildošu ierēdni. Tajā pašā laikā, visās dzīves jomās ārkārtīgi plaši tiek lietoti liels skaits visdažādāko dialektu un neviens nepievērš uzmanību smagam ārzemnieciskam akcentam.
Toties jūs nevienā likuma pantā jeb rīkojumā neatadīsiet aizliegumu brīvprātīgā savstarpējā sarunā, jeb uzstājoties atklātas auditorijas priekšā, lietot jebkuru valodu, dialektu, žargonu vai žestus. Normāls Eiropas pilsonis jutīsies manāmi pārsteigts ka tam kādā citā valstī bieži vien līdz nepazīšanai tiek sagrozīts, viņa uzvārds un vārds kā to dara pēc Latvijā pastāvošā likuma .
Aizdomāties līdz šāda likuma iespējamībai var tikai cilvēks, kas galīgi ir zaudējis saikni ar Romas tiesību sistēmas pamatiem, jeb kuram šī, visas rietumu ētikas un morāles 2000 gadu vecā pamatsistēma ir ķīniešu ābece.
Tātad likumam par valodu acīmredzami ir pamatojums, kaut vai precedenta līmenī. Nebūtu jāpierāda ka tāpat ir vajadzīgs likums par valsts valodu. Var jau būt arī likums par svešvalodām. Es nemēģināšu ģenerēt šos likumus, negribu atņemt maizi daudzgalvainajai ierēdņu armādai. Lai arī beidzot ir pieņemts likums par valsts valodu var droši apgalvot, ka ne jau gadi paies, kad nāksies pie tā visā nopietnībā atgriezties vēl pirms iestāšanās Eiropas savienībā
PILSONĪBA vai PAVALSTNIECĪBA
Seniem romiešiem bija teiciens: NOMEN EST OMEN, kas saturiskā tulkojumā nozīmē, ka VĀRDĀ IR IESLĒPTS VISS. Ar to tad arī gribu sākt.
Mēģināšu kaut drusku atšķetināt atmodas laikā samudžinātos jēdzienus, pilsonis un pavalstnieks. Kamēr šos it kā ļoti līdzīgos vārdus jauc sarunu valodā, nekas briesmīgs jau nenotiek. Bet ja šie vārdi tie piekārtoti noteiktai juridiskai kategorijai, sākās nopietni, bieži vien negaidīti smagi sarežģījumi. Apskatot vārda pilsonis etimoloģiju, mēs redzam ka tas radies kā brīva pilsētas iedzīvotāja kārtas apzīmējums. Tas bija pretmets lauku dzimtļaudīm , vergiem. Pilsonis kā juridisks jēdziens līdz Latvijas okupācijai tika lietots kā juridiska subjekta apzīmējums. Vienkāršāk izsakoties juridiskas personas, cilvēka apzīmējums, kas no vienas puses bauda ar likumiem nostiprinātās CILVĒKA TIESĪBAS un no otras puses ir pakļauts likumu noteikumiem.
Pavalstnieks savukārt apzīmēja pilsoņa - cilvēka juridisko saistību ar valsti, kas uzliek pavalstniekam noteiktus papildu pienākumus pret savu valsti saņemot par to pretī zināmas ekskluzīvas tiesības. Ir vesela virkne pirms okupācijas dokumentu, kuros tik lietots vārdi pilsonis un tam blakus pavalstnieks. Šādas šķietamas nenoteiktības var atrast tikai tādos dokumentos kur juridiskajai personai nav nekādas atšķirības dotā likuma ietvaros, kāda ir šī cilvēka juridiskā saistība pret Latviju.
Kā vienu no visraksturīgākajiem piemēriem citēšu nu 1940. G. dokumenta: ........apliecinu, ka pilsonis Pēteris Bergs 1939. G. 23. Novembrī ir atteicies no Latvijas pavalstniecības untam jāatstāj valsts līdz................
Piemērus , kas viennozīmīgi parāda, ka patreiz ieviestais pilsoņa nosaukums ir rupja vēsturiska valodnieciska kļūda, var parādīt cik tik vēlās. Jājautā, vai tam ir kāda nozīme, ka to , ko kādreiz sauca par pavalstnieku tagad sauc par pilsoni? Ir, un vēl kā!
Pilsonis, kā jau minēju ir visciešākā saistībā ar juridiskas personas-cilvēka tiesībām.
Līdz ar to ir radīts ārkārtīgi spēcīgs emocionāls arguments Latvijai naidīgu agresīvu personu rokās. Visa klaigāšana par cilvēku tiesību ierobežošanu lielā mērā balstijās uz jēdzienu nepilsonis. Nepilsonis – nelatvietis – necilvēks. Cik viegli Alksnim līdzīgie varēja un, neaizmirsīsim, vēl šodien var ar šādu atvasinājumu palīdzību zīmēt velnu pie sienām. Nosaukt kādu cilvēku grupu vārdā kas sākās ar ne ir drausmīga kļūda, ja vēlamies ar to veidot dialogu. Es domājams nekļūdos, ka liela daļa radikālo latviešu atmodas sākumā pat bija pret jebkuru dialogu ar PSRS pavalstniekiem Latvijā. Kā izrādās bez šī dialoga tomēr neiztikt, un nākas daļu no viņiem uzņemt Latvijas pavalstniecībā
Esmu pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk nāksies atteikties no manuprāt kroplajiem jaunvārdiem kā: ārpilsonis, nepilsonis, nevalstnieks.
PS
Vēlreiz vissirsnīgākie novēlējumi
JAUNAJĀ GADĀ
J.Danoss
http://www.youtube.com/watch?v=5eU6IR90ELU&feature=player_embedded
https://www.facebook.com/rigaparty
№399 LATVIJAS ATMODA Edvīns Puķe
13.02.2013
22:21
Kā aģentūru LETA informēja Saeimas Juridiskajā komisijā, konkrētie norādījumi paredz, ka latvietim vai līvam būs iespēja iegūt Latvijas pilsonību un nepieciešamības gadījumā būt dubultpilsonim, ja viņš Latvijā apliecinās trīs lietas. Pirmkārt, ka viņa priekštecim 1881.gadā vai vēlāk Latvijas teritorijā, kāda tā pastāvēja līdz 1940.gada 17.jūnijam, bija pastāvīga dzīvesvieta. Otrkārt, būs jāapliecina latviešu valodas prasme saskaņā ar likuma nosacījumiem, ja vien normatīvais akts viņu neatbrīvos no latviešu valodas prasmes pārbaudes.
Treškārt, latvietim vai līvam būs jāapliecina sava piederība valstsnācijai, iesniedzot dokumentāru apstiprinājumu tam, ka viņš vai vismaz viens viņa vecāks vai vecvecāks ir piederīgs valstsnācijai, vai arī paskaidrojumu, kādēļ šādu apstiprinājumu nav iespējams iesniegt, un minētā apstiprinājuma vietā iesniegti citi apliecinājumi. Šo apstiprinājumu varēs aizstāt arī ar apliecinājumu par piederību latviešu kopienai savā dzīvesvietā ārpus Latvijas.
Šodien apakškomisija izskatījusi visus ar likuma grozījumiem saistītos jautājumus, taču galīgā lēmuma pieņemšana atlikta uz nedēļu, lai dotu laiku deputātiem izvērtēt visus grozījumus, aģentūru LETA informēja Juridiskajā komisijā. Deputāti šodien vienojās par likuma 9.panta redakciju, kas regulē dubulto pilsonību, un par 12.pantu, kas nosaka naturalizācijas noteikumus.
Kā ziņots, Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) un Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) nosūtījušas atklātu vēstuli apakškomisijai, kurā deputātus aicināja nesašaurināt dubultpilsonības pretendentu, etnisko latviešu un līvu, loku, aģentūrai LETA iepriekš pavēstīja PBLA pārstāvis Jānis Andersons.
"Saprotot to, ka valstu loks, ar ko Latvija pieļautu dubulto pilsonību, ir galvenokārt politiska rakstura izvēle, vēlamies tomēr aicināt apakškomisijas deputātus izšķirīgajā balsojumā (..) sēdē nesašaurināt etnisko latviešu un līvu iespējas iegūt Latvijas pilsonību, nezaudējot citu iegūto pilsonību, pieprasot viņiem īpašu Ministru kabineta atļauju tikai tāpēc, ka viņiem nav palaimējies nokļūt kādā no trim Rietumu politisko un saimniecisko bloku - Eiropas Savienības, NATO un Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijas - valstīm. Mūsuprāt, etnisko latviešu un līvu tiesības iegūt otru pilsonību nevajadzētu šķirot atkarībā no valsts, kurā tie nonākuši," uzskata minētās organizācijas.
Jau vēstīts, ka pēc tam, kad apakškomisijā būs izlemti vēl neatrisinātie jautājumi, apakškomisijas priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais (V) apakškomisijas deputātiem dos vienu nedēļu laika, lai varētu kopumā apskatīties likumā izdarītās izmaiņas ar mērķi novērst iespējamos robus un tehniskās nepilnības.
Apakškomisija darbu pie Pilsonības likuma grozījumiem noslēgs vēl pirms februāra beigām un atdos likumprojektu tālākai skatīšanai Saeimas Juridiskajā komisijā, iepriekš prognozēja politiķis.
Pēc Pilsonības likuma grozījumu pieņemšanas plānots dot iespēju konkrētam cilvēku lokam kļūt par dubultpilsoņiem.
http://www.delfi.lv/news/national/politics/latviesiem-un-liviem-iegustot-latvijas-pilsonibu-vares-izveidoties-dubulta-pilsoniba.d?id=43053150
№394 LATVIJAS ATMODA Edvīns Puķe
13.02.2013
22:14
(…) Nacionālie centieni jānovirza nekaitīgajā kultūras jomā, it īpaši tautas mākslā (tautas dziesmas, tērpi, tradicionālie svētki), tiem jāļauj dabiski iznīkt. (…)
Rasiski vērtīgajam latvietim (…) jāatstāj iespēja Austrumu koloniālo apgabalu celtniecībā saplūst ar vācu elementu. Turpretī elementi, kas rasiski mūsu tautā neiederas, jāpamudina izceļošanai, paverot tiem saimnieciskas iespējas Austrumos. Tie lietderīgi var aizpildīt vidusslāni, kura Krievijā joprojām gandrīz nemaz nav. (…)
Latvietis ar visām savām garīgajām un organizatora spējām politiski ir nenobriedis. Viņa politiskā patstāvība jau sākumā jāsamazina līdz minimumam. Lai nepieciešamo politisko tiesību atņemšanu izlīdzinātu, latvietis labi jānodrošina saimnieciski (…) Visumā viņš ir apmierināts, ja var labi dzīvot, un ja viņam nodrošināta viņa mazā kultūras brīvība. (…) Latvietis nespēj savu dzīvi pakārtot augstākiem aspektiem, bet tikai paša labumam.
Ir izcili latvieši, kas ir noteikti ideālisti, taču to nav tik daudz, lai tie pārvaldītu politisko dzīvi. Šo īpašību izmantojot, mēs varam latviešus viegli vadīt, tos izspēlēt vienu pret otru un tādā kārtā aizkavēt nacionālu apvienošanos. Mums jāvairās tomēr aiziet tik tālu, ka viņš mana, uz ko mēs tēmējam. (…) Svarīga loma pārvācošanā ir karadienestam (…) Pēc desmit gadiem, varbūt arī agrāk, latviešu pārvācošana vairs nebūs nekāda problēma. (…) Ar latviešiem jāapietas uzmanīgi vienīgi tikmēr, kamēr esam spiesti šo zemi pārvaldīt ar iespējami mazu vāciešu skaitu. (…)
№155 LATVIJAS ATMODA Edvīns Puķe
21.12.2012
23:03
http://www.ir.lv/blogi/personigie-blogi/krievu-nacionalisms-latvijas-nopietnakais-parbaudijums
Latviešiem nav pieņemami komplimenti no Krievijas avīzēm ,bet gan tikai no brālīgām ES un ASV. Tikai pateicoties šiem ,brālīgiem spēkiem, mums izdevās samazināt Latvijas iedzīvotāju skaitu un 1/4 daļu un tie vēl nav griesti. Izdevās likvidēt, Latvijai naidīgo rūpniecību, zemniecību un zvejniecību ar visiem, jau nevajadzīgajiem okeāna kuģiem. Vienlaicīgi mums izdevās, augstā līmenī izskolot, brālīgās Vācijas, Anglijas un Īrijas vajadzībām zemākās kārtas darbiniekus. Saprotot ,ka,piemēram, brālīgai Vācijai,kas tik daudz ir cietusi kara laikā,ņemot vērā augsto patēriņu ,pašai ir grūti sagatavot sev apkalpojošo personālu.Tāpēc šādi valsts galvas izteicieni, mums, īsteniem patriotiem, ir nepieņemami.
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=368626%3Avalsts-prezidents-saem-krievu-avzes-uzslavu-par-pareizu-domanu&catid=93%3Ala-komentri&Itemid=440
Nekas ,ka latviešu skaits ir samazinājies par 85 567, daudz svarīgāk, ka cittautiešu skaits ir samazinājies par 221 445 !
http://www.ir.lv/2012/12/20/latviesu-skaits-pieaugs
https://www.facebook.com/Atmoda
№269 LATVIJAS ATMODA Edvīns Puķe
26.05.2012
03:36