Dzīvē bieži gadās tā, ka cilvēki dzīvo, smagā darbā pelna savu dienišķo maizīti un ir pārliecināti, ka ar godīgu darbu ne tikai akmens namu neuzcelsi, bet arī vienkārša cilvēciska laime var garām paiet.

Taču parādās iedvesmas pārņemti kungi un dāmas, īsti prometeji. Viņi visai pasaulei dāvā revolucionāras idejas, kas pēc pašu prometeju domām, noteikti nodrošinās cilvēcei laimi un progresu.

Tāpat arī divdesmitā gadsimta sākumā prometeju pulks iegrima domās par smago cilvēces dzīvi un secināja: visu nelaimju iemesls ir nepareizi izraudzītas vērtības. Atliek tikai nepareizās vērtības nomainīt pret pareizajām, un cilvēce būs laimīga. Vai tad būtu jāšaubās par to, ka pareizās vērtības bija pašu prometeju vērtības? Nez kāpēc cīnītāju ciešajās rindās bija redzami tikai lieli finanšu darboņi. Droši vien tikai liela nauda dāvā cilvēkiem spēju saskatīt ceļu pretī gaišajai nākotnei.

Lai jaunās idejas iegūtu zinātnisku mirdzumu, prometejiem palīgā nāca 1920. – 1940. gadā pastāvējušās Frankfurtes neomarksisma skolas progresīvie filozofi. Šīs skolas teorētiķi – Markūze, Adorno, Horkhaimers un Fromms apvienoja Marksa idejas ar freidismu un dzemdēja koncepciju par cilvēka pilnīgu atbrīvošanos no nepareizajām vērtībām. Viņi secināja, ka cilvēka zemapziņu nomāc kristietības normas, it īpaši laulības un seksuālo attiecību jomā. Tās visas ir jāatmet, jo cilvēks nevar būt laimīgs, kamēr nav pilnībā realizētas visas viņa slepenās vēlmes, fantāzijas un instinkti. Tātad ir jācīnās pret kristietību un pie viena arī musulmanismu un konfuciānismu. Tie ir ienaidnieki numur viens. Jaunās vērtības tika pieticīgi nosauktas par „vispārcilvēciskām”, lai kristietības, konfuciānisma un musulmanisma tradīcijās audzinātie cilvēki pilnā mērā apzinātos savu idejisko aprobežotību. Ņemiet vērā – nekādas komercijas, viss tikai cilvēka labā.

Vispārcilvēcisko vērtību mīta pamatā ir pārliecība par to, ka eksistē tāds „dabiskā cilvēka” tips, kura būtību tikai maskē kultūras atšķirības un etniskā piederība. Nu, un ja nu tā, tad dažādu cilvēku kopienu, tautu un kultūru attīstība novedīs pie viena un tā paša, starp dažādiem variantiem izraudzītā dzīves kārtības modeļa. Protams, rietumnieciskā. Visi pārējie modeļi taču ir acīmredzami kļūdaini, — tāds bija un vēl joprojām ir iedvesmas pārņemto prometeju viedoklis.

Mūsdienu zinātne uzskata, ka „dabiskais cilvēks” neeksistē. Saprātīgā un tikumiskā cilvēka personība veidojas konkrētā kultūras un vēstures sfērā, sabiedrībā, kurā dzimis un dzīvo cilvēks. Ar saprātu, valodu un iztēli apveltītais cilvēks bija tik radošs, ka tautas un nācijas sāka veidot savdabīgas un daudzveidīgas kultūras un lielas kultūru sistēmas – civilizācijas.

Dažādu kultūru zinātniskie pētījumi liecina, ka nekādu vispārcilvēcisku vērtību nav. Nacionālās vērtības netiek nodotas mantojumā, tās tiek nodotas no vienas paaudzes otrai ar izglītības starpniecību. Pie tam atsevišķām vērtībām ir raksturīgas izmaiņas – tās var būtiski mainīties vienas paaudzes laikā, taču to kopums – kultūras kodols paliek stabils. Šis kultūras kodols veido nacionālo tradīciju būtību. Katrai tautai ir savas tradīcijas, kuru pamatā ir savas nacionālās vērtības. Savukārt to pamatā ir atbilstošajai civilizācijai tradicionālā reliģija. Lai iznīcinātu nāciju, ir jāiznīcina tās kultūras kodols, apmelojot un nomelnojot tās nacionālo svētumu. Ņirgāšanos par savām nacionālajām vērtībām mēs redzējām Perestroikas laikā.

Amerikāņu sociologs S.Hantingtons analizēja simt dažādās valstīs veiktos salīdzinošos pētījumus par vērtībām. Viņš nonāca pie secinājuma, ka rietumu vērtības pārējā pasaulē stāv uz zemākā pakāpiena. Kāds cits amerikāņu sociologs Dž.Hasfīlds ieinteresējās par „japāņu fenomena” problēmu. Viņš norādīja, ka tradicionālās vērtības stiprina valsti un piešķir tai spēku – tās netraucē izmantot jaunos sasniegumus, kas nekādā veidā nav tieši saistīti ar vērtībām. Savukārt amerikāņu sociologs un ideologs E.Šīlzs 1958. gadā rakstīja: „Brīvības politikas māksla daļēji slēpjas Svētās Tradīcijas intensitātes vājināšanā un samazināšanā tik lielā mērā, ka rodas brīvībai labvēlīgi apstākļi, taču tradicionālā pasaules uzskata forma pie tam netiek iznīcināta.”

Bet kā tad lai panāk vispārēju laimi, turklāt vēl garantētu laimi, ja tradīcijas netiek noniecinātas? Tauta taču principā ir neapzinīga, tā spītīgi turēsies pie visvisādiem anahronismiem – tradicionālās ģimenes, vecāku kulta un vēsturiskās atmiņas. Tāpēc tauta ir jāapgaismo. Nu, tā nu beidzot ASV – brīvības un demokrātijas šūpulī – dzimst Humānisma manifesti – vispārcilvēcisko vērtību kvintesence. Pirmais manifests tika publicēts 1933. gadā, otrais – 1973. gadā, un trešais – 2000. gadā. „Humānisma manifesta 2000” priekšvārdā teikts, ka to radījusi „... izcilu cilvēku grupa no visas pasaules... kuri uzskata, ka iespējama tikai zinātniski pamatota īstenā humānisma attīstība, kas izslēdz mistiku un reliģiju.” Dokumentus vieno uzskats par to, ka cilvēcei ir jāapvienojas draudzībā un mīlestībā. No sajūsmas pat elpa aizraujas... taču, iepazīstoties tuvāk ar šo draudzību un mīlestību, nez kāpēc mati slejas stāvus.

Manifesti pauž, ka reliģija ir garīgā „totalitārisma” līdzeklis, kas traucē ievērot cilvēka tiesības un brīvības, liekot šķēršļus viņa radošā potenciāla pilnvērtīgai realizācijai. Skaidrs, ka šajā gadījumā runa ir par to, ka reliģija vienkārši nepieļauj kritušā cilvēka dabas grēcīgo kaislību realizāciju un savalda tās. Saskaņā ar svēto tēvu pausto, grēks ir tas, kas noved cilvēku pie fiziskas un – pats galvenais – arī garīgas bojāejas. Tāpēc pazīstamais filozofs Frensiss Fukujama saka: „Mūsdienu liberālisma būtība liek iznīcināt reliģiju kā politiskās iekārtas acīmredzamo pamatu.” Rietumos tas jau izdodas. Degradācija ir acīmredzama.

„Pārāk bieži tradicionālā ticība pastiprina atkarību, samierināšanos un paklausību, nevis pašapliecināšanos; bailes, nevis drosmi,” – raksta manifestu autori. Domāju, jāatgādina, ka Lielā Tēvijas kara gados miljoniem ticīgo ziedoja savas dzīvības, atceroties, ka nav lielāka varoņdarba, kā atdot dzīvi sava biedra labā. Vai tiešām tās ir bailes? Tā ir atkarība?

„Mēs atsakāmies no visiem reliģiskajiem, ideoloģiskajiem un ētiskajiem kodiem, kuri pulgo personību, ierobežo brīvību, pazemo intelektu, iznīcina individualitāti. Mēs ticam maksimālai individuālai autonomijai harmonijā ar sociālo atbildību,” – raksta manifestu autori. Vārdu sakot, grēks tiek attaisnots. Pie tam nez kāpēc piemirsts ir tas, ka uz netikumīga pamata tikumības ēku uzcelt neizdosies. Aizmirsts ir arī tas, ka sirdsapziņas brīvība tika iekarota jau Senajā Romā, plūstot kristiešu mocekļu asinīm.

Pēc tam manifestu autori pāriet pie praktiskiem secinājumiem. „Jāatzīst dzimstības regulēšanas tiesības, tiesības izdarīt abortu un šķirt laulību. Mēs neatzīstam ekspluatācijas un pazemojuma tipa seksuālās uzvedības formas; tieši tāpat mēs neatbalstām sociālās sankcijas likumdošanas līmenī, kas vērstas uz seksuālo attiecību regulēšanu pieaugušu cilvēku starpā. Seksuālās uzvedības dažādība un meklējumi nevar tikt uzskatīti par ļaunumu. Civilizēta sabiedrība var būt toleranta.” Vai pazīstat mūsdienu realitāti?

„Dzimstības regulēšana” – bērnu nonāvēšana mātes klēpī, kontracepcija un piespiedu sterilizācija, „ekspluatācijas un pazemojuma tipa seksuālā uzvedība” – tā ir laulāto dzīve ģimenē, „seksuālās uzvedības dažādība un meklējumi” – seksuālās izvirtības. Turklāt ir tīri labi zināms, kā Dievs sodīja Sodomu.

Manifestu apoteoze: „Indivīda brīvības paplašināšanai un pašcieņas pieaugumam ir jānorit proporcionāli maksimālajam pilsonisko brīvību pieaugumam jebkurā sabiedrībā. Tas attiecas uz vārda, preses un politiskās demokrātijas brīvību, uz likumīgajām tiesībām oponēt valsts politikai, tiesu sistēmai, apvienību reliģiskajai brīvībai.” Jā, šobrīd jau esam sapratuši, kas ir vārda brīvība, pilsoniskās brīvības un politiskā demokrātija. Tā ir mirdzoša nebūtība.

Piemēram, „radošā brīvība mākslā un kultūras dzīvē” nav nekas cits, kā vien iespēja nesodīti zaimot, pazemot un aizvainot jebkādu ticību kaut kam augstākam un svētam, mīdīt ar kājām cilvēku reliģiskās jūtas „radošās personības brīvības” aizsegā. „Uzbrukums privātajai dzīvei” ir valsts mēģinājums vismaz kaut kādā mērā ierobežot cilvēka gribas grēcīgās izpausmes, kas apdraud sabiedrību.

Saskaņā ar manifestos teikto, cilvēka augstākās tiesības un augstākā brīvība ir „individuālas tiesības nomirt ar cieņu, tiesības uz eitanāziju un pašnāvību.” Negribas pat domāt par to, kā šāda humānisma iedvesmotie bagātā vectēva mantinieki apspriedīs viņa tiesības nomirt ar cieņu saskaņā ar viņu lēmumu – viens no galvenajiem vispārcilvēku lozungiem taču ir „laiks ir nauda”. 

Tādējādi brīvība, kas izprasta ārpus Eiropas kultūrai tradicionālā kristietības konteksta, kuras uzdevums, pēc „humānistu” domām, ir pilnībā atbrīvot cilvēku no reliģijas važām, kas liek šķēršļus viņa pašizteikšanās ceļā, galu galā likumsakarīgi liek pašiem manifestu autoriem secināt: tiesības uz labprātīgu nāvi, uz brīvprātīgu aiziešanu viņpasaulē ir „humanizēta” un „atbrīvota” cilvēka augstākās tiesības. Par tiesībām uz dzīvi šajos dokumentos nav teikts gandrīz nekas. Nekas nav konkrēti teikts arī par tiesībām uz darbu, pajumti, sociālo nodrošinājumu, izglītību un medicīnisko palīdzību.

Un visbeidzot: „Katras personības nākotne zināmā mērā ir saistīta ar visiem. Mēs atkārtoti apstiprinām savu vēlmi veidot globālu sabiedrību, taču vienlaikus saprotam, ka mums nāksies laiku pa laikam izdarīt smagu izvēli.” „Smaga izvēle” – tā ir cilvēces dalīšana starp „zelta miljardu” un visiem pārējiem, kuru skaits ir jāsamazina visiem spēkiem. Kari, oranžās revolūcijas, bads, epidēmijas zem neiznīcināmo brīvību maskas, demokrātijas atjaunošana, pasaules glābšana no kodolieroču un ķīmisko ieroču draudiem – šie līdzekļi ir vislabākie. Tieša militāra agresija bez ANO sankcijām šodien tiek dēvēta par „humanitāro operāciju”.

Interesanti: manifestu autori apgalvo, ka viņi tikai atbalso patreizējo realitāti, laika gaitas radītos izaicinājumus. Taču patiesībā visi šie dokumenti veidoja konkrētu rīcības programmu, jaunu realitāti. Piemēram, 1973. gadā, kad parādījās „Humānisma manifests-2”, aborti, kurus tas atbalstīja, tolaik vēl bija aizliegti ne tikai attīstības stadijā esošajās valstīs, bet arī lielākajā daļā rietumvalstu. Itālijā, Spānijā un Portugālē bija aizliegta arī laulības šķiršana. Ar „seksuālo brīvību pieaugušajiem”, par kuru tolaik varen rūpējās humānisti, bija pavisam švaki. Šo brīvību mīļotājiem dzīve nebija īpaši varavīkšņaina. Par eitanāziju, ko 70.gadu humānisti aktīvi atbalstīja, tolaik neviens neiedrošinājās ne ieminēties! Par kādu realitātes atspulgu vispār ir runa? Tā ir realitātes projektēšana.

Kad manifesti izlasīti līdz galam, rodas secinājums, ka to autori visai pasaulei piedāvā „vispārcilvēciskās vērtības”, kas pārvērstu cilvēku par ideālu patērētāju bez jebkādas vēsturiskās atmiņas un nacionālās pašapziņas. Bērnībā viņam paskaidros, ka nekādas nacionālās tradīcijas neeksistē, ka cilvēka garīgais briedums liek šķēršļus viņa laimīgai dzīvei, iemācīs klaiņot pa pasauli, kā piedāvā Ž.Attali, mainīt dzimumu saskaņā ar vēlmi „dažādot seksuālo uzvedību”. Visbeidzot iemācīs atteikties no tradicionālās ģimenes un, kad sasniegta augstākā patērētāja laime, aiziet no dzīves pēc paša (vai pēc radinieku) vēlēšanās. Lūk, kādas ir pareizās vērtības, lūk, kāda laime mūs gaida pēc „humanizācijas”: kaislībās izvirtušie grēcinieki cels jaunu un brīnumainu pasauli.

Vai atceraties, sātans kārdināja pirmos cilvēkus nogaršot labā un ļaunā koka augļus, solot, ka viņi nemirs – „jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs” (Gen. 3:5)? Šī doma – būt kā Dievam – ir visu manifestu galvenā ideja, kuras dēļ ir jāatsakās no reliģiskās tikumības. Taču sātans ir melu iemiesojums. Nogaršojuši ļaunā un labā koka augļus, pirmie cilvēki ieguva ciešanas un nāvi, taču Dievam līdzīgi nekļuva.

Šodien Rietumu valstīs, kas izvēlējušās „vispārcilvēcīgo vērtību” ceļu „humānisma un demokrātijas dēļ”, mēs redzam ētisko degradāciju un demogrāfisko katastrofu, kā rezultātā padziļinās finansiāli ekonomiskā krīze. Lieta tāda, ka sociālās nevienlīdzības apstākļos demokrātija nav iespējama, jo tā kļūst par preci, ko priekšvēlēšanu kampaņu ietvaros iegādājas oligarhu klani. „Vispasaules demokrātiskās revolūcijas” galvenais uzdevums ir iznīcināt tradicionālās kopienas, kuru pamatā ir reliģiskās vērtības, ar mērķi pārpirkt to demokrātiju. Tad par realitāti kļūs vispasaules valdība, un grēks – par dzīvesveidu un ienesīgu preci.

N. Berdjajevs savulaik rakstīja: „Patiesības un taisnības alkas ir pelnījušas svētlaimi, taču gadījumā, ja patiesība un taisnība pārvēršas par abstraktu, visam dzīvajam, personiskajam un konkrētajam naidīgu ideju, sekas un ļaunas un iznīcinošas.” Humānisma manifesti ir informācijas ierocis vēsturisko tradīciju un tautu nacionālās pašapziņas  iznīcināšanai un pašu tautu skaita samazināšanai. Šim nolūkam ir izgudrotas vispārcilvēciskās aizjūras vērtības.

Literatūra

1. Гуманистический манифест 2000. http://www.humanism.ru/modern.htm
2. Шпенглер О. Закат Европы. Тт. 1-2. М., Айрис-Пресс, 2003. 
3. Тойнби, А. Постижение Истории. М., Айрис-Пресс, 2003. 
4. Хантингтон С. Столкновение цивилизаций. М.: ООО «Издательство АСТ», 2003.
5. Шилз Э. Общество и общества: макросоциологический подход// Американская социология: перспективы, проблемы, методы. М.: Прогресс, 1972.
6. Фукуяма Ф. Конец истории и последний человек. М.: АСТ, 2005.
7. Мировые элиты, неомарксизм и гендерная идеология. http://www.pravoslavie.ru/jurnal/63855.htm