Plašākais cilvēka tiesību pārkāpums valodas sfērā ir mazākumtautību pārstāvju personvārdu izkropļošana oficiālajos dokumentos.

Krievu valodā domājošo Latvijas iedzīvotāju kopienas stāvokļa monitorings ir būtiskākais nosacījums tā uzlabošanai, vai vismaz saprātīgai pretestībai, saskaroties ar daudzajiem mēģinājumiem šo stāvokli pasliktināt. Latvijas Cilvēktiesību komiteja (LCK) jau vairāk nekā 20 gadus organizē šo monitoringu. Grāmata „Правовое положение русскоговорящего меньшинства в Латвии” (Latvijas krievvalodīgo mazākumtautības tiesiskais stāvoklis) ir šī monitoringa elements. Tā pieejama jebkurā bibliotēkā, kā arī internetā.
 
Šajā rakstā apspriesta viena grāmatas nodaļa: „Vienvalodība divvalodu valstī”.
 

Neaizmirsti savu vārdu

Plašākais cilvēka tiesību pārkāpums valodas sfērā ir mazākumtautību pārstāvju personvārdu izkropļošana oficiālajos dokumentos. Patreizējam zaļo frakcijas konsultantam Eiropas Parlamentā un bijušajam (LCK) līdzpriekšsēdētājam Aleksejam Dimitrovam izdevās pierādīt, ka tas ir pārkāpums — viņš ANO Cilvēktiesību komitejā guva uzvaru cita bijušā LCK līdzpriekšsēdētāja — Leonīda Raihmana lietā, kura vārdam un uzvārdam bija pievienots burts „s”.

Gūstot uzvaru rajona administratīvajā tiesā, viņam izdevās atkārtot Pētera Lielā labo darbu, kurš atļāva krievu tirgoņiem oficiālajos dokumentos norādīt tēvvārdu. Tagad arī autora pasē otrajā lappusē ir lepni norādīts: Vladimir Viktorovich.

LR Augstākā tiesa Raihmana lietā pieņēma lēmumu, ka ANO CTK lēmuma rezultātā viņam radās tiesības atkārtoti sūdzēties Valsts Valodas centrā (VVC). Sūdzība vēlreiz devās pa apli, un aprīlī rajona administratīvā tiesa pieņēma apmierinošu spriedumu, taču Tieslietu ministrija to pārsūdzēja.

Šī raksta autoram izdevās daļēji atjaunot savu aktīvajā politiskajā dzīvē nedaudz pabojāto mīloša tēva reputāciju un gūt uzvaru (ar LCK strādājošo kolēģu — Alekseja Dimitrova un Aleksandra Kuzmina palīdzību) apelācijas instancē pret Tieslietu ministriju jautājumā par atteikumu piešķirt manai vecākajai meitai vīra uzvārdu. Meita piekrita sava jaunā uzvārda latviskošanai: vīriešu dzimtē — Vvedenskis, sieviešu dzimtē Vvedenska. Tomēr otrā puse uzstāja, ka viens burts „v” no uzvārda ir jāizslēdz. Argumentus par to, ka Vvedenskis un Vedenskis ir atšķirīgi uzvārdi, ierēdņi un tiesa pirmajā instancē nevēlējās uzklausīt. Piemēram, Maskavas telefona numuru katalogā (2009. gadā) bija minēti 286 „Vvedenski”, 367 — „Vvedenskas”, taču tikai 10 „Vedenski” un vēl 10 „Vedenskas”. Jāpiebilst, ka arī Iedzīvotāju reģistrā ir reģistrēti vairāki mani jaunie radinieki ar uzvārdiem Vvedenskis un Vvedenska.

Gandrīz trīs gadus ilgās lietas izskatīšanas laikā meita paspēja uzdāvāt man divus burvīgus mazbērnus, kuri jau dzemdību namā tika piereģistrēti kā Vvedenskis un Vvedenska. Paldies Dievam, dzemdību namā akušieru tomēr ir vairāk, nekā valodnieku.

Tiesa, meitai un mazmeitai vēl nācās raudāt PMLP pieņemšanas telpās, kad ierēdņi atteicās izdot mazmeitai ārzemju pasi ar „nepareizu” uzvārdu.

Reportāža no mana dzīvokļa par uzvaru tiesas prāvā tika translēta Pirmajā Krievijas televīzijas kanālā 2011. gada 7. novembrī — tūlīt pēc sižeta par pirms 70 gadiem notikušo parādi Sarkanajā laukumā.
 

Naida pote

1925. gada tautas skaitīšanas rezultāti liecina, ka arī agrāk Latvijas iedzīvotājiem ir radušās saziņas problēmas: 60% latviešu prata tikai savu dzimto valodu, bet latviešu valodu prata tikai 15% lielkrievu.

1970. gadā Latvijas PSR radās līdzīga situācija: krievu valodu prata tikai 46% latviešu, savukārt aptuveni 17% mazākumtautību pārstāvju pārvaldīja latviešu valodu.

Gan Pirmā Latvijas Republika (latviešu skolās notika 3 krievu valodas mācību stundas nedēļā), gan arī Latvijas PSR centās atrisināt problēmu ar padziļinātu latviešu valodas apmācību krievu skolās un krievu valodas apmācību latviešu skolās. Līdz 1989. gadam gandrīz pusotru reizi pieauga gan latviešu, gan nelatviešu skaits, kuri prata kaimiņu valodu.

Otrā Republika izvēlējās citu ceļu: krievu valoda latviešu skolās tika padarīta par fakultatīvo priekšmetu, sākās intensīva latviešu valodas ieviešana krievu skolās apmācības valodas statusā un pilnībā tika likvidētas valsts valodas apmācību nodarbības pieaugušajiem (izņemot bezdarbniekus). Rezultātā aptuveni puse latviešu vecumā no 15 līdz 34 gadiem, kā arī krievu tautības iedzīvotāji vecumā no 50 līdz 74 gadiem kaimiņu valodu praktiski nepārvalda.

Valodas kursu vietā pieaugušajiem ir izdomāti profesiju liegumi un atbilstošas valodu atestācijas, kam XX gadsimtā tika pakļauti vairāk nekā 500 tūkstoši, bet XXI gadsimtā — vēl 100 tūkst. cilvēku (no tiem 15 tūkst. pārbaudi neizturēja, bet 40 tūkst. nokārtoja eksāmenu uz divām viszemākajām kategorijām).

Pēc mazākumtautību pārstāvju protestiem un Rietumu spiediena gadsimta sākumā valodas likumdošanā gandrīz nebija paredzēta nekāda iejaukšanās privātajā sfērā. Krīzes periodā šis „trūkums” tika labots, un kopš 2011. gada valodas zināšanu apliecība ir nepieciešama 1195 profesiju pārstāvjiem privātajā sfērā (un 3611 — sabiedriskajā sfērā). Rezultātā 75% profesiju sabiedriskajā un 30% — privātajā sfērā nav pieejamas pusei pieaugušo nelatviešu, bet 10% prestižāko profesiju ir pieejamas tikai 4% mazākumtautību pārstāvju.
 

Inkvizitori

Valsts valodas likumdošanas izpildi kontrolē jau 1992. gadā izveidotais Valsts Valodas centrs (VVC). Grāmatā plaši aprakstītas šī mūsu stratēģiskā pretinieka darbības īpatnības.

Kā piemēru varu minēt lietu ar soda naudu, kas tika uzlikta Rēzeknes pilsētas Krievu kultūras centram par Salatēva no Veļikij Ustjug uzaicināšanu 2011. gada decembrī. Salatētis ar vietējiem krievu bērniem sarunājās tikai krievu valodā. Ironiskā publikācija par to, ka VVC vajadzētu nodibināt pasaku nodaļu, pamudināja valodas inspektoru vadītāju Antonu Kursīti vērsties Drošības policijā. Frāze „Ivans-muļķis nav vis nekāds Salatētis. Visi ir drošībā, kamēr viņš guļ uz krāsns, taču, ja nu kāds viņu piespiedīs nokāpt, VVC iespējamas nopietnas nepatikšanas, — uzskata politologi. Šis brašais krievu puisis taču muļķo nevis pats sevi, bet gan savus oponentus. Pat ja viņam pretī stājas nopietna valsts struktūra. Iznākums gandrīz nekad nemainās: pusi valsts struktūras viņš paņem sev, turklāt vēl līdz ar tās vadītāja meitu. Vai VVC galva patiešam ir gatavs riskēt?”, kā arī internetā publicētie komentāri uzvedināja Kursīti uz domām, ka šeit slēpjas draudi nolaupīt viņa meitu.

Ne vien iedzīvotājiem, bet arī valsts organizācijām, kas atrodas ciešā saskarē ar valsts iedzīvotājiem, lielas problēmas rada liegums valsts struktūrām sazināties ar cilvēkiem jebkādā valodā, izņemot latviešu valodu.

Piemēram, 2006. gadā VVC uzlika soda naudu Valsts Cilvēktiesību birojam par to, ka pieņemšanas telpā bija atklāti izvietoti bukleti krievu un angļu valodās.

Lieta nonāca līdz valdībai, un Valsts birojs saņēma rīkojumu izvietot informāciju (protams, latviešu valodā) par to, ka šeit pēc apmeklētāja pieprasījuma pieejami arī skaidrojoši materiāli mazākumtautību valodās.

2012. gada novembrī saskaņā ar VVC prasību Valsts policijas pārvaldes ēkas vestibilā tika aizvākti bukleti krievu valodā par mitekļa drošību, cīņu ar narkomāniju un iespējām pārsūdzēt policistu darbības.

2013. gada februārī VVC pārvilka svītru pāri KNAB iniciatīvai, kas paredzēja iespēju izplatīt slimnīcās plakātus divās valodās par kukuļošanas novēršanu medicīniskā personāla vidē, savukārt oktobrī — Veselības aizsardzības ministrijas centienus izplatīt informāciju krievu valodā par krūts vēža profilaksi. Visbeidzot, 2013. gada novembrī Finanšu ministrija bija spiesta iznīcināt visu krievu valodā sagatavoto produkciju, kurā tika sniegta informācija par pāreju no lata pie eiro.

2009. gadā saskaņā ar LCK valdes locekļa, tolaik jaunākā Rīgas domes deputāta Aleksandra Kuzmina iesniegumu patreizējā Ombudsmena priekšgājējs ierosināja pārbaudi par šo ierobežojumu atbilstību Satversmei. Ombudsmens secināja, ka iestādēm, kuru galvenā funkcija ir cilvēktiesību ievērošana un integrācijas veicināšana, piemēram, paša Ombudsmena birojam, Labklājības ministrijai un pašvaldību sociālajiem dienestiem ir jāpiešķir tiesības „sniegt informāciju citās valodās” bez konkrētās personas lūguma. Nekādi soļi likumdošanas liberalizācijas virzienā netika sperti, toties iesnieguma autors un pats Ombudsmens tika nežēlīgi kritizēti.

Aleksandrs Kuzmins un iepriekš pieminētais Aleksejs Dimitrovs ir LCK nākamās paaudzes pārstāvji — esmu vecāks par viņiem abiem kopā. Šī jaunā paaudze ir tik sekmīga, ka dibinātāji var droši pievērsties mazbērnu audzināšanai.

Piemēram, Aleksejs piedalījās 2013. gadā publicētajā Latvijas un Igaunijas valodu inspekciju darbības salīdzinošās analīzes „Do Professional Linguistic Requirements Discriminate? A Legal Analysis: Estonia and Latvia in the Spotlight” izstrādāšanā.

Savukārt Aleksandrs nodarbojas ar VVC darbību pārsūdzēšanu. Neskatoties uz to, ka latviešu valodu viņš pārvalda tikpat labi, kā dzimto valodu, VVC ir pamanījies uzlikt sodu arī viņam — par valsts valodā neiztulkotu skrejlapu izplatīšanu 2012. gada 9. maijā. Tiesa, skrejlapas izplatīja nevis viņš, bet gan biedrība „Dzimtene”, kuru Aleksandrs pārstāvēja tiesā un izcīnīja uzvaru.

Savukārt lietā par Rīgas domes aizliegto biedrības gājienu pa Akmens tiltu 2014. gada 9. maijā Aleksandrs cieta neveiksmi, kaut gan pāris šādus varas iestāžu aizliegumus mums ir izdevies atcelt ar tiesas lēmumu. Tiesa notika 8. maijā no rīta, bet vakarā notika Kuzmina pieteiktais Latvijas Krievu savienības gājiens Odesas traģēdijas upuru piemiņai no Ukrainas vēstniecības līdz ES ēkai.

Velti Rīgas mērs biedrības „Dzimtene” locekļus uzskata par klauniem. Tieši viņi pirms 10 gadiem ierosināja Krievu skolu aizsardzības štāba izveidi, tieši viņi ir lozunga „Krievu skolas — mūsu Staļingrada” autori; viņi paši to arī uzzīmēja, izklājuši vatmaņa papīru uz grīdas LCK telpās.
2014. gada martā Aleksandrs pārstāvēja LCK Ženēvā un panāca ārkārtīgi stingras ANO Cilvēktiesību komitejas rekomendācijas attiecībā uz valodas likumdošanu un tās pielietošanu Latvijā.

Valsts iestāšanās Eiropas Savienībā gadadienu viņš atzīmēja, atsūtot man failu (tas datēts ar 1. maiju, pl. 01:36) grāmatas variantam angļu valodā. Dokumentā, kas aizņem 18 lappuses, sniegta informācija par 33 Latvijai izteiktajām starptautiskajām rekomendācijām, kas saistītas ar valodas politikas mīkstināšanu valstī.

Virspusēja šīs unikālās kolekcijas caurskatīšana ļauj pārliecinoši teikt, ka starptautisko organizāciju viedoklis valodas jautājumos ir daudz tuvāks LCK viedoklim, nevis mierinošajiem valdības apgalvojumiem.
 

Deputātu kanditāti glābj vēlētājus

Pēdējo gadu laikā VVC pārdzīvo īstu renesansi: divu gadu laikā sūdzību skaits ir palielinājies par 40%, pārbaudes — par 42%, administratīvās lietas ar naudas soda uzlikšanu — par 29%, savukārt uzlikto naudas sodu summa ir pieaugusi par 37%. Padomju laikā tādā tempā auga industriālie rādītāji.

LCK pieredze šajās lietās liecina par to, ka visbiežāk pārbaudes tiek veiktas sūdzību rezultātā, taču VVC nevis veic izmeklēšanu jautājumā par to, vai pārkāpums ir bijis un kādu kaitējumu sabiedrībai tas ir nodarījis, bet gan vienkārši organizē valodas eksāmenu apsūdzētajai personai.

Šo VVC praksi nosoda ANO CTK un Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietās, kad pārbaudēm tika pakļauti deputāta kandidāti.

Pašvaldību deputātu kandidātiem izvirzītās valodas prasības parādījās jau pirmajos neatkarības gados pieņemtajos likumos par vēlēšanām. No deputāta kandidāta tika prasītas augstākajai (trešajai) kategorijai atbilstošas valodas zināšanas, ko apstiprināja CVK iesniegtā valodas zinašanu apliecība. Pie tam saskaņā ar VVC veiktās pārbaudes rezultātiem CVK pienākums bija svītrot no sarakstiem kandidātus, kuru valodas zināšanas (pēc VVC domām) neatbilda iesniegtajai apliecībai.

Rezultātā pirms 1997. gada pašvaldību vēlēšanām no partijas „Līdztiesība” kandidātu saraksta Rīgā tika izsvītrota nesen likvidētās 9. Rīgas krievu skolas direktore Antoņina Ignatāne. Pirms 1998. gada Saeimas vēlēšanām no apvienības PCTVL saraksta tika izsvītrota Ingrīda Podkolzina, uzņēmēja no Daugavpils.

Skolotājas lieta tika pārsūdzēta ANO CTK, uzņēmējas lieta — Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Abos gadījumos prasītājas pārstāvēja LCK locekle Tatjana Ždanoka. Abās lietās viņa izcīnīja uzvaru.

Arī pati Tatjana kandidēja uz deputāta posteni abās šajās vēlēšanās un kļuva par Rīgas domes deputāti. Tomēr 1999. gadā tūlīt pēc tam, kad viņa konstatēja korupcijas pazīmes Rīgas domes privatizācijas departamenta darbībā, deputāta mandāts viņai tika atņemts, kā iemeslu minot vēlēšanu likumā norādītos politiskos ierobežojumus „PSKP locekļiem, kuri atradušies partijā pēc 1991. gada 13. janvāra.”

Viņai pašai nācās atsaukt savu kandidatūru no 1998. gada vēlēšanu saraksta, jo viņas kolēģi apvienībā nolēma, ka viņas kandidatūra sarakstā var novest pie atteikuma reģistrēt visu sarakstu. Pati savā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielajā palātā viņa zaudēja pēc tam, kad Latvija iesniedza sākotnējā, viņai labvēlīgā sprieduma apelāciju. Viņa izrādījās vienīgā, kas tika oficiāli atzīta par atbildīgu par visiem komunisma „noziegumiem”. Nu, un arī uzvarām. Spriedums tika pasludināts 2006. gada 16. martā.

2002. gada 9. maijā Saeima pieņēma lēmumu svītrot no vēlēšanu likumiem prasības attiecībā uz valodas zināšanām. Vienlaikus VVC tika atņemtas tiesības anulēt koleģiālo orgānu izsniegtās valodas zināšanu apliecības saskaņā ar pārbaužu rezultātiem. Tiesa, prasības deputātiem kopš 2009. gada 1. septembra ir kaunīgi atjaunotas — nevis likumā, bet gan MK noteikumos, taču „apliecību neaizskaramība” ir saglabājusies, un tā Latvijā dzīvojošajiem krieviem ir daudz nozīmīgāka.