Katastrofisku ekonomisko prognožu mīļotāji – lielākā daļa mūsu valsts iedzīvotāju – kārtējo reizi krīt histērijā: drīz pieaugs elektrības cenas, un tad būs pavisam bēdīgi. Dīvaini ir tikai tas, ka, neskatoties uz emocionālo diskusiju, tās dalībnieki izvairās runāt par elektrības cenas pārsteidzošāko elementu.

Šobrīd precīzus datus nemeklēšu, — vienkāršiem spriedumiem noderēs arī aptuvena informācija. 40% elektroenerģijas cenas veido tās izstrāde elektrostacijās, aptuveni 10% — īpaši ienīstais – ar tā saucamās „zaļās enerģijas” iepirkšanu saistītais obligātais komponents, bet pārējo – pusi cenas – mēs maksājam par sadales tīkliem, ar kuru palīdzību elektrība tiek padota mūsu mājās.

Visi jau ir informēti par to, ka elektrības piegādātāju mēs tagad izvēlēsimies. Tas ir novatorisks aspekts, tāpēc rada neuzticību. Esam dzirdējuši arī par to, ka nolādētais komponents ir devis nāvējošo triecienu metalurģiskajai rūpnīcai Liepājā. Taču nez kāpēc neviens ne pušplēstu vārdu neizdveš par tīkliem, kuri pamazām, palēnām saskaita savus izdevumus un nes regulatoram, kurš savukārt bez jebkādiem iebildumiem uzkrauj šos izdevumus mūsu plecos. Nāksies šo trūkumu palabot.

Protams, tīkli ir vajadzīgi – maisiņā elektrību neatnesīsi, — un kaut kādu naudu jau tie izmaksā. Pašlaik viss ir ļoti vienkārši: šo tīklu uzturēšanai nepieciešamie izdevumi tiek dalīti ar sadzīvē patērētās enerģijas apjomu, un  kilovatstundas cenas galvenais komponents jums ir rokā. Taču pašu enerģētiķu vidū šie izdevumi tiek dalīti ļoti nevienmērīgi.

Lielākā daļa no mums dzīvo lielpilsētās, daudzstāvu mājās. Sensenos laikos padomju vara vai, iespējams, pat agrākā – buržuāziskā vara izvilka līdz šīm mājām elektrības kabeļus, un viss kārtībā – nekādu rūpju.  Dispečers sēž kaut kur siltumā ar krustvārdu mīklu un krūzi tējas, laiku pa laikam tikai pametot aci uz milzīgo tablo, kurā rātni deg zaļās lampiņas, pasnauž pirms priekšniecības ierašanās. Tik un tā taču nekas nenotiks. Protams, kaut kādi izdevumi  jau ir – šad un tad jāveic transformatoru un slēdžu apkalpošana, reizēm tos pat nākas nomainīt. Taču pamēģiniet nu atcerēties: kad jūs pēdējo reizi esat redzējuši, kā elektriķi rok ārā vecos kabeļus, lai nomainītu tos pret jauniem? Ahā. Šīs līnijas ir ļoti izturīgas. Protams, reizēm kāds glupiķis ar ekskavatoru kabeli pārrauj. Tad atbrauc brigāde, izlabo bojājumu un taisnīgi iekasē no viņa naudu par šo darbu.

Taču kaut kur kantorī sēž grāmatvedis un priecīgi berzē rokas: šis gandrīz vai bezmaksas tīkls ar katru gadu ienes arvien vairāk naudas.  Lieta tāda, ka tauta, neskatoties uz nabadzību, spītīgi pērk datorus, saldējamās kameras, veļas mazgājamās mašīnas, elektriskās tējkannas un visu pārējo, kā pirms divdesmit gadiem vēl nebija. Ja jums ir saglabājušās padomju laika elektrības patēriņa kvītis, paskatieties, kā ir palielinājies jūsu elektroenerģijas patēriņš.

Taču ir arī citi sadales tīkli

Tālajā jaunībā es biju inženieris-elektriķis un projektēju elektriskās līnijas lauku teritorijā, tāpēc kopainu aptuveni atceros. Pa stigu mežā vairāku kilometru garumā izvilkta augstsprieguma līnija. Tā izved no meža un beidzas pie transformatora. Labajā pusē atrodas ferma – simt liellopi; kreisajā pusē – darbnīcas. Uz visām pusēm izvilktas zemsprieguma līnijas, kas ved uz tuvējām un tālākām mājām. Fermā dūc sūkņi, darbnīcās strādā darbgaldi, rit metināšanas darbi. Mājās deg gaisma, darbojas šādi tādi mehānismi.

Kāda tad ir aina mūsdienās? Līnijas un transformators turpat vien ir, tikai ferma stāv tukša ar izsistiem logiem, un darbnīcās valda klusums. Pāris lauku mājas ir pārvērtušās par fermu saimniecībām, citās pēdējos mūža gadus dzīvo bijušie kolhoznieki. Pārējās mājās logos gaisma deg tikai vasarā, brīvdienās – lauku mājas ir pārvērtušās par vasarnīcām. Citās logi vispār ir aizklapēti – saimnieki aizbraukuši uz Īriju. Pats par sevi saprotams, elektroenerģijas patēriņš ir daudzkārt sarucis.

Taču ekspluatācijas izdevumi ir pat pieauguši. Stabi pūst, vadus posta korozija – visa līnija ir jānomaina reizi 15 – 20 gados. Jātīra stigas, turklāt nu jau vairs ne tikai mežā – bijušajos kolhoza laukos garumā stiepjas bērziņi un apsītes, kas tā vien manās ielīst vados un radīt īssavienojumu. Jāseko pat līnijai, kas izvilkta līdz piecus gadus pamestajai lauku mājai: ja notiks īssavienojums, apakšstacijā izsitīs drošinātājus, un kaimiņu vecmāmiņa paliks bez elektrības.

Periodiski gadās arī dažādas kataklizmas, un mēs avīzēs lasām: tik un tik mājsaimniecības ir palikušas bez elektrības. Protams, lielākā daļa par savu bēdu neko pat neuzzinās – viņi strādā Rīgā, mājas stāv tukšas. Pirmdien vētra sagāž kokus, trešdien viss tiek salabots, bet saimnieks savās mājās ierodas tikai sestdien. Taču netraucēta elektroapgādes darbība ir sadales tīklu darba kvalitātes galvenais kritērijs. Tāpēc tiek pieņemtas darbā papildu brigādes, cilvēki strādā caurām naktīm, virsstundas tiek dāsni apmaksātas. Triecientempā tiek atjaunotas līnijas, ko neviens neizmanto!

Šos darba varoņdarbus apmaksājam mēs visi, kad maksājam par elektrību. Drīz nāksies maksāt vairāk: stigas ir jāpaplašina, līnijas vajadzētu izvilkt zem zemes, kaut arī tas izmaksā briesmīgu naudu.

Izeja ir vienkārša: katrs maksā par sevi – tā, kā pieņemts kapitālisma apstākļos. Elektroenerģija ir jāapmaksā saskaņā ar skaitītāju: tās ražošanas izmaksas patiešām ir proporcionālas patēriņam. Taču elektrotīklu izdevumi nav atkarīgi no patēriņa, tie ir jāaprēķina katram patērētājam atsevišķi. Piemēram, mājā pilsētā tie sastādīs 200 latus gadā. Sadalīsim šo summu starp simt dzīvokļiem un pat nepamanīsim. Taču lauku mājai izdevumi tādā gadījumā sastādīs  500 latus, un lai saimnieki grozās, kā grib.

Protams, sākumā sacelsies tracis

Taču pēc tam noskaidrosies, ka nemaz tik traki nav: vecmāmiņām palīdzēs sociālie dienesti, fermeriem – kaut kādi ES fondi. Galu galā, viņiem taču dod naudu par hektāriem – tāpat vien. Iedos arī elektrībai. Var pat mazliet ielīst budžetā. Tik un tā mums tas izmaksās mazāk, nekā subsidēt lauku iedzīvotājus, apmaksājot viņu „Iļjiča lampiņas”.

Vasarniekiem gan neviens neko nedos un viņi, acis izbozuši, metīsies rakstīt iesniegumus par atteikšanos no Latvenergo pakalpojumiem. Pēc tam nopirks sev portatīvos ģeneratorus un dedzinās gaismu tikai tad, kad ieradīsies savā iemīļotajā „fazendā”. Tad varēs demontēt līdz viņu mājām izvilktās elektrības līnijas, un tīklu ekspluatācijas izdevumi patiešām samazināsies.

Nu, protams, tūlīt tiks uzdots neizbēgamais jautājums – kādos krūmos mūs īsti sauc autors-egoists? Pienācis XXI gadsimts, bet mums atkal būtu jāatgriežas pie skaliņa, pie smirdīgā un trokšņainā ģeneratora? Ledusskapis visu nedēļu būs atslēgts? No kurienes tad ņemt ledusauksto ūdentiņu tūlīt pēc ierašanās dzimtajās mājās?

Pirms atbildēt uz šo jautājumu, atļaušos lirisku atkāpi par lauku mājām. Nedomāju vērtēt to lomu lauksaimniecībā – neesmu nekāds speciālists. Toties esmu pārliecināts par to, ka nav iespējams iedomāties labāku vietu atpūtai pie dabas krūts. Sarīkosi trokšņainu ballīti – neviens neizdzirdēs, atvedīsi svešu sievu – neviens nonosūdzēs,  sagribēsi pa pliko izpeldēties dīķī – neviens neredzēs. Ogas, sēnes un malka kamīnam – soļa attālumā.  Cik vien tālu skatiens sniedz – jaukas mājiņas šur un tur  ar simtgadējiem ozoliem līdzās. Gluži kā uz piecu latu  kupīras.

Diemžēl par baudu nākas maksāt: lauku māju apbūves infrastruktūra ir neiedomājami dārga, daudz dārgāka, nekā tur, kur cilvēki  dzīvo ciemos. Ne velti vispārējā Latvijas elektrifikācija noslēdzās daudz vēlāk nekā PSRS kopumā. Pat es, strādādams par projektētāju 70. gadu beigās, pāris reizes pieslēdzu Dieva aizmirstas mājeles, kur līdz šim nekādas elektrības vispār nebija.

Mēs zinām kopējos skaitļus: pēdējo divdesmit piecu gadu laikā Latvijā iedzīvotāju skaits ir samazinājies par trešo daļu. Taču tas ir noticis nevienmērīgi: pilsētas un bijušie kolhozu centri nav zaudējuši tik daudz, cik lauku mājas. Kvantitātei ir jāpāraug  kvalitātē – mēs negrasījāmies vilkt gāzes vadu un telefona līniju līdz katrai mājiņai, taču tagad pakāpeniski pat parasta elektroapgāde kļūst par dārgu izpriecu.

Noslēgumā minēšu piemēru no apvidus, ko labi pazīstu un mīlu jau daudzus gadu desmitus. Pie aptuveni trīs kilometrus gara zemsprieguma tīkla, puse no kura izvilkta cauri biezam mežam, ir pieslēgtas sešas mājas. Divās no tām cilvēki dzīvo pastāvīgi. Pārējās mājas ir pamestas jau ilgu laiku: 1964., 1972. un 1995. gg. Periodiski parādījās iedzīvotāji, taču lielākoties tie bija vasarnieki. 40 gadu laikā tīkls ir divas reizes pilnībā nomainīts. Gribētos salīdzināt elektroenerģijas apmaksas rezultātā saņemtos līdzekļus ar izdevumiem, kas saistīti tikai ar šiem kapitālajiem remontdarbiem.

Pirms dažiem gadiem vienu no šīm mājām  nopirka vietējais uzņēmējs. Viņš to pārbūvēja un tagad gaida pircējus, māja ir aizklapēta ciet. Uzņēmēju jūs visi lieliski pazīstat – tas ir Andris Bērziņš. Gadu gaitā pa karjeras kāpnēm viņš ir kāpis sekmīgi – kļuvis par valsts prezidentu. Te nu jūs sēžat pie datora, lasāt šo rakstu, skaitītājs griežas. Kā jums šķiet – vai ir taisnīgi, ka puse par elektrību samaksātās naudas aiziet tik cienījama cilvēka biznesa atbalstam?