Personīgā pieredze

16.01.2014

Aleksandrs Filejs
Латвия

Александр Филей

Латвийский русский филолог

Velti uz Krieviju šķībi skatāmies

Ko tūristi no Krievijas domā par Latviju

Velti uz Krieviju šķībi skatāmies
  • Diskusijas dalībnieki:

    57
    339
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Ņemot vērā savu ekskursiju darbību 2014. gada sākumā, es gribētu pastāstīt par saviem kontaktiem ar Krievijas iedzīvotājiem un viņu domām par mūsu valsti.
 
Vispirms jāsaka, ka šogad Vecrīgas ievērības cienīgās vietas aplūkoja mazāk tūristu nekā pagājšagad. Te pie vainas ir mūsu kaimiņvalsts likumdevēju politika. Šogad 30. un 31. decembris Krievijā bija darba dienas, un šis fakts iespaidoja potenciālo tūristu plānus. Daži cilvēki Jauno gadu sāk svinēt mājās. Tātad Jaungads tiek sagaidīts dzimtenē, bet nākamajā dienā viņiem nekur īpaši braukt vairs negribas.
 
Tas ir saprotams. Man bija vairākas — gan individuālās, gan grupu ekskursijas. Ievēroju, ka cilvēki, kas tomēr izšķīrās par ceļojumu un devās individuālajās ekskursijās,  galvenokārt brauca ar mašīnu. Sēdies pie stūres un brauc rāmā garā cauri Baltkrievijai un Lietuvai pie mums. Bet pēc tam — taisnā ceļā uz Igauniju.
 

Majakovska Rīgas sindroms
 
Jāsaka, ka ir īsta bauda strādāt ar tūristiem no Krievijas, jo viņi ir zinātkāri un ļoti vēlas izzināt visas Latvijas vēstures nianses. Liela nozīme ir faktoram, ko es varētu nodēvēt par Majakovska Rīgas sindromu. Ir taču labi zināms, ka Krievijas revolūcijas „lakstīgala” 20. gadu sākumā apmeklēja mūsu pilsētu ar mērķi nolasīt lekciju par dzeju Padomju Krievijas Tirdzniecības pārstāvniecībā un pie viena paskatīties, kā rit dzīve demokrātiskajā republikā.
 
Gūto iespaidu varā Vladimirs Majakovskis sacerēja izsmalcinātu satīrisku poēmu, kurā spilgti un mazdrusciņ pārspīlēti aprakstīta Latvijas iedzīvotāju ikdiena. Sarkastiskā attieksme pret jauno Latvijas valsti ir saprotama — iedomājieties vien: tikai pirms pāris gadiem Latvija (tas ir, Līvzemes guberņa) vēl bija impērijas province, taču pēc tam apstākļi izveidojās tā, ka mokās un sāpēs dzima neliela valsts. Tā nu tagad puse guberņas ir attālinājusies.
 
Daudziem krievu tūristiem (vārdus nesaukšu, nevienu nenodošu, saglabāšu noslēpumu) attieksme pret mūsu valsti ir tāda pati, kā padomju dzejniekam — klasiķim: nodalījāties pirms laika, bet kas jums ir tagad? „Teritorijas, kā tādas, nav”, bet kas tad īsti ir?
 
Kopumā visiem ir skaidrs, ka „pirmkārt, dīvaini, taču Latvija ir valsts. Visi atribūti, kas pienākas valstij, tai ir. Gan valdība (kas valda), gan iedzīvotāji, gan zeme...” Tā no savas vēsturiskās pieredzes viedokļa par Latviju domā daudzi Krievijas iedzīvotāji, pirms šķērsot mūsu valsts robežu un izpētīt šo valsti līdz ar visiem tās atribūtiem.
 

Bezdibenis
 
Daudzi mūsu pilsētas viesi atzinās, ka cerēja ieraudzīt spožumu un harmonisku uzplauksmi suverēnā republikā, kas ar sviedriem vaigā un asinīm ir iekarojusi vietu zem Eiropas debesīm. Ko viņi redz tā vietā? Kad šķērsota robeža (no Baltkrievijas, Igaunijas, Lietuvas puses), redzama depresijas mākto lauku pamestība un tumsa. Tas šokē atbraucējus.
 
Godātie kritiķi un skeptiķi, lūdzu, nedomājiet, ka es te sabiezēju krāsas: gluži otrādi, es cenšos greznot mūsdienu bijušās Baltijas „pusguberņas” tēlu, atainot to spilgtās krāsās  un apgalvoju godātajiem ekskursiju dalībniekiem, ka kopumā nav nemaz tik slikti, ka vienmēr ir cerība uz negrozāmu atdzimšanu. Taču dažas reizes nācās uzklausīt atbildi: atšķirība starp vienu „pusguberņu” (Igauniju), ko Krievijas (galvenokārt Sanktpēterburgas) vidējās klases pārstāvji bieži apmeklē ģimenes atpūtā, un mūsējo „pusguberņu” ir nevis grava, bet gan bezdibenis.
 
Man atliek tikai paplest rokas un savilkt skumju ģīmi, slēpjot smīnu.
 
 
Demokrātijas bezceļa apstākļos
 
Kā jau teicu, iebraucot Latvijā, jebkuras tautības, reliģiskās piederības un ādas krāsas viesi gribot negribot pievērš uzmanību ceļu stāvoklim pierobežas zonā. Pareizāk sakot, ceļu briesmīgajam stāvoklim. Valsts augstākajām amatpersonām ir jāpatur prātā, ka teātris sākas no garderobes, bet valsts — no ceļiem.
 
Dažkārt kratīšanās pa ceļiem pierobežas rajonos ir tik pamatīga, ka brilles krīt nost no deguna, nerunājot jau par tūristu autobusu pasažieru masveida mošanos — universālais modinātājs ietekmē ikvienu. Kā mēdz teikt viesi no Krievijas, tādu „labumu” viņu dzimtenē nav pat Piemaskavas rajonā un citos bezgalīgi plašās mātes — Krievijas dziļākajos laukos.
 
Kontrastu it īpaši ievēro krievu tūristi, kuri iebrauc mūsu valstī no Baltkrievijas puses, kurā (to taču zina visa civilizētā pasaule) valda viltīgais un patoloģiski varaskārais diktators, kurš nežēlīgi apspiež savu tautu. Iedomājieties tikai: šis odiozais valdnieks nelikumīgi iekasē no fabrikām un rūpnīcām nodokli ceļu seguma rekonstrukcijai. Nelietis, atņem pēdējo naudiņu. Pārsteigtie Krievijas iedzīvotāji, kas pirmo reizi pēc daudziem gadiem ir apciemojuši kaimiņvalsti, vienbalsīgi atzīst, ka ceļi Baltkrievijā vietām ir pat labāki nekā Vācijā. Iespējams, viņi pārspīlē, taču teiktais izklausās pēc patiesības.
 
Braucam ar tūristu grupu tālāk pa dzejnieku apdziedāto „pusguberņu”, kas pēc ienīsto komunistu jūga gāšanas gan būtu varējusi atliekt muguru un beidzot sākt dzīvot cilvēcīgi, neierobežotā daudzumā smeļot naudiņu no folklorā apdziedātās lādītes, uz ko tautas atmodas laikā tika liktas tik milzīgas cerības.
 
 
Skats pa logu garāmbraucot
 
Kas tad mums ir patiesībā? Kreisajā pusē skatienu piesaista nezālēm aizaugušas puspamestas lauku mājas, nodedzinātas vai sapuvušas kūtis un rijas; aizklapētas kolhozu ēkas, kam jau gadus piecpadsmit nav klāt skārusies latvieša roka — viņš taču beidzot ir kļuvis par saimnieku savā zemē. Labajā pusē ainava ir tieši tāda pati.
 
Patiesu prieku rada tikai Rīga — „pusguberņas” stratēģiskais, ekonomiskais, zinātnes un kultūras centrs, vienmēr sakopts un svaigs.
 
Mazo izsmalcināti konservatīvo Vecrīgu, gadsimtiem ilgās rietumzemju varas mantojumu, harmoniski ieskauj Pilsētas kanāla krastos izveidotie zaļie apstādījumi un Bulvāru loka reprezentatīvās ēkas, XIX gadsimta otrās puses impērijas mantojums.
 
Tālāk seko īres namu rajons, kuros reiz dzīvoja pirmskara Rīgas vidējās klases pārstāvji (dzimstošās inženiertehniskās inteliģences labākie pārstāvji, ārsti un novadpētnieki, bohēma, strādnieki un akameņkaļi) — „lieliskā laikmeta” mantojums, kas mūsu pilsētas vēsturē nekad vairs neatkārtosies.
 
Saskaņā ar monocentrisma koncepciju Rīga „strādā” visas Latvijas vietā, bet mūsu province, šķiet, jau vairākus gadus paklausīgi tēlo dzīvās dekorācijas kārtējai episkajai filmai par Pilsoņu karu, — šeit iespējams uzņemt jebkuru vietu, kurā „baltie”, „sarkanie” vai „zaļie” teorētiski varētu kašķēties. Latvijas guberņa ir nodzīvojusies līdz pēdējam.
 
Taču no attiecību psiholoģijas viedokļa visnepatīkamākā nianse ir tā, ka ceļotāji no Krievijas nav nekādi idioti, viņi to ļoti labi saprot. Taču viņi nelīksmo, viņi brīnās un ir vīlušies. Tāpēc, ka mītiskās un viduvēja Krievijas iedzīvotāja prātā dzejiski apdziedātās „Eiropas” nav, ir tikai nolaists aizmugures pagalms, kurā valda saimnieki, Dievs vien zina kā par tādiem kļuvuši laikā, kad tika dalīta valsts, kuras nav. Un nekad vairs nebūs.
 
 
Uz vēstures durkļiem
 
Dzejnieks reiz teica: „Учредилка — место, где спорят пылко.” Tāpēc, lai nenāktos pārāk bieži mutes dzesēt, ir jāievēl priekšsēdētājs. Tā nu sagadījās, ka tūristu aktivitātes periods sakrita ar vadības krīzes periodu, un tā īpaši ieinteresēja mūsu viesus.
 
Turklāt vēl tagad Rātslaukumā atrodas valsts galvas rezidence, kurš tik ilgi un mokoši centās izvēlēties valdības galvu. Taču Majakovska apdziedātā „Čakstes kunga” vietā tika izraudzīta patīkama un smaidīga dāma — Laimdota Straujuma.
 
Jāatzīmē, ka sabiedrība Krievijā ir politiski aktīva, tāpēc jautājumi par to skanēja visai bieži. Varu iedomāties, cik eksotiski tas viņiem šķita. Bez tam netālu no prezidenta mājām atrodas krievu izpratnē leģendārais „Okupācijas muzejs”. Tas gan nestrādā, taču neizbēgami liek izskanēt ironisku un sarkastisku atsauksmju zalvei. Nu, gan jau metāla plāksnes to kaut kā pārdzīvos.
 
Vēl lielāks prieks tūristu sejās atplaukst, uzzinot, ka agrāk šeit ir bijis Latvijas sarkano strēlnieku muzejs, vēl joprojām tepat stāv sardzē visi trīs džeimsi bondi. Agrāk taču mūsu valsts iedzīvotāji tika uzņemti pionieru organizācijā šo sociālistiskā reālisma garā radīto granīta milžu ēnā, kuru autori savulaik saņēma kāroto Ļeņina prēmiju. Tiesa, pēc tam daži labi pionieri izauga, pārvērtās par lieliem onkuļiem un tantēm un sagrāva valsti kā pārliecināti profesionāli revolucionāri, — vēsture liecina, ka šis talants mēdz pāriet mantojumā no vienas paaudzes otrai.
 
Vārdu sakot, paldies latviešu strēlniekiem par mūsu un jūsu laimīgo bērnību! Pēc ideoloģiskās dominantes nomaiņas vārds „sarkanie”, kā zināms, pagaisa, taču vai varam būt droši par to, ka nepienāks brīdis, kad šī vārda iznīcinātāju pēcteči paši savām rokām iekals to un tas ieņems savu vēsturisko vietu uz postamenta?
 
Vai nebūtu laiks padomāt par ekskursiju pa latviešu sarkano strēlnieku cīņu slavas vietām? Iedomājieties, cik jauki — cilvēki apmeklē to brašo zēnu dzimteni, kuri viņiem importējuši, aizstāvējuši un nostiprinājuši revolūiciju! Dažas ieceres man ir...
 

Attīstīt tūrismu nav tik traki, kā raķeti kosmosā palaist
 
Jā, kopumā tūristi pat izsaka Latvijai komplimentus. Viens no lietišķajiem maskaviešiem man reiz teica: «бедненько, но достойно» („nabadzīgi, taču pieklājīgi”). Nu, ne jau visur ir nabadzīgi. Majakovskis savulaik teica — „на бульварной гуще народ жирнющий”. Precīzi, godātais dzejniek! Gadās, ka ieilgušā rudens vai janvāra dienās soļo, piemēram, pa mūsu jauko Elizabetes ielu un skaties uz cilvēku — etnokrātiskās sistēmas skrūvīti, kurš ar bezrūpīgu seju lidojošā gaitā paslīd garām, un atkal prātā nāk Majakovskis — «в России даже у нэпистов меньше рот.»
 
Jā, atsevišķiem Putina NEPa pārstāvjiem tāda atmosfēra pat  sapņos nav rādījusies. Taču tas ir tikai centrs, tā ir tikai Rīga. Citviet atmosfēra ir tik skumja, ka par izrādēm nevar būt ne runas. Citviet vairs nav ne izklaižu, ne arī maizes.
 
Nu, pietiks reiz liet darvu valsts medus mucā. Nav taču labi visur saskatīt tikai negatīvu, vai ne? Nu, godīgi un atklāti sakot, Latvijai ir kolosāls potenciāls tūrisma sfērā, kas līdz pat šim laikam nav realizēts. Tas mani patiesi pārsteidz. Tūrisma attīstība taču nav tik sarežģīta lieta, kā raķetes palaišana vai rūpniecības pacelšana no drupām, kurās tā sagruva pēc „aukstā kara” kaismīgā fināla akorda, par kura ķīlniekiem visi kļuvām vienā mirklī.
 
Jau sen būtu varējuši izveidot kaut kādu daudzmaz pieklājīgu un darbspējīgu Tūrisma ministriju. Ne jau kārtējo plānā galdiņa urbēju kantori, bet solīdu iestādi. Kā Izraēlā, Ēģiptē vai Brazīlijā. Un izstrādāt jēdzīgu programmu tūristu piesaistīšanai no visām pasaules malām. Taču pie mums ir tā: veido kādu ministriju vien gribi, tik un tā iznāks veļas mazgātava, tāpēc piedodiet man manas naivās fantāzijas. Iet bojā Latgale ar savām lieliskajām koka baznīcām, ko cēluši pirmie senslāvu kopienas iedzīvotāji. Uz tām varētu vadāt grupas visas tūrisma sezonas laikā. Arī Kurzemei un Sēlijai nav pievērsta pienācīga uzmanība.
 
Tūrisma loģistika ir zinātne, ko iespējams apgūt ātrāk, nekā, piemēram, darbam Celtniecības ministrijas Skaitļošanas centrā nepieciešamās iemaņas. Starp citu, tāda vairs nav un droši vien nekad vairs nebūs.
 

Par neatbilstošajiem kultūras motīviem
 
Visus šos gadus piemineklis Rīgas atbrīvotājiem nemainīgi ir palicis tūristu maršrutu perifērijā. Vēl neesmu redzējis nevienu Latvijas ceļvedi, kurā būtu informācija par to. Protams. Kas tad ir lēmēji? Kas organizē mākslīgo atlasi? Retoriskajiem jautājumiem nav gala. Jā, iespējams, neesmu kārtīgi meklējis. Ja atradīsiet, lūdzu, paziņojiet man šo prieka vēsti.
 
Diemžēl kārtējo reizi nākas konstatēt, ka uzvara Lielajā Tēvijas karā Latvijas tūrisma telpā vispār nav atainota. Te nu izvēle ir katra gida rokās, un izrādās, ka daudzi nozīmīgi vēsturiskie un kultūras motīvi vienkārši izgaist no ekskursiju ritējuma.
 
Acīmredzot tomēr taisnība tiem mūžvecajiem amerikāņu psiholingvotehnologiem, kuri apgalvo, ka kognitīvo manipulāciju efektīvākais paņēmiens ir noklusēšana.
 
 
Interesenti rakņājas dziļāk
 
Tagad gribētu izteikt alaverdi komplimentu tūristiem no Krievijas, kuri nereti dodas ekskursijā nevis tāpat vien, bet gan tiecas izprast lietu būtību. Tie ir zinātkāri prāti, un, manuprāt, tas daiļrunīgi liecina par nācijas aizrautīgo dabu.
 
Tikai retais no rietumeiropas valstīm vai aizokeāna atbraukušais tūrists cenšas pa īstam iepazīt visas apmeklētās valsts nianses. Reizēm viņu sejās lasāma dziļas vienaldzības izteiksme. Lielākā daļa šo cilvēku izliekas, ka interesējas tikai par „civilizācijas” ārējām izpausmēm, neapgrūtinot sevi ar iedziļināšanos to saturā.
 
Patīkamu izņēmumu šajā grupā veido vecie labie tūristi — ebreji (nav svarīgi, no kurienes), kuri uzdod fundamentālus jautājumus. Mūsējie it visur ir un paliek mūsējie.
 
Negribu nevienu aizvainot, tāpēc jāpiebilst, ka daudz kas ir atkarīgs arī no konkrētās personības, taču mani vērojumi liecina, ka tieši Russians rakņājas visdziļāk. Neslēpšu — tas ir patīkami. Valsts neiznīks, kamēr tās iedzīvotāji ir zinātkāri! Teikšu vēl vairāk — mūsu tauta, kuras stimulu gadsimtiem ilgi ir veidojusi ziņkārība, ir apguvusi kolosālas teritorijas, sakrājusi milzīgas bagātības un guvusi slavu ar saviem darbiem.

 
Taču jūtamas arī citas tendences
 
Droši vien vajadzēja sākt tieši no šīs vietas: daudziem krievu tūristiem (galvenokārt jauniem cilvēkiem) pat prātā nenāk, ka mūsu suverēnajā „pusguberņā” dzīvo krievi, viņu tautieši.
 
Jūsu uzmanībai piedāvāšu tipiskās frāzes, ko dzirdu no mūsu austrumu kaimiņu puses: „stāsta, pie jums šeit dzīvo daudz krievu”, „izrādās, šeit daudzi prot runāt krieviski”, „pastaigājām mazliet un bijām ļoti pārsteigti — visi pārdevēji Centrāltirgū tik labi runā krieviski.”
 
Sākumā tādas frāzes mani varēja novest līdz stuporam, taču tagad jau esmu pieradis un pamazām jau pamanos uzminēt tādu Amerikas atklājēju teicienus. Jauniešus no Krievijas atbraukt šurp mudina vecāku un vecvecāku stāsti par treknajiem padomju gadiem, par pievilcīgo PSRS rietumu vitrīnu, par ilgi gaidītajiem brīvības vējiem, kas tolaik līdzinājās īstai brīvībai, nevis patreizējai apzinātajai nepieciešamībai.
 
Taču jāņem vērā, ka vecāka gada gājuma krievi brauca šurp un redzēja jaukā Brežņeva laiku sastinguma nebijušā krāšņuma pēdas, bet jaunieši ierodas un ierauga paputējušās „pusguberņas” izlaupītās drupas.

 
Valsts goda uzturēšana
 
Baltiešiem vajadzētu ņemt vērā, ka daudzi Krievijas iedzīvotāji (dažādu paaudžu un sociālo grupu pārstāvji) viņu Baltijas valstis uztver kā vienu veselu, kā tādu smalkmaizīti ar rozīnēm. Man pat šķiet, ka dažus Baltijas valstu komponentus tas varen kaitina. Krievu jauniešu acīs Lietuva bieži pārvēršas par Latviju, Latvija — par Igauniju.
 
Savām acīm esmu redzējis cilvēkus, kam šķita, ka Bronzas kareivis ir demontēts „kaut kur Rīgā”, līdz pārliecināju viņus par to, ka tā nav. Tā sakot, mazgāju baltu valsts godu. No vienas puses, protams, jāņem vērā — jo mazāk zini, jo labāk guli, taču, no otras puses, mostas neliels aizvainojums par dzimto zemi. Gribas taču izcelties, palielīties ar to, cik īpaši un neatkārtojami esam, bet te visvisādi naidīgi elementi nepelnīti „šuj lietu” par Bronzas kareivja pārvietošanu.
 
Savu rakstu noslēgšu ar pieredzējuša un sajūsmināti kritiskā dzejnieka vārdiem, dzejoļa fināla akordu: „Мораль в общем. Зря, ребята, на Россию ропщем.” Man šķiet, katram otrajam Krievijas iedzīvotājam, kurš ieradies pie mums ciemos, gribot negribot prātā nāk tāda doma. Tāpat kā Majakovskim tālajā, taču vienlaikus tuvajā 1922. gadā, kad viņš rakstīja šīs rindas.
 
 
 
P.S. Katram gadījumam pievienošu saiti uz kādu šedevru, kas kļuva par mana apskata saistošo elementu: http://imhoclub.lv/ru/material/12. Ja kāds vēl nav lasījis, garantēju retuestētisku baudu.
 
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Rihards Kols
Латвия

Rihards Kols

Парламентский секретарь Министерства культуры

Pietiks spekulēt ar mītiem

Par TUA ekonomiskajiem ieguvumiem

Agnese  Rutkovska
Латвия

Agnese Rutkovska

Kas brauc uz Latviju

Krievu tūristu vietā

Māris Dzenītis
Латвия

Māris Dzenītis

Ja ''Jaunais vilnis'' aizies no Jūrmalas

Valdībai būtu jākompensē uzņēmēju zaudējumi

Vladimirs Buzajevs
Латвия

Владимир Бузаев

Математик, физик, политик

Muižnieks vs. Dolgovs - 0:4

Kā Eiropas tiesību aizsardzības kalns dzemdēja pelēnu

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.