Tieši divas dienas vispārēju uzmanību izpelnījās ziņa, ka Latvijas iedzīvotāju skaits nu jau arī oficiāli sarucis zem diviem miljoniem. To pārsvarā komentēja eksperti. Politiķi klusēja. Jo pat priekšvēlēšanu laikā tiem piedāvājuma situācijas uzlabošanai nav.

Demogrāfi par to, ka Latvijā dzīvojošo skaits ir zem diviem miljoniem, runāja jau sen, taču statistiķi spītīgi spirinājās pretī. Pat tautskaitei iepriekš kombinēja klāt citu kategoriju datus. Tas mulsināja, taču varbūt labi vien ir, ka novilka laiku, — līdz ar nekustamā īpašuma biznesā iesaistītā ekspremjera Dombrovska rekordilgās valdīšanas ēras beigām jo labāk redzams viņa īstenotās politikas rezultāts. Tā dēvētā krīzes pārvarēšanas veiksmes stāsta cena izrādās vairāki simti tūkstoši aizbraukušo un nespēja apturēt emigrāciju vēl līdz šai dienai.

Visi iepriekšējie solījumi par simts tūkstošu atgriešanu dzimtenē cietuši fiasko, atduroties pret skaudro realitāti, ka plaši izlielīto ekonomikas atlabšanu cilvēki nejūt. Atšķirība starp dzīves līmeni Latvijā un darbaspēka migrācijas mērķvalstīm ir milzīga. Nekāda valdības izperināta reemigrācijas programma nelīdz.

Lai cik pilna skaistu vārdu un solījumu nebūtu, bez ekonomikas uzlabošanās tā ir tikai papīra gabaliņš, kas noderīgs, atvainojiet par tiešumu, — uzspraušanai uz nagliņas attiecīgā vietā. Ne velti pat pērn, kad krīze jau sen kā skaitījās beigusies, darbaspēka masveida aizplūšana no valsts turpinājās — uz dzīvi citur pasaulē pārcēlās vairāk nekā 22 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Un aizbraukšana nav norimusi arī šogad.

Lasām ekonomistu atzinumus: lai ļaudis nebrauktu prom un varbūt pat atgrieztos, nepieciešams vairāk labi apmaksātu darbavietu. Ābeces patiesība. Taču ekonomikas vispārējai (ne atsevišķos sektoros) sildīšanai visas Dombrovska valdības veltījušas nepiedodami maz vērības.

Līdzībās izsakoties, katliņu, kas bija pārvārījies, gan prata strauji atdzesēt, taču atkal uzsildīt — tik vien kā līdz ledus kušanas temperatūrai. Nav brīnums, ka visos līmeņos pat remdenumu vēl nejūt. Un cik tad ilgi pusbadā gaidīsi? Cilvēki savāc mantiņas un pārceļas tur, kur viņu darbu novērtē adekvātāk.

Uz šī fona, maigi izsakoties, dīvaini izklausās dažu nacionālāk noskaņoto politiķu sociālajos tīklos paustais prieks par etniskā sastāva bilances uzlabošanos par labu latviešiem.

Pēc principa: sīkums, ka visu kopumā skaits sarūk, galvenais, ka «viņējo» straujāk kļūst mazāk nekā "mūsējo". Etniskam sastāvam, protams, ir nozīme, bet šāda matemātiska pieeja, manuprāt, ir nepiedodami tuvredzīga. Pilna laime iestāsies, kad Latvija būs pārvērsta par monoetnisku vecu ļaužu pansionātu? Kas to uzturēs? Iebraucēji? Vai to mēs gribam sagaidīt?

Nācijas dzīvotspēju nosaka ne jauki lozungi, bet cilvēku izdzīvotspēja.

Lai kā daudziem negribētos par to domāt, izšķirošā nozīme arī būs ekonomikai. Krīzes pārvarēšanas seku novēršana būs tuvāko vēlēšanu viena no svarīgākajām tēmām. Vai un kāds ir piedāvājums darbaspēka aizbraukšanas apturēšanai (te runa par motivācijām, nevis brīva darbaspēka kustības noliegumu), būs viens no galvenajiem jautājumiem, ko priekšvēlēšanu laikā uzdosim ikvienai partijai, kas pretendē uz varu.

Noklusēšana, kādu nupat piedzīvojām, izvairīšanās no skaidras, argumentētas pozīcijas tiks uzskatīta par vājuma pazīmi.