Limitrofs (no latīņu val. limitrophus — pierobežas) (vēst.) Romas impērijas pierobežas rajoni, kuru pienākums bija uzturēt to teritorijā esošos impērijas karaspēkus — Limitānus.

XX-XXI gs. (polit.) — pēc 1917. gada (pēc tam — arī 1991. g.) izveidojušos valstu grupa, kas ietilpa atbilstoši Krievijas impērijas un pēc tam arī PSRS sastāvā. Mazajā Padomju enciklopēdijā norādīts, ka pēc Pirmā pasaules kara termins tika izmantots, lai apzīmētu „valstis, kas izveidojušās agrākās cariskās Krievijas pierobežas zonā, galvenokārt rietumu guberņu vietā (Igaunija, Latvija, Lietuva, daļēji arī Polija un Somija).” (c) Vikipēdija.

 
No vēstures ļoti labi zinām, ka gandrīz visu iepriekš minēto valstu liktenis ir bijis visai skarbs. Divi paraksti Molotova-Ribentropa aktā izlēma šo valstu likteni uz ilgiem gadiem, pie tam pilnīgi neņemot vērā ne šo valstu elites, ne arī iedzīvotāju viedokli.

Vienīgais izņēmums, valsts, kam izdevās saglabāt neatkarību (neskatoties uz teritoriālajiem zaudējumiem), bija Somija — neliela valsts, kurai nebija īpašu cerību uz varenā kaimiņa sniegtajām drošības garantijām. Somija vispirms iztērēja vairākus miljonus nocietinājuma līniju celšanai pierobežas zonā, un, kad pienāca „pārbaudījumu” laiks, somu tauta varonīgi cīnījās par savu brīvību, līdz patiešām izcīnīja to.

Taču diemžēl galvenā vēstures mācība ir tāda, ka gandrīz neviens neko no tās nemācās.

Pirms četriem gadiem, Pekinas olimpiādes laikā kādas pēc PSRS sabrukuma izveidojušās valsts prezidents nolēma atrisināt savas problēmas ar „neliela triumfāla kara” palīdzību un pavērsa armiju pret neatkarību iekārojušu nacionālo anklāvu.

Droši vien viņš bija pārliecināts, ka nepieciešamības gadījumā Rietumi viņu nelaimē nepametīs — viņš taču uzticīgi sekoja galvenā brīvības un demokrātijas lāpas nesēja pēdās, gruzīnu karavīri Irākā godīgi aizstāvēja ASV intereses, amerikāņu instruktori apmācīja gruzīnu kareivjus šaut no pašu amerikāņu M-4 un vispār solīja kuru katru brīdi uzņemt Gruziju NATO.

Taču tajā nelielajā reālajā karā amerikāņu desants Poti ostās neizkāpa. Tur ieradās viņu kolēģi no Krievijas, lai nogremdētu to, kas bija palicis pāri no Gruzijas flotes pēc KF GKS uzbrukumiem. Rietumu masu mēdiji izteicās visai diplomātiski: „Newsweek aptaujātie rietumu eksperti ir vienisprātis: Saakašvili patiešām nav saņēmis atļauju iebrukt Dienvidosetijā ar militāriem līdzekļiem. Šķiet, viņš par atbalstu uzskatīja biežās diplomātiskās uzslavas un apgalvojumus par sabiedroto jūtām un nolēma nostādīt ASV un Eiropu izvēles priekšā.”

Protams, varam jau pieņemt, ka Rietumi nolēma tādā veidā mazliet pārmācīt savu pārlieku patstāvīgo sabiedroto. Taču avoti, kuri sliecas uz konspiroloģiju, pauž domu, ka gan pats karš, gan arī tā rezultāts jau sen bija saskaņoti. Protams, bez Gruzijas līdzdalības — pie galda, uz kura notiek Lielā Spēle, limitrofi ir bandinieki, nevis spēlmaņi.

Pašlaik, uzreiz pēc Soču olimpiādes noslēguma mēs vērojam zināmā mērā līdzīgu ainu.

Atbildot uz Ukrainas jaunās valdības izmisīgajiem bļāvieniem, Rietumu valstis demonstrē pie neredzīgās acs tālskati pielikušā admirāļa Nelsona cienīgu reakciju.

Irākā ASV izdevās saskatīt masu iznīcības ieročus, kas it kā bija šajā valstī, tūkstošiem kilometru attālumā un dziļi smiltīs paslēptus.

Taču, redzot „pieklājīgus cilvēkus” krievu kamuflāžas tērpos un ar ieročiem, kas tiek piegādāti tikai Krievijas armijai (automāti „Abakan” un ložmetēji „Pečeņeg”), Valsts departamenta oficiālā pārstāve Dženifera Psaki paziņoja, ka viņu rīcībā nav nekādu faktu, kas pierādītu Krievijas  armijas klātbūtni Krimā.

Acīmredzot, prasmi redzēt to, kā nav, veiksmīgi papildina prasme līdz pēdējai iespējai neievērot acīmredzamo. Piemēram, ja ar šo „acīmredzamo” nodarbojas valsts, kas ieguldījusi amerikāņu valdības vērtspapīros 140 miljardus dolāru, nevis kaut kāds maksātnespējīgs parādnieks.

Protams, Ukrainas jauno laiku vēsturei pagaidām vēl punkts nav pielikts, un mēs visi ar lielāko interesi vērosim tās tālāko attīstību, taču jau pašlaik varam izdarīt vairākus secinājumus.

Piemēram, varam atsaukt atmiņā faktu, ka 2018. gadā, kad Latvijas Izglītības ministrija plāno savu reformu, kas saistīta ar valodu proporcijas izmaiņu krievu skolās, ir paredzētas arī kārtējās ziemas Olimpiskās spēles.

Ja nu Krievija, saskaņā ar jau izveidojušos tradīciju, šajā laikā sāks starp kaimiņiem meklēt kārtējo valsti, kurā kādai mazākumtautībai ir ļoti nepieciešama ar automātiem bruņoto „pieklājīgo cilvēku” palīdzība, lai precīzāk formulētu savas pretenzijas gan centrālās valdības valodu politikas, gan arī atsevišķu reģionu autonomijas paplašināšanas jautājumos, šie meklējumi nebūs ne īpaši sarežģīti, nedz ilgi.

Gruzijas un Ukrainas pieredze liecina, ka Rietumu reakcija uz šādu palīdzību var ievērojami atšķirties no atbalsta, kādu cer saņemt vietējie nacionālie politiķi. Bez tam, tāpat kā Gruzijas un Ukrainas gadījumā, rietumu līderi vienmēr varēs norādīt uz atbilstošajām ES, EPPA un pat ASV rekomendācijām, ko latviešu politiķi tik rūpīgi ignorē.

Neskatoties uz to, ka vēlētāju biedēšana ar „draudiem no Krievijas” ir viens no norādīto politiķu vizbiežāk lietotajiem retoriskajiem paņēmieniem, diezin vai viņi paši šos biedus uztver nopietni kaut mazākajā mērā.

Vēl jo vairāk: diezin vai tiek ņemta vērā situācija, ja Krievija nolems nopietni iejaukties kārtējā limitrofa iekšpolitikā. Bet ES, NATO, ASV un visi parējie maizes tēvi un labvēļi mierīgi noskatīsies, jo process būs jau iepriekš izrunāts pie galda, uz kura patstāvīgi eksistēt nespējīgās valstis tiek pasniegtas kā sagriežams pīrāgs.

Gribētos cerēt, ka, vērojot „neatkarīgās” Ukrainas austrumos un dienvidos notiekošo, kāds latviešu politiķis kaut vai uz brīdi iegrims domās par to, ka Krievijas neiejaukšanos varētu garantēt ne vien dalība NATO un latviešu kareivju līdzdalība demokrātijas iedibināšanā Irākā un Afganistānā, bet arī liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kam grūtības neradītu ne viņu „otrās šķiras pilsoņu” statuss, ne izglītības un citu valsts pakalpojumu saņemšana viņiem piemērotā valodā.

Pagaidām vēl tam visam ir pietiekami daudz laika. Tajā, diemžēl visai apšaubāmajā gadījumā, ja kādam gribēsies pamācīties no citu stulbuma, nevis ielikt vēstures krājkasītē pašiem savu bēdīgo pieredzi.