Ap Ukrainas un Eiropas asociācijas programmu ir savērpies īsts notikumu virpulis. Tas no jauna parādīja, cik dažādi ir viedokļi par šo notikumu gan pašā Ukrainā, gan Krievijā. No jauna atskanējušas Eiropas un Krievijas birokrātijas savstarpējo pārmetumu bazūnes. Arī paši radniecīgo valstu pilsoņi nav palikuši iepakaļ – viņi ir nolaidušies līdz pazemojošam izsmieklam.

Nu, un kāpēc tas viss ir vajadzīgs? Kāpēc daļa ukraiņu jau sapņos redz sevi uz burvīgās Eiropas sliekšņa, bet otra puse baidās atrauties no Krievijas? Kāpēc Krievijas valdība tik ļoti turas pie Ukrainas, ko neviens pat nedomā uzņemt nekādā ES, ka ir ar mieru sākt konfliktu ar Eiropas struktūrām? Vai Krievijas iedzīvotāji – gan liberāļi, gan konservatori – vispār saprot, ko vēlas panākt dažādi noskaņotie ukraiņi?

Pat dzīvojot vairākus tūkstošus kilometru no mājām, ukraiņi domā par Dzimteni.

Ikvienam ir tiesības paust savu viedokli, kura pamatā ir paša gūtā pieredze. Es gribētu izteikt savējo, skatoties no Eiropas krasta, kā cilvēks, kurš pārstāv valsti, kas ES iestājusies pirms deviņiem gadiem, un strādā divās citās, jau pasen par ES dalībvalstīm kļuvušās valstīs. Visās trīs valstīs esmu sastapis ukraiņus, ar kuriem nācies saskarties gan darba jautājumos, gan sadzīvē. Mans personiskais viedoklis, kas izveidojies no maniem paša vērojumiem, kā arī ieklausoties citu cilvēku domās, ir sekojošs.

Daudzveidīgā PSRS

Kāda pārsteidzoši unificēta valsts – šādu secinājumu rada sociālajos tīklos publicētās domas, kuru autori nav auguši un dzīvojuši PSRS. Eldara Rjazanova ģēnijs ir izdarījis lāča pakalpojumu nākotnes vēsturniekiem, parādot stāstu par divām pilsētām ar tipveida namiem, kuros iebūvētas tipveida durvis ar tipveida slēdzenēm... Tie, kas tolaik daudz braukāja pa Padomju valsti, atceras, ka, piemēram, 1980. gadā Maskavā un Tallinā apgāde ievērojami atšķīrās no Kuibiševas vai Jaroslavļas. Ko tur daudz runāt – Rīga un Viļņa bija tik dažādas, ka somai, kurā vedu ciemakukuļus radiem, noplīsa rokturi. Ne mājas, ne arī durvis nebija nemaz tik vienādas.

Tās nebija vienīgās atšķirības. Ostas pilsētās bija bonu veikali „Albatross” jūrniekiem. Par vienu bonu deva 10 rubļus. Firmas džinsi maksāja 5 vai 6 bonas. „Albatrosā” varēja nopirkt firmas dzērienus un cigaretes, kosmētiku... Atceros, kādas iespējas „uzvilkt firmu” bonu īpašniekiem pavērās Rīgā. Zemākas klases veikali „Berjozka” tirgojās par čekiem, kurus melnajā tirgū varēja pārdot par 2 rubļiem. „Berjozkā” izvēle nebija tik plaša. Līdz pat šim laikam nevaru saprast, kāpēc padomju vara netirgoja bonas un čekus oficiāli, kāpēc šie darījumi atradās dažādu blēžu rokās... Nu, tagad runa nav par to.

Gan Rīgā, gan Viļņā dzīvoja zēni un meitenes, kurus it nemaz neinteresēja bonu un čeku cena melnajā tirgū. Viņu apģērbs nāca „no paciņām”. Tās bija īstas paciņas, ko sūtīja radi no Zviedrijas, Kanādas, Vācijas un citām rietumu valstīm. Domāju, ka nav jēgas skaidrot, ka „paciņu” apģērbu lielākoties nēsāja latvieši, lietuvieši un rietumukraiņi. Ne reizi neesmu dzirdējis, ka tādas dāvanas no ārzemēm saņemtu bērni no Sibīrijas vai Ļeņingradas. Laikā, kad „krievi” demonstrēja izmanības brīnumus, lai nopelnītu naudiņu, „nacionāli” rāmā garā gaidīja kārtējo sūtījumu. Tā nav ne viņu vaina, ne arī nelaime. Vienkārši viņiem bija radinieki ārzemēs, viņi zināja, kādas tur ir cenas un kā tur klājas cilvēkiem. Vēlāk šie radi sāka ierasties ciemos.

Nu, bet kad PSRS sāka sabrukt, tieši viņi pirmie masveidā devās uz ārzemēm, lai tiktos ar saviem vecajiem onkuļiem un tantēm vai māsīcām un brālēniem. Viņiem bija kaut kāds pamats zem kājām, kāds, pie kā padzīvot, sākot jaunu dzīvi.

Mentalitātes nianses

70. gadu beigās Lietuvā notika kārtējais pretpadomju noskaņojuma uzliesmojums. Pie mums pārtraukumā starp lekcijām tika apcietināts urbšanas darbu pasniedzējs. Stāstīja, ka par pretpadomju propagandu, kaut arī mums viņš nestāstīja neko, — viņš runāja tikai par urbju vainagiem un darbmašīnām. Šī iemesla dēļ kopmītnēs ritēja vētrainas debates par nacionālās neatkarības iespējām...

Kādu reizi sākās pavisam dīvaina saruna – par Lietuvas neatkarīgas pastāvēšanas priekšrocībām no ekonomiskā viedokļa. Runa bija par tiltu starp Austrumiem un Rietumiem. Poļi un lietuvieši pārliecinoši skaidroja neatkarīgās ekonomikas aspektus, savukārt krievi un latvieši kaismīgi aizstāvēja sakrālo būtību, ko nevajag bojāt ar spriedelēšanu par tirdzniecību. Mūsu biedrs no Ukrainas atbalstīja poļu-lietuviešu „ūniju”, un ideālisti palika mazākumā.

Varētu jau aizmirst šo pirms 34 gadiem noritējušo sarunu, tikai pirms 10 gadiem Lietuva un Polija Eiropas Savienības piedāvātos labumus izmantoja daudz lielākā mērā – gan tirdzniecības, gan darba iespējas. Teiciens „poļu santehniķis” 21. gadsimta pirmajā desmitgadē parādījās visās malās. Nē, „ceļā devās” arī Latvija un Igaunija, taču lietuvieši un poļi naudu sāka pelnīt kā vien varēdami: rīdzinieki taču noteikti atceras braucienus uz Viļņu – Garunai bija lielākais „krāmu tirgus” visā Eiropā. No atmiņas nav pagaisuši arī lietuviešu desanti ar cīsiņiem un sviestu, kuri savas preces krāva uz plēvēm tieši pie stacijas.

Vācijas ziemeļu daļā, Lielbritānijā un Zviedrijā viņiem (poļiem un baltiešiem) konkurentu nebija, taču Eiropas centrālajā un dienvidu daļā viņi sastapās ar ukraiņiem.

Spāņu vareņiki

21. gs. pirmās desmitgades vidū strādāju par avīzes „Spānijas Vēstis” redaktoru. Avīzes redakcija atradās Alikantes provincē. Krievijas tūristu vidū šī province nav īpaši labi pazīstama, taču ukraiņu viesstrādnieku vidū tā bija fantastiski populāra. Dīvaini, taču tolaik Spānijā cilvēki varēja strādāt tāpat vien. Tūrista vīza ar nokavētu termiņu deva iespēju atvērt bankā kontu, noformēt apdrošināšanu vai nosūtīt bērnus uz skolu.

Kā ukraiņu meitenes un puiši paspēja pašūt savus nacionālos kostīmus – to nu es nesaprotu.

Darbs atradās gan neskaitāmajās jaunceltnēs – betona liešana un flīžu klāšana, sienu apdare, gan laukos un bezgalīgajos augļu dārzos. Protams, tur strādāja arī krievi un gruzīni, bulgāri un rumāņi. Taču ukraiņi ne tikai strādāja, bet arī pamanījās uzturēt savas tautas kultūru.

Kad saņēmu pirmo ielūgumu apmeklēt ukraiņu kulinārijas konkursu, ko atbalstīja viena no vietējām ukraiņu kultūras biedrībām, es biju pārsteigts, redzot, kā pārvērtušies vakarējie betonētāji un apkopēji. Spilgti tautas kostīmi, rotaļlietas, izšūdināti dvieļi un, protams, nacionālie ēdieni.

Žūrijas locekļi (lielākoties tie bija vietējo municipālo orgānu pārstāvji un uzņēmēji) ukrainiski nezināja ne vārda, taču tam nebija nekādas nozīmes. Spāņu sirdis iekaroja dziesmas, dejas un inscenētas ainiņas, taču pats galvenais bija ēdieni – vareņiki, borščs, sālīti gurķīši, speķis un gorilka.

Noskaidrojās, ka šajā pilsētiņā dzīvo un strādā lielākoties Ukrainas ziemeļu rajonu pārstāvji. Šķiet, no Sumas. Kaimiņos – no Ivano-Frankovskas un tā tālāk. Kā nopratu, visvairāk šeit bija Galičinas pārstāvju. Tā es pats savām acīm ieraudzīju, kas ir īsta diaspora.

Pēc pāris dienām pie paziņām ieradās kāds jautrs puisis. Viņš izvilka vēstuli, kurā kāds lūdza manu paziņu palīdzēt Petro iekārtoties – sak, viņš esot lielisks puisis, varens metinātājs un nedzērājs. Viņš nebija ne radinieks, ne arī paziņa. Petro bija Kanādā dzīvojošā māsasdēla drauga radinieks, kura māte dzimusi un augusi kaimiņu ielā (iespējams, es kaut ko jaucu, taču apmēram tāda bija radniecības pakāpe). Neesmu dzirdējis, ka krievu vidē pastāvētu tādi sakari. Lieta tāda, ka mans paziņa tūlīt sāka apzvanīt savus paziņas un stāstīt, ka ieradies „jauniņais”. Jā, viņi abi sarunājās suržikā, bet sarunā ar mani – itin labā krievu valodā.

Ticība Eiropai

Kad strādāju Spānijā, tur dzīvojošo un strādājošo ukraiņu skaits, saskaņā ar dažādiem datiem, pārsniedza 200 tūkstošus cilvēkus. Cilvēki bija dažādi. Piemēram, mana kūma (es esmu viņas meitas krusttēvs) vadīja raidījumus vietējā  radiostacijā. Šie cilvēki lielākoties dzīvoja „uz čemodāniem” – lielu daļu nopelnītā viņi sūtīja uz mājām. Kāda mana paziņa skumji stāstīja, ka viņas dzimtajā pusē ir divas ielas: Maskavas un Spānijas ielas. Maskavas ielā mājas uzbūvējuši tie, kas naudu pelna Krievijā, Spānijas ielā – tie, kas strādā Spānijā. Taču mājās dzīvo tikai vecīši un mazi bērni – mājās darba nav.

Kad visā Eiropā vīzu režīms kļuva stingrāks, ukraiņu diaspora un viņu radi mājās cerēja, ka vīzu režīms vispār tiks atcelts, jo Ukraina taču atcēla vīzu režīmu ES dalībvalstu pilsoņiem. Taču Eiropa uz prezidenta Juščenko labās gribas žestu nereaģēja. Eiropai tolaik galvassāpes radīja kāda cita aktīva un biezi apdzīvota valsts – Polija. Un tad vēl sākās 2008. gada krīze.

Starp citu, Polijā krīze tika pārciesta praktiski bez krīzes. Poļi savilka siksnas ciešāk un strādāja kā velni. Viņiem izdevās pierādīt visai Eiropai, ka viņi spēj strādāt tā, lai Eiropa pirktu viņu produkciju. Taču ne jau visiem par to bija prieks – poļu cūkgaļa, āboli un piena produkti lēnām, taču kārtīgi izspieda vietējos produktus kaimiņvalstu – Lietuvas, Latvijas un pat Igaunijas – veikalu plauktos. Produktiem sekoja virtuves plītis, ledusskapji, mēbeles, apavi un apģērbs. Tikai ukraiņi teica: ja jau Polijai tas izdevās, tad varam arī mēs! Taču... vai Eiropai ir vajadzīga vēl viena Polija?

Viņas Augstība Diaspora

Kad Altejā gatavojās uzņemt metropolītu Kirillu vietējās pareizticīgo baznīcas iesvētīšanai, baznīcas pārzinis vērsās pie pareizticīgo draudzes ar lūgumu novākt būvdarbu atkritumus un pabeigt vēl nepadarītos darbiņus. Uz draudzes gana aicinājumiu atsaucās ukraiņi, gruzīni, bulgāri, latvieši (kaut arī luterāņi), lietuvieši (kaut arī katoļi) un pat angļi – ateisti. Tikai tā saucamās „krievu diasporas” pārstāvju bija pamaz. Es nerunāju par kopienas aktīvistiem, — tikai par cilvēkiem no malas.

Tā saucamie „krievi”, pareizāk sakot, krievvalodīgie reti veidoja stabilas diasporas, kas saglabātu krievu nacionālo kultūru. Vēl vairāk: Vācijā redzēju, kā tiek saglabāta un kultivēta kultūra, ko varētu dēvēt par padomju, nevis krievu kultūru. Populāras bija dažnedažādas „lubenes”, nekas cits. Toties krievi sekmīgi asimilējās vietējo iedzīvotāju starpā. Nebija pareizi būt krievam, vajadzēja kļūt par spāni Spānijā, par somu – Somijā, par latvieti – Latvijā. Pie tam valda uzskats, ka šī mīmikrija nodrošinās viņiem mierīgu dzīvi un pat cieņu. Taču tā nav. Pat tajos pašos ukraiņu kultūras svētkos spāņu municipalitātes priekšnieks teica: „Žēl, ka krievi savu kultūru neciena. Būtu  interesanti iepazīties ar to tuvāk, turklāt viņi tīri labi runā spāņu valodā...”

Vēsture – pašķīrēja

Man šķiet, ka iemesls slēpjas dažādu tautu vēsturiskajā pieredzē. Baltijas valstu un Ukrainas rietumu daļas iedzīvotāji, protams, ir cietuši uzbrukumos no Rietumiem, taču no turienes parādījās arī daudz kas pozitīvs. Mani šokēja stāsti par „jaukajiem laikiem” vācu okupācijas periodā – 1918. gada vasarā, kad ķeizara karaspēks pēc Brestas miera līguma ieņēma gandrīz visu Ukrainu; šajā laikā uzlēca arī nacionālā līdera – hetmaņa Skoropadska zvaigzne.

Pilsoņu kara laikā Ukrainā, tāpat kā pirms tam, kad tika organizēta emigrācija uz Kanādu un citām valstīm, veidojās saprotama cilvēku kopības sajūta. Dažādi avoti liecina, ka pašlaik aiz Ukrainas robežām pastāvīgi dzīvo aptuveni 10 miljoni cilvēku, kam ir vairāk vai mazāk cieši sakari ar dzimteni. Būtu dīvaini, ja šie cilvēki neuztvertu ar prieku vismaz potenciālu iespēju novērst šķēršļus, kaut vai to pašu vīzu režīmu.

Par diasporas nozīmi Ukrainā liecina sekojoši dati. Saskaņā ar 2001. gadā noritējušās tautas skaitīšanas rezultātiem, Ukrainā dzīvo 37,5 miljoni ukraiņu. Ja nu dati par diasporas apmēriem ir pareizi, varam secināt, ka ārzemēs dzīvo 20% nācijas. Ukraiņu valodu par dzimto uzskata 32 miljoni cilvēku. Ņemot vērā šos datus, kļūst skaidrs, ka diasporas ietekme palielinās. Pētījumi liecina, ka 44% ukraiņu, tas ir, cilvēku, kuri uzskata sevi par piederošiem pie ukraiņu tautības, sadzīvē izmanto ukraiņu valodu, 35% – krievu valodu. Tas nozīmē, ka ukraiņu valodā runājošie sastāda tikai 16 milj. cilvēku. Šo ciparu jau iespējams salīdzināt ar ārzemju diasporu, kas saglabā ukraiņu, nevis krievu valodu.

Analizējot 21.gs. pirmajā desmitgadē notikušo vēlēšanu rezultātus, ukraiņu pētnieki ir nonākuši pie secinājuma: vēlētāju uzticēšanās politiķiem ir saistīta ar nacionālajām jūtām, ko politiķi demonstrē vēlētājiem. Tāpēc, visticamāk, tieši ukraiņu valodā runājošo valsts iedzīvotāju nacionālās jūtas liek viņiem uzticēties politiķiem, kuri ukraiņu valodā apgalvo, ka dzīve kļūs labāka, ja Ukraina iestāsies Eiropas Savienībā un sargās savu ukraiņu valodu un kultūru. Nav ne mazākās iespējas likt viņiem mainīt viedokli – viņiem ir sava pieredze, sava taisnība. Viņi Eiropu uzskata par dzīves un darba vietu, kur mīt viņu radi un draugi.

Taču arī krieviem ir taisnība. Tā ir atsevišķa tēma, atļaušos tikai piezīmēt, ka gadījumā, ja vienlaikus ar Ukrainu, Gruziju un Moldāviju, ES vadība piedāvātu reālu asociācijas attīstības „ceļa karti” arī Krievijai, spriedze lielā mērā mazinātos, un jaunieši Maskavā varētu teikt: „Mēs, krievi, esam eiropieši.”