Nu jau atkal iet vaļā! Uzvaras piemineklis no jauna tiek izspēlēts kā nevērtīga kārts.

Tāda sajūta, ka esam atgriezušies 1997. gadā. Atceros, kā tolaik es, būdams reportieris-iesācējs,  1997. gada maijā tūlīt pēc sprādziena ierados pie šī pieminekļa. Atceros, cik spēcīgi bija saspridzināts monumenta galvenās sienas pamats. Taču piemineklis izturēja ...

Tolaik pieminekļa iznīcināšanu centās panākt radikālie margināļi – biedru grupa no „Pērkonkrusta”. Viens no viņiem bija Igors Šiškins. Arī tagad viņš no šīm idejām nav atteicies. Sēž paklusām savos Vecumniekos un perina domas par to, kā varētu kaut kā un kaut ko pašā Rīgā sarīkot. Tur viņam ir īstā vieta. Politiskajā procesā viņš ir nulle.

Taču 16 gadus vēlāk Šiškina vietu pie Uzvaras pieminekļa ir ieņēmis tieslietu ministrs Bordāns. Tā jau ir ievērojama figūra, grozi, kā gribi. Solīdas parlamenta partijas pārstāvis, jurists. Viņš paziņoja, ka līdzās Nacionālajai bibliotēkai tāds Piemineklis stāvēt nedrīkst. Viņš runā par simboliem, bet man atkal atmiņā uzpeldēja ...

1997. gadā viens no policijas darbiniekiem man pastāstīja, ka pēc sprādziena pie atbrīvotājiem veltītā pieminekļa viena spridzinātāja-pērkonkrustieša auss aizlidoja veselus 200 metrus no sprādziena epicentra. Nu, pašlaik man šķiet, ka pāri valstij ir aizlidojušas Bordāna ausis. Visudzirdošās ausis un visuredzošās acis. Viņš visu redz, zina, kā vajag un ir svēti pārliecināts par to, ka no padomju betona radītais atbrīvotājiem veltītais piemineklis nedrīkst atrasties kilometra attālumā no nacionālās bibliotēkas, kas celta no latviešu betona.

Man nejauši ienāca prātā: vai kāds var iedomāties, ka internetā tiktu vākti paraksti par Brīvības pieminekļa nojaukšanu? Tīri teorētiski, vārda brīvības un ideju apmaiņas ietvaros? Kāpēc ir aizliegts ņirgāties par vienu cilvēku svētajām jūtām (es runāju par tiem, kam svarīgs Brīvības piemineklis), taču valsts galvenais tiesvedības zinātājs – tieslietu ministrs – var tik viegli paņirgāties par to cilvēku jūtām, kam svarīgi, lai Rīgā atrastos Piemineklis Atbrīvotājiem? Vai ir kāds, kurš varētu atbildēt uz šo jautājumu? Nu, tad mēģināsim atbildēt no spēkā esošo likumu un Satversmes viedokļa, nevis ar histērisku aurošanu par tankiem un manu personisko atbildību par piedzērušos tankistu rīcību pirms 70 gadiem.

Izskatās, ka briesmīgākais Latvijas ienaidnieks ir muļķība. Pašlaik pilnīgi nopietni tiek apspriesta doma par to, vai latviešu kultūras vērtības var glabāt okupantu celtās ēkās. Tā jau mēs drīz vien nonāksim līdz buldozeriem Vecrīgā – tur taču vai katra ēka ir vācu, zviedru vai krievu okupantu celta. Un pēc tam tur būs tikai pliks lauks. Virs tā tikai karāsies tieslietu ministra visudzirdošās ausis. Un visuredzošās acis arī, protams ...