Savām acīm
04.12.2013
Сергей Кулик
Журналист
Tautas protests un oligarhu dumpis
Skats pāri Maidanam
-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
Jurijs Aleksejevs,
Mihails Hesins,
Sergejs Vasiļjevs,
Михаил Герчик,
Vadims Gilis,
Aleksandrs Giļmans,
Эрик Снарский,
доктор хаус,
Sergejs  Kuļiks,
Aleks Kosh,
Jevgeņijs Ivanovs,
Юрий Чуркин,
Владимир Бычковский,
Алексей Мина,
Виталий Комаров,
Илья Кельман,
Марк Козыренко,
Дмитрий Моргунов,
Марина Феттер,
Василий Иванов,
Антон Бутницкий,
Marija Iltiņa,
Илья Врублевский,
Илья Нелов (из Тель-Авива),
Vitya Hruszenko,
nekas negro,
Михаил Лазарев,
Борис Ярнов,
Сергей Леонидов,
Григорий Силин
На майдані коло церкви
революція іде.
— Хай чабан! — усі гукнули,—
за отамана буде.
(Павло Тычина, 1918)
революція іде.
— Хай чабан! — усі гукнули,—
за отамана буде.
(Павло Тычина, 1918)
Ukraina man patīk tāpēc, ka pie mums nekad nav garlaicīgi. Viss notiek jautri – pat gatavošanās valsts bērēm.
Jurijs Aleksejevs jau ir aprakstījis nesenos notikumus Kijevā. Apraksts ir precīzs, nozīmīgākie aspekti ir uzsvērti. Taču es gribētu pievienot dažas fineses, lai aina būtu pilnīga.
21. novembrī, nedēļu pirms sammita Viļņā Nikolaja Azarova valdība pieņēma lēmumu apturēt gatavošanos Vienošanās par asociāciju ar Eiropas Savienību noslēgšanai. Pievērsiet uzmanību – „apturēt”, nevis „pārtraukt”. Tajā pašā laikā premjera vietnē tika publicēts paziņojums par to, ka „Ukrainas eirointegrācija turpināsies pēc tirdznieciski ekonomisko zaudējumu kompensācijas.”
Vārdu sakot, agrāk Brisele izteica ultimātu Kijevai („Juļai – brīvību, jums – asociāciju”), toties tagad „kolektīvais Janukovičs” izvirzīja ultimātu „kolektīvajai Briselei”: „no rīta – nauda, vakarā – krēsli.”
Prezidents šajā laikā apmeklēja Austriju un izskatījās, ka viņam par to visu nav nekādas daļas.
Tāds pavērsiens Eiropu nedaudz pārsteidza. Tiesa, arī ES atradās cilvēki, kuri atzina Kijevas prasības par taisnīgām. Piemēram, Eiropas parlamenta deputāts, Polijas pārstāvis Pāvels Zaļevskis nākamajā dienā paziņoja, ka Koksa-Kvasņevska misija ir pārāk iegrimusi Timošenko jautājumā un aizmirsusi to, ka eirointegrācijas process nozīmē nopietnu risku Ukrainas ekonomikai.
Saskaņā ar paša Janukoviča un tuvākstāvošo personu („Ģimenes”) ieceri, ainai vajadzēja izskatīties apmēram tā: Eiropa, baidoties zaudēt Ukrainu, piekrīt visiem noteikumiem, vai vismaz dažiem no tiem. Pēc tam prezidents, gluži kā labais burvis zilajā helikopterī atlido ar Eiropas dāvanām, soda vainīgos, apbalvo nevainīgos, atstādina no amata Azarovu („Koļa, nu ko tu esi savārījis!”), par premjerministru kļūst „Ģimenes” baņķieris vicepremjers Arbuzovs, bet pats Janukovičs ieiet vēsturē kā cilvēks, kurš parakstījis vienošanos par asociāciju ar Eiropu. Visi ir laimīgi. Vai tad kādam varēja ienākt prātā, ka eirobaņķieri ir tādi skopuļi?!
Ukraiņu (vismaz to, kuri aktīvi sēž sociālajos tīklos) reakcija uz Azarova paziņojumu bija atšķirīga. „Mēseiropieši” iegrima sērās un sāka visus saukt uz Maidanu – „glābt eirointegrācijas izvēli”. Citi (viņus iespējams nosaukt par „mēskrievupasaule”) gandrīz vai dancot sāka, pārliecinot viens otru par to, ka „Eirosodomai” ir krusts pāri, un Janukovičs kuru katru brīdi var parakstīt vienošanos par iestāšanos Muitas Savienībā.
Pirmie patiešām devās uz Maidanu. Pasākumu sāka liberālie žurnālisti, kuru simpātijas pieder tiem, ko pie mums agrāk sauca par „oranžajiem” – viņi galvaspilsētas centrā ieradās pirmie. Viņu aicinājumam atsaucās arī citi Kijevas liberālās „kompānijas” pārstāvji. Pēc kāda laika pamodās opozīcijā esošie politiķi, sabrauca aktīvisti no citiem reģioniem, galvenokārt – no valsts rietumu puses.
Tā sākās Eiromaidans. Nu, no eiropiešu viedokļa tas bija kaut kas neiedomājams – parādījās ksenofobisks noskaņojums, apļa danci sāka ultralabējie no Oļega Tjagņiboka „Brīvības” (negribu nevienu aizvainot, taču salīdzinājumā ar viņu Dzintars un viņa draugi ir īsti eņģeļi). Vietējie aktīvisti meta cilvēkus ārā pat par normāliem proeiropeiskiem lozungiem. Interneta izdevuma „Левый берег” („Kreisais krasts”) korespondents par konfliktu izteicās tā: „Eiromaidanā ievēroti provokatori, kuri ieradušies šeit ar sociāliem lozungiem par bezmaksas medicīnu un izglītību.”
Līdzās Eiropas Savienības karogiem plīvoja sarkanmelnie Ukrainas nacionālistu karogi. Par Maidana galveno saukli kļuva ukraiņu neonacistu neiecietīgais "Слава націЇ, смерть ворогам!” („Slava nācijai, nāve naidniekiem!”), proeiropeiskais noskaņojums tika pausts sauklī: „Кто не скачет, тот против Европы, кто не скачет, тот москаль” („Tas, kurš nelēkā, ir pret Eiropu, tas, kurš nelēkā, ir krievs”.
Ļoti interesants bija arī Eiromaidana aktīvistes Diānas Kamļuk daiļrunīgais spīčs (no trešās minūtes). Dāma jau ir saņēmusi sodu par rasu naida un vardarbības kurināšanu, kas novedusi pie afrikāņa slepkavības. Tagad aktīviste nosauca Holokausta upurus par „ebreju ziepēm”, Nirnbergas procesu – par „Šapito cirku” un savu „proeiropeisko” uzstāšanos noslēdza ar aicinājumu cīnītājiem par Eiropas vērtībām: „Lai jūs nenomāktu tā, kā nomāca „oranžo” maidanu 2004. gadā, vēlu šogad panākt savu, panākt savu un nepadoties žīdu lūgšanām!.. Mūsu dzīslās tek balto cilvēku, ukraiņu asinis!” Līdz šim vēl neviens no akcijas organizatoriem nav nosodījis ultranacionālistes uzstāšanos.
Nacionālisti Eiromaidanā, 23.11.2013
28. novembrī Janukovičs devās uz Viļņu. Droši vien viņš līdz pēdējam cerēja kaut ko izkaulēt. neizdevās!
Paziņojumu par sammita izgāšanos Eiromaidans uztvēra kā ziņu par tuva drauga nāvi, klusumā. Vairs nebija nekādas jēgas stāvēt laukumā Kijevā, un cilvēki pakāpeniski sāka izklīst.
Taču tāda situācija, šķiet, nebija iekļauta Janukoviča lokā esošā Rietumu piekritēju grupējuma plānos, un viņi cīņas karstumā nolēma „gāzt” prezidentu. 30. novembrī četros no rīta „Berkuts” demonstratīvi un nepamatoti skarbi aizdzina pēdējos uz Maidana palikušos.
Taisnības labad jāsaka, ka aina nav pilna. Šeit nav redzami kadri, kuros daži Maidana dalībnieki apmētā miličus ar akmeņiem un degošu pagali. Video, kas apstiprina šīs provokācijas, vēl aizvakar bija tīmeklī, taču tagad jau ir mazliet „iztīrīts” ( http://vimeo.com/80668062 ). Atlikušas tikai fotogrāfijas, ko es paspēju nokopēt.
Taču atkārtošu, ka kārtības sargi šajā gadījumā rīkojās pārāk stingri.
Pēc būtības, nebija nekādas vajadzības dot pavēli „Berkutam” – Maidans tobrīd jau „mira nost”, vēl pēc pāris dienām neviena tur vairs nebūtu. Janukovičs tika iegāzts. Pēc tam viņš arī pats pieļāva kļūdu – „Berkuta” neadekvāto rīcību viņš nosodīja tikai 16 stundas vēlāk. Tad jau bija par vēlu, un aina bija varena. To acumirklī sāka pārraidīt Janukoviča lokā esošā oligarha Firtaša («РосУкрЭнерго») kontrolētie televīzijas kanāli Eiropā un pašā Ukrainā. Iepriekšējā vakarā ar Janukoviču vēl sarunājās Merkele, bet nākamajā dienā viņu jau izsmērēja pa asfaltu visi Eiropas izdevumi. Firtaša cilvēki – prezidenta administrācijas galva Sergejs Ļovočkins, tautas deputāti Inna Bodoslovska un Dāvids Žvaņija acumirklī paziņoja, ka pārtrauc jebkādas attiecības ar Janukoviču. Savējie, pareizāk sakot, zināmā mērā „savējie” sāka Janukoviču dzīt stūrī.
Cilvēku izdzenāšana kļuva par pēdējo akmeni. Pēc tam cilvēki no jauna devās uz Maidanu, tikai lozungu „Ukraina ir Eiropa!” vairs nebija. Maidans kļuva radikāls. Svētdien Kijevas centrā demonstrācijās izgāja aptuveni 160 tūkstoši cilvēku, un pagaidām vēl nav zināms, ar ko tas viss beigsies.
Pašlaik ukraiņu oligarhi kaulējas, un prezidents, šķiet, ir pieņēmis dažus Firtaša grupas noteikumus (vismaz Ļovočkins nav pametis prezidenta administrācijas vadītāja posteni), taču otrdien valdību gāzt neizdevās
Nav zināms, vai lielajam Ukrainas biznesam, kur nu vēl ukraiņu opozīcijai, kas situāciju kontrolē ļoti vāji, izdosies iedzīt izlaisto džinu atpakaļ pudelē.
Igora Kondenko ilustrācijas.
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai
Esmu latvietis un biju tur!
Karš un miers Ukrainā daugavpilieša acīm
Александр Дюков
Историк
Kā tiek pārkāptas cilvēktiesības
Ukrainā
Uģis Lībietis
Корреспондент Латвийского радио
Ar samazgu sajūtu dvēselē
Pēc viesošanās Krimā
Юрий Алексеев
Отец-основатель
Vai misters Putins melo?
Protams!