''Tā ir bijis, tā i paliks. Kra!" Tā Rainim ķērca vecais krauklis Stikla kalnā. To pašu mantru dzirdam arī šodien par Valsts prezidenta vēlēšanām. Viss notikšot pēc vacajiem tikumiem. Bezcerīgas un bezjēdzīgas esot pūles kaut ko mainīt. Es tomēr gribētu norādīt uz realitāti un cerīgumu.

Ar likumu noteiktais Valsts prezidenta amata kandidātu izvirzīšanas laiks šoreiz ir no 19. līdz 24.maijam. Atlikuši divi meneši. Tagad aktīvi noris diskusijas gan kultūras un zinātnieku auditorijās, gan TV un presē. Tas mudina arī politiķus savlaicīgi atklāt savus kandidātus. Jau tas vien ir panākums, ja salīdzinām ar divām pēdējām vēlēšanām.

Vai varam nosaukt kādus konkrētus kandidātus, ja diskusijas par ideālu pezidentu piezemējam šodienas realitātē? Patlaban varam runāt par trīs daudzmaz reāliem kandidātiem — Mārtiņu Bondaru, Andri Bērziņu un Egilu Levitu. To varam secināt no sabiedriskajās diskusijās un Saeimas deputātu teiktā. Nav tā, ka nekā nav, bet ir tikai tas, kas ir. Un ar to jārēķinās.

Mārtiņš Bondars pagaidām venīgais ir apliecinājis savu gatavību kandidēt Valsts prezidenta amatam un jau iesaistās reklāmas kampaņā. Taču viņam ir vismazākais atbalsts no Saeimas deputātu puses.

Esošais prezidents Andris Bērziņš droši var cerēt uz ZZS atbalstu. Tomēr cerības savākt Saeimas vairākuma atbalstu sarukušas. Acīmredzot tas ir galvenais iemesls, kālab Bērziņš vēl nav teicis savu jāvārdu kandidēšanai.

Egils Levits ir vienīgais no šīs trijotnes, kurš kā labs kandidāts ticis minēts kultūras un zinātnes aprindu diskusijās. Viņu par savu kandidātu sauc Nacionālās apvienības politiķi. Noprotams, ka Levitu atbalstītu arī atsevišķi „Vienotības" pārstāvji. Taču līdz vairākumam Saeimā pagaidām „nevelk".

Ja koalīcija, kura ar savām balsīm var nodrošināt vairākumu Saeimā, spētu vienoties par vienu kopīgu kandidātu, tad tagad būtu jāizvēlas starp Andri Bērziņu un Egilu Levitu. Taču ZZS ir pateikuši, ka Levitu neatbalstīs.

Redzams, ka prezidenta kandidātu izvēlē partijas ir iekritušas bedrē, no kuras saviem spēkiem netiek ārā. Trijiem politiskajiem spēkiem savi kandidāti ir, taču nevienam no tiem nav pietiekama atbalsta. Sāk veidoties priekšnosacījumi politiskajai spēlei. Aprēķins liek atturēties no spēcīga sava kandidāta nominēšanas jau pirmajā kārtā. Pārāk liels ir risks, ka labs kandidāts bezcerīgi tiks paspēlēts pirmajā piegājienā pēc principa — „nav ne mūsējais, ne jūsējais".

Šajā situācijā izšķiroša nozīme varētu būt organizētam un skaidri paustam atbalstam no sabiedrības puses. Ja nav pieņems neviens no partiju nosauktajiem kandidātiem, tad sabiedrības grupām, piemēram, radošajai inteliģencei, jāieteic savs kandidāts. Protams, runa var būt par tautā cienītu viedokļu līderu apvienotu balsi, nevis par kādu saorganizētu „darbaļaužu" vēstuli.

Vai politiķi ar to rēķināsies? Kraukļi ķērc, ka viss paliks pa vecam. Pēdējās divas vēlēšanas īpašas cerības nevieš.

Taču nesenajā vēsturē ir arī kāds cerīgs piemērs. 1999.gada Valsts prezidenta vēlēšanās politiķi vairākkārtīgi nespēja tikt ārā no pašu raktās bedres. Tad uzradās Vairas Vīķes-Freibergas kandidatūra, kura arī guva Saeimas vairākuma atbalstu. No kurienes tad šī kandidatūra uzradās? Vairāki politiķi klupdami krizdami metās stāstīt, kurš pirmais iedomājies, kurš pirmais atvedis Saulcerīti no Stikla kalna uz Pili...

Patiesībā Vaira Vīķe-Freiberga politiķiem bija pieteikta (uzspiesta) ar radošās inteliģences atklāto vēstuli.

Kālab gan kaut ko līdzīgu neatkārtot arī 2015.gadā?

Atcerēsimies arī citus Raiņa vārdus: „Tā nevar palikt, un nepaliks..."!

Ir.lv