Šajās dienās par visierastāko diagnozi, attiecināmu pret Krievijas politiku Ukrainā, ir vārdi „sakāve”. Lielākā mērā, Maskava tiek vainota par to, ka tā — vienīgā no ieinteresētākajām pusēm — vispār netika piedalījusies Kijevas bakhanālijā.
 
Neskatoties uz to, mēs ar jums iepriekšējo reizi apstājāmies pie tā, ka Maskavai, attiecībā pret Ukrainas jautājumu ir visnotaļ skaidra pozīcija un tā pēctecīgi ietur skaidru nostāju. Vienkārši šī pozīcija — nebūt ne tāda, kādu to ierasti Krievijai piedēvē ieinteresētās valstis, ieskaitot iekšējo jēgu zaudējušo „purva” un jēgu zaudējušo patriotu „piekto kolonnu”.
 
Tātad, pozīcija ir, un rezultāts (vai patiesi rezultāts?) ir zināms. Vai šī attiecība starp vienu un otru ir uzskatāma par zaudējumu?
 
Tātad, tiksim ar to skaidrībā.
 
Jebkura lielvalsts veic savu pasaules politiku, lavierējot trijās plaknēs. Šīs plaknes ir sekojošas: personīgās intereses, personīgās iespējas un objektīvie trešo personu apstākļi.
 
 
Kas mums ir vajadzīgs
 
Principā Eirāzijas integrācijas, kā Putina prioritāšu projekta, kontekstā, attieksme pret Ukrainu ir skaidri redzama. Savukārt, kopš kāda laika Putins arī nebūt neuzskatīja to par vajadzīgu kādā veidā maskēt: „viena tauta”, „krievu civilizācijas šūpulis”, „kaut kad Krievija un Ukraina noteikti satiksies”.
 
Tāpat arī ir jāatgādina, ka Eirāzijas integrācijas filozofija, mūsdienu versijā, cieši neparedz nedz kādas no PSRS atlūzas pievienošanos Krievijai, nedz arī kādas valsts piespiešanu par katru cenu iestāties Savienībā. Stingri pretēji: Eirāzijas integrācijas pamatā — suverēno valstu suverēni lēmumi, kas ir pieņemti tikai personīgās interesēs. Jā, Maskava gan nekautrējas stimulēt pozitīvos suverēnos lēmumus un visādā veidā veicināt to realizēšanu — tomēr, bez piespiešanas. Ukraina — nav izņēmums.
 
Visi Maskavas taktiskie soļi — tikai saskaņā ar šo loģiku.
 
Un saskaņā ar šo loģiku, Maskavai ir pilnīgi pie kājas, kā sauc Ukrainas prezidentu, un kāds tur ir politiskais režīms, — kaut, protams, šīsdienas „revolucionāriem” nevajadzētu tik ietiepīgi censties panākt, lai attieksme pret viņu režīmu paliktu biedra Šoigu kompetencē.
 
 
Ar ko mums ir jārēķinās
 
Kā zināms, mēs neesam vieni Visumā. Krievija, kā suverēna valsts un pat kā kodolieroču lielvalsts, ir iestrādāta pastāvošās pasaules kārtības sistēmā. Šī pasaules kārtība ir nepilnīga, pārdzīvo dziļu krīzi, jā un mums tā pavisam nepatīk, — tomēr tā pastāv.
 
Šīs pasaules kārtības ietvaros, konkrētā Ukraina ir suverēna valsts — un šo faktu oficiāli tika atzinusi Krievijas Federācija. Un jebkuras citas suverēnas valsts darbības attiecībā pret Ukrainu (kaut arī pat no Krievijas Federācijas puses) tiek regulētas ar starptautisko tiesību normām.
 
Vēl vairāk, Krievija — tā pati suverēnā valsts, viena no nedaudzām mūsdienu mutuļojošajā pasaulē, kura iestājas tieši par starptautisko tiesību normu prioritāti konflikta jautājumu risināšanai, cienot jebkuras valsts suverenitāti, pat ja Putinam vai Obamam nepatīk muitas režīms.
 
Tas ir tāds princips.
 
Un būtu arī diezgan savādi, ja varena lielvalsts sludinātu vienus principus, taču reāli vadītos pēc citiem, kas būtu īpaši tai personīgi pa klusām izgudroti.
 
Jā, atkārtošos, ka esošā pasaules kārtība ir nepilnīga un netaisnīga. Ne tikai ar  tiem, kuri (ar pirkstu nerādīsim) uzskata sevi „vienlīdzīgāku par citiem” un ļauj sev nerēķināties vispār ne ar kādām starptautisko tiesību normām, nedz arī ar nekādām morāles normām — un mēs to visu redzam Kijevā reālā laika režīmā.
 
Mēs labi saprotam, ka šī agresīvā augstprātība balstās tikai uz „stiprākā tiesībām”. Un  ka spēkam vienmēr atradīsies kāds cits spēks.
 
Mēs redzam, ka turpat pusotru gadu desmitu „cits spēks”, t.i. šajā gadījumā Krievija, pamazītiņām māca saviem partneriem, kuri ir aptrakuši no nesodāmības, konstruktīvam dialogam. Tomēr, tas joprojām notiek tajā pasaules kārtībā, kurā dominē un likumus nosaka viena superlielvalsts: vienkārši mēs „kaut kur dažkārt” to piespiežam ar netīksmi un aizkaitinājumu atzīt sevi par spēlētāju, nevis par cietēju. Atgādināšu: tas viss notiek pasaulē, ko mūsu rietumu partneri uzskata par savu personīgo īpašumu — un būtībā viņi nemaz jau nav tik tālu no patiesībās. Diemžēl.
 
 
Ko mēs varam
 
Mūsu reālās iespējas — politiskās, ekonomiskās, militārās un ideoloģiskās — atbilstoši esošam stāvoklim, salīdzinoši ar konkurentu iespējām ir daudz ierobežotākās un lokālākas. Jā, dažādās pakāpēs — taču bilance tomēr nav mums par labu.
 
Taču galvenokārt mūsu rokas un kājas sasaista ne tikai ekonomiskie rādītāji vai Bruņoto Spēku kaujas gatavība, bet gan Krievijas valsts un Krievijas sabiedrības politiskie raksturlielumi.
 
Mums nav vienotas izpratnes — nedz sabiedrībā, nedz arī valdībā — attiecībā par Eirāzijas integrāciju un par valsts attīstības stratēģiju vispār.
 
Tomēr mums ir „piektā kolonna” — gan sabiedrībā, gan arī valdībā — laba kara apgabala izmēros.
 
Sekojoši, mums nav skaidra, iekšēji nepretrunīga ideoloģiskā projekta — kaut (un pat pirmkārt!) tēlu un terminu līmenī, — pie kura bez mudināšanas tiektos gan Ukrainas, gan arī KF pilsoņi. „Savstarpējā labuma” un „labklājības” imperatīvi lieliski strādā pirmajā integrācijas solī — Muitas savienības solī. Tomēr, stingras globālās ideoloģiskās konkurences ietvaros tie ir sekundāri, tie ir tikai kā kopija, kas pēc definīcijas piekāpjas rietumu oriģinālam.
 
No tā izriet, ka mūsu propagandai nav ko propagandēt — izņemot patiesi triumfālo Olimpiādi, kā arī, mūsu gadījumā, Krievijas un Ukrainas likteņu vēsturisko vienotību. Tomēr tas, kā taisnīgi atzīmē biedrs Marahovskis, acīmredzami nav pietiekami, ne tikai lai dotu pretsparu naidīgas propagandas mašīnai, bet arī lai kaut formāli piedalītos Ukrainas informatīvajā laukā. Pat ko tur runāt par informatīvo lauku — gan pie mums Ukrainā, gan arī pašā KF ir izaugušas paaudzes, kas patiesi uzskata viena otru par „ārzemniekiem”.
 
Jebkurš no jums, godātais lasītāj, papildinās šo īso sarakstu ar saviem personīgajiem ieskatiem.
 
Un jebkurš no jums var personīgi novērtēt to, kas no šī saraksta ir kā nepārveicama barjera, un kas — tikai uz šo brīdi neatrisināts politiskais uzdevums.
 
Un jebkurš no mums var secināt, ka šeit nav nekādas nolemtības — viss ir mūsu rokās un atkarīgs no mūsu gribas. Tostarp — Ukrainas tautas rokās un atkarīgs no tās gribas.
 
 
*  *  *
 
Ir jāatzīmē, ka šo apstākļu gaismā — gan subjektīvo, gan arī objektīvo — Maskavas politika nebūt neizskatās kā zaudētājai. Īpaši, ja to izvērtē nevis mirkļa emociju iespaidā, pat ļoti spēcīgu emociju ietekmē, bet gan no distances. Pie kam saprotot, ka distance vēl nav pārvarēta, ka nekas vēl nav beidzies.
 
Jā, Maskava Ukrainas lauciņā „spēlē ar melnajiem”, savukārt tās konkurenti — „spēlē ar baltajiem”. Tomēr šī partija nebūt nav sākusies vakara, un katrs tās gājiens dažādā veidā maina situāciju — neatkarīgi no secīguma. Kā „eiromaidans” radās kā atbilde uz „eiroasociācijas” izjaukšanu, tā arī gaidāmā Kremļa atbilde neizbēgami radīs jaunu formātu.
 
Pasaules politikas praksē šo taktiku — savas līnijas ieturēšana, izmantojot pat savas vājības un pat konkurentu spēku, — sauc par „Staļina tirgu”.
 
Savukārt, šis „Staļina tirgus” prasa gan pacietību, gan arī precizitāti. Un par tā rezultātu tiek uzskatīts 1945. gada maijs.