Turpinājums. Sākums — šeit.
 
Kāda ir sodīšanas jēga? Kad, ko un kā sodīt? „Ja tu spēj precīzi izprast rīcības pamatus un pievienot tiem tikumu, tu pārspēsi spēcīgāko pretinieku” (Čžuge Ļan).
 
 
„Savējie” un „svešie”
 
Senos laikos bija ļoti viegli atrast svešinieku, kurš nepieder pie cilts. Mēs — cilvēki — dzīvojam alās, bet viņi — būdās, mēs nēsājam ādas, bet viņi valkā kaut kādus zarus. Mēs esam labi, bet viņi — ne. Bargākais sods bija atņemt cilvēkam līdzcilvēku sabiedrību, padzīt viņu no bara pie svešajiem. Atšķirības var būt dažādas: mēs — šīs pilsētas iedzīvotāji, viņi — atbraucēji; mēs — īpašnieki, viņi — algoti darbinieki; mums garšo maizes zupa, viņiem — kvass. Menedžerim ir jāprot konkrētā situācijā definēt sociāli nozīmīgus kritērijus, kas atšķir vai apvieno cilvēkus un atbilstoši saviem mērķiem pasvītrot atšķirības starp cilvēkiem, padarot neiespējamu sadarbību, vai balstīties uz kaut ko, kas viņu apvieno un veicina sadarbību.
 
„Skaldi un valdi” — tas ir ne tikai efektīvs pārvaldes paņēmiens. Pēteris I, veidodams jaunu valsti, izveidoja pārvaldes mehānismu, sadalot sabiedrību savējos un svešajos ar viegli saprotamām ārējām pazīmēm: mēs nēsājam īsus kamzoļus, viņi — garus kaftānus; mēs esam gludi skūti, viņi nēsā bārdas, mēs no rītiem dzeram kafiju, viņi — tēju. Ja ir jāslēpj piederība pie kopienas, ārējo pazīmju vietā tiek izmantoti īpaši paņēmieni, piemēram, masonu slepenās zīmes, kas viņiem ļāva pazīt savējos starp svešiniekiem. Salīdziniet divus cilvēka priekšstatus: „a friend of ours” — „mūsu draugs” un „а friеnd of mine” — „mans draugs”, kas tiek izmantoti, lai atdalītu mafijas ģimenes locekļus no blatnijiem bez piekļuves tiesībām.
 
Plaši pazīstama ir saziņas blokāde, kas noteiktā sabiedrības lokā tiek dēvēta par „omertu” — klusēšanas kodeksu, kas pilnībā aizliedz savējiem kontaktēties ar svešiniekiem, ieskaitot valsti.
 
Šī menedžmenta paņēmiena sociāli tehnoloģiskās būtības izpratne dod iespēju definēt to cilvēku patiesos mērķus, kuri izmanto šo paņēmienu. Šie cilvēki slēpjas aiz sabiedrībai pieņemamiem spriedumiem, taču „nav svarīgi tas, ko viņi saka, svarīgi ir tikai darbi”.
 
 
Izdzīšana no paradīzes
 
Ādams un Ieva tika padzīti no paradīzes par kārtības pārkāpumu. Tas ir otrs senākais soda veids — padzīšana no kāda centra, kas tiek uzskatīts par vērtību. Karaļi attālināja sev nepatīkamus cilvēkus no galma, neērtu ierēdni nosūtīja uz Velnsviņzinkurieni. Šie cilvēki vēl joprojām piederēja pie savējo loka, taču kādam bija atļauts apmesties ciema centrā, kādam citam — tikai nomalē. Sasveicināties ar padotajiem vēsāk nekā parasti — arī tas ir sods — attālināšana no sevis.
 
Attālināšana no kāda centra, izsūtīšana uz perifēriju ir sods, savukārt par apbalvojumu varam saukt pietuvināšanu šim centram. Sun Dzi karavadoni salīdzināja ar uguni — tuvojoties ugunij, cilvēks sajūt siltumu. Taču pārāk tuvu pieiet nevar, jo uguns var arī apdedzināt (vadītājam ir jāsaglabā distance starp sevi un saviem padotajiem).
 
Ja sirds nav iekarota, sodīt nevar, taču, ja tā ir iekarota, nedrīkst nesodīt
 
Ja padoto sirdis nav iekarotas, pietuvināšana vai attālināšana no jums viņiem būs vienaldzīga. Vai jums ir vajadzīga uzslava no cilvēka, pret ko jūs nejūtat nekādu cieņu? Ja nu vēl nāksies attaisnoties citu cilvēku priekšā — sak, jums ar to nav nekāda sakara. Tā ir formāla balva, kas viegli pārvēršas par sodu.
 
Tieši tāpat arī attālināšana no centra, kas netiek uzskatīts par vērtību, ir vienīgi formāls sods: „suns rej, bet karavāna iet tālāk”, bet sodītais darbinieks vēl kļūst par „varoni” kolēģu acīs. Šajā gadījumā mēģinājumi sodīt vai apbalvot liecina par vadītāja zemo kvalifikāciju un lielā mērā kaitē viņa autoritātei.
 
Kad padoto sirdis ir iekarotas, viņi ir jāsoda (soda nenovēršamības princips). Parasti cilvēki dara tikai to, kas dod viņiem maksimālu labumu. Nesodītam padotajam rodas kārdinājums izvēlēties rīkojumus, kas ļaus viņam tuvoties vadītājam, un viņš var nebūt gatavs izpildīt jebkuru vadītāja rīkojumu.
 
Arī piedot nedrīkst. Piedot vienam — nozīmē pamudināt citus. Ja nu jūs izmantojat piedošanu — apžēlošanu, tad vienīgi pēc trešo personu lūguma. Sodu atlikt nedrīkst. Tiek sodīts cilvēks, kurš izdarījis pārkāpumu. Taču, paejot laikam, atlikto sodu var saņemt pilnīgi cits cilvēks, kuram ar iepriekšējo kopīgs tikai ķermenis.
 
Soda atlikšana kā vadītājam paklausīgo padoto audzināšanas paņēmiens ir ļoti populāra Latvijas birokrātijā. Šādā menedžmenta sistēmā nav iespējams izvairīties no pārkāpumiem. Ierēdni ar nodomu nesoda ne par pirmo, ne arī par nākamajiem pārkāpumiem — rezultātā parādās likumīga iespēja viņu sodīt jebkurā laikā. Sajūtot atliktā soda Damokla zobenu, viņš izpildīs jebkuru augstākstāvošā priekšnieka prasību.
 
Kā rīkoties gadījumā, ja padoto sirdis vēl nav iekarotas, taču pārkāpumi jau ir izdarīti? Iespējams sodīt tikai par jūsu priekšgājēja noteikto likumu pārkāpumu.
 
Neapšaubāmi, sods nav īstais pamats triumfam, taču tā nav arī jūsu cietsirdības izpausme. Uzliekot sodu, menedžeris jūt līdzi sodītajam darbiniekam, tāpat kā tēvs, kurš soda savu dēlu un jūt viņam līdzi.
 
 
Iespējamais risinājums
 
Pastāv tradīcija „pasēdēt kopā” par godu kādiem svētkiem, dzimšanas dienai vai citam gadījumam. Jūs šādā pasākumā saskatāt divus pārkāpumus: darba telpu izmantošana neparedzētiem iemesliem bez jūsu atļaujas, turklāt vēl darba laikā. Tamlīdzīgu pasākumu sankcionēšanas kārtība jums nav zināma, taču iespējams pieņemt, ka tādas nemaz nav — pie jums neviens nav griezies pēc atļaujas. Taču padoto sirdis vēl nav iekarotas, jūsu un viņu priekšstati par kārtību atšķiras, un jūs nevarat sodīt par pirmo pārkāpumu, nezaudējot savu autoritāti.
 
Tomēr iekšējās darba kārtības tipiskie noteikumi jūsu uzņēmumā, tāpat kā jebkurā citā, neparedz tamlīdzīgus pasākumus darba laikā. Kad saņemti paskaidrojumi par notikušo, jūs sodāt nodaļas priekšnieku par šo neapstrīdamo kārtības pārkāpumu. Vienlaikus jums parādās iespēja iepazīstināt viņu ar jūsu priekšstatiem par kārtību un jūsu viedokli par tamlīdzīgu neformālu darbinieku saietu organizēšanu ārpus darba telpām.
 
Kā iespējamo alternatīvu jūs piedāvājat organizēt kārtējo svētku pasākumu tuvējā kafejnīcā vai kāda darbinieka vasarnīcā. Arī jūs ar prieku piedalīsieties pasākumā, pat palīdzēsiet to organizēt. Nākamreiz ar jūsu vietnieku atbalstu darbinieki tiksies tajā pašā vai kādā citā vietā, piemēram, „pie dabas krūts”. Acīmredzamas aizņemtības dēļ jūs esat spiests atteikties no līdzdalības šajā pasākumā. Gan jūs, gan firmas vadība atbalstāt arī nākamo tikšanos, taču piedāvājat darbiniekiem visu organizēt pašiem. Ja arī pēc tam darbinieku draudzīgu tikšanos „tradīcija” neizzudīs, tad jāsaka, ka jums ir paveicies — jums ir draudzīgs kolektīvs, un atliek tikai novēlēt, lai „tradīciju” ievērošana nekaitētu ne viņu veselībai, ne jūsu darbam.
 
 
 _______________________________
„Spiediens tikai pasliktina situāciju” — Mērfija termodinamikas likums



Turpinājums sekos.