Intervijas priekšvārds

Jaunākie Krimināllikuma grozījumi mums visiem ir gan milzum svarīgi, gan arī nesaprotami. Tāpēc intervijai ar Judina kungu es gribētu sniegt priekšvārdu — paskaidrot, kas tad īsti ir noticis.
 
Līdz šim Krimināllikuma 74.1 pants skanēja tā:

“Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana.

Par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku slavināšanu vai īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku noliegšanu vai attaisnošanu — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar piespiedu darbu.”
 
15. maijā šīs pants tika pieņemts jaunā, ievērojami garākā redakcijā:

“Par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku slavināšanu vai īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma, tai skaitā PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu vai rupju noniecināšanu — …” tālāk — bez izmaiņām.
 
Faktiski likumā ir divi jauni jēdzieni. Cilvēki pamatīgi uzjautrinājās par vienu no tiem — bēdīgi slaveno trivializēšanu. Patiesībā šis termins ir cēlies no Latvijai saistošā ES Pamatlēmuma. Ja nepildīs, no 1. decembra Eiropas Komisijai būs tiesības uzsākt procesu pret Latviju, kura rezultātā gaidāmas sankcijas.

Neko briesmīgu šie jaunumi nesola. Trivializācijas (latviešu valodā šis termins tulkots kā noniecināšana, savukārt krievu valodā kopā ar Andreju Judinu to pārtulkojām kā „уничижение” vai „пренебрежение”) kriminalizācija ir dabiska.

Par nepareizu es uzskatu pašu ideju sodīt par viedokli: vārda brīvība paredz, ka muļķim ir tiesības stāstīt muļķības, nelietim — nelietības. Nu, bet ja jau likums pašlaik aizliedz, piemēram, slavināt, noliegt vai attaisnot Holokaustu, tad jau būtu loģiski, ja tiktu aizliegta nevērīga attieksme pret to — kā pret kādu sīkumu, vai ne?

Tiesa, biedra Staļina pielūdzējiem gan tagad vajadzētu būt piesardzīgākiem. Viņu vidū visai plaši izplatīts viedoklis: sak, slikti, protams, ka miljoniem cilvēku ne par šo, ne par to gājuši bojā, toties tika uzcelta varena lielvalsts. To tagad būs iespējams traktēt kā noziegumu pret cilvēci noniecināšanu.

Prezidents ir paziņojis, ka viņš šo likumu parakstīs, un tas ir labi.

Lieta tāda, ka gadījumā, ja viņš to nosūtītu atpakaļ uz Saeimu, iespējams, kļūtu vēl sliktāk: deputāti varētu atgriezties pie 83.1 panta, kas tika pieņemts otrajā lasījumā, taču likuma galīgajā redakcijā tomēr nebija iekļauts.

„PSRS un nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publiska noliegšana, attaisnošana, slavināšana un trivializēšana.

Par PSRS vai nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai rupju trivializēšanu — soda ar ...”.

Par laimi, no šī panta pāri palikusi tikai norāde uz Latvijas Republiku kā cietušo — 74.1 p. jaunajā redakcijā. Pret šī panta pieņemšanu iebilda saprātīgie iekšlietu un ārlietu ministri — Kozlovskis un Rinkēvičs. Taču šajā laikā ir izjukusi viņu Reformu partija, un viņi tagad ir Judina partijas biedri. Vai viņi spēs jaunajos apstākļos saglabāt savu uzstājību?
 
Nu, bet tagad pāriesim pie pašas intervijas.

Lasiet uzmanīgi — mans sarunbiedrs ir pārliecināts par to, ka, saskaņā ar pašlaik spēkā esošo likumu, jau tagad ir aizliegts novērsties no vienīgā pareizā viedokļa par noteiktiem vēsturiskajiem notikumiem vai situāciju mūsdienās!

Nedrīkst attaisnot ne tikai Latvijas iekļaušanos PSRS sastāvā 1940. gadā vai hitleriskā karaspēka ienākšanu Latvijā 1941. gadā, bet arī Uzvaru — galu galā arī PSRS 1944. — 45. gadā šeit ienāca kā agresors. Nedrīkst attaisnot Krimas pievienošanu Krievijai — arī tur taču ir notikusi agresija!

Un visā šajā lietā kaut kas ir jādara. Protams, nekad neizdosies iesēdināt visus, kas svin svētkus 9. maijā vai kopā ar Krimas iedzīvotājiem priecājas par pārmaiņām viņu liktenī. Taču, kamēr Andreja Judina traktējums netiks autoritatīvi noraidīts, ikvienam no mums tagad draudēs krimināls sods. Viņš taču nerunā tukšus vārdus — viņa rīcībā ir Drošības policijas vēstule ar atbilstošām saistībām. Izskatās, ka specdienesti ir pretojušies, taču galu galā viņiem tomēr ir saistītas rokas.

Tāpēc es piedāvāju iespēju atgriezties pie mūsu Priekšsēdētāja idejas.

Paziņojuma tekstu gan nāksies mainīt, taču pati ideja ir pilnīgi pareiza: panākt tiesu pār mums, citādi domājošajiem. Judina kungs iesaka neuzsākt eksperimentus ar likumu, tomēr pamēģināt gan vajadzētu.

Pirmdien no Ķīnas atgriežas Aleksejevs. Līdz viņa ierašanās brīdim mums vēl ir laiks apspriest ideju „melnrakstā”. Pēc tam stāsies spēkā likums, un varēsim sākt. Kurš ir gatavs pieteikties?
 
 



15. maijā Saeima pieņēma dažādi interpretējamus Krimināllikuma grozījumus. Sarunu ar Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas vadītāju Andreju Judinu sāku ar jautājumu:
 
— Kad grozījumi stāsies spēkā?

— Tuvākajā laikā. Likumu vēl parakstīs prezidents, pēc tam tas tiks oficiāli publicēts...
 
— Tas ir labi. Tātad es varu mierīgi uzdot jautājumus, nebīstoties netīšām slavināt vai attaisnot kādu noziegumu...

— Jūs neesat pirmais žurnālists, kurš izsaka tamlīdzīgas bažas. Taču patiesībā nekas nav principiāli mainījies. 74.1 pants, kas paredz atbildību par genocīda, noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru vai kara noziegumu publisku slavināšanu, noliegšanu vai attaisnošanu, likumdošanā ir iekļauts kopš 2009. gada. Tagad tas ir tikai nedaudz mainījies. Saeima ir precizējusi tā interpretāciju, akcentējusi, kas īsti ir domāts ar PSRS un nacistiskās Vācijas noziegumiem pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem, kā arī citas pārkāpuma formas ir papildinātas arī ar noniecinošu attieksmi pret šiem noziegumiem.
 
— Taču sākotnēji jūs plānojāt aizliegt arī Latvijas okupācijas noliegšanu...

— Nē. Runa bija par atbildību par PSRS un nacistiskās Vācijas agresijas pret Latvijas Republiku noliegšanu, slavināšanu vai attaisnošanu. Otrajā lasījumā likuma tekstā patiešām parādījās atbilstošais jaunais pants 83.1. Mēs uzskatām, ka tamlīdzīgas darbības ir bīstamas, jo rada nesaskaņas sabiedrībā. Taču tālākajā darbā eksperti, arī Drošības policija, paskaidroja, ka jau patreizējā likumdošana paredz sodu par šādām darbībām. Tāpēc mēs tikai precizējām 74.1 pantu.
 
— Kas jūsu izpratnē ir agresija? Vai 1940. gada notikumi?

— Agresijas jēdziens ir visai precīzi skaidrots starptautiskajās tiesībās. Izstrādāts starptautiskās krimināltiesas nolikums, kurā par noziedzīgām ir atzītas vienas valsts agresīvas darbības attiecībā pret citu valsti. Savukārt Latvijas un Padomju Savienības attiecībās tika pārkāpta arī 1933. gadā abu valstu parakstītā starptautiskā konvencija par agresijas nepieļaujamību.

Jāpiebilst, ka par agresiju jāuzskata ne tikai PSRS darbības. Agresija saskatāma arī Irākas rīcībā pret Kuveitu, un Krievijas patreizējo rīcību Krimā arī iespējams interpretēt kā agresiju.

— Tātad cilvēks, kurš publiski atzīst par labu Krievijas rīcību Krimā, pašlaik var tikt saukts pie atbildības?

— Šobrīd es negribētu izvērtēt konkrētas tiesiskās situācijas. To var darīt tikai tiesa. Tiesai ir svarīgs gan paziņojuma konteksts, gan apstākļi, kuros tas izdarīts.
 
— Bet kā tad ar 1944.-45. gg. notikumiem — laiku, kad PSRS atbrīvoja Latvijas teritoriju no nacistiem? Vai tā arī bija agresija?

— No visas sirds cienu visus Otrā pasaules kara dalībniekus. Diemžēl viņi pašaizliedzīgi cīnījās totalitāro režīmu pusē. Tāpēc atbilde uz jūsu jautājumu būs apstiprinoša: no Latvijas Republikas viedokļa, gan 1941. gadā, gan laikā no 1944. līdz 1945. gadam viens agresors nomainīja otru. PSRS taču neaizgāja no Latvijas teritorijas, pat ne tādā mērā, kā aizgāja no Austrumeiropas valstīm, pārvēršot tās par saviem formāli neatkarīgajiem satelītiem.
 
— Tomēr dīvaini ir tas, ka nav nekādas tiesībaizsardzības prakses. Internetā un presē pastāvīgi nākas saskarties ar izteikumiem par to, ka 1940. gadā nekādas agresijas nav bijis, ka latviešu tauta ir izdarījusi revolūciju un labprātīgi izlēmusi iestāties Padomju Savienībā vai Latvijas valdība pati devusi piekrišanu padomju armijas ienākšanai valstī.

— Ar šo jautājumu vajadzētu vērsties Drošības policijā. Patiešām, laikā, kopš 74.1 panta pieņemšanas, uz tā pamata likumīgu spēku ieguvis tikai viens tiesas spriedums, taču arī tajā gadījumā jautājums neskāra agresiju. Šķiet, viņi pakāpeniski apzinās likumā atrunāto darbību sabiedriskās bīstamības pakāpi. Pašlaik mums ir tieši norādīts, ka uz šādām darbībām attiecas 74.1 pants.
 
— Jūs no Saeimas tribīnes brīdinājāt savus oponentus par to, ka neiesakāt eksperimentēt ar likumu, un norādījāt, ka par viņu darbībām gaidāma atbildība. Vienlaikus jūs nevēlaties paskaidrot, kādas tieši darbības ir uzskatāmas par noziedzīgām.

— Es cenšos to paskaidrot, arī pašlaik, sarunā ar jums. Diemžēl mūsu sabiedrībā ir sastopami cilvēki, kam dīvainu prieku sagādā iespēja paņirgāties par savu valsti. Pie tam viņi bīstas pārkāpt likumu. Tādiem cilvēkiem es palīdzēt nevēlos — būs labāk, ja viņi izturēsies mazliet savaldīgāk.
 
— Bet tādējādi jūs ierobežojat vārda brīvību...

— Vārda brīvība nav absolūta vērtība. Sabiedrībai ir tiesības to ierobežot savās likumīgajās interesēs. Šajā gadījumā runa ir par centieniem izvairīties no nesaskaņu radīšanas.
 
— Skaidrs. Taču situācijā, ja cilvēki nezina, ko drīkst, ko — ne, viņi dabiskas piesardzības apsvērumu dēļ izvairīsies no daudznozīmīgām situācijām. Neviens nevēlas riskēt ar kriminālizmeklēšanu. Galu galā, Latvijas Satversmes 90. pants pauž, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

— Patiesībā atbildes uz daudziem jautājumiem jau ir sniegtas. Piemēram, Kononova process. Šajā lietā ir arī Strasbūras tiesas lēmums. Tas parādīja, ka kara noziegumus izdarīja PSRS pusē karojušie. Precedentu ir radījis arī Satversmes tiesas spriedums jautājumā par Robežu līgumu, kā arī Strasbūras tiesas lēmums Ždanokas lietā.
 
— Lūdzu, precizējiet: kas tieši lēmumos par robežām un Ždanokas lietā ir aktuāls mūsu sarunas kontekstā.

— Šajos lēmumos sniegts vēsturisko notikumu vērtējums, kas ir guvis juridisku spēku, pateicoties tiem.
 
— Vai jūs neuzskatāt, ka šis likums ir pretrunā Satversmes 92. pantam, kurā nepārprotami noteikts, ka neviens nevar tikt atzīts par noziedznieku bez tiesas lēmuma? Savukārt likums ļauj sodīt cilvēku par to, ka viņš attaisno rīcību, ko neviena tiesa nav atzinusi par noziedzīgu.

— Tādas pretrunas es nesaskatu. Šobrīd mēs nevaram ierosināt krimināllietas daudzu padomju un vācu okupācijas epizožu sakarā, ņemot vērā to, ka gandrīz visi potenciālie noziedznieki ir miruši. Bērtuļa nakts bija noziegums, vai ne? Tomēr neviens no tolaik izdarīto slepkavību organizatoriem un izpildītājiem nav saukts tiesas priekšā! Tāpēc iesaku iepazīties ar starptautisko tiesību dokumentiem un tiesu spriedumiem, kas stājušies spēkā līdzīgās lietās.
 
— Sakiet, kāpēc likumā nav minēti Latvijas Republikas izdarītie noziegumi pret cilvēci? Pagājušajā nedēļā apritēja Ulmaņa apvērsuma gadadiena. Latviešu presē lasīju vairākus rakstus, kuros saskatāma viena vienīga trivializācija, tas ir, cilvēku likteņu rupja noniecināšana: nu labi, daži simti cilvēku ne par šo, ne par to tika iesēdināti nometnē, bet ne jau ilgu laiku. Toties valstī tika ieviesta kārtība.

— Pamatots jautājums. Jūs droši varat griezties Drošības policijā. Viņu pienākums būs veikt jūsu pieminēto materiālu analīzi. Pilnīgi iespējams, ka tie pārkāpj likumu. Taču katrā atsevišķā gadījumā ir jāveic izmeklēšana, kas dos atbildi, vai patiešām lietā ir atrodams nozieguma sastāvs.
 
— Sakiet, vai Irinas Jarovas vārds jums ir pazīstams?

— Nē. Kas viņa ir?

— Jūsu kolēģe — Krievijas Valsts Domes deputāte. Viņa ir labi pazīstama kā vairāku tiesībsargājoša rakstura likumprojektu autore. Piemēram, nesen saskaņā ar viņas ieteikumu parlaments pieņēma likumu par atbildību nacisma reabilitācijas lietās.
Krievijas demokrātiskā opozīcija uzskata, ka šādi likumi ierobežo diskusijas brīvību par jautājumiem, kas saistīti ar valsts vēsturi. Par to „Эхo Москвы” mājaslapā rakstīja pazīstamais žurnālists Matvejs Ganapoļskis.

— Diemžēl man nepietiek laika sekot likumu pieņemšanas procesam Krievijā. Kas attiecas uz Krievijas demokrātiem, jāsaka, ka par situāciju Latvijā viņi nav informēti pietiekamā mērā. Viņi taču nelasa materiālus latviešu valodā, tāpēc informācija tiek iegūta no mūsu preses krievu valodā, bet šeit iespējamas grūtības ar tulkojumu. Man šķiet, viņi saprastu mūsu bažas, kas novedušas pie šī likuma izstrādes.