Nu, un kā tad dzīvot tālāk?

06.12.2013

Jevgēņijs Gombergs
Латвия

Евгений Гомберг

Убежденный рижанин, инженер-электрик по АСУ

S-klasse sabiedrība

Jūtos neomulīgi

S-klasse sabiedrība
  • Diskusijas dalībnieki:

    90
    746
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ
Jevgēņijs Gombergs, Fe ll, K F, Sergejs Vasiļjevs, Александр Рудиш, Дарья Юрьевна, Борис Марцинкевич, Михаил Герчик, Лилия М, Vadims Gilis, Лилия Орлова, Глеб Кахаринов, Aleksandrs Giļmans, George Bailey, Zilite ~~~, Мучитель Накачался, Эрик Снарский, доктор хаус, Mister Zzz, Геннадий Прoтaсевич, Aleks Kosh, Jevgeņijs Ivanovs, Димитрий Добрынин, Pāvels Tokarenko, Андрей (хуторянин), Владимир Бычковский, Konstantīns Čekušins, Леонид Соколов, Александр Кузьмин, Евгений Лурье, M&M’s M&M’s, Ed Dantes, Борис Бахов, Сергей Т. Козлов, Игорь Буш, Maija Vainst, Timber ***, Леонард Янкелович, Aleksandrs Ļitevskis, Иван Kазакевич, N-тропик ., Вячеслав Штейнгардт, Марк Козыренко, Юр-юр Noname, Дмитрий Моргунов, Елена Корджева, Марина Феттер, Константин Гайворонский, Ludmila Gulbe, Игорь Маршенин, Игорь Рудзитис, Ольга  Шапаровская, Олег Синяев, Ernest Zariņš, Антон Бутницкий, Товарищ Петерс, Marija Iltiņa, Александр Соколов, Александр Артемьев, Dieu Donna, Константин Рудаков, Леонид Радченко, Илья Нелов (из Тель-Авива), Александр Харьковский, Песня акына, Ирина Кузнецова, Галина Васильева, Garijs Gailīts, Светлана Штонда, Oļegs  Ozernovs , Дмитрий Болдырев, nekas negro, Евгений Андреев, Александр Ли, Борис Ярнов, Сергей Леонидов, Анатолий Первый, Mister Twister, irina zora, Константин Соловьёв, Александр  Сергеевич, Aisek Brombergs, Вячеслав Коновалов, Сергей Радченко

Godātais Priekšsēdētāja kungs,

Komentārā manam rakstam „Pērtiķu planēta” (IMHOclub 02.12.13) Giļmana k-gs raksta (saīsināts):

„Mans draugs ir dzimis un līdz 45 gadu vecumam dzīvojis namā Vaļņu ielā 3. Māja tika denacionalizēta (...) pēc tam ieradās jaunais īpašnieks un visiem norādīja uz durvīm. Protams, izdevumiem netika dota ne kapeika (...) Par nama saimnieku kļuva godātais spīkers (...) Savukārt mans draugs tolaik bija deputāts. No deputātošanas brīvajā laikā viņš Cilvēktiesību aizsardzības komitejā bez maksas deva jurista padomus tādiem pašiem aizvainotajiem.”

Tā kā apgalvojumi „izdevumiem netika dota ne kapeika” un „visiem norādīja uz durvīm” ir melīgi, es pieprasīju, lai Giļmana kungs atvainotos, un apsolīju sadot viņam pa purnu. To es nožēloju un atvainojos. 

Giļmana kungs atbildēja (dažādi komentāri): 

•    Neviens taču jūs nespieda pirkt mājas un dzīt ārā cilvēkus, kuri tajās bija visu mūžu nodzīvojuši.
•    Tāda rīcība ir amorāla. 
•    Ko jūs tā uztraucaties?
•    Bļin, mēs nu gan esam varen lepni! 

Priekšsēdētāja k-gs, Jums šis stāsts ir zināms jau kopš tiem laikiem, un Giļmana kungs, kad Jūs viņu pieķērāt, “atcerējās”, ka deputāts tomēr saņēma naudu par dzīvesvietas maiņu. Savu atzīšanos viņš noslīcināja spriedelējumos par to, cik “priecīgi es esot licis lietā” netaisnīgo likumu par privatizāciju un nožēlojamo kompensāciju. 

Šķiet, Giļmana kungs un viņa draugs, Rīgas domes deputāts, PCTVL partijas biedrs Genādijs Kotovs, šo difamāciju uztur jau desmit gadus. Pietiek.

Uzskatu par nepieciešamu paziņot portālam: 

1.    Namu Vaļņu ielā 3 es iegādājos par tirgus cenu 2002. gadā. To pārdeva saimnieks, kurš to bija saņēmis denacionalizācijas rezultātā. 

Pirkuma darījuma brīdī namā vēl bija četri dzīvokļi ar „padomju” īres līgumiem, kuru iemītnieki vēl nebija izmitināti. Likums neļauj nevienam „norādīt uz durvīm”, ir jāpanāk vienošanās. 

2003. gadā denacionalizēto namu iedzīvotāju izmitināšanas tirgus cena veidoja 100 – 150 dolārus par kvadrātmetru, neatkarīgi no iemītnieku skaita. Visiem nama iedzīvotājiem tika piedāvāta kompensācija – aptuveni 200 dolāri par kvadrātmetru. Starp citu, kad pirku namu, cena veidoja apmēram 500 dolārus. Piekrita visi, izņemot Kotovu. Kotovs sāka draudēt ar ilggadējām tiesām un publisku apkaunojumu. 

2.    Tādā veidā es „visiem norādīju uz durvīm, izdevumiem nedodot ne kapeikas”:
 
Dzīvokļa Nr. Platība, m2 Apmaksas diena Summa, USD
15 38,79 29.11.2002 8000
23 37,7 01.08.2002 8000
22 98,5 13.01.2003 20000
20 102,3 27.05.2003 17500

Šīs summas tika izmaksātas īrniekiem par īres līgumu laušanu. 

Giļmans raksta: „Es zinu, ka likums namīpašniekam ļauj izmitināt iedzīvotājus, nenodrošinot dzīvojamo platību, vienā vienīgā gadījumā – kapitālā remonta gadījumā. Tāpēc viņš [Kotovs] izraudzījās pareizu taktiku – sāka stiept gumiju. Namīpašnieks zaudē laiku un kļūst arvien dāsnāks. To pašu viņš pamatoti ieteica arī vecenītēm.”

Meli. Saskaņā ar noteikumiem, kapitālā remonta situācijā Kotovam tika piedāvāts līdzvērtīgs dzīvoklis Rīgas centrā – Kr.Barona un Elizabetes ielas stūrī, kur īres noteikumi bija tādi paši, kā namā Vaļņu ielā 3 (vēstules kopiju pievienoju). Kotovs atteicās (starp citu, līdz ar to viņš zaudēja iespēju tiesāties), jo gribēja saņemt dzīvokli savā īpašumā. Vēstulē (arī to pievienoju) Kotovs piekrita pārcelties uz divistabu dzīvokli mikrorajonā, taču prasīja lielāku naudas summu, kaut arī ar piedāvāto pietika, lai nopirktu divistabu dzīvokli Purvciemā. 

Beidzot es „izsaucu uz skolu vecākus” – uzaicināju pie sevis Tatjanu Ždanoku un apsolīju, ka pastāstīšu viņas vēlētājiem par to, kā deputāts, kurš sniedz konsultācijas „tādiem pašiem netaisnīgi pazemotajiem”, atsakās no 20 tūkstošiem, jo ar to esot par maz. Izdzirdējusi šo summu,, Tatjana Arkadjevna sašutumā aizrijās ar tēju – viņa pati taču bija viena no tiem, kam „parādīja uz durvīm”. Kur tajā laikā bija šis „konsultants”?

Astoņus mēnešus vēlāk es atteicos no izteiktā piedāvājuma izmaksāt 20 000 dolārus, novērtēju dolāros izsūktās asinis, brīdināju Kotovu, ka „pieaugošais dāsnums” būs atgriezeniski proporcionāls patērētajam laikam un ieslēdzu laika atskaiti. Kad summa sasniedza 17 500 dolārus, Kotovs piedāvājumu pieņēma un atveda māti, kura parakstījās par naudas saņemšanu (kvīts kopiju pievienoju vēstulei). Nezinu, kāpēc viņš atveda māti. Varbūt tāpēc, lai vēlāk varētu godīgi melot, ka nav dabūjis ne kapeiku. 

Ja Kotovs „stiepa gumiju” pēc Giļmana padoma, tad nu gan draugs viņam ir sniedzis lāča pakalpojumu. Droši vien tieši šīs naudiņas viņam pietrūka, lai atrastu pieklājīgu mitekli.

3.    Nesen nācās rakstīt par kādu bijušo deputātu. Nu, tagad runa ir par divām bijušajām partijas „lokomotīvēm”. Labi zināms, ka „bijušo politiķu nav”. Tā nu arī Giļmans turpina rakstīt politiskos apskatus, ar nožēlu piezīmējot, sak „es, protams, neesmu nekāds Ļeņins...” 

Viena no atšķirībām starp inteliģentu cilvēku un politiķi ir prasme atvainoties. Īstu sajūsmu rada pieredzējušā partijas polemiķa prasme bez jebkādas pārejas no „neiedeva ne kapeikas” pāriet pie „neiedeva pietiekami daudz” un tūlīt pat likt lietā augstos ideālus: „Jūs patiešām izdzināt cilvēku uz ielas, jo 20 000 dolāru nevar aizvietot Dzimteni.” Nu, bet piecdesmit? Bet villa Nicā? 

Par to visu ir jāturpina rakstīt, jo kotovi un viņiem līdzīgie, kuri „Cilvēktiesību aizsardzības komitejā sniedza konsultācijas tādiem pašiem neaizsargātajiem”, vēl līdz šim ir sociāli bīstami. Vēl joprojām cilvēki cieš no viņu politikas sekām, pat neapjaušot, kas tad īsti viņiem ir sniedzis tādu pakalpojumu. 

Iedzīvotāju izmitināšanai es izdevu vairākus simtus tūkstošu latu. Minēšu kādu absolūti korekta un sociāli taisnīga risinājuma piemēru Kotova-Giļmana garā. Nama Gogoļa ielā 4/6 iedzīvotājiem es izmaksāju kompensāciju aptuveni trīsdesmit ģimenēm. Daudz vai maz es samaksāju? „Vienošanās ir divu pušu nepretošanās produkts.” Cilvēki saņēma naudu un nopirka sev dzīvokļus. 

Četras ģimenes no nama Gogoļa ielā 4/6 no kompensācijas atteicās. Ārā neviens netika dzīts. Tā nu viņi dzīvo jau astoņus gadus, nelaimīgie Kotova-Giļmana „pareizās gumijas stiepšanas taktikas” upuri. Dzīvo pussagruvušos visu aizmirstos graustos, jo mēs nevaram pilnā mērā uzturēt milzīgu namu dažu cilvēku dēļ. 

Vai kotovi vispār ir pārdomājuši, ko tad īsti „kompensēja” namīpašnieki? Pēc būtības, valsts uzlika par pienākumu privātajiem uzņēmējiem kompensēt zaudējumus, ko iedzīvotājiem radīja likums par privatizāciju. Tā iesēdināja mūs vienā laivā ar iedzīvotājiem un lika uzņemties visas saistības. Tas ir likuma kārtā pacelts noziegums. Tā nu mēs nesām atbildīibu. Kā nu kurš prata. 

Taču namīpašnieka pienākumos izmitināšana neietilpa! Toties ir iespēja nospļauties, piešķirt objektam „ilgtermiņa investīciju” kategoriju un pārvilkt krustu pāri. Vai vairākus krustus – aizklapēt ciet logus. 

Paši kotovi dzīvo nelielos, taču siltos dzīvoklīšos, kas pieder viņiem pašiem. Viņu upuri mitinās aukstumā, paši savos netīrumos, taču viņi paši to izvēlējās, kotovu mudināti. Viņi iestājās rindā jau tad, kad kotovi vēl bija deputāti, un gaida dzīvokļus no Rīgas domes, jo kotovi taču ir parādījuši viņiem izeju. Starp citu, diezin vai kotovi ir paskaidrojuši to, ka sociālie dzīvokļi īpašumā piešķirti netiek. 

Mēs labi zinām, kā dome piešķir dzīvokļus – departamenta vadītāja Ārija Stabiņa ir izsludināta starptautiskajā meklēšanā. Vai daudzi iedzīvotāji sagaidīs? Kurš šiem „veiksminiekiem” atdos gadus, ko viņi pēc kotovu ieteikumiem ir pavadījuši graustos? Cik daudzi vārda tiešā nozīmē atdos dzīvību cīņā ar ienaidnieku – namīpašnieku? Šodien pastāv tikai divi varianti – dome dod dzīvokļus vai arī apdzīvotās mājas izmirst dabiskā ceļā. Pašlaik uz priekšu virzās tikai otrais scenārijs.

Iedzīvotājus pieņemts uzskatīt par netaisni pazemotajiem upuriem. Namā bija pierakstīts „likteņa varā pamestais” vectētiņš Mihailovs. Kad dzīvoklis bija pārdots, viņš paziņoja, ka viņa paraksts līgumā ir viltots, uzlika dzīvoklim arestu, lai mēs nevarētu rīkoties ar māju un sekmīgi „stiepa gumiju” astoņus gadus. Tagad viņš ar tiesas izpildītāja starpniecību maksā man no pensijas 2000 latus – tiesas izdevumus. Droši vien stāsta, kā es viņu aplaupot. 

Neviens netraucēja Kotovam palikt „dzimtenē”, neviens nespieda ņemt „nožēlojamo kompensāciju”. Dzīvotu vēl šobaltdien aizklapētā mājā pilsētas centrā. Kā mēdz teikt, you must practice what you preach. Rīkojies saskaņā ar saviem sprediķiem. Taču pagalmiņa ar Zelta bruņinieku tādā gadījumā nebūtu. 

Priekšsēdētāja kungs, Giļmana k-gs portālā ir publicējis melīgus paziņojumus, kas ceļ man neslavu. Izvairīgā, neveiklā un agresīvā taisnošanās mani neapmierina. Uzstāju, ka nepieciešama atvainošanās tādā formā, kas mani apmierina. Uzticu jums tās saskaņošanu atbilstoši portāla noteikumiem.

4.     Un vēl kas.

Portālā IMHOclub esmu no pirmās dienas, pirmo izlaidumu atklāja mana publikācija. 

Man šķita, ka divdesmit gadu laikā uzkrātā komersanta pieredze varētu ieinteresēt lasītājus, būt noderīga. Bieži vien nākas sastapties ar to, ka žurnālisti neizprot to, kas paveras, parokoties mazliet dziļāk, it īpaši, ja runa ir par biznesa filozofiju. Savukārt uzņēmēji nevēlas, neprot vai neuzskata par vajadzīgu rakstīt. Esmu pacenties aizpildīt šo nišu. 

Korī es nedziedu. Rakstīt sēžos tikai tajā gadījumā, ja redzu: publiskajā diskusijā nav atskanējuši apsvērumi, kas uzņēmējam šķiet acīmredzami. Gandrīz visas savas publikācijas esmu atdevis portālam. 

Taču pēdējā laikā arvien biežāk parādās doma: kā priekšā es īsti, piedodiet, kaisu pērles? Vai tiem, kam svarīgi ir nevis tas, „ko raksta”, bet gan „kas raksta”? Tiem, kas manus rakstus uzskata tikai par iemeslu paņirgāties par autoru? Varbūt vajadzētu rakstīt kādam portālam, kura lasītāji ir tolerantāki? 

„Es ceru, ka denacionalizēto namu pārpircēji tiks atzīti par līdzvainīgiem noziegumā, kas nodarīts pret Latvijas tautu, gluži kā zagtu mantu uzpircēji.” Nu, kā? Ņirgājas, vicinot kumačus. Nelabi metas. Komunisti un proletariāts arvien stingrāk sagrābj varu portāla diskusiju telpā. Atzīšos: šī iemesla dēļ portālā publicēto lasu arvien retāk, tikai rakstu vēl joprojām – laikam jau inerces dēļ. 

Giļmana kungs raksta: „Nekādu komunistisko ideoloģiju es nesludinu. Atzīstu, ka jebkādi mēģinājumi dzīvot pretēji tirgus likumiem ir bijuši neveiksmīgi. Taču tāpēc vien iespaids par jūsu šķiras pārstāvju uzvedību neuzlabojas.”

Tā uzreiz nemaz nevaru atcerēties kādu citu (izņemot komunistus), kurš vēl būtu dalījis cilvēkus šķirās. Jebkurā citā gadījumā būtu ar interesi paklausījies, kas tā tāda par „šķiru sabiedrību Latvijā”, kādas šeit ir šķiras, kādas ir to pazīmes, kad un kā tās veidojušās, vai Latvijā ir šķiru cīņa, kas šobrīd ir proletariāta lomā, neskaitot Maxima kasieres. Kas tā tāda – „jūsu šķira”? Vai tie, kas braukā ar S-klasse? Un kurā brīdī Giļmans mūs ir sasēdinājis dažādās šķirās?

„Kapitālisms ir riebīga sabiedriskā iekārta,” raksta nekāds Ļeņins. Nu, man tas patīk, es esmu kapitālists līdz sirds dziļumiem. Nav jāsitas ar pieri sienā kadru daļā, no kurienes met lejā pa kāpnēs saskaņā ar piekto aili. Iespējams nodibināt savu uzņēmumu, nopelnīt daudz naudas, daudz zaudēt, izdomāt interesantu darbu desmitiem cilvēku, maksāt viņiem labu algu, būvēt skaistas mājas un pieminekļus, kļūt par lugu producentu, dzīvot pie jūras, braukt labā mašīnā, publicēt rakstus internetā. Laikā, kad Giļmans pūta cilvēkiem miglu acīs no partijas tribīnes, es strādāju un pelnīju, un mans vienīgais treidera instruments bija telefons. 

Kapitālisma trūkumi: ļaunums un šņākšana par to, ka „miljonus godīgi nenopelnīsi”, to cilvēku skaudība, kam nav izdevies, kaut arī starta laukums visiem bija vienāds – simtdesmit rublīši. Lūzeriem ir ērti attaisnoties: problēma nav viņos pašos, tā ir ārēja – „riebīgais kapitālisms, riebīgā šķira”.

Priekšsēdētāja k-gs, jūs man apgalvojāt, ka šie komentāri ir reta parādība, ka Giļmans ir saņēmis 3 – 4 „laikus”, bet es – 40. Ka viss ir kārtībā, ja neņemsim vērā viņa un viņam līdzīgi domājošo komentārus. Atvainojiet. Manās acīs tās ir trīs vai četras darvas karotes. 

Šie „līdzīgi domājošie” man liek justies neomulīgi. Ko jūs darīsiet, ja pie jums ir sapulcējušies viesi un kāds ieradies sasvīdis, apvalkātā kreklā? Cietīsiet, aizspiedīsiet degunu tāpēc, ka viņa konstitucionālās tiesības ir nemazgāties un aizskart visus apkārtējos? Lūgsiet viesus paciesties, jo tā ir pieņemts viņa bomžu sabiedrībā? Vai palūgsiet viņu doties projām, citādi aizies jūsu draugi? 

Kā uzlabot portāla atmosfēru? Aprunājieties ar cilvēkiem. Es pats gribētu ieteikt seno grieķu procedūru – ostrakismu. Taču arī esmu gatavs kļūt par tā upuri, ja visiem pārējiem situācija patīk.


DOKUMENTI
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Jevgēņijs Gombergs
Латвия

Евгений Гомберг

Убежденный рижанин, инженер-электрик по АСУ

Kā es kļuvu par donu Rumatu

Dzīve — tas nav mēģinājums

Pjotrs Andruševičs
Испания

Петр Андрушевич

Владелец компании Costa Real (Испания)

Mājiņa Alikantē

Vai ir izdevīgi iegādāties nekustamo īpašumu Spānijā?

Ilja Kozirevs
Латвия

Илья Козырев

Мыслитель

Operācija „Katapulta”

Sazvērestība pret denacionalizēto namu iedzīvotājiem

Kristians Rozenvalds
Латвия

Кристиан Розенвалдс

Главный редактор латышской версии IMHOclub.lv

«Maxima» tracina Sūnu ciemu

Kāpēc latviešiem nav pašiem sava «Maxima»?

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.