2013. gadā postpadomju Ukrainas un Moldovas vadība uzsāka aktīvas darbības sakarā ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Tikai pēdējā brīdī Ukraina atteicās parakstīt tai ārkārtīgi neizdevīgo līgumu par asociāciju ar ES, pateicoties spiedienam no Krievijas puses, kura ir ieinteresēta konsolidēt postpadomju telpu ap sevi. Savukārt Moldova analoģisku līgumu parafēja. 

Šķiet, gadījumā, ja mēģinājumi vadīt konfliktu saskaņā ar Baltijas valstu scenāriju izgāzīsies, Ukrainā un Moldovā tiks likts lietā „vadāmā haosa” scenārijs. Tieši šo scenāriju ASV izmantoja Ziemeļāfrikas valstīs, kad saprata, ka vairs nespēj vadīt notikumus.

Reaģējot uz atteikšanos pilnībā pāriet rietumu politiskās ietekmes zonā, ES un ASV lika lietā „oranžās” revolūcijas scenāriju, kas bija vērsts uz likumīgi ievēlētās valdības gāšanu. Neskatoties uz soļiem, ko valsts spēra pretī ES, Moldovā tika izmantots valsts desuverenizācijas mehānisms ar vēlāku valsts pievienošanu Rumānijai. 

Pašlaik jau ir redzams, ka gan Ukrainā, gan Moldovā ar mērķi destabilizēt situāciju, vājināt valdošo eliti un graut darbojošos politiskos institūtus tiek plaši pielietota etnisko konfliktu ārēja kurināšana ukraiņu, moldāvu un krievu vidū. 

Par paraugu tika izmantota destruktīvā pieredze, ko Rietumi ieguva postpadomju periodā Baltijas valstu teritorijā. Ne jau velti 2013. gada 30. augustā, kad  B.Obama Vašingtonā tikās ar triju Baltijas valstu prezidentiem, viņi no Baltā nama saimnieka saņēma uzdevumu – „nest demokrātijas gaismu” valstīs, kas gatavojas iestāties ES.  

Kāds tad ir patreiz Baltijas valstīs pie varas nākušo režīmu raksturs? 

Jau pagājušā gadsimta 80. gados Rietumi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā atbalstīja titulēto nāciju nacionālradikāli noskaņoto pārstāvju pretenzijas. Šīs elites tika bruņotas ar neonacistiskām idejām par nacionālo (rasisma paveids) pārākumu pār mazākumtautībām, it īpaši krieviem. Netitulētās tautas tika nodēvētas par nepilnīgām, līdz ar to attaisnojot to politisko diskrimināciju un sociāli ekonomisko ekspluatāciju. 

Šīs politikas idejisko pamatu veidoja koncepcija par „padomju okupāciju”, atriebšanos par „padomju represijām pret titulētajām tautām”, cīņu ar „krievu imperiālismu” utt. Par aktīviem neonacistisko ideju nesējiem kļuva personas, kas Lielā Tēvijas kara gados sadarbojās ar vāciešiem, kā arī viņu tiešie mantinieki un idejiskie sekotāji. Viņi ieguva garīgu pārsvaru pār mērenāk noskaņotām nacionālās elites grupām, kas izveidojušos etnisko konfliktu izmantoja, lai vairotu savas personiskās bagātības. 

Rietumi sāka vadīt šo reakcionāro valdošo elišu konglomerātu ar „maiga spēka” instrumentu palīdzību: saasināja neonacistisko un nacionālistisko noskaņojumu, manipulēja ar korumpētajiem pie titulētās nācijas piederošajiem ierēdņiem, palīdzēja viņiem apspiest pretošanos, kas rūga no mazākumtautību puses. 

Neonacistu un korumpēto titulētās nācijas pārstāvju savienības izmanto dažnedažādus valdīšanas instrumentus. 

Pirmkārt, tā ir aktīvāko mazākumtautību pārstāvju piespiedu izlikšana no valsts teritorijas. 

Otrkārt, tā ir politisko tiesību atņemšana daļai iedzīvotāju.

Piemēram, 90. gadu sākumā Latvijā trim ceturtdaļām nelatviešu (Igaunijā – deviņām desmitdaļām citu tautību pārstāvju) tika atņemta pilsonība. Līdz pat šim laikam pilsonības nav 300 tūkstošiem cilvēku Latvijā un 90 tūkstošiem – Igaunijā. Visās trīs Baltijas valstīs notika represijas pret bijušajiem pie „titulētās nācijas” nepiederošajiem komunistiskās elites locekļiem. Tās nav beigušās līdz pat šim laikam. 

Lietuviešu, latviešu un igauņu komunisti kas paziņoja par savu piekrišanu neoanacistiskajām un nacionālistiskajām idejām, netika represēti. Visās šajās valstīs vēl līdz pat šai dienai komunistiskā partija ir aizliegta, un komunistiskās un padomju simbolikas izmantošana tiek uzskatīta par noziegumu.

Treškārt, titulēto tautu valodas ir pārvērstas par cittautiešu apspiešanas līdzekli. 

Šīs valodas ir pasludinātas par valsts valodām, ar likumu noteikts augsts to pārvaldīšanas līmenis. Šajās valstīs dzīvojošie cittautieši, kas nepārzina valsts valodu ideāli, tiek izdzīti no amatiem valsts posteņos, privātās struktūrās tiek organizētas pastāvīgas pārbaudes no īpaši izveidotu valodas komisiju puses; privātajām firmām tiek uzlikts naudas sods, ja darbinieki nepārzina valsts valodu, tās ir spiestas atlaist no darba šos cilvēkus. Pie tam nav svarīgi, vai valsts valodas zināšanas darbiniekam vispār ir nepieciešamas viņa pienākumu pildīšanai. 

Krievu valoda Baltijas valstīs ir atzīta par svešvalodu, tajā nav iespējams iegūt ne augstāko, ne vidējo izglītību, ieviesti ierobežojumi tās izmantošanai plašsaziņas līdzekļos. Aizliegti arī topogrāfiskie uzraksti krievu valodā, tāpat kā daudz kas cits. Mazākumtautību pārstāvjiem ir atņemta iespēja uzturēt savu kultūru, tradīcijas, reliģiju, saglabāt vēsturisko atmiņu. 

Tie visi ir pie citām tautībām piederošo iedzīvotāju piespiedu asimilācijas politikas elementi. 

Ceturtkārt, Baltijas valstīs tiek realizēta krievu un nacionālo minoritāšu iebiedēšanas un dezorganizācijas politika. 

Valdība atbalsta neonacistu svētku svinēšanu, iznīcina paši vai neiebilst pret krievu iedzīvotāju simbolu iznīcināšanu, kā tas notika, piemēram, ar „Bronzas kareivi” Tallinā, pieminekli atbrīvotājiem Rīgā, pieminekli ģenerālim I.Čerņahovskim Viļņā. 

Kopumā iespējams apgalvot, ka Baltijas valstīs ir izveidojušies etnokrātiski režīmi, kas vērsti uz sabiedrības bagātību sadalīšanu par labu valdošajai titulētajai elitei. 

Sabiedrība šajās valstīs veido etnosociālo piramīdu, kuras virsotnē ērti iekārtojusies titulētā birokrātija un oligarhija, bet zemākos pakāpienus ieņem netitulētie iedzīvotāji. Šāda sabiedrība ir anēmiska, tās attīstība nav iespējama. Neskatoties uz savu skaļo nacionālistisko retoriku, titulētā elite neaizsargā arī vienkāršo titulēto iedzīvotāju intereses, tā vienkārši nodrošina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārvēršanos par Rietumu monopolijas noieta tirgu, izejvielu un darbaspēka avotu. Vienkāršie titulētie iedzīvotāji masveidā izmirst, dodas emigrācijā vai dzīvo izmisumā un nabadzībā. 

Ar rietumvalstu valdošās elites vieglo roku visi Baltijas valstīs izmēģinātie instrumenti jau tiek daļēji izmantoti Ukrainā un Moldovā. Taču iespējams, ka pēc tuvināšanās ES tie tiks izmantoti intensīvāk. Pastiprināsies spiediens, lai krievu tautības iedzīvotāji emigrētu no abām valstīm, lai Krievija ar to starpniecību nespētu ietekmēt situāciju. Komunistiem kā „internacionālistiem un nacionālo interešu nodevējiem” tiks atņemtas visas politiskās tiesības. 

Idejiskā dominante pilnībā pāries neonacistu un radikālo nacionālistu rokās. Cilvēki, kas ieradušies Ukrainā un Moldovā pēc Lielā Tēvijas kara beigām, tiks pasludināti par okupantiem, viņiem tiks atņemta pilsonība. Vairs nav nekādu šaubu par to, ka tas notiks Moldovā (bijušajā Besarābijā) un Rietumukrainā (Galicijā un Aizkarpatos). Ukraiņu un moldāvu valodas zināšanas kļūs par galveno kritēriju kadru politikā, krievu valoda tiks vēl lielākā mērā piespiedu kārtā izspiesta no oficiālās saziņas. Pēc Baltijas valstu parauga tiks izveidotas valodas komisijas, kas sodīs un atlaidīs no darba cilvēkus, kuri slikti pārvalda valsts valodu. 

Ar šo pasākumu palīdzību no valsts pārvaldes tiks attālināti politiķi, kas pauž nacionālā kapitāla intereses. Līdz ar to parādīsies iespēja bez mazākajām grūtībām pārvērst Ukrainu un Moldovu par teritorijām, ko rietumvalstu monopolijas varēs izmantot savu preču noietam, izejvielu un darbaspēka piegādei. Runas par ukraiņu un moldāvu interešu aizstāvību kā bija, tā arī paliks tikai runu līmenī, — tās ļaus itin viegli aplaupīt gan vienus, gan otrus. 

Taču Rietumu izstrādātā scenārija „Baltijas valstu” pārvaldes modeļa realizācija ukraiņu un moldāvu sabiedrībā var saskarties ar lielām grūtībām.

Pirmkārt, tāpēc, ka Ukraina un Moldova ir Padomju Savienības, bijušā Krievu civilizācijas projekta rezultāts. Šo svarīgo tēzi gribētos izskatīt tuvāk. 

Ukraina kā neatkarīga valsts radās tikai 1917. gadā – pēc Krievijas impērijas sabrukšanas, kas neizturēja tās realizēto Krievu civilizācijas projektu. Pēc tam Ukraina uz neilgu laiku nokļuva Eiropas (vācu) okupācijā un tika atjaunota 1919. gadā. Boļševiku elite, kas nonāca pie varas Ukrainas PSR, nosprauda mērķi – izveidot nevis ukraiņu, bet gan padomju nāciju. Tāpēc no jauna izveidotās Ukrainas sastāvā etniskā līdzsvara uzturēšanai padomju nācijas izveides periodā tika iekļautas bijušo Mazkrievijas un Novorossijas guberņu zemes, ko apdzīvoja krievi. Padomju nācijas izveides labad 1922. gadā Ukrainas PSR iekļāvās PSRS sastāvā. Lielā Tēvijas kara priekšvakarā tā ieguva arī Galicijas teritoriju, bet pēc kara Ukrainai tika pievienotas Aizkarpatu zemes. Un visbeidzot, 1954. gadā boļševiki Ukrainai ar to pašu mērķi nodeva arī Krimu.

Tieši tāpat 1940. gadā boļševiki radīja arī Moldāvijas PSR no nesen Ukrainas teritorijā izveidotās Moldāvijas APSR un tai pievienotās Besarābijas. Jaunā padomju republika nebija nekas vairāk, kā tikai valstisks formējums, kas bija nepieciešams moldāvu tautas „sovjetiskošanai” tā paša Padomju civilizācijas projekta ietvaros. Tātad tā nebija moldāvu pašnoteikšanās forma. 

Visas zemes, kas pašlaik pieder Ukrainai un Moldovai, Krievija savulaik atņēma kaimiņiem: Polijai, Turcijai, Rumānijai, Austroungārijai un tās mantiniekiem.

Patreizējās ukraiņu un moldāvu elites atteikšanās piedalīties Krievu civilizācijas projektā atbrīvo Krieviju no saistībām uzturēt šo abu postsovjetisko veidojumu teritoriālo veselumu. Tas nozīmē, ka Rietumu iniciēto etnisko konfliktu tālāka attīstība neizbēgami novedīs pie padomju laikā izveidoto valstu iziršanas. Nav grūti uzminēt, kādas robežas izveidosies pēc tās.

Jau pašlaik ukraiņu nacionālisti ir deklarējuši savu neatkarību no centralizētās varas teritorijās, kas agrāk piederēja Galicijai. Arī Aizkarpati ir gatavi viņiem pievienoties. Reaģējot uz šiem paziņojumiem, no galiciešiem un aizkarpatiešiem neatkarīgie varas orgāni ir pauduši vēlmi pasludināt par neatkarīgiem rajonus, kas agrāk piederēja Novorossijai. 

Tātad jau tagad ir redzams, ka Galicija un Aizkarpati – teritorijas, kas tika iekļautas Padomju Ukrainas sastāvā neilgi pirms un pēc kara, vēlas norobežoties no krieviem – Novorossijai – piederošajām teritorijām. 

Grūtāk izprotami procesi norit Malorossijas reģionā, kur dzīvo gan krievi, gan ukraiņi. Domājams, Mazkrievija sašķelsies Kreisā un Labā krasta teritorijās. Labais krasts ar laiku pievienosies Galicijai un Aizkarpatiem, Kreisais krasts – Novorossijai. 

ES un ASV pašlaik aktīvi atbalsta etnisko konfliktu Ukrainā cerībā, ka spēs šeit valdīt pēc Baltijas valstu parauga. 

Taču diezin vai Ukrainai izdosies uz ilgu laiku saglabāt etnisko konfliktu „aukstu” – tādu, kāds tas nepieciešams Rietumiem. Visticamākais, šī konflikta saasināšana no ārienes novedīs pie valsts sašķelšanās iepriekš aprakstītajās daļās, un šis process nebūt nenotiks miermīlīgi. 

Agrākā Moldāvijas PSR jau divus gadu desmitus ir sašķelta Moldovā un Piedņestras Moldāvijas Republikā (PMR), ko atdala Dņestra. Jau pašā sākumā šeit neizdevās realizēt etniskā konflikta vadību saskaņā ar Baltijas valstu scenāriju. Arī Rumānijai vienkārši nepietiks spēka asimilēt Moldovas iedzīvotājus, lai kā uz to cerētu Rietumi. 

Jāpiezīmē, ka ES pat nedomā uzņemt savā sastāvā ne Ukrainu, ne Moldovu – šīs valstis ir pārāk lielas, to iedzīvotāji ir pārāk cieši saistīti ar Krievu civilizāciju, un ES pašlaik nav pietiekamu materiālo līdzekļu, lai ieguldītu tos jaunu dalībvalstu sociālās pasaules atbalstā, kā tas notiek vecajās ES valstīs. Domājams, Ukrainā un Moldovā tiks likts lietā „pārvaldītā haosa” scenārijs, kad centieni vadīt konfliktu pēc Baltijas valstu scenārija izgāzīsies. Tieši „pārvaldītā haosa” scenāriju ASV realizēja Ziemeļāfrikas valstīs, kad saprata, ka tās vadīt vairs nav viņu spēkos. 

Izvēle ir Krievijas ziņā: pieņemt Eiropas „ārēji vadītā etniskā konflikta” scenāriju, amerikāņu „pārvaldāmā haosa” scenāriju vai sākt realizēt Ukrainā un Moldovā savu – Krievu civilizācijas izveides scenāriju.