Paralēlā realitāte
21.02.2015
Pauls Stelps
Поэт
Prātiņ, nāc mājās!
Esošā haosa „atdzesēšana”
-
Diskusijas dalībnieki:
24112 -
Jaunākā replika:
vairāk ka mēnesi atpakaļ
Лилия Орлова,
Глеб Кахаринов,
Heinrich Smirnow,
Lora Abarin,
Михаил Коляда,
Марк Козыренко,
Юр-юр Noname,
Ludmila Gulbe,
Александр Артемьев,
Леонид Радченко,
Oļegs Ozernovs ,
Дмитрий Болдырев,
Максим Важенин,
Сергей Леонидов,
Сергей Радченко,
Ermakov Igorj,
Игорь Чернявский,
Ярослав Александрович Русаков,
Владимир Алексеев,
Евгений Либерал,
Лев Абалкин
Nedrīkst izmantot pašas ideoloģijas radītos kritērijus šīs ideoloģijas darbības vērtēšanai un radušās krīzes nav risināmas ar līdzekļiem, kuri izmantoti pirmskrīzes periodā, vai izriet no šīs ideoloģijas priekšstatiem par krīzes apmēriem. Sistēmas elementiem nekad nav priekšstata par sistēmas īsto orientāciju un kustības sekām telpā. Lai saprastu situāciju, tā jāaplūko no ārpussistēmas redzes punkta (Jauna slota tīri slauka).
Sākot ar vispārzināmo — Cilvēks ir sociāla būtne un tā darbības formas atspoguļo universālo principu esamību plašākā ārpussabiedrības struktūrā, kura ir socializēta pēc tā paša principa, kurš nosaka cilvēku sabiedrības dzīvi — eksistence ir veseluma (kopuma), kā tā radīto mainīgo daļu kopsakarības eksistence — piedāvāju palūkoties uz vēsturiski noteikto mūsdienu sabiedrības krīzi no sociopsiholoģijas redzes punkta.
Sociopsiholoģija ir zinātne par saišu veidošanos struktūrās un to darbības mehānismiem. (Sociālā psiholoģija jeb socioloģija kā forma un tās saturs ir sociopsiholoģijas nozare, kura apskata socializēto elementu mijiedarbību un tās vadīšanu).
No sociopsiholoģijas viedokļa pašreizējo civilizācijas stāvokli var raksturot vienā vārdā — eklektika. (Eklektika ir dažādu nesaskaņotu filosofisko sistēmu elementu patvaļīga kompilācija. Zirga un ēzeļa eklektika ir neauglīgais mūlis).
Eklektika ir lietu ne — kārtība domu pasaulē, kuram atbilst universāls princips — haoss. Ar haosu filosofija saprot neharmonizētas turbulences telpā, bet ne brauna kustību, kas ir lokāla telpas pāreja neizpaustā stāvoklī homogēnā vidē. Eksistence formā nerodas no haosa, kas ir iespēju noliegums, bet no esamības haotiskā stāvokļa pārtraukšanas un tur esošo elementu (turbulenču) strukturēšanas (socializācijas).
Tā, sabiedrības dzīves telpu veido kultūra, reliģija — zinātne un tiesības, bet visas cilvēces aktivitātes šajā telpā ir šīs trīsvienības noteiktas un radītas.
Aplūkojot šo telpu redzam, ka:
Zaudējot vienotu kultūras jēdziena izpratni sabiedrībā, ir zudusi kultūras dzīves dimensija telpā. Kultūra nav vērojama kā sabiedriska parādība, bet kā atsevišķi iestarpinājumi no sabiedrības izstumtu personu un genocīdam pakļautu apziņas formu veidā. Kultūrintervence, iegāšanās subkultūru izklaides pagrabā un izvēršanās negatīvo vērtību (vērtību iztrūkumu — ēnu) pasaulē.
Reliģija un Zinātne katrā kultūrā ir veselums, kur Reliģija ir Zinātnes attīstības virziens, bet Zinātne ir Reliģijas saturs, un zināšanas — veseluma realizācijas forma. Šeit notikusi Reliģiju nomaiņa ar ideoloģijām, kultiem un pseidoteorijām. Abu veseluma daļu attālināšanās līdz tādam antagonismam, kad to saistību apjauš tikai visaugstāk attīstītie prāti abās pusēs.
Zinātnē nobriedusi nepieciešamība pēc jaunas paradigmas (prātiņ, nāc mājās!). Daļa zinātnieku to apzinās, daļa — zinātnes posteņus ieņemošie (zinātnes administratori) — cenšas neievērot, bet daļa izmanto zinātnes iespējas „klanu” savtīgo interešu apmierināšanai — tai skaitā destruktīvām manipulācijām ar ļaužu masu apziņu.
Tiesībās dabisko tiesību sistēma nomainīta ar romiešu tiesībām, kas ir tās pretstats — līdztiesības līdzvērtībā noliegums, veseluma daļu atšķirību akcentējums.
Romiešu tiesības, atsakoties no dabisko tiesību kārtības, kurā pienākums ir sabiedrību un dažādu dzīvības formu konsolidētājs vienā nedalāmā Monādē, paceļ tiesības un brīvības no sekundārām primārajās kategorijās, atbildību atstājot biedinājumam.
Tādā veidā likuma (tas, kas nav pārkāpjams pēc būtības — kā elpošanas un nāves nepieciešamība mūža galā) kārtā ieceļot dabisko tiesību normu (tas, kas ir cilvēku savstarpējo attiecību kvalitātes novērtējuma atskaites un attīstības virziena pieturas punkts, vai noteiktu vērtību aktualizācija mainīgā vēsturiskā plūsmā).
Tas padara likumu apšaubāmu, normu par viedokli un rada kārdinājumu to apiet vai pakļaut kriminālām interesēm. Dabisko tiesību sistēmā, tas, kas ir likumdevējs, formulē varas darbības principus vidē, paverot ceļu interesēm (varām)un vērtībām, bet romiešu tiesībās — noliedzot filosofiju — vērtību iztrūkumiem (ne-vērtībām) vai to rašanās atkritumiem.
Reizē ar romiešu tiesību dominanti pār dabisko tiesību sistēmas elementiem, kas saglabājušies cilvēku priekšstatos par lietu dabisko kārtību un sadzīves tradīcijās, notikusi filosofijas aizstāšana ar prātošanu, kura iegremdējas pārejošu parādību konstatācijā un analīzē (atkritumu vākšana, šķirošana un otrreizējā izmantošana), iedzīvotāju un varas atdalīšanās, taisnīguma principa paralīze (pretnostatot likumu un normu prasības), kas lavīnveidīgi izpaužas aizvien plašākos lokos pretrunīgās tendencēs un aktivitātēs visās cilvēka dzīves jomās.
No tā izriet sabiedrības attīstības orientieru (vīzijas) zaudēšana, sabiedrību konsolidējošo mērķu zudums un līdz ar to sabiedrības dezintegrācija, teritoriālo nacionālo valstisko veidojumu nomaiņa ar virtuālām valstīm un vairāku virtuālu valstu pārklāšanās teritorijās.
Tas tālāk izraisa valstiskuma (vienības) principa aizstāšanu ar pilsoņu grupu aktivitāšu kompromissistēmām (multietniska administratīva vienība) un liela apmēra manipulācijām ar masu apziņu (integrācija), kas noved pie tāda valsts principu pielietojuma murgainuma, kā varas mistifikācijas (kas ir „vara” romiešu tiesībās (?), kam ir „vara” vidē, kurā reliģija atdalīta no valsts (?), vai tas, kam ir šī „vara” reāli tur savās rokās to, pēc kā tiecas — varu (?), kā rokās ir šīsdienas sabiedrības ideāli — vara?) dažādu normu (multikulturālisms) un interešu (pilsoniska „sabiedrība”) pretnostatījuma un savstarpējas, kā arī pašiznīcināšanās.
Dabisko tiesību kvintesences un augstākā sasnieguma — demokrātijas — karikatūru romiešu tiesību sistēmā, kurā to nevar realizēt principā, jo demokrātijas saturs — pienākums un lietu kārtība aizstāti ar tiesībām un pūļa patvaļu (maizi un izpriecas!), kurā, tautas demokrātiju aizstājot ar „partiju demokrātiju”, notiek tautas atdalīšana no varas un „klanu” (ekonomisko oligarhiju) patvaļas leģitimizācija. Dabisko tiesību diktēto dzīvi principā nav iespējams īstenot to sašaurinājumā un pretstatā (neatbilstošā vidē) — romiešu tiesību telpā!
Civilizācija ir ievadīta tieksmē pēc tā, ko saņemt nevar, bet tas, ko tā var sasniegt — tai ir atņemts.
„Starpvalstu attiecībās” ir valsts politikas trūkums. To vietā ir grupējumu aktivitāšu un transnacionālu „klanu” savstarpējās ietekmes.
Sociālajā struktūrā ir pilnīgs sajukums — izglītības, dzīves veida, interešu, iespēju, individuālās attīstības un paaudžu pieredzes pārmantojamības, profesionālās darbības savstarpēja neatbilstība.
Izglītības sistēma pārvērtusies no zināšanu formējošas par profesionāli informējošu un sociāli dezadaptējošu informācijas plūsmu, ar kuras palīdzību jau pirms iekļūšanas darba tirgū tiek formētas apziņas iespēju robežas, kā to plašumā (domāšanas sintētiskumā) — šaurā specializācija, tā sasniegumu augstumā — lēmumu pieņemšanā.
Medicīna, atsakoties no Sirdsdarba (palīdzība slimniekam viņa cīņā ar slimību), un pārvēršoties par saimnieciskā aprēķina vadītu tehnoloģiju pielietojumu, paplašina savu ietekmju spektru un skaitu (analīžu skaits un procedūru daudzveidība) — no mākslīgās apaugļošanas, grūtniecības pārtraukšanas un bērna pirmsdzemdību testēšanas līdz ikgadējai vakcinācijai, nemainoties diagnozēm, slimību un slimnieku skaitam.
Agra bērnu mirstība tiek nomainīta ar hronisku ilgstošu slimošanu un aizvien pieaugošu finansu plūsmu caur „veselības aizsardzības” sistēmu, ar mērķi — panākt, lai katrs cilvēks mirtu vairāk kā vienu reizi (reanimācija).
Medicīna no palīga kļūst par darba ņēmēju, pieprasot pastāvīgu un nenormētu algas pielikumu no darba devēja — vakcīnatkarīgās vadāmā depresijā turētās sabiedrības.
Cilvēka darbs, no pašizpausmes un personības attīstības līdzekļa, pārvērties par izmērāma produkta ražošanas izskaužamu līdzdalību, un tā novērtējums tiek pielīdzināts darba algai, kas nozīmē, ka vērtība (prieks) ir nevis pats darbs, bet saņemtā alga (aploksnē).
Jēdzienu ieviešana — darba tirgus un konkurence (pašsaprotamas profesionālas intereses vadītas izaugsmes vietā) paver ceļu darba rentabilitātei (ieguldījuma minimālisms laika vienībā pret maksimālo peļņu), kas ir visiem sen zināmā zagšana jaunās formās — ārzonas, korupcija, peļņas nesātība, dienesta ļaunprātīga izmantošana, manipulācijas ar patērētāja apziņu, to pieskaņojot ražotāja vajadzībām — pieprasījuma radīšana — un vienkārša sabiedrības kriminalizēšanās (ja mērķis ir nauda, tad strādā tikai muļķi!) vienlaicīgi ar policijas rīcībspējas paralīzi.
Civilizācija, grimstot liberālismā, nostalģiski atskatās uz stingro roku — visi, sludinot viedokļu dažādību, stingri zina, ka nav iespējami stingri kritēriji un noteikti jāpieņem atšķirīgais, jo tikai paša zināšanas ir notiekošā mērs pasaulē, kurāiespējami tikai viedokļi.
Prātiņ nāc mājās!
Nomainot dabisko tiesību sistēmu ar romiešu tiesībām, haoss iestājās tikpat nenovēršami, kā antīko filosofiju nomainīja eklektika prātos, sabiedrībā un dzīves vides veidojumā.
Haosā stabili risinājumi nav iespējami. Aktivizējot (sildot) haosu, tas pieaug izpausmes spēkā, bet ievadot jaunus elementus (informāciju, produktus, procesus) haoss palielinās izpausmju daudzveidībā. Atņemot enerģiju haoss iekonservējas, bet atņemot elementus tas brutalizējas (sistēma vienkāršojas, bet izpausmes iegūst lēcienveida un atsitiena raksturu — zūd „maigums” — ietekmes atbilstība videi). Sabiedrības noslāņošanās rezultātā pārtrūkst mijiedarbība starp likumdevēju un iedzīvotājiem.
Situācijas risinājums.
Esošā haosa „atdzesēšana” līdz reālajai (iekšējiem resursiem) aktivitātei atbilstošai izpausmju daudzveidībai ar jaunu elementu pievienošanu un esošo pārgrupēšanu, vienlaicīgi izņemot eklektiskos iestarpinājumus. Pieskaņoties reālajai vēsturiskajai, tiesiskajai, kultūras un ekonomiskajai situācijai ar mērķi pakāpeniski atgriezties dabisko tiesību demokrātijā un vērtību samērā.
Ja pievēršamies apziņas stāvokļiem, tad entuziasms ir tā enerģija, kura tiek izmantota sabiedrības attīstībā. Mīlestība (sistēmas elementu harmonija un tās uzkrājumi izsmalcinātībā) ir šīs enerģijas konvertējamie kapitālnoguldījumi, ticība — aktivitātes ievirze (intereses) un cerība — aktivitātes regulators. Pesimisms un optimisms ir novirzes no reālajai situācijai atbilstošās novērtējumos un prognozēs.
Norma ir drošība. Neliela nobīde pesimisma virzienā vēlamāka par optimismu, jo ietaupa enerģijas resursus un nerada pārsteidzību likvidējamās sekas.
Kredīts ir optimisma radītājs (kārdinājums — provokācija) — haosa karsētājs, bet nodokļi iedzen pesimismā un liek mobilizēties, koncentrēties (zosāda). Norma ir sociālais pasūtījums (dabiski ieprogrammētais produktu un apmaiņu daudzums).
No tā izriet, ka nodokļu struktūrā galveno telpu jāaizņem sociālajam pasūtījumam ar nepieciešamā bremzējuma daļu. Attīstībai izmantojams tikai paša kapitāls un sociālais pasūtījums, kas reizē ir arī drošības garants.
Konkretizējot augstākminēto līdz rīcības ievirzēm, iegūstam 12 tālāk formulētos punktus pagrieziena stratēģijai.
1. Konkurences vietā sadarbība.
2. Ātrā attīstība nav vajadzīga.
(Ekonomiskajā sacensībā uzvarētāju nav, ir tikai resursu pārtēriņš un vēlākās krīzes. Sacensība ir atkritumu ražošana no vienas puses, sabiedrības psihisko resursu noplicināšana no otras un ekonomikās iesaistīto elementu un norēķinu vides pārslogošana, kas ir izdevīga tikai krāpniecisko norēķinu shēmu veidotājiem. Tiek ignorēts princips, ka neviens ieguldījums nedod peļņu tiešā veidā ieguldītājam, bet atgriežas šķērssubsīdiju veidā valsts norēķinu sistēmas ietvaros.)
3. Visiem reģioniem nav jābūt vienādiem (nav jāatbilst vienādām prasībām). Nav vienādi jāreaģē un tiem neuzstāda vienādas prasības.
4. Deficīts, noteiktās robežās, ir attīstību veicinošs faktors.
5. Katra reģiona iekšējās potences vispirms kalpo šī reģiona attīstībai, bet attīstības gala rezultāti (īpatnības) to pozitīvo (sintētisko) aspektu mijiedarbībā kalpo par sistēmas sadarbības vidi un deficīta uzturētāju idejisko mijiedarbību līmenī, kur bremzējošais elements ir katra reģiona resursu ierobežotība un šīs ierobežotības uzturēšana atbilstoši šī reģiona īpatnību attīstības mērķtiecīgumam.
6. Zeme, kā lauku dzīves veida pamats.
(Lauku dzīvesveids — vērtība, no kuras mijiedarbības ar citu — pilsētvides dzīvesveida — vērtību rodas līdzsvars, kas ir domāšanas līdzsvara uzturēšanas līdzeklis un vērtība, no kuras rodas visu — kultūras, intelektuālo un materiālo vērtību izpausmes formas.)
7. Sievietes vērtības atjaunošana.
(Sieviete — kultūras un evolūcijas virzītāja, dažādu interešu apvienotāja un saskaņotāja mājā, ģimenē un audzināšanā, kas iespējams tikai tad, ja tiek pārtraukta konkurence ar vīrieti (arī darba tirgū)).
8. Ģimene kā „pensijas sistēmas” garants.
9. Valsts darba pensija — pēc cilvēciskās vērtības — (pretstatā mūsdienu pērkamā ražojama daudzuma vērtības pensijai), gadījumos, kad valsts darbā zaudēti vai tā dēļ neiespējami apgādnieki vecumā.
10. Pilnīga biznesa interešu (marketinga) diktētu manipulāciju ar apziņu aizliegšana.
11. Sintētiskas pasaules uztveres veidošana pedagoģijā.
12. Dabisko tiesību sistēmas izpratnes atjaunošana sabiedriskajās attiecībās un ražošanā.
Māja „visnetīrākā” ir tīrīšanas laikā un jaunā mājā pirmo pār slieksni ielaiž kaķi.
Sākot ar vispārzināmo — Cilvēks ir sociāla būtne un tā darbības formas atspoguļo universālo principu esamību plašākā ārpussabiedrības struktūrā, kura ir socializēta pēc tā paša principa, kurš nosaka cilvēku sabiedrības dzīvi — eksistence ir veseluma (kopuma), kā tā radīto mainīgo daļu kopsakarības eksistence — piedāvāju palūkoties uz vēsturiski noteikto mūsdienu sabiedrības krīzi no sociopsiholoģijas redzes punkta.
Sociopsiholoģija ir zinātne par saišu veidošanos struktūrās un to darbības mehānismiem. (Sociālā psiholoģija jeb socioloģija kā forma un tās saturs ir sociopsiholoģijas nozare, kura apskata socializēto elementu mijiedarbību un tās vadīšanu).
No sociopsiholoģijas viedokļa pašreizējo civilizācijas stāvokli var raksturot vienā vārdā — eklektika. (Eklektika ir dažādu nesaskaņotu filosofisko sistēmu elementu patvaļīga kompilācija. Zirga un ēzeļa eklektika ir neauglīgais mūlis).
Eklektika ir lietu ne — kārtība domu pasaulē, kuram atbilst universāls princips — haoss. Ar haosu filosofija saprot neharmonizētas turbulences telpā, bet ne brauna kustību, kas ir lokāla telpas pāreja neizpaustā stāvoklī homogēnā vidē. Eksistence formā nerodas no haosa, kas ir iespēju noliegums, bet no esamības haotiskā stāvokļa pārtraukšanas un tur esošo elementu (turbulenču) strukturēšanas (socializācijas).
Tā, sabiedrības dzīves telpu veido kultūra, reliģija — zinātne un tiesības, bet visas cilvēces aktivitātes šajā telpā ir šīs trīsvienības noteiktas un radītas.
Aplūkojot šo telpu redzam, ka:
Zaudējot vienotu kultūras jēdziena izpratni sabiedrībā, ir zudusi kultūras dzīves dimensija telpā. Kultūra nav vērojama kā sabiedriska parādība, bet kā atsevišķi iestarpinājumi no sabiedrības izstumtu personu un genocīdam pakļautu apziņas formu veidā. Kultūrintervence, iegāšanās subkultūru izklaides pagrabā un izvēršanās negatīvo vērtību (vērtību iztrūkumu — ēnu) pasaulē.
Reliģija un Zinātne katrā kultūrā ir veselums, kur Reliģija ir Zinātnes attīstības virziens, bet Zinātne ir Reliģijas saturs, un zināšanas — veseluma realizācijas forma. Šeit notikusi Reliģiju nomaiņa ar ideoloģijām, kultiem un pseidoteorijām. Abu veseluma daļu attālināšanās līdz tādam antagonismam, kad to saistību apjauš tikai visaugstāk attīstītie prāti abās pusēs.
Zinātnē nobriedusi nepieciešamība pēc jaunas paradigmas (prātiņ, nāc mājās!). Daļa zinātnieku to apzinās, daļa — zinātnes posteņus ieņemošie (zinātnes administratori) — cenšas neievērot, bet daļa izmanto zinātnes iespējas „klanu” savtīgo interešu apmierināšanai — tai skaitā destruktīvām manipulācijām ar ļaužu masu apziņu.
Tiesībās dabisko tiesību sistēma nomainīta ar romiešu tiesībām, kas ir tās pretstats — līdztiesības līdzvērtībā noliegums, veseluma daļu atšķirību akcentējums.
Romiešu tiesības, atsakoties no dabisko tiesību kārtības, kurā pienākums ir sabiedrību un dažādu dzīvības formu konsolidētājs vienā nedalāmā Monādē, paceļ tiesības un brīvības no sekundārām primārajās kategorijās, atbildību atstājot biedinājumam.
Tādā veidā likuma (tas, kas nav pārkāpjams pēc būtības — kā elpošanas un nāves nepieciešamība mūža galā) kārtā ieceļot dabisko tiesību normu (tas, kas ir cilvēku savstarpējo attiecību kvalitātes novērtējuma atskaites un attīstības virziena pieturas punkts, vai noteiktu vērtību aktualizācija mainīgā vēsturiskā plūsmā).
Tas padara likumu apšaubāmu, normu par viedokli un rada kārdinājumu to apiet vai pakļaut kriminālām interesēm. Dabisko tiesību sistēmā, tas, kas ir likumdevējs, formulē varas darbības principus vidē, paverot ceļu interesēm (varām)un vērtībām, bet romiešu tiesībās — noliedzot filosofiju — vērtību iztrūkumiem (ne-vērtībām) vai to rašanās atkritumiem.
Reizē ar romiešu tiesību dominanti pār dabisko tiesību sistēmas elementiem, kas saglabājušies cilvēku priekšstatos par lietu dabisko kārtību un sadzīves tradīcijās, notikusi filosofijas aizstāšana ar prātošanu, kura iegremdējas pārejošu parādību konstatācijā un analīzē (atkritumu vākšana, šķirošana un otrreizējā izmantošana), iedzīvotāju un varas atdalīšanās, taisnīguma principa paralīze (pretnostatot likumu un normu prasības), kas lavīnveidīgi izpaužas aizvien plašākos lokos pretrunīgās tendencēs un aktivitātēs visās cilvēka dzīves jomās.
No tā izriet sabiedrības attīstības orientieru (vīzijas) zaudēšana, sabiedrību konsolidējošo mērķu zudums un līdz ar to sabiedrības dezintegrācija, teritoriālo nacionālo valstisko veidojumu nomaiņa ar virtuālām valstīm un vairāku virtuālu valstu pārklāšanās teritorijās.
Tas tālāk izraisa valstiskuma (vienības) principa aizstāšanu ar pilsoņu grupu aktivitāšu kompromissistēmām (multietniska administratīva vienība) un liela apmēra manipulācijām ar masu apziņu (integrācija), kas noved pie tāda valsts principu pielietojuma murgainuma, kā varas mistifikācijas (kas ir „vara” romiešu tiesībās (?), kam ir „vara” vidē, kurā reliģija atdalīta no valsts (?), vai tas, kam ir šī „vara” reāli tur savās rokās to, pēc kā tiecas — varu (?), kā rokās ir šīsdienas sabiedrības ideāli — vara?) dažādu normu (multikulturālisms) un interešu (pilsoniska „sabiedrība”) pretnostatījuma un savstarpējas, kā arī pašiznīcināšanās.
Dabisko tiesību kvintesences un augstākā sasnieguma — demokrātijas — karikatūru romiešu tiesību sistēmā, kurā to nevar realizēt principā, jo demokrātijas saturs — pienākums un lietu kārtība aizstāti ar tiesībām un pūļa patvaļu (maizi un izpriecas!), kurā, tautas demokrātiju aizstājot ar „partiju demokrātiju”, notiek tautas atdalīšana no varas un „klanu” (ekonomisko oligarhiju) patvaļas leģitimizācija. Dabisko tiesību diktēto dzīvi principā nav iespējams īstenot to sašaurinājumā un pretstatā (neatbilstošā vidē) — romiešu tiesību telpā!
Civilizācija ir ievadīta tieksmē pēc tā, ko saņemt nevar, bet tas, ko tā var sasniegt — tai ir atņemts.
„Starpvalstu attiecībās” ir valsts politikas trūkums. To vietā ir grupējumu aktivitāšu un transnacionālu „klanu” savstarpējās ietekmes.
Sociālajā struktūrā ir pilnīgs sajukums — izglītības, dzīves veida, interešu, iespēju, individuālās attīstības un paaudžu pieredzes pārmantojamības, profesionālās darbības savstarpēja neatbilstība.
Izglītības sistēma pārvērtusies no zināšanu formējošas par profesionāli informējošu un sociāli dezadaptējošu informācijas plūsmu, ar kuras palīdzību jau pirms iekļūšanas darba tirgū tiek formētas apziņas iespēju robežas, kā to plašumā (domāšanas sintētiskumā) — šaurā specializācija, tā sasniegumu augstumā — lēmumu pieņemšanā.
Medicīna, atsakoties no Sirdsdarba (palīdzība slimniekam viņa cīņā ar slimību), un pārvēršoties par saimnieciskā aprēķina vadītu tehnoloģiju pielietojumu, paplašina savu ietekmju spektru un skaitu (analīžu skaits un procedūru daudzveidība) — no mākslīgās apaugļošanas, grūtniecības pārtraukšanas un bērna pirmsdzemdību testēšanas līdz ikgadējai vakcinācijai, nemainoties diagnozēm, slimību un slimnieku skaitam.
Agra bērnu mirstība tiek nomainīta ar hronisku ilgstošu slimošanu un aizvien pieaugošu finansu plūsmu caur „veselības aizsardzības” sistēmu, ar mērķi — panākt, lai katrs cilvēks mirtu vairāk kā vienu reizi (reanimācija).
Medicīna no palīga kļūst par darba ņēmēju, pieprasot pastāvīgu un nenormētu algas pielikumu no darba devēja — vakcīnatkarīgās vadāmā depresijā turētās sabiedrības.
Cilvēka darbs, no pašizpausmes un personības attīstības līdzekļa, pārvērties par izmērāma produkta ražošanas izskaužamu līdzdalību, un tā novērtējums tiek pielīdzināts darba algai, kas nozīmē, ka vērtība (prieks) ir nevis pats darbs, bet saņemtā alga (aploksnē).
Jēdzienu ieviešana — darba tirgus un konkurence (pašsaprotamas profesionālas intereses vadītas izaugsmes vietā) paver ceļu darba rentabilitātei (ieguldījuma minimālisms laika vienībā pret maksimālo peļņu), kas ir visiem sen zināmā zagšana jaunās formās — ārzonas, korupcija, peļņas nesātība, dienesta ļaunprātīga izmantošana, manipulācijas ar patērētāja apziņu, to pieskaņojot ražotāja vajadzībām — pieprasījuma radīšana — un vienkārša sabiedrības kriminalizēšanās (ja mērķis ir nauda, tad strādā tikai muļķi!) vienlaicīgi ar policijas rīcībspējas paralīzi.
Civilizācija, grimstot liberālismā, nostalģiski atskatās uz stingro roku — visi, sludinot viedokļu dažādību, stingri zina, ka nav iespējami stingri kritēriji un noteikti jāpieņem atšķirīgais, jo tikai paša zināšanas ir notiekošā mērs pasaulē, kurāiespējami tikai viedokļi.
Prātiņ nāc mājās!
Nomainot dabisko tiesību sistēmu ar romiešu tiesībām, haoss iestājās tikpat nenovēršami, kā antīko filosofiju nomainīja eklektika prātos, sabiedrībā un dzīves vides veidojumā.
Haosā stabili risinājumi nav iespējami. Aktivizējot (sildot) haosu, tas pieaug izpausmes spēkā, bet ievadot jaunus elementus (informāciju, produktus, procesus) haoss palielinās izpausmju daudzveidībā. Atņemot enerģiju haoss iekonservējas, bet atņemot elementus tas brutalizējas (sistēma vienkāršojas, bet izpausmes iegūst lēcienveida un atsitiena raksturu — zūd „maigums” — ietekmes atbilstība videi). Sabiedrības noslāņošanās rezultātā pārtrūkst mijiedarbība starp likumdevēju un iedzīvotājiem.
Situācijas risinājums.
Esošā haosa „atdzesēšana” līdz reālajai (iekšējiem resursiem) aktivitātei atbilstošai izpausmju daudzveidībai ar jaunu elementu pievienošanu un esošo pārgrupēšanu, vienlaicīgi izņemot eklektiskos iestarpinājumus. Pieskaņoties reālajai vēsturiskajai, tiesiskajai, kultūras un ekonomiskajai situācijai ar mērķi pakāpeniski atgriezties dabisko tiesību demokrātijā un vērtību samērā.
Ja pievēršamies apziņas stāvokļiem, tad entuziasms ir tā enerģija, kura tiek izmantota sabiedrības attīstībā. Mīlestība (sistēmas elementu harmonija un tās uzkrājumi izsmalcinātībā) ir šīs enerģijas konvertējamie kapitālnoguldījumi, ticība — aktivitātes ievirze (intereses) un cerība — aktivitātes regulators. Pesimisms un optimisms ir novirzes no reālajai situācijai atbilstošās novērtējumos un prognozēs.
Norma ir drošība. Neliela nobīde pesimisma virzienā vēlamāka par optimismu, jo ietaupa enerģijas resursus un nerada pārsteidzību likvidējamās sekas.
Kredīts ir optimisma radītājs (kārdinājums — provokācija) — haosa karsētājs, bet nodokļi iedzen pesimismā un liek mobilizēties, koncentrēties (zosāda). Norma ir sociālais pasūtījums (dabiski ieprogrammētais produktu un apmaiņu daudzums).
No tā izriet, ka nodokļu struktūrā galveno telpu jāaizņem sociālajam pasūtījumam ar nepieciešamā bremzējuma daļu. Attīstībai izmantojams tikai paša kapitāls un sociālais pasūtījums, kas reizē ir arī drošības garants.
Konkretizējot augstākminēto līdz rīcības ievirzēm, iegūstam 12 tālāk formulētos punktus pagrieziena stratēģijai.
1. Konkurences vietā sadarbība.
2. Ātrā attīstība nav vajadzīga.
(Ekonomiskajā sacensībā uzvarētāju nav, ir tikai resursu pārtēriņš un vēlākās krīzes. Sacensība ir atkritumu ražošana no vienas puses, sabiedrības psihisko resursu noplicināšana no otras un ekonomikās iesaistīto elementu un norēķinu vides pārslogošana, kas ir izdevīga tikai krāpniecisko norēķinu shēmu veidotājiem. Tiek ignorēts princips, ka neviens ieguldījums nedod peļņu tiešā veidā ieguldītājam, bet atgriežas šķērssubsīdiju veidā valsts norēķinu sistēmas ietvaros.)
3. Visiem reģioniem nav jābūt vienādiem (nav jāatbilst vienādām prasībām). Nav vienādi jāreaģē un tiem neuzstāda vienādas prasības.
4. Deficīts, noteiktās robežās, ir attīstību veicinošs faktors.
5. Katra reģiona iekšējās potences vispirms kalpo šī reģiona attīstībai, bet attīstības gala rezultāti (īpatnības) to pozitīvo (sintētisko) aspektu mijiedarbībā kalpo par sistēmas sadarbības vidi un deficīta uzturētāju idejisko mijiedarbību līmenī, kur bremzējošais elements ir katra reģiona resursu ierobežotība un šīs ierobežotības uzturēšana atbilstoši šī reģiona īpatnību attīstības mērķtiecīgumam.
6. Zeme, kā lauku dzīves veida pamats.
(Lauku dzīvesveids — vērtība, no kuras mijiedarbības ar citu — pilsētvides dzīvesveida — vērtību rodas līdzsvars, kas ir domāšanas līdzsvara uzturēšanas līdzeklis un vērtība, no kuras rodas visu — kultūras, intelektuālo un materiālo vērtību izpausmes formas.)
7. Sievietes vērtības atjaunošana.
(Sieviete — kultūras un evolūcijas virzītāja, dažādu interešu apvienotāja un saskaņotāja mājā, ģimenē un audzināšanā, kas iespējams tikai tad, ja tiek pārtraukta konkurence ar vīrieti (arī darba tirgū)).
8. Ģimene kā „pensijas sistēmas” garants.
9. Valsts darba pensija — pēc cilvēciskās vērtības — (pretstatā mūsdienu pērkamā ražojama daudzuma vērtības pensijai), gadījumos, kad valsts darbā zaudēti vai tā dēļ neiespējami apgādnieki vecumā.
10. Pilnīga biznesa interešu (marketinga) diktētu manipulāciju ar apziņu aizliegšana.
11. Sintētiskas pasaules uztveres veidošana pedagoģijā.
12. Dabisko tiesību sistēmas izpratnes atjaunošana sabiedriskajās attiecībās un ražošanā.
Māja „visnetīrākā” ir tīrīšanas laikā un jaunā mājā pirmo pār slieksni ielaiž kaķi.
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai
Arturs Priedītis
Доктор филологии
Tauta uz sociālā darvinisma āķa
Var karāties līdz pasaules galam
Arturs Priedītis
Доктор филологии
Trīs tēzes par tautas degradāciju
Kas notiek, kad zombiji sāk ģenerēt morāles normas
Arturs Priedītis
Доктор филологии
Komentāru sokrāti
Jeb iluzoro ģēniju narcisms
Arturs Priedītis
Доктор филологии
Izkakāšanās kā ideoloģija
Filosofija un ''māksla''